Raksts

Par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. Augstākās tiesas Senāta spriedums Lieta Nr.SKC–102


Datums:
08. maijs, 2002


Autori

Providus


Rīgā 2002.gada 13.februārī[i]Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas tiesību normas piemērojamas tieši un nepastarpināti[/i]

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā: sēdes priekšsēdētājs senators R.Namatēvs, senatori I.Fridrihsons, M.Zāģere, piedaloties advokātiem Dz.Zālītei un E.Radziņam, 2002.gada 13.februārī izskatīja atklātā tiesas sēdē prasītāja L.Strujeviča un atbildētāju akciju sabiedrības “Diena” un A.Ozoliņa kasācijas sūdzības par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2001.gada 17.oktobra spriedumu Laimoņa Strujeviča prasības lietā pret a/s “Diena” un A.Ozoliņu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu.

Noklausījies senatora I.Fridrihsona ziņojumu, prasītāja pārstāves advokātes Dz.Zālītes paskaidrojumus, kas uztur Laimoņa Strujeviča kasācijas sūdzību, un atbildētāja a/s “Diena” pārstāvja advokāta E.Radziņa paskaidrojumus, kas uztur atbildētāju a/s “Diena” un Aivara Ozoliņa kasācijas sūdzību, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

konstatēja:

Laimonis Strujevičs 1998.gada jūlijā un augustā bija Latvijas Republikas ekonomikas ministrs, valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieks un Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs. Laikrakstā “Diena” Aivars Ozoliņš rubrikā “Komentāri un viedokļi” 1998.gada 13.jūlijā, 1998.gada 17.jūlijā, 1998.gada 22.jūlijā, 1998.gada 30.jūlijā, 1998.gada 6.augustā, 1998.gada 12.augustā un 1998.gada 29.augustā publicējis rakstu sēriju par Laimoni Strujeviču saistībā ar valsts a/s “Privatizācijas aģentūra” padomē skatāmiem jautājumiem par valsts īpašuma objektu privatizācijas noteikumiem, pirkumu līgumiem un maksāšanas līdzekļu valsts kapitāla daļām mainīšanu.

Laimonis Strujevičs 1999.gada 22.aprīlī, uzskatot, ka minētajās septiņās publikācijās ir viņa godu un cieņu aizskarošas ziņas, un atsaucoties uz Civillikuma 2352a.pantu un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7., 21. un 28.pantu, cēlis prasību pret a/s “Diena” un Aivaru Ozoliņu, lūdzis uzlikt par pienākumu a/s “Diena” vienas nedēļas laikā no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas laikraksta otrajā lappusē atsaukt rubrikā “Komentāri un viedokļi” publicētās sekojošās nepatiesās, viņa godu un cieņu aizskarošās ziņas, konkrēti —

1. 1998.gada 13.jūlijā publicēto: “Valsts kases apzagšana, ko ministrs un valsts pilnvarnieks Strujevičs dikti steidzami bija izplānojis nokārtot jau PA valdes sēdē 21.jūnijā, tiek dēvēta par “Privatizēto uzņēmumu maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmas sakārtošanu”, … turklāt bijušais Ventamonjaka finansu direktors Strujevičs, kam latvju naftas lauku arājiņu maciņš acīmredzami paliek svarīgāks par valsts kasi… Diezin vai viņš to pratīs paskaidrot arī pirmdienas sēdē, jo “sakārtošanas” vienīgai īstais mērķis ir prasts un ikvienam acīmredzams — ļaut cīņubiedriem naftiniekiem iedzīvoties, pat ja tas nozīmē pārkāpt vai apiet likumu.”;

2. 1998.gada 17.jūlijā publicēto: “Iecerēto budžeta naudas kaisīšanu vējā ekonomikas ministrs Strujevičs mēģina aizbildināt ar runām par “sistēmas sakārtošanu”. No tā vienīgie ieguvēji būtu naftas tranzīta biznesmeņi, kuru maciņos dāsni iebirtu 8 miljoni latu. Strujeviču acīmredzot vada un dzen vienīgi uzdevums pagūt līdz vēlēšanām izplēst no valsts, kuras labā ministram un valsts pilnvarniekam it kā būtu jāstrādā, cik vien iespējams treknu kumosu par labu saviem biedriem naftas druvas saimniekiem.”;

3. 1998.gada 22.jūlijā publicēto “… to nedarīs arī naftas zemnieku partijas priekšsēdis, lielā valsts kases aptīrīšanas drudža ierosinātājs un motors Strujevičs.”;

4. 1998.gada 30.jūlijā publicēto: “Vēl vairāk — pat likums nav bijis šķērslis ministra centieniem panākt vienam Ventspils uzņēmumu grupējumam iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu… Strujevičs jau ir iegājis atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē ar līdz šim tik nepieredzēti klaju un cinisku viena konkrēta saimnieciska grupējuma interešu lobēšanu, ka tas izskatās pēc vienīgā iemesla, kura dēļ viņš Ventamonjaka, viena Ventspils tranzītuzņēmuma bijušais komercdirektors, tika iebīdīts ministra amatā … Strujeviča palikšanu amatā šīs valsts iedzīvotāji varētu tulkot kā draudīgu pavērsienu uz saimnieciski politiskas mafijas kontroli pār valsti un sabiedrību, kad stāšanās pretī šai mafijai un likuma ievērošana kļūst dzīvībai bīstama.”;

5. 1998.gada 6.augustā publicēto: “Cits ministrs, Strujevičs, labprāt gribētu, lai Latvijā visi ir muļķi, kas lētticīgi ņem par pilnu viņa melus un muļķības… Miljoni netika nozagti, taču joprojām izpaliek valdības vērtējums ministra mērķtiecīgai rīcībai nolūkā nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu. Risinājums nav panākts, kamēr skandalozais ministrs nav patriekts no amata un turpina diskreditēt šo valdību, valsts varu un Latvijas valsti.”;

6. 1998.gada 12.augustā publicēto: “Viena valdības ministra Strujeviča mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus par privatizējamo Ventspils naftu ir tikai niecīgs simptoms milzu zelta drudzim, kas varētu sākties, ja valsts monstrus, par kuriem, kā teic tas pats Strujevičs, paredzēts iekasēt valsts budžetā 330 miljonus, nodotu privatizācijai šī valdība un tās premjers Krasts.”;

7. 1998.gada 29.augustā publicēto: “Uz šā fona Strujevičs, kas ar pelēki divkosīgo runāšanu un merkantīlo rosīšanos savējo klana interešu labā īsti piestāvētu varbūt vienīgi kādam padomjlaiku nomenklatūras otršķirīgam partijas un saimnieciskam amatam, sekmīgi turas neatkarīgās, demokrātiskās valsts vadībā un tās parlamentā pat spīd. … Kādu mēnesi lasījis “Dienā” par Strujeviča skandalozi bezkaunīgajiem pūliņiem izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu par privatizējamo Ventspils naftu, … Strujeviča smieklīgie pūliņi tagad, kad mēģinājums apšmaukt valsti izgāzies, uzmesties par sirsnīgu valsts interešu aizstāvi nevar pārliecināt pat muļķi.”

Prasītājs lūdzis uzlikt par pienākumu a/s “Diena” un Aivaram Ozoliņam vienas nedēļas laikā no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas laikraksta “Diena” pirmajā lappusē rakstveidā atvainoties par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu ar šādu tekstu: “Laikraksts “Diena” un Aivars Ozoliņš personīgi atvainojas Laimonim Strujeviča kungam par to, ka “Dienas” komentāra publikācijās nepatiesi ir apšaubīta Laimoņa Strujeviča kunga rīcība un uzvedība laikā, kad Laimonis Strujeviča kungs pildīja Latvijas Republikas ekonomikas ministra un valsts a/s “Privatizācijas aģentūra” pilnvarnieka pienākumus, un atsauc “Dienas” komentāra publikācijās izteiktos apgalvojumus par mēģinājumu izkrāpt no valsts budžeta līdzekļiem 8 miljonus latu, ar kuriem prettiesiski tika celta neslava Laimonim Strujeviča kungam.”

Prasītājs lūdzis piedzīt no a/s “Diena” mantisku kompensāciju Ls 10 000. Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa kā pirmās instances tiesa 1999.gada 26.oktobrī Laimoņa Strujeviča prasību apmierinājusi daļēji. Lietu izskatījusi sakarā ar Laimoņa Strujeviča un atbildētāju a/s “Diena” un Aivara Ozoliņa apelācijas sūdzībām, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2001.gada 17.oktobrī apmierinājusi Laimoņa Strujeviča prasību daļēji — uzlikusi par pienākumu a/s “Diena” viena mēneša laikā no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā laikraksta “Diena” otrajā lappusē atsaukt Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizskarošas šādas ziņas:

“1. Valsts kases apzagšana, ko ministrs un valsts pilnvarnieks Strujevičs dikti steidzami bija izplānojis nokārtot jau PA valdes sēdē 21.jūnijā, tika dēvēta par “Privatizēto uzņēmumu maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmas sakārtošanu”, … turklāt bijušais Ventamonjaka finansu direktors Strujevičs, kam latvju naftas lauku arājiņu maciņš acīmredzami paliek svarīgāks par valsts kasi. … Diezin vai viņš to pratīs paskaidrot arī pirmdienas sēdē, jo “sakārtošanas” vienīgais īstais mērķis ir prasts un ikvienam acīmredzams — ļaut cīņubiedriem naftiniekiem iedzīvoties, pat ja tas nozīmē pārkāpt vai apiet likumu. (Dienas komentārs “Kā nozagt miljonus” laikrakstā “Diena”, 1998.gada 13.jūlijs);

2. Viena valdības ministra Strujeviča mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus par privatizējamo Ventspils naftu ir tikai niecīgs simptoms milzu zelta drudzim, kas varētu sākties, ja valsts monstrus, par kuriem, kā teic tas pats Strujevičs, paredzēts iekasēt budžetā 330 miljonus, nodotu privatizācijai šī valdība un tās premjers Krasts. (Dienas komentārs “Stabili irdenais Krasta gads” laikrakstā “Diena”, 1998.gada 12.augusts).”

No a/s “Diena” Laimoņa Strujeviča labā piedzīta mantiskā kompensācija Ls 4000, valsts nodeva Ls 10 un Ls 200 ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanai, valsts nodeva par labu valstij Ls 165. Pārējā daļā prasība noraidīta.

Kasācijas sūdzībā prasītājs Laimonis Strujevičs lūdz atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2001.gada 17.oktobra spriedumu prasības noraidītajā daļā un lietu šajā daļā nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

Tiesa spriedumā konstatējusi, ka 1998.gada 13.jūlija un 1998.gada 12.augusta laikrakstā “Diena” esošajos komentāros “Kā nozagt miljonus” un “Stabili irdenais Krasta gads” aizskar prasītāja godu un cieņu, jo viņam piedēvētas darbības, kas robežojas ar krimināli sodāmu nodarījumu un atbildētāji nav pierādījuši paustās informācijas patiesumu. Uzskata, ka arī pārējie prasībā norādītie laikrakstā publicētie izteikumi tāpat līdzīgā veidā aizskar prasītāja godu un cieņu. Taču tiesa spriedumā secinājusi, ka tie nav uztverami kā godu un cieņu aizskaroši, kaut arī, kā atzinusi tiesa, satur asu prasītāja darbības kritiku pirms politiķa karjeras uzsākšanas. Pie šādiem apstākļiem kasators Laimonis Strujevičs tiesas spriedumu uzskata par pretrunīgu un daļā par prasības noraidīšanu — par nepareizu, arī daļā par mantiskās kompensācijas apmēra noteikšanu. Civillikuma 2352a.pants attiecināms uz katru, kura gods un cieņa ir aizskarta, bet Augstākās tiesas plēnuma 1993.gada 25.oktobra lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu” 1.punktā izskaidrots, ka ar aizskarošām jāsaprot ziņas, kuras mazina personas godu un cieņu atsevišķu pilsoņu vai sabiedrības acīs.

Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pants aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu, bet 21.pants paredz personu tiesības pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās ziņas, ja šīs ziņas neatbilst patiesībai, žurnālista pienākums ir sniegt patiesu informāciju, ievērot pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Noraidot prasību attiecībā uz 1998.gada 17., 22., 30.jūlijā un 6. un 28.augustā publicēto godu un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu, tiesa, kā norādīts kasācijas sūdzībā, nav piemērojusi likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” vispār un noraidītajā daļā Civillikuma 2352a.pantu iztulkojusi nepareizi.

Kasācijas sūdzībā atbildētāji a/s “Diena” un Aivars Ozoliņš lūdz atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2001.gada 17.oktobra spriedumu prasības apmierinātajā daļā un lietu nosūtīt šajā daļā jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Nepareizs, pēc atbildētāju ieskata, ir tiesas secinājums, ka viedoklis tiek balstīts uz konkrētām ziņām, tām jābūt patiesām un viedoklim jābūt balstītam uz patiesiem faktiem — šāds tiesas secinājums ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 100.pantu. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Uzskati (viedokļi) var veidoties un tikt pausti arī, balstoties uz nepatiesiem faktiem un kļūdainām ziņām.

A/s “Diena” un Aivars Ozoliņš uzskata, ka tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 2352a.pantu, identificējot “ziņu” jēdzienu ar “viedokli”, kura patiesumu nav iespējams pārbaudīt. Spriedums ir pretrunā 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolam, Latvijas Republikas 1997.gada 4.jūnijā pieņemtā likuma “Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tā 1., 2., 4., 7.un 11.protokolu” 4.pantam.

Spriedums daļā par mantiskās kompensācijas piedziņu, kā uzskata atbildētāji, arī ir pretrunīgs un nepamatots. Pārbaudījis lietā esoša sprieduma likumību attiecībā uz personām, kas spriedumu pārsūdzējušas un attiecībā uz argumentiem, kas minēti iesniegtajās kasācijas sūdzībās, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, kas reglamentē lietas izskatīšanas robežas kasācijas instances tiesā, Senāts uzskata, ka Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2001.gada 17.oktobra spriedums atceļams un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā šādu motīvu dēļ.

Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. To paredz arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk Konvencija), kurai Latvija pievienojusies 1997.gada 4.jūnijā. Taču šīs brīvības īstenošana saistībā ar pienākumiem un atbildību var tikt pakļauta ierobežojumiem atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 116.pantam, kas nosaka, ka Satversmes 100.pantā noteiktās tiesības var ierobežot gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Šos ierobežojumus paredz arī Konvencijas 10.panta otrā daļa. Latvijas Republikā ierobežojumus vārda brīvībai ar leģitīmu mērķi nosaka Civillikuma 2352a.pants, kā arī likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pants, kas reglamentē nepublicējamas informācijas aizlieguma kritērijus.

Tiesa, atzīstot, ka Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizskarošas ziņas ir 1998.gada 13.jūlija un 1998.gada 12.augusta laikrakstā “Diena” publicētajās rubrikās “Komentāri un viedokļi” to motivējusi tādējādi, ka atbildētāji nav pierādījuši paustās informācijas patiesumu un Laimonim Strujevičam piedēvētās darbības robežojas ar kriminālsodāmu nodarījumu. Pārējie 1998.gada 17.jūlija, 1998.gada 23.jūlija, 1998.gada 30.jūlija, 1998.gada 6.augusta un 1998.gada 29.augusta laikrakstā “Diena” publicētajās rubrikās “Komentāri un viedokļi” esošie izteikumi, kā atzinusi tiesa, nav uztverami kā Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizskaroši, kaut arī satur asu viņa darbības kritiku pirms politiķa karjeras uzsākšanas.

Tiesas arguments nevar būt par pamatu, lai apelācijas instances tiesas spriedumu uzskatītu par likumīgu.

Minētajās septiņās publikācijās laikrakstā “Diena” esošais saturs ir vienots: Laimoņa Strujeviča, ekonomikas ministra un valsts a/s “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieka, darbība saistībā ar valsts īpašuma privatizācijas noteikumu grozījumu projektiem.

Tiesa, vadoties no atzinuma, ka atbildētājiem jāpierāda paustās informācijas patiesums, prasību apmierinājusi daļēji, bet daļā par prasības noraidīšanu pēc būtības secinājusi, ka piecās rubrikās “Komentāri un viedokļi “ nav Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizkarošas ziņas — šādā aspektā tiesa publikācijas nav izskatījusi to kopumā un tiesas spriedums ir acīmredzami pretrunīgs.

Apmierinot prasību daļēji un atzīstot, ka viedoklis tiek balstīts uz konkrētām ziņām, līdz ar to arī viedoklim jābūt patiesam, tiesa prasības apmierināšanu pamatojusi ar atsauci uz Civillikuma 2352a.pantu, norādot, ka tas nav pretrunā ar starptautisko tiesību normām.Taču tiesa nav ņēmusi vērā, ka Latvijas Republikas 1997.gada 4.jūnijā pieņemtā likuma “Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7.un 11.protokolu” 4.pants nosaka, ka Latvijas Republika atzīst par obligātu ipso facto bez īpašas vienošanās par to Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikciju visos jautājumos, kas attiecas uz šīs konvencijas un tās protokolu interpretāciju un lietojumu, un nav piemērojusi šos standartus, kas atbilst Konvencijas 10.panta principiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 1994.gada 22.augusta spriedumā Jersilds lietā pret Dāniju norādījusi sekojošo:

“Tiesa ir vairākkārt atkārtojusi, ka vārda brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatelementiem un ka īpaša nozīme ir jāvelta preses aizsardzībai (ibid). Lai arī prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas, cita starpā, arī lai “aizsargātu citu personu cieņu vai tiesības”, tomēr tās galvenais uzdevums ir izplatīt informāciju un idejas par sabiedrību interesējošiem jautājumiem. Tas ir ne tikai preses uzdevums izplatīt šo informāciju un idejas: sabiedrībai ir arī tiesības tās saņemt. Ja tas būtu savādāk, prese nevarētu spēlēt savu tik svarīgo “sabiedrības sargsuņa” lomu (ibid). Lai arī šie principi ir sākotnēji formulēti attiecībā uz drukātajiem masu saziņas līdzekļiem, tie bez šaubām attiecas arī uz audiovizuālajiem medijiem.”

Bez tam a/s “Diena” un Aivars Ozoliņš, izspriežot Laimoņa Strujeviča prasību, lūdza apsvērt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986.gada 8.jūlija spriedumā esošo Konvencijas 10.panta interpretāciju Austrijas žurnālista Lingēna lietā. Minētajā spriedumā teikts, ka izteiksmes brīvība ir viens no būtiskākajiem sabiedrības pamatiem, katra indivīda pašrealizācijas pamatnoteikumiem, ko aizsargā Konvencijas 10.pants, un tā attiecas arī uz tādu informāciju, kas apvaino, šokē vai traucē (41.pants), ka pieņemamās kritikas robežas attiecīgi ir plašākas attiecībā uz politiķi nekā uz privātpersonu, un, atšķirībā no pēdējā, pirmais neizbēgami un apzināti atklāj sevi gan žurnālistiem, gan sabiedrībai kopumā katra sava vārda un rīcības rūpīgai izpētei, un tādēļ viņam ir jāizrāda lielāka iecietība (42.pants), ka nepieciešams rūpīgi nošķirt faktus, kurus var pierādīt, no novērtējuma spriedumiem, kuru patiesīgums nav pierādāms (46.pants). Taču tiesa šo Konvencijas 10.panta interpretāciju nav ņēmusi vērā. Vienlaikus tiesa paplašināti tulkojusi jēdzienu “ziņas”, pēc būtības to uzskatot kā sinonīmu jēdzienam “viedoklis” (un otrādi). Latviešu literārās valodas vārdnīcā (1996.gada izdevums, Rīga: Zinātne, 8.sējums) sniegts vārdu “ziņas” skaidrojums, ka tās ir datu, faktu, skaitļu un arī informācijas kopums (647.–648.lpp.) un “viedoklis” — ir uzskats, izpratne (par ko), arī attieksme (pret ko) — (425.lpp.).

Viedoklis ir noteiktas personas vai personu grupas subjektīvs vērtējums, uzskats, izteikums, kas var veidoties kā no patiesiem faktiem, tā kļūdainām ziņām, nepatiesas informācijas, vai arī abējādi.

Vārds “komentārs” tiek lietots gan kā juridisks termins zinātniskam vai praktiskam likuma iztulkojumam, skaidrojumam, arī kā grāmatas vai cita teksta uzziņu daļas paskaidrojošās piezīmes, izskaidrojums, gan kā publicistikas žanrs — operatīvs materiāls, kurā īsi izanalizēts un vērtēts kāds sabiedrisks vai politisks notikums, pasākums u.tml. (Svešvārdu vārdnīca, R.: Jumava, 1999., 370.lpp.) Ja ziņām (arī informācijai) Civillikuma 2352a.panta nozīmē jābūt patiesām, pretējā gadījumā katram tiesības prasīt to atsaukšanu, tad tādu prasību nevar attiecināt uz publiskotu viedokli. Pie lietas jaunas izskatīšanas tiesai jāņem vērā, ka pastāv būtiska atšķirība starp jēdzieniem “ziņas” un “viedokļi”, un jāvērtē, vai viedokļu publicēšana presē par sabiedrību interesējošiem jautājumiem varēja aizskart Laimoņa Strujeviča kā LR ekonomikas ministra un valsts a/s “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieka godu un cieņu, pārkāpjot preses noteiktās robežas, un vai notikusi, ievērojot Konvencijas 10.pantā noteiktos standartus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas minētā panta interpretāciju un lietojumu.

Civillikuma 2352a.pantā paredzēto atlīdzību (mantisko kompensāciju) nosaka tiesa. Likumā nav norādīts, kādam jābūt kompensācijas apmēram, tādēļ katrā konkrētā gadījumā tiesai jāvērtē faktiskie apstākļi kopsakarībā un jānosaka šīs mantiskās kompensācijas apmērs. Iespējamie kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šī aizskāruma smagums pret personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c.

Tā kā spriedums tiek atcelts sakarā ar iesniegtajām kasācijas sūdzībām, to iesniedzējiem atmaksājama drošības nauda (Civilprocesa likuma 458.panta otrā daļa).

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

nosprieda:

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2001.gada 17.oktobra spriedumu atcelt un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai citā tiesas sastāvā;

Atmaksāt Laimonim Strujevičam un a/s “Diena” drošības naudu Ls 50 (piecdesmit).

Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators R.Namatēvs

Senatori: I.Fridrihsons, M.Zāģere


Seminārs "Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izmantošana Latvijas tiesās"

Tiesu prakse Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanā: Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Laimonis Strujevičs pret a/s "Diena" un Aivaru Ozoliņu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!