Foto: N.Mežiņš © AFI

Daugavpils ir viena no tām Latvijas pilsētām, kur lielā vairumā dzīvo nacionālās minoritātes, veidojot pat 85 % no kopējā iedzīvotāju īpatsvara. Daugavpilī nav izstrādāta sabiedrības integrācijas programma, bet neraugoties uz to daudzo minoritāšu mierīgās līdzāspastāvēšanas dēļ pilsēta tiek dēvēta par miniatūru Eiropas modeli.Saruna ar Helēnu Soldatjonoku, Genādiju Lobovu, Silviju Mickeviču, Nadeždu Stahovsku un Valdi Kudiņu.

Minoritātes, kuras Daugavpilī pārsvarā ir „krievvalodīgās”, nesaskata savai eksistencei vai darbībai reālas problēmas – šī vieta ir faktiski ideāla, lai attīstītu savu valodu, kultūru un tradīcijas. Pašpietiekamības vidē Daugavpils nacionālās biedrības, galvenokārt, satrauc valstiskie procesi, sociālā integrācija un sava integrācija atšķirīgajā vidē – ārpus savas pilsētas un reģiona.

Tomēr arī Daugavpilī šogad jau ir izskanējusi doma, ka pilsētā būtu jāveido mazākumtautību koalīcija un nopietni jādomā par kopīgu informācijas apriti un minoritāšu izglītošanas jautājumiem.

Diskusijā par integrācijas aktualitātēm un problēmām Daugavpilī piedalās:

Helēna Soldatjonoka, Daugavpils pilsētas domes lietu pārvaldniece,
Genādijs Lobovs, Daugavpils krievu kopienas vadītājs,
Silvija Mickeviča, Daugavpils izglītības pārvaldes speciāliste,
Nadežda Stahovska, Daugavpils ukraiņu biedrības vadītāja,
Valdis Kudiņš, Dienvidlatgales nevalstisko organizāciju atbalsta centra valdes priekšsēdētājs. Diskusiju vada Silvija Smagare, Latvijas radio

Kādus sabiedrības integrācijas uzdevumus ir sev izvirzījusi Daugavpils un
kā līdz šim veicies ar to īstenošanu?

Helēna Soldatjonoka: Tas, ka Daugavpilī dzīvo ļoti daudzu tautību pārstāvji, uzliek mums īpašu atbildības slogu šī jautājuma risināšanā. Un es domāju, ka visus šos gadus, pat tad, kad integrācijas programma valstī vēl nebija aktualizēta, Daugavpils pašvaldība ir darījusi visu iespējamo, lai atbalstītu dažādu tautību nacionālās kultūrbiedrības. No pašvaldības līdzekļiem finansējam krievu, baltkrievu, poļu nacionālās biedrības un nākotnē domājam atbalstīt ukraiņu un lietuviešu un visas tās, kuras vēl tiks izveidotas. Cita, lieta, ka paralēli kultūrbiedrībām pilsētā ir izveidojušās arī dažādas sabiedriskās organizācijas, daudzas no kurām arī apvienojušās pēc nacionālās piederības. Nezinu vai tas ir pareizākais risinājums, ja šīs organizācijas neuzliek par savu uzdevumu risināt nacionālos jautājumus. Piemēram, Daugavpilī darbojas vismaz piecas dažādas krievu biedrības, kuras nemitīgi savā starpā konfliktē, jo nevar atrast to punktu, kas viņus apvienotu. Es domāju, ka visos iespējamajos projektos, kādi tiek vai arī tiks piedāvāti, pašvaldība piedalās.

Tomēr es nevaru teikt, ka Daugavpilī ir izstrādāta sava integrācijas programma. Mums pašvaldībā strādā sabiedrības integrācijas komisija, un mēs ļoti gaidām no tās priekšlikumus šādas programmas izveidē.

Kādas sabiedrības integrācijas problēmas Daugavpilī šobrīd ir visaktuālākās?

Genādijs Lobovs: Es domāju, ka mūsu valstij ir ļoti zemi kritēriji attieksmē pret cilvēkiem, nav valstij mīlestības pret saviem pilsoņiem un pret iedzīvotājiem vispār. Tiek runāts par konkurētspēju, izdzīvošanas iespējām, bet tā jau ir spēja cīnīties, būt uzvarētājam. Cilvēki nejūt valsts atbalstu, es pat teiktu, ka pret daudziem valsts ir naidīga, liek ceļā šķēršļus, rada grūtības visdažādākajās sfērās. Tās, manuprāt, ir integrācijas problēmas. Lai arī vietējā pašvaldība daudz ko dara, daudzi cilvēki ir nelaimīgi.

Silvija Mickeviča: Ar integrācijas problēmām saskaros skolā. Mēs īstenojam bilingvālo izglītību, par kuru integrācijas programmā teikts, ka tas ir viens no integrācijas veicināšanas un realizācijas līdzekļiem. Man arī gribētos kopīgi atcerēties, kas tad īsti ir integrācija, ko mēs ar to saprotam. Manuprāt, tā ir vēlēšanās darboties sabiedrībā, valstī, vēlēšanās piedalīties. Bet es tomēr esmu pārliecināta, ka cilvēks gribēs strādāt savā valstī un darboties gan politikā gan sabiedriskajā dzīvē, ja viņš būs sociāli nodrošināts. Tad viņam radīsies cieņa un mīlestība pret valsti. Ja ne, piedodiet, par ko mēs varam runāt? Tagad valsts, manuprāt, ķeras pie katra salmiņa. Ak, Dievs mīļais, mums veidojas divkopienu sabiedrība! Un mēs tiešām ejam uz to, ja nekas netiks darīts. Un tad grib teorētiski uzspiest un cilvēkos mācīt patriotismu. Nevar to iemācīt un no augšas uzspiest! Tam nepieciešams mērķis, stimuls, motivācija. Mūsu valstī cilvēks naturalizējas, viņš var vēlēt, un ko tālāk? Izglītības sistēmā šobrīd pats galvenais ir mācīt bērnos prasmi dzīvot un pielietot savas zināšanas. Jo tikai tad, kad viņi pratīs savā starpā sadarboties, pielietot savas zināšanas konkurences apstākļos – viņi būs situēti un tad būs arī šī cieņa pret valsti.

Nadežda Stahovska: Mūsu organizācija strādā nesen, tikai 6 mēnešus, bet galveno mazākumtautību integrācijas problēmu saskatu naturalizācijas procesā – cilvēku nevēlēšanās vai, piemēram, finansiālo problēmu dēļ nespējā kļūt par Latvijas pilsoņiem. Nenoliedzami, daudziem cilvēkiem tā ir arī psiholoģiskā barjera, kura jāpārvar, lai izietu šo naturalizācijas procesu.

Cik aktīvas ir pašas sabiedriskās organizācijas un mazākumtautību biedrības, cenšoties formulēt un lobēt savas intereses, kādas aktivitātes līdz šim ir veiktas?

G.Lobovs: Mēs iespēju robežās mēģinām paust savu viedokli, esam organizējuši latviešu valodas apmācības kursus. Ar Baltijas- Amerikas partnerattiecību fonda atbalstu realizējām projektu par nacionālo minoritāšu aizstāvību, informējot mazākumtautību pārstāvjus par to tiesībām un Vispārējās minoritāšu aizsardzības konvencijas nepieciešamību.

N.Stahovska: Patiesībā cilvēki ir ļoti slinki un pasīvi, es to jūtu pēc savas organizācijas biedriem, viņi ir „iesēdējušies” un ja viņus nekustināsi, nekas nenotiks. Tāpēc es pati nolēmu kļūt par piemēru biedriem un pirmā obligāti došos pierakstīties uz latviešu valodas apguves kursiem un naturalizēšos. Meklēšu arī pozitīvās lietas, kas palīdzētu mūsu biedriem integrēties. Mūsu organizācija ir arī divas reizes saņēmusi finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda, tā ka rakstam projektus un strādājam.

Vai jūsu organizācijas jūt arī pašvaldības atbalstu, vai ir nākušas pašas klajā ar kādu iniciatīvu?

N.Stahovska: Man šķiet, ka mūsu dome ir tik daudz darījusi cilvēku labā, ka nenāktos nākt klajā ar šādiem lūgumiem. Turklāt, ļoti daudz kas šajā jomā ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Taču mēs jūtam, ka sākumā cilvēki uz to ir jāvirza, ir vajadzīgas kāds koordinators. Ir nepieciešams radīt vidi, lai cilvēks vēlētos tajā aktīvi darboties.

S.Mickeviča: Pašvaldībai būtu tomēr jāapzina problēmas un jārada integrācijas programmas izveides darba grupa, kura varētu strādāt šajā jomā.

G.Lobovs: Man šķiet, ka domē ir izveidota integrācijas komisija. Taču tā nekad mūs nav saukusi, lai apspriestu kādus jautājumus. Interesanti, kā viņi strādā? Protams, ja būtu šādas tikšanās, arī mazākumtautību darbība tiktu koordinēta un pat kaut kādā veidā plānota. Tas būtu interesanti, mums arī rastos jauni kontakti un sadarbības iespējas.

H.Soldatjonoka: Vai mēs atkal, kārtējo reizi mūsu valstī gribam pateikt, ka par visu atbildīgas ir pašvaldības? Pat par tādu jautājumu, kā sabiedrības integrācija!

Kāpēc Daugavpilī šis jautājums nekad nav bijis aktuāls? Tāpēc, ka vienmēr visi cilvēki šajā pilsētā ir dzīvojuši draudzīgi. Es pieļauju, ka pašvaldība varbūt ir kaut ko nokavējusi, nav apzinājusies, cik šis jautājums ir svarīgs. Bet Daugavpilī viņš nav aktuāls, ticiet, man.

Paskatieties, kā Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi nobalsoja Krievijas domes vēlēšanās. Pārsvarā visā Latvijā un Rīgā nobalsoja par Rogozina partiju „Rodina”, par partiju, kura visaktīvāk uzstājās par tautiešu tiesību neievērošanu Latvijā. Taču daugavpilieši galvenokārt nobalsoja par Putina partiju.

Es uzskatu, ka Latvijas mazākumtautību cilvēku vidū ir informācijas trūkums, zināšanu trūkums par Latvijas likumdošanu, par Latvijas darbu Eiropas Savienībā, par to, kas tiek darīts šo cilvēku labā, salīdzinoši ar citām valstīm. Un tas ir viens no lauciņiem, kas nav apgūts visā valstī. Mēs varam veidot kaut simts koalīcijas, bet šeit ir darbs tieši Muižnieka kunga [Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās] sekretariātam, kuram ir jāveic skaidrojošs darbs Latvijā starp mazākumtautību cilvēkiem. Kāpēc tā ir, ka šiem cilvēkiem joprojām par daudzām lietām nav skaidrības un viņi var uzskatīt sevi par apspiestiem?

Vai Daugavpilī var runāt par kādiem konkrētiem piemēriem veiksmīgai mazākumtautību ietekmes īstenošanai?

Valdis Kudiņš: Šobrīd mēs strādājam pie mazākumtautību biedrību koalīcijas izveides. Man šķiet, ka Daugavpilī ir diezgan spēcīgas šīs nacionālās biedrības, bet man uz doto brīdi nav īstas pārliecības, vai šīs biedrības vienmēr pārstāv mazākumtautību interese un vajadzības. Galvenokārt šīs biedrības tomēr darbojas kultūras jomā, kas, protams, ir ļoti svarīgi. Tā ir liela vērtība, kas jāsaglabā. Bet es arī domāju, ka būtu jāliek lielāks akcents uz informācijas un viedokļu apmaiņu – lai tie cirkulē no biedrības uz biedrību. Mēs liksim galveno uzsvaru nevis uz šo biedrību integrāciju Latvijā, bet gan tieši uz savstarpējo sadarbību. Man liekas, ka koalīcija būtu viena no tādām iespējām, kur tiekas pārstāvji no dažādām minoritāšu grupām, izsaka savu viedokli un tas kļūst par nacionālo minoritāšu viedokli. Un viena lieta, pie kuras mums būtu jāstrādā, būtu sevis popularizēšana plašākā sabiedrībā.

H.Soldatjonoka: Viens no uzdevumiem, kas var būt jāveic pašvaldībai kopīgi ar šo koalīciju, ir šādu biedrību izglītošanas jautājums. Skaidrojot tām, kas tad īsti ir integrācija, lai šī informācija nonāktu pie katra cilvēka. Izglītošanas jautājums ir svarīgs, bez tā mēs neko neizdarīsim. Es arī šodien jūtu, ka biedrībām pietrūkst zināšanu. Un tā ir pašvaldības problēma. Mēs visu laiku domājām, ka ar to, ka mēs viņiem ļaujam dziedāt un dejot un sanākt kopā – tad ar to arī pietiek. Bet laikam, es tā izdaru secinājumu, ka ar to vien nepietiek. Tas nozīmē, ka mums ir nopietni jādomā. Jo it kā no virspuses Daugavpilī nav problēmu, bet patiesībā tās tomēr ir…

Vai Latvijas iestāšanās ES varētu ienest kādas pozitīvas pārmaiņas vai jaunas bažas šajā integrācijas procesā?

G.Lobovs: Es domāju, ka līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā kļūs labāk un mūsu sabiedrības integrācijai tas nāks tikai par labu.

N.Stahovska: Būs grūtāk, mūsu kļūs vairāk. Būs sarežģītāk izpausties un integrācijas jautājums var tikai saasināties.

V.Kudiņš: Tas liek aizdomāties par to, kas mums būtu jādara jau šodien. Tāpēc minoritāšu organizācijām ir svarīgi apvienoties, veidot koalīciju un sadarboties. Tāpat ir nepieciešams izglītošanas darbs un sekmīga informācijas aprite.