Foto: © AFI
Vai pašmāju oligarhi ir zaudējuši interesi par politiku? Varbūt [i]Pareksa[/i] paziņojums par pakāpenisku izstāšanos no partiju finansēšanas sakarā ar situācijas uzlabošanos Latvijā, ir ņemams nopietni? Nē. Partiju finansēšana kļūst arvien nepārskatāmāka.
Kādas pavisam nelielas sabiedrības daļas ilgi un nepacietīgi gaidītais datums – 1.marts – nu ir aiz muguras, taču skaidrība par partiju finansēšanu Latvijā kā spoža saule pēc negaisa nakts nav uzlēkusi.
Zīmīgi, ka turpat puse no valsts oficiāli reģistrētajām politiskajām organizācijām nebija savlaicīgi iesniegušas ikgadējās finansiālās darbības deklarācijas par 2001.gadu. Tiesa, tās galvenokārt ir nelielas partijas ar relatīvi mazu finansu apgrozījumu, kas droši vien neradīs būtiskas izmaiņas kopējā partiju naudas ainā. Taču simboliskā līmenī šādai situācijai ir graujošs efekts – daudzas partijas pat necenšas respektēt likumdošanu, noteiktajā termiņā iesniedzot savus sacerējumus par daļēji brīvo tematu “Finansiālā darbība iepriekšējā gadā”.
Ja ticam iesniegtajām lielāko un ietekmīgāko politisko partiju finansu deklarācijām, aina ir pazīstama: uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas partijas (Tautas partija, Latvijas ceļš, TB/LNNK, LSDSP, Jaunā kristīgā partija) ir spējušas piesaistīt aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem deklarētajiem naudas resursiem. Līdzīga koncentrācijas pakāpe ir bijusi vērojama jau kopš 1995.gada, mainoties vienīgi pirmā piecinieka dalībniekiem. Tikpat tipiska situācija ir ar biedru naudām – tās tiek iekasētas neregulāri, un tās neveido vērā ņemamu ienākumu avotu lielajām organizācijām. Tostarp ne viena vien mazā partija dzīvo tikai no biedru naudas maksājumiem. Un kā jau ierasts, ir partijas, kurām nav bijuši ne izdevumi, nedz arī ienākumi.
Vienlaikus varam runāt arī par jauniem pavērsieniem, kaut gan tik radikālas novitātes kā simtos tūkstošu latu mērāmi aizdevumi politiskajām partijām pagājušogad izpalikušas. Pretstatā iepriekšējos gados valdošajai tendencei pieaugt privātpersonu ziedojumiem, pērn juridisko personu ziedojumi nepārprotami dominēja partiju deklarētajos ieņēmumos (attiecībā 1:2). Saprotams, daudzos gadījumos nav viegli nošķirt juridisko personu no tās īpašniekiem – fiziskajām personām, taču kopumā uzņēmumu ziedojumu pārsvars šķiet saprotamāks situācijā, kad sabiedrības attieksme pret politiskajām partijām ir izteikti skeptiska un liels ļaužu skaits dzīvo spiedīgos materiālajos apstākļos.
Otra interesantā iezīme ir saistīta ar deklarācijās atspoguļotajiem ziedotājiem no juridisko personu vides. Kādreizējie atbalsta flagmaņi – Ventspils uzņēmumi, Parekss banka, Baltas apdrošinātāju grupa, būvnieki – šķiet pieklusuši, izņemot Baltas grupu, kas Tautas partijai un Latvijas ceļam pērn atvēlējusi aptuveni 65 tūkstošus latu (ziedojumi no Baltas, Latvas, Rīgas apdrošināšanas sabiedrības). Parekss bankas ziedojums (nedaudz vairāk kā 14 000 latu) atspoguļots vienīgi LSDSP deklarācijā, bet Ventspils uzņēmumu ziedojumi sastopami tikai partijas Latvijai un Ventspilij atskaitē. Skonto grupas redzamais atbalsts nonācis pie Latvijas ceļa (24 000 latu) un Zaļās partijas (1 000 latu). Savukārt naftinieki (Man-tess, Lido nafta, Intertrans) oficiāli atbalsta galvenokārt Latvijas ceļu.
Šādā situācijā pašsaprotams ir jautājums – vai pašmāju oligarhi ir zaudējuši interesi par politiku? Varbūt Parekss bankas nesenais paziņojums, ka tā pakāpeniski izstājas no partiju finansēšanas sakarā ar kopējās situācijas uzlabošanos Latvijā, ir ņemams nopietni un atspoguļo plašāku tendenci?
Nē.
Partiju finansēšana kļūst arvien nepārskatāmāka. No vienas puses, lielākās partijas cenšas maksimāli izmantot to kontrolē esošos valsts resursus, tai skaitā, tieši apmaksājot sev nepieciešamos pakalpojumus no valstij piederošo uzņēmumu vai pat valsts institūciju līdzekļiem. To pierādīt, laikam gan, var tikai tad, ja pakalpojuma saņēmējs rīkojas izteikti nepiesardzīgi. No otras puses, pērnais gadījums ar LSDSP it kā paredzētajiem 10 tūkstošiem dolāru, kas ceļoja caur vairāku privātpersonu kabatām, vedina domāt, ka prāvas summas partiju finansēšanai apgrozās skaidrā un nereģistrētā naudā. Domājams, ka tieši tā partijas atbalsta daudzi lielie uzņēmumi vai oligarhi personiski.
Šāds paņēmiens ļauj izvairīties no liekiem žurnālistu jautājumiem un turpināt sabiedrībai neredzamus manevrus, cita starpā pakļaujot valsti ārējas ietekmes draudiem. Kaut gan partijām tas var radīt zināmas neērtības, iepludinot naudas atlikumus kasē kā privātpersonu ziedojumus vai dalības maksājumus, toties skaidrā nauda ir augstā cieņā masu saziņas līdzekļos, kas piedāvā slēptās reklāmas pakalpojumus. Ka tāda ir bijusi, nepārprotami liecina pagājušajā gadā veiktā pašvaldību vēlēšanu kampaņas novērošana un, piemēram, Radio SWH vadītāja Z.Liepiņa stostīšanās, meklējot atbildi uz jautājumu par Tautas partijas daudzināšanu ēterā.
Partiju finansiālās varenības sacensību var ierobežot, strauji sašaurinot apmaksātas politiskās reklāmas izvietošanas iespējas. To pašsaprotami nevēlas masu saziņas līdzekļi (gan to īpašnieki un vadītāji, gan daļa žurnālistu). Taču arī lielākās partijas negrib šķirties no svarīgas priekšrocības – finansiāla pārākuma pār saviem konkurentiem. Ar to ir iespējams kompensēt programmas trūkumus vai kļūdas praktiskajā darbībā. Bet gribētos reiz nolūkoties arī ideju sacensībā…