Atslēgvārdi:

No laukuma "viņi" uz laukumu "mēs" 23

Desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tapa sabiedrības integrācijas valsts programma, kurā tika pirmo reizi formulēta integrācijas būtība un tās mērķis. Valdība toreiz atzina, ka "ir nobriedusi situācija, lai Latvijas sabiedrība un valdība integrācijas procesam pievērstu lielāku uzmanību nekā līdz šim." Taču vai uzmanība, kas pēdējos gados pievērsta integrācijai, ir bijusi konstruktīva? Vai Latvija ir pietuvojusies pašas nospraustajam integrācijas mērķim?

Diskusiju vada žurnāliste Rita Ruduša

Iesaki citiem:
Leduspramis 255x203
Foto:AFI

Par to diskutē īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Ainars Latkovskis, Naturalizācijas pārvaldes vadītāja Eiženija Aldemane, sabiedrības integrācijas eksperts Nils Muižnieks, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētījuma „Pretestība integrācijai: cēloņi un pārvarēšanas iespējas” autori Leo Dribins, Ilga Apine un Ilze Boldāne. Savus komentārus vēlāk pievienoja rakstniece Marina Kosteņecka, kas bija aicināta uz diskusiju, bet nevarēja ierasties.


2001.gadā pieņemtajā valsts programmā "Sabiedrības integrācija Latvijā" ir deklarēts, ka integrācijas mērķis ir izveidot demokrātisku saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām. Cik tuvu šim mērķim patlaban ir Latvija?

Ainars Latkovskis: Tālu mēs esam no šī mērķa. Es esmu dažādās auditorijās —cittautiešu, studentu — cilvēkus aicinājis nosaukt tās lietas, kas patīk gan latviešiem, gan cittautiešiem. Kopējās vērtības var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem — Raimonds Pauls, Jūrmala, sports un ēdināšanas komplekss Lido. Patiesībā būtu jābūt tā, ka ir kopīga vēstures izpratne, taču tā mums ļoti atšķiras.

Man ir viena cerība — Sandras Kalnietes grāmata par pieredzi Sibīrijā ["Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"] tagad iznāk krievu valodā. Tā ir pārtulkota daudzās pasaules valodās, bet krievu valoda bija piemirsusies. Grāmata ļaus nevis ar kaut kādas 20.gadsimta vēstures grāmatas palīdzību, bet caur viena cilvēka stāstu parādīt cittautiešiem, no kurienes mēs nākam. Cilvēkiem, kuri varbūt latviski nelasa, būs iespēja izlasīt krievu valodā par mūsu tautas pieredzi un par to, kāpēc mēs izturamies pret vēstures notikumiem tā un ne citādi. Man ir cerība ar šo grāmatu procesu iekustināt.

Marina Kosteņecka: Es šo grāmatu tieši krievu valodā esmu izlasījusi. Piekrītu, ka grāmata emocionāli, nevis deklaratīvi vēsta par to, ko latviešu tauta piedzīvoja saistībā ar abām — padomju un vācu — okupācijām. Taču krievu lasītājam tajā vēstījumā pietrūks kaut kā ļoti būtiska, proti, līdzjūtības arī pret krievu tautas likteņiem. Jo gan deportācijās, gan GULAGa nometnēs krievi cieta ne mazāk par visām pārējām PSRS tautām. Varbūt tieši krievu izdevumam vajadzēja uzrakstīt atsevišķu priekšvārdu. Taču tas nav izdarīts, un es paredzu, ka krievu reakcija uz šo grāmatu krasi atšķirsies no franču, itāļu vai japāņu lasītāju reakcijas.

Ilga Apine: 2001.gadā, kad integrācijas programma kļuva par valsts programmu, bija labs laiks šāda dokumenta tapšanai — sabiedrība kopumā jau bija tam nobriedusi, bija izveidojušies daudzi priekšnoteikumi. Tad nāca 2003. un 2004.gads, kad integrācijas process tika kavēts. Vainīgi bija nevis likumi, kas pieņemti jau sen, bet gan taktika un veids, kā politika tika iedzīvināta. Man ir tāda sajūta, ka izglītības reforma mūs atsvieda atpakaļ. Taču es nevērtēju notiekošo pesimistiski — es domāju, ka integrācijas process rit.

Nils Muižnieks: Mēs sevi maldinām, ja domājam, ka tagad saņemsimies, būs politiskais konsenss, būs virzība uz priekšu un rezultāts būs sabiedrība, kas ir integrēta uz visiem laikiem. Tas ir process, kas nemitīgi jāatjauno — gan katrā jaunā paaudzē, gan ņemot vērā pasaules notikumus.

Vieglāk nekļūs, mums būs arvien jauni izaicinājumi. Piemēram, arī mūsu valstī ir musulmaņi. Un mēs ļoti maz runājam par cilvēkiem, kas Latvijā iebraukuši pēdējos desmit gados, un par to, cik viņi ir integrēti. Būs vēl iebraucēji, jo visai Eiropai būs vajadzīgs papildu darbaspēks. Mēs par to vispār negribam runāt.

Integrācijas uzdevums ir nepārtraukts, bet akcenti mainīsies. Pēdējos gados ir bijis gan progress, gan regress. Piemēram, vairāk cilvēku zina valodu, bet attieksme ir pasliktinājusies.

M.Kosteņecka: Par to es brīdināju latviešus jau pirms vairākiem gadiem — ja valodu iemācīsies par spīti Dobeļa sauklim cittautiešiem „Mums nevajag, lai jūs zinātu latviešu valodu, mums vajag, lai jūs zinātu savu vietu!”, tad tā būs palēninātas darbības politiskā mīna. Diemžēl toreiz mani neviens nevēlējās sadzirdēt.

Eiženija Aldermane: Nenoliedzami veiksmīgi strādā Integrācijas sekretariāts, bet ir teiciens — ko nevar celt, to nevar nest. Ja mēs gribam nopietni strādāt, tad ir vajadzīgs likums par sabiedrības integrāciju, kas nosaka, kā valsts strādā sabiedrības integrācijas labā. Tur būtu katrai ministrijai jādefinē sava sfēra.

Padomājiet, kādas pakļautības iestādes ir Tieslietu ministrijai — Valsts valodas centrs, Naturalizācijas pārvalde, Probācijas pārvalde, Ieslodzījumu lietu pārvalde. Visas šīs institūcijas strādā ar sabiedrības integrācijas jautājumiem! Kur nonāk šī informācija? Nekur. Bet faktiski katrā ministrijā ir jābūt amatpersonai vai struktūrai, kas ar to strādā. Tikai tad mēs varēsim teikt, ka valsts nopietni domā par sabiedrības integrāciju.

Maksimāli jāpastiprina valsts atbildība par integrācijas programmas izpildi. Jo, piedodiet, ja paskatās uz to, ko mēs 2001.gadā rakstījām — dažās jomās mēs esam turpat, kur tobrīd, un atsevišķās jomās pat esam spēruši dažus soļus atpakaļ. Šādā likumā būtu jāparedz arī politiskā atbildība par sabiedrības šķelšanu un vismaz morālā masu mediju atbildība šajā jomā.

Vai ministrs piekrīt tam, ka būtu vajadzīgs īpašs likumdošanas akts, kas nosaka valsts atbildību par integrāciju?

A.Latkovskis: Vai būtu jāpieņem īpašs likums, vai jābūt integrācijas sekretariātam vai īpašai ministrijai... Galu galā šis ir īpašu uzdevumu ministrs, un nav zināms, vai nākamais premjers vispār saglabās šādu amatu. Taču funkcijas nedrīkst pazust, tām ir jēga. Tās divsimt mazākumtautību organizācijas, kas Latvijā eksistē, un kur valsts loma ir palīdzēt tām turēties pie savas identitātes, valodas un kultūras — tā nepārprotami ir lieta, kas jāturpina. Šeit jāpieliek vairāk pūļu un finanšu līdzekļu, lai to attīstītu.

Mēs tādām tautām kā, piemēram, ukraiņi un baltkrievi varam palīdzēt atgriezties pie viņu saknēm, jo padomju laikā šīs tautas bija pārkrievotas. Man šķiet dīvaini, ka politiķi, tiekoties ar mazākumtautībām, cenšas ar cilvēkiem, it kā viņiem izdabājot, runāt krieviski, taču iznāk, ka mēs turpinām rusificēt mazākumtautības. Viņiem jāļauj viņu kultūra attīstīt un viņiem jājūt, ka Latvijas valsts viņiem šajā ziņā palīdz. Bet es neesmu pārliecināts, ka Latvijai vajadzīgs speciāls likums.

Leo Dribins: Mēs patlaban veicam pētījumu "Pretestība integrācijai Latvijā". Daži saka — nu ko jūs tādu esat izdomājuši, kāda pretestība? Bet mēs jau iepriekšējos pētījumos konstatējām, ka pretestība pastāv. Cilvēki ļoti skeptiski vērtē iespēju, ka latviešus un cittautiešus ir iespējams saliedēt vienotā demokrātiskā sabiedrībā. Skepse izplatījās un pieauga pēdējo divu trīs gadu laikā. Tas izpaudās arī presē — gan krieviski, gan latviski rakstošie autori teica, ka integrācijas ideja ir bankrotējusi. Bet ko šie kritiķi piedāvā integrācijas vietā? Neko! Viņi grib atstāt sabiedrību sašķeltu un strupceļā iedzītu.

Es gribētu nocitēt angļu filozofu un sociologu Karlu Poperu, kurš teica, ka jebkurai prognozei ir tiesības uz pastāvēšanu un attīstību, kamēr nav pierādīts cits variants, kas būtu pārāks. Neviens nav pierādījis, ka būtu kāds jauns variants, kas ir labāks par sabiedrības integrāciju.

Vai Jūs varat nosaukt, kas bija galvenie ierosinātāji skepsei, kura pēdējos divos gados sabiedrībā ir pieaugusi?

I.Apine: Tuvojās 2004.gads [izglītības reformas sākums].

L.Dribins: Tas bija viens no iemesliem, taču nevar visu reducēt uz izglītības reformu. Vainīgi pie saasinājuma bija cilvēki, kas gribēja reformā ierakstīt minoritāšu skolu likvidēšanu. Secinājums jau toreiz bija skaidrs — tas novedīs pie konflikta. Tagad tie cilvēki ir prom, bet citiem tā putra jāizstrebj.

Vēl viens iemesls ir vēstures apziņas sašķeltība. Tā ir ļoti nopietna lieta, jo sabiedrībā valda diametrāli pretēji priekšstati par Latvijas jaunāko laiku vēsturi. Latviešiem gadi pēc Otrā pasaules kara ir otrā padomju okupācija, kad neatkarība ir zaudēta un to atgūt tuvākajā laikā nav cerību. Latviešiem tas ir smags posms. Bet cilvēkiem, kas atbraukuši no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas — no graustiem, nabadzības un pazemojumiem — viņiem šeit pavērās cita dzīve. Šiem cilvēkiem tie bija labākie gadi, bet tad nāca PSRS sabrukums. Tie, kas rakstījuši par jaunāko laiku vēsturi, šo sašķeltību ir ne tikai saglabājuši, bet pat pastiprinājuši.

N.Muižnieks: Vēsturiskās apziņas sašķeltība nav nekas jauns. Bet tas, kas ir aktualizējies pēdējo pāris gadu laikā, ir spēja mobilizēt cilvēkus ap vēstures jautājumiem un viņus tālāk sašķelt. Tas ir saistīts gan ar izglītības reformu, gan daļēji arī ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.

Negribētos palikt konstatējošā līmenī — lūk, mums ir dažāda vēstures izpratne. Kādā virzienā tad būtu jādodas no šī izejas punkta?

A.Latkovskis: Muižnieka kungam bija viens mēģinājums — grāmata skolām. Tas varētu būt viens no veidiem, kā meklēt kopsaucēju.

N.Muižnieks: Grāmata "Personība un demokrātija" [autoru kolektīva veidots metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē] ir pētījums par demokrātiem Latvijas vēsturē — gan latviešiem, gan mazākumtautību pārstāvjiem. Es domāju, ka tikai caur demokrātiskām vērtībām ir iespējams atrast saskarsmes punktus šai atšķirīgajai izpratnei.

E.Aldermane: Cilvēks vēsturi izprot tā, kā viņš ir mācīts to izprast. Mēs varam publicēt grāmatas, bet cilvēks tik un tā lietas uztvers tā, kā viņš ir mācīts ģimenē.

Bet ir vēl viens aspekts — visvairāk cilvēku aizskar tas, ja kāds nicinoši izsakās par viņa tautību vai ticību. Tās ir divas vissmalkākās lietas. Es domāju, ka sabiedrības sašķeltību ļoti veicinājis latviešu un krievu pretnostatījums. Arī, runājot par sabiedrības integrāciju, mēs visu laiku uzsveram mazākumtautību integrāciju. Bet tā ir liela kļūda! Tikai tad, ja, runājot par integrāciju, mēs pirmos minēsim latviešus, tad var būt runa par reālu sabiedrības integrāciju.

M.Kosteņecka: Tieši tur jau tas suns aprakts, ka cilvēku aizskar tas, ja kāds nicinoši izsakās par viņa tautību vai ticību. Un, ja latvieši piedāvā mazākumtautību skolām vēstures grāmatu, kur pamatoti ir nosodītas padomju režīma zvērības Latvijas teritorijā 1940.gadā, tad krievu bērnam ir ļoti svarīgi jau nākamajā grāmatas lappusē izlasīt atzinības vārdus par krievu karavīra varonību cīņā ar fašismu. Nevar bērnam stāstīt par viņa senčiem tikai sliktu un gribēt, lai viņš izaugtu par lojālu pilsoni valstī, kura nespēj saskatīt neko labu viņa senču etnosā.

I.Apine: Jā, ir jārunā par latviešu atbildību. Latviešiem šīs izpratnes nav. Latviešu inteliģences visautoritatīvākie cilvēki nav izteikušies par labu integrācijai.

Ilze Boldāne: Es pētīju tieši latviešu auditorijas attieksmi. Latviešiem ir pāridarījuma sajūta, kas ir krājusies gadiem. Varētu teikt, ka mūsu kolektīvās identitātes galvenais balsts ir 20.gadsimta vēstures izpratne — ir "labie Ulmaņlaiki", kuriem seko 1940.gads, kad, kā daži respondenti teica, "mēs vairs nebijām". Latvieši arī saka, ka latvieši kā tauta padomju gados ir degradējušies. Kāds vīrietis Daugavpilī teica, ka, tāpat kā Mozus 40 gadus savu tautu vadāja pa tuksnesi, arī latviešiem jāsagaida, kamēr nomirst pēdējais cilvēks ar padomisku domāšanu, un tad situācija var uzlaboties.

Tātad jāgaida, kamēr izmirst visi padomju pilsoņi. Tas neizklausās pārlieku konstruktīvi.

L.Dribins: Padomju domāšana jūtami mazinās gan latviešu, gan krievu vidū. Taču es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka tās vietā nāk krievu nacionālisms. Tas ved uz divkopienu sabiedrību, ko mēs nedrīkstam pieļaut. Divkopienu sabiedrība nozīmē atteikšanos no integrācijas un divkopienu sabiedrība nozīmē konfliktu pie pirmās kritiskās situācijas. Sabiebrība, kuras pamatā ir kopīgas vērtības, satricinājumu pārcieš daudz vieglāk, nekā tāda, kurā ir divas kopienas.

A.Latkovskis: Kāpēc latviešu izpratnē vārdam "integrācija" ir negatīva pieskaņa? Tāpēc, ka latviešiem stāsta — jums ir jāpiekāpjas. Atbrauc ārzemju amatpersonas un baida ar piekāpšanos. Bet, ja integrācija nozīmē piekāpšanos, tad tas ir "beigts numurs", tam automātiski ir negatīva pieskaņa. Es neuzskatu, ka kādam būtu jāpiekāpjas.

Kā panākt, lai latvieši būtu gatavi izvirzīt lozungu par vienošanos, nezinu... Es nevaru iedot nevienu citu risinājumu —integrācija ir vismazākais ļaunums latviešiem, bet tas nenozīmē, ka jāpiekāpjas.

Pēdējo divu gadu trakums ir nevis tas, ka "krievi nāk", bet tas, ka viņi zaudē pozīcijas. Tieši tāpēc cilvēki, kuru ievēlēšana atkarīga no krievu balsīm, visvairāk pretojas. Visur tur, kur mazākumtautības nav pašpietiekamas, kā tas ir Rīgā, problēmu nav. Šīs [Saeimas] vēlēšanas būs "pēdējā kauja". Taču nebūs tā, kā dziesmā - kas ar uzvaru nāks...

Kāds kreisais politiķis, kuru nesaukšu vārdā, man sūdzējās, ka viņa meita, kas studē latviešu valodā, savam universitātes darbam nevar uzrakstīt anotāciju krieviski. Viņam šķiet, ka tās ir beigas — ja jau viņa meita vairs nevar to izdarīt, tad krievu valoda mirst. Bet šeit nav Krievija un Latvija nekad nebūs atbildīga par to, lai izdzīvotu krievu kultūra un valoda. Mēs atbalstīsim to, bet jautājums ir, kā viņi paši spēj savā sabiedrībā to saglabāt.

Es gribētu izcelt vienu vārdu, ko Jūs nupat lietojāt — "viņi". Kurš tad būs tas, kas pateiks "mēs", runājot par Latvijas sabiedrību, ja pat integrācijas lietu ministrs saka "viņi"?

A.Latkovskis: Valsts prezidente visu laiku saka "mēs".

M.Kosteņecka: Diemžēl es ar katru gadu vairāk jūtu, ka esmu izstumta no laukuma „mēs” uz laukumu „viņi”. Man nav vajadzīgs, lai latvieši rūpējas par manas dzimtās valodas un kultūras saglabāšanu — es to spēju saglabāt pati. Vienlaicīgi cienot un arvien dziļāk pieņemot arī latviešu kultūru un neuzskatot, ka latviešiem būtu kaut kādā veidā manis priekšā jāpiekāpjas, ne uz vienu brīdi neaizmirstot arī to bēdīgo faktu, ka GULAGā par valsts valodu bija pieņemta mana dzimtā krievu valoda, es tomēr jūtu, ka mani ar manām etniskajām problēmām, manām vēsturiskā pāridarījuma izjūtām izstumj ārpus kopējā Latvijas iedzīvotāju apļa — tā teikt, „tava sāpe nav mūsu sāpe, mēs nevēlamies just tev līdzi”.

E.Aldermane: Tā ir vislielākā nelaime, ka mēs sakām "mēs" un "viņi". No tā ceļas visas nelaimes! Bet es gribētu piebilst par piekāpšanos. Nav jārunā par piekāpšanos, bet gan par to, ka latvietim ir beidzot jāsaprot — viņam ir jābūt saimnieka sajūtai un atbildībai par līdzcilvēkiem. Latviešiem ir bailes no tiem, kas dzīvo līdzās, bailes no tiem, kam ir cita tautība, bailes, ka tūlīt kaut kas mainīsies Latvijā. Bet ir jābūt stājai, atbildības sajūtai un saimnieka sajūtai.

Ja valsts vistuvākajā laikā ar šiem jautājumiem nesāks nodarboties, tad, kā es šodien te sēžu — mēs drīz visi purvā būsim. Jo tūlīt sāksies darbaspēka migrācija, no tā mēs nevarēsim izvairīties. Kas strādās ar šiem cilvēkiem, lai viņi iekļautos Latvijas sabiedrībā, lai apgūtu valodu? Šobrīd neviens Latvijā nevar atbildēt uz šo jautājumu, bet faktiski uz šo jautājumu vajadzēja atbildēt jau vakar.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (23) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

blaablaa 31.05.2006 17:32
sorry tas ir BULLSHITS!

vienmēr būs mēs un viņi un mani tas neapbēdina.

saglabājot savu raksturu nav iespējama nekada interaktivitāte starp MUMS un VIŅIEM, jo MĒS ESAM [ZIEMEĻ]EIROPIEŠI BET VIŅI [CENTRĀL]AZIĀTI nu... jā-ja mēs sāktu spļaut uz ielas un nožēlojami nestilīgi ģērbties tad nebūtu nekādu problēmu...

kāpēc par to ir tik daudz jārunā? no runāšanas par integrāciju derdzīgi noskrandušās ādas jakās ģērbti veči nekur nepazudīs! kāpēc nevar vienkārši atstāt viņus savā nodabā un tērēt valsts naudu uz kaut ko sakarīgāku-piemēram,priekš policijas kurai ir jāsaņem visi tie zvani par nozagtajiem telefoniem utt

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 26.02.2006 13:31
AK: Integrācija būtu miera starp cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem panākšana.

Par miera uzturēšanu plašā nozīmē vajadzētu rūpēties praktiski visiem valsts dienestiem (t.i. ja ar mieru saprotam homeostāzi - pašregulējošu līdzsvara stāvokli). Integrācija tad ir tikai viens aspekts miera panākšanā - "nopārdot" mūsu nacionālo ideju mūsu pašu iedzīvotājiem, nodarboties ar savdabīgu "iekšējo evaņģelizāciju"; t.i. nest visdažādākajiem cilvēkiem noteiktu miera vēsti (sal. "Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm..." (Lk 2)). T.i. spēt priecāties par jaunizveidoto Latvijas valsti un līdzdarboties tās attīstībā.

Lai integrācija varētu notikt pēc būtības, integrētājam ir jāzina, kas ir tā ideja, uz kuru viņš integrē. Pasaulē ir pazīstamas dažādas pieejas:
(1) Monarhijās integrācija nozīmē uzticību karalim/karalienei/imperatoram. Nodevība angļu izpratnē nozīmē "to join the Queen's enemies in acts of hostility against this country".
(2) ASV integrācija bieži nozīmē uzticēšanos amerikāņu sapnim - t.i. tam, ka ar centīgu darbu cilvēks var sasniegt labklājību, kā arī spēt palīdzēt saviem tuvākajiem. Protams, sekmīgai integrācijai amerikāņu sabiedrībā ir nepieciešams, lai šis amerikāņu sapnis arvien ir reālistisks un piepildāms; tiklīdz kā labklājības izredzes jūtami pasliktinās (kā tas notika 1929-1934.g.) sabiedrībā var parādīties nepatīkamas dezintegrācijas tendences.
(3) Katoļu lielākā vērtība ir Debesu valstības un mūžīgās dzīvības iemantošana. Katoliskā integrācija jeb evaņģelizācija nozīmē aicināt cilvēkus uz šo augstāko cilvēcisko mērķi - būt vienotam ar Dievu. (Katoļu Baznīca gan šai ziņā ir īpatnēja institūcija, jo to pirmkārt uztur nevis cilvēki ar saviem pūliņiem, bet gan Dievs. Baznīca, atšķirībā no daudzām laicīgajām institūcijām, nav vitāli atkarīga no ticībai pievērsto cilvēku skaita - kvalitāte tur ir nesalīdzināmi svarīgāka nekā kvantitāte.)

Latvijas patriotiem mēs nevaram piedāvāt tik eksaltētus integrācijas mērķus kā iespēju kalpot Anglijas karalienei, vai amerikāņu sapni par māju un diviem auto, vai Debesu valstību. Bet arī mūsu integratori nevar reklamēt tukšus fanķikus (smuks papīrītis apkārt ir, bet konfektes iekšā nav). Viena neapstrīdami latviska vērtība ir latviešu valoda, jo ir raksturīga tieši mūsu zemei. Būtiskākais integrācijas uzdevums tātad ir iepazīstināt cilvēkus ar latviešu kultūru (tas attiecas arī uz daudziem latviešiem, kuri ir daļēji zaudējuši saikni ar savu tautu). Un "latviešu sapnis", kuru jau šobrīd varam droši piedāvāt integrācijas gaitā, ir iespēja dziļāk sajust mūsu zemi, lasīt un dziedāt tautasdziesmas visu novadu izloksnēs, saprast latviešu dzejniekus, utml. Ja šim garīgajam pamatam ar laiku pievienosim arī iespēju veidot stipras ģimenes un iespēju iegūt noteiktu pārticības līmeni, tad vēl jo labāk "latviešu sapnim".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 25.02.2006 20:07
Aleksis "Nevienam nav vajadzīgs (..) integrators, kurš neuzskata, ka viņam ir taisnība un nevēlas par to pārliecināt arī integrējamo."

Šāda vēlme var būt apsveicama, bet tai nav sakara ar integrāciju - ja ceļš ir uzskatu vienādošana, tad mērķis ir homogenā sabiedrība, kurā integrācija būtu lieka. Integrācija būtu miera starp cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem panākšana.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 25.02.2006 15:35
Es nemaz neesmu K.Ulmaņa fans - viņa pieeja galu galā noveda valsti līdz katastrofai; toreizējo Latvijas varas iestāžu atbalsts baltvāciešu repatriācijai vispār ir neaprakstāms stulbums. Tomēr, runājot par integrāciju, jāprot atbildēt uz jautājumu - kādā virzienā notiek integrēšanās. Ja valstij nav nekādas dominējošās ideoloģijas, tad ir pamats vismaz principā aplūkot citu alternatīvu - kā būtu, ja uzticētu svarīgākos jautājumus (t.sk. par identitāti un integrāciju) izlemt vienam cilvēkam. Tas ir īsākais ceļš, lai izvairītos no Arrows'a neiespējamības paradoksa (sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Arrow's_impossibility_theorem ), kur ir pamatots, ka jebkura lēmumu pieņemšanas sistēma (kurā sabiedrībai ir jāvar salīdzināt vairākas alternatīvas tās sakārtojot globālā rangu secībā), ja tā apmierinātu pietiekami acīmredzamus demokrātijas nosacījumus, nemaz nevarētu pastāvēt. Tā ir sava veida matemātiska ilustrācija Jesajas Berlina un citu 20.gs. liberāļu domai par "vērtību plurālismu"; par to, ka brīvību būtu lietderīgāk saprast negatīvā nozīmē (kā iespējami mazāk ierobežojumu indivīdu darbībai) nevis pozitīvā nozīmē (ka tiek izveidotas struktūras, kurās cilvēki iegūst kontroli pār situāciju, lielāku pašnoteikšanos, utml.).

Integrācija mūsdienu Latvijā savukārt ir izteikti "pozitīva" brīvības sasniegšanas programma: valsts vēlas ar noteiktiem pasākumiem cilvēkus integrēt un padarīt laimīgus noteiktā veidā, nevis likt viņus mierā un samazināt ierobežojumus (kas būtu "negatīva" brīvības sasniegšanas programma). Tāpēc sabiedrības integrāciju nekad nevarēs īsti labi saprast no liberālisma un "vērtību plurālisma" pozīcijām. Un te nu ir gluži vietā runas vai nu par vienīgo Saimnieku, vai arī par noteiktu valsts ideoloģiju. Domāju vienīgi, ka pārāk daudzi integrācijas diskusijas dalībnieki nespēj iziet ārpus demokrātijas un plurālisma uzliktajiem rāmjiem - integrācijā kā nekur citur ir vajadzīga noteiktība un skaidrība. Nevienam nav vajadzīgs pārdevējs, kurš neaizstāv savu preci sarunā ar pircēju, vai vīrietis, kurš nezina, ko viņš var piedāvāt un ko viņš grib attiecībās ar sievieti, vai integrators, kurš neuzskata, ka viņam ir taisnība un nevēlas par to pārliecināt arī integrējamo.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 24.02.2006 23:46
Aleksis "krietni mazākas problēmas ar nacionālām minoritātēm - ne tikai tāpēc, ka to bija mazāk, bet savā ziņā katrs zināja savu vietu"

Ja mazākumtautībām ierāda kādu "savu vietu", nevis pēc iespējas pilnvērtīgo sabiedrības locekļu statusu, šāda pieeja vedīs vai nu pie minoritāšu iznīcināšanas/izspiešanas/asimilācijas, vai nu pie nebeidzamām problēmām - diskriminācija maz kam patīk.

Ulmaņa izpratnē "sava vieta" bija mazākumtautību atstumšana no varas un vājako no tām neatzīšana vispār (baltvācieši pēc 1939. g. emigrācijas viļņa).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 24.02.2006 19:48
Latvis: Kas vainas vārdam latvieši?

Ja vārdu "latvieši" lietos gan Satversmes 2.panta nozīmē, gan arī etniskās nacionalitātes nozīmē, tad radīsies ne vien pārpratumi, bet dažiem būs kārdinājums nodarboties ar apzinātu sofistiku - t.i. mainīt jēdzienu robežas sprieduma gaitā. Varēs mēģināt "secināt" - ja reiz saskaņā ar Satversmi Latvijā visa vara pieder latviešiem - tātad etniskie latvieši te it kā sanāktu kaut kādi lielāki saimnieki nekā etniskie krievi, ebreji vai ukraiņi. Apgalvojums būtu ne vien nepareizi secināts, bet arī aplams no ekonomiskās vai politiskās realitātes viedokļa.

Atcerēsimies kā bija ar PSRS laiku konstitūcijām. Tur bija teikts, ka visa vara pieder darbaļaudīm. Kad gāju vidussskolā, mans tēvs mēdza ironizēt, ka šādi vai tādi specpakalpojumi vai ārpuskārtas dzīvokļi esot paredzēti darbaļaudīm. Kad pajautāju, kāds tur sakars ar darbaļaudīm, viņš paskaidroja, ka saskaņā ar Konstitūciju, darbaļaudis ir tie, kam Padomju Savienībā pieder visa vara. Tādēļ, ja kaut kas notiekot pēc darbaļaužu vēlēšanās, vai arī kaut kas tiekot darīts darbaļaužu interesēs, tad tas esot jāuztver ļoti nopietni. Varam līdzīgi secināt arī no Satversmes 2.panta - tādā gadījumā par "Latvijas tautu" būtu jāsauc mūsdienu Latvijas elites, kurām pieder faktiskā vara.

Jēdzienu pārgrozīšana arvien paver durvis jociņiem un sofistikai. Manuprāt, ir vienkāršāk un saprotamāk, ja "latvieši" pamatā nozīmē etnisko piederību - t.i. cilvēkus, kuri identificējas ar latviešu kultūru. Tad angļu vārdam "Latvian" ir vismaz divi tulkojumi - 1. latvietis (vācu "Lette", japāņu "ratowia-jin") 2. Latvijas pilsonis jeb 'Latvijas tautas' loceklis (vācu "Lettische Staatsbürger", japāņu "ratowia-no-jin" jeb Latvijas cilvēks). Noteikti neuzskatu, ka latviešu valodā jēdzienu robežas būtu jāpieskaņo svešvalodu jēdzienu robežām, kas angļu valodā turklāt ir visai izplūdušas. Pēc principa - "es nebiju lakstīgala, locīt savu valodiņu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 24.02.2006 16:07
Kas vainas vārdam latvieši?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AKA 24.02.2006 15:32
Latvim

Satversmes 2. pants saka sekojošo: Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.

Iepriekš diskusija bija par to, kādus apzīmējumus Latvijā lieto runājot par Latvijas tautu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 24.02.2006 15:22
Saimnieks definēts Latvijas Republikas Satversmes 2. pantā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 24.02.2006 14:20
Latvis: Tāpēc, ka saimnieks var būt tikai viens.

Kurš īsti būs tas saimnieks? Ja E.Repše, tad, manuprāt, vēl varētu tīri labi iztikt, bet pietiekami daudzi saimnieku saskata A.Šķēles vai A.Lemberga personā. Autoritatīva viena cilvēka vara, protams, var palīdzēt sabiedrības vienotībai un integrācijai - var konsekventāk formulēt un realizēt noteiktu politiku. Piemēram, K.Ulmaņa laikos bija skaidrāk sajūtamas kopīgās vērtības, nacionālā ideja; bija krietni mazākas problēmas ar nacionālām minoritātēm - ne tikai tāpēc, ka to bija mazāk, bet savā ziņā katrs zināja savu vietu. Bet šādu autoritatīvu varu nevar izveidot vienā paņēmienā, un tās veidošanas laikā, ja nepaveicas, var galīgi sabojāt gan sabiedrības iekšējo uzticēšanos un saskaņu, gan mūsu attiecības ar rietumvalstīm - tad par integrāciju vairs nebūs runa. Varbūt labāk, lai saimnieka idejas paliek Krievijai - tur ir īpaši izveidota tāda konstitūcija, lai vienam cilvēkam (prezidentam) būtu milzīga vara un autoritāte.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 24.02.2006 09:19
Kāpēc neatzīt citu tautību pārstāvjus par tādiem pašiem saimniekiem?

Tāpēc, ka saimnieks var būt tikai viens.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 23.02.2006 17:52
"latvieši un cittatutieši" - aizdomīgā terminoloģija, ja to mēģina padarīt par vispārpieņemto, un neērta, ja katrs lietos savu "krievi un cittautieši", "čigāni un cittautieši"

"par mūsu tautas pieredzi un par to, kāpēc mēs izturamies pret vēstures notikumiem tā un ne citādi" - izprast vieniem otru aizspriedumus ir derīgi, bet vēl derīgāk būtu veicināt daudzveidību informācijā parsiem notikumiem, lai no aizspreidumiem atvadītos un balstītos arī tajos faktos, par kuriem kāda no kopienām ir klusums.

"2003. un 2004.gads, kad integrācijas process tika kavēts. Vainīgi bija nevis likumi, kas pieņemti jau sen, bet gan taktika un veids, kā politika tika iedzīvināta" - ja pārlatviskošanu veikt pakāpeniski, tai nebūs ne vainas?

"Vainīgi pie saasinājuma bija cilvēki, kas gribēja reformā ierakstīt minoritāšu skolu likvidēšanu" - http://www.politika.lv/index.php?id=111178&lang=lv Lūk, Saeimas atbildes raksts par "izglītības reformas" lietu Satvesmes tiesā. Citēju: "Tādējādi apstrīdētās normas pieņemšanas pamats bija fakts, ka izglītības reformai un pārejai uz mācībām valsts valodā ir nepieciešams ilgāks laiks un vairāk materiālo līdzekļu" - tātad nodoms, kas bija 1998. g. Izglitības likuma redakcijā (vidusskolu izglītība tikai valsts valodā) paliek, tikai tiek atlikts.

"visvairāk cilvēku aizskar tas, ja kāds nicinoši izsakās par viņa tautību vai ticību" - Par tautību - var saprast, jo tā no cilvēka parasti nav atkarīga. Bet par uzskatiem manuprāt drīkst izteikt arī tādus vērtējumus, kas kādam būs aizvainojoši. Daudziem kritika, izsmiekls un nepiekrišana jau šķiet nicinoša - vai jāklusē?

"divkopienu sabiedrību, ko mēs nedrīkstam pieļaut. Divkopienu sabiedrība nozīmē atteikšanos no integrācijas" - būtu jāmin, ka daudziem divkopienu sabiedrība nozīmē, ka ir iespējas pastāvēt divām kopienām vienotā, integrētā Latvijas sabiedrībā ("politiskajā nācijā").

"tur, kur mazākumtautības nav pašpietiekamas, kā tas ir Rīgā, problēmu nav" - cilvēki nespēj pretoties - viss ir labi?

"šeit nav Krievija un Latvija nekad nebūs atbildīga par to, lai izdzīvotu krievu kultūra un valoda" Šeit ir valsts, kurā dzīvo krievi, un tāpēc mūsu valstij jābūt atbildīgai par krievu kultūru un valodu. Tāpat kā par latviešu, latgaliešu, baltkrievu... Vispār ministra domāšana ir DELFU vidējo komentētāju līmenī - Kanāda nav Francija/Anglija un nospļauties uz frankofoniem/anglokanādiešiem?

"latvietim ir beidzot jāsaprot — viņam ir jābūt saimnieka sajūtai un atbildībai par līdzcilvēkiem" skan pēc "esam atbildīgi par tiem, ko pieradinājām". Tāds labs kaķu turētājs... Kāpēc neatzīt citu tautību pārstāvjus par tādiem pašiem saimniekiem?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AKA 23.02.2006 00:12
Visā visumā piekrītot tam, ko rakstīja Sherlock, mana piebilde būs par terminoloģiju latviešu valodā.

Nojaušu, kas bija tas "gudrinieks", kurš latviešu valodā savulaik radīja vārdu salikumu "politiskā nācija" un visus iespējamos atvasinājumus, ieskaitot "politisko latvieti". Angļu valodā nozarē kas sevi definē kā "nationalism studies" jau gadiem ilgi lieto terminus civic nationalism (pilsoniskais nacionālisms) un ethnic nationalism (etniskais nacionālisms), bet nācija tiek lietots bez jebkādiem papildus apzīmētājiem. Nācijas būtiskā pazīme ir suverenitāte, kura jau ir politisks fenomens pats par sevi, neatkarīgi no tā, vai mēs runājam par nations to be (potenciālo nāciju jeb tautu, kura jau izvirza prasību pēc suverenitātes) vai nāciju , kura savu suverenitāti ir īstenojusi neatkarīgas nacionālas valsts veidolā. Vārdu salikums politiskā nācija ir tautoloģija, pilnīgi pietiek ar vienu vārdu. Līdz ar to vārdu latvietis mūsdienās lieto divās nozīmēs: 1) kā etniskās piederības un , 2) kā pilsoniskās piederības apzīmējumu, jo latvieši ir tauta, kura ir īstenojusi (piepildījusi) savu suverenitātes prasību. Šādā nozīmē latvieši ir visi LR pilsoņi, neatkarīgi no tā, cik viņi ir politiski vai apolitiski indivīdi pēc savas pārliecības. Starp citu, dalījumam pilsoniskajā un etniskajā nacionālismā arī nav pārāk lielas teorētiskas nozīmes, jo neviens no abiem modeļiem vēsturiski nekad nav ticis praktizēts tīrā veidā, vienmēr jārunā par abu modeļu mijiedarbību un sintēzi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 22.02.2006 23:43
Sherlock: Ja jūs un vēl bariem cilvēku, kuru "politiskā" latvietība ir grūtāk apšaubāma, no dienas dienā sauciet šo indivīdu par nelatvieti, cittautieti un sazin vēl ko, jūs viņu "ierāmējiet"--jūs burtiski atņemiet šim cilvēkam vismaz iespēju noticēt, ka viņš patiesi ir "politikais" latvietis

Šim ieteikumam valodas lietojumā varu pievienoties - lai gan es vārdus nelatvietis/cittautietis izmantoju etniskās tautības nozīmē. Tas man ļāva neprecīzi toties aši izteikt domu. Precīzāk sakot, varētu būt šāds domu eksperiments:
Aplūkosim divas mācību iestādes A un B, kuru ģeogrāfiskais novietojums ir līdzīgs - teiksim, Rīgas 1.vidusskolu un Rīgas 40.vidusskolu. Ja ar ļoti augstu ticamības līmeni varētu apgāzt hipotēzi: "Skolas A absolventam, kurš ir Latvijas pilsonis un ieguvis NNN-veida augstāko izglītību ir līdzīga varbūtība kļūt par valsts aparāta darbinieku kā līdzīgam skolas B absolventam" - tad ir jārunā par disproporcijām. Vai tās ir normālas, vai tās vajag pārvarēt un kā to izdarīt, protams, ir sarežģītāks jautājums, bet "pozitīvā diskriminācija" ir viens no iespējamajiem risinājumiem. [NNN-veida augstākā izglītība - šeit tā ir izglītība, kura būtiska noteikta līmeņa darbam valsts aparātā.]

Ja Sherlock uzskata, ka pozitīvu diskrimināciju nevajag, lai visu laiku varētu saglabāt formālu vienlīdzību, tad izteikšu minējumu, ka viņš nonācis pārmērīgā racionālisma un franču buržuāziskās revolūcijas ideju iespaidā :))) Turklāt latviešu skolu absolventi nepietiekamā skaitā apgūst inženiertehniskās zinības un arī nepietiekami strādā privātajā sektorā. Tehnisko augstskolu pasniedzējiem tas varbūt nemaz nav izdevīgi: jo būs lielāki konkursi, jo lielāka varēs būt mācību maksa. Lai arī statistiku daži salīdzina ar lieliem meliem, tomēr es statistikai ticu ne mazāk kā vienlīdzības idejai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 22.02.2006 22:20
Aleksis: "(2) Vairāku gadu garumā ir nepieciešama "pozitīvā diskriminācija" (affirmative action) attiecībā pret nelatviešiem valsts un pašvaldību amatos - t.i. visu līmeņu ekspertu, ierēdņu, un citos nepolitiskos amatos nepieciešami vairāk cittautiešu. Šobrīd, izņemot varbūt Iekšlietu ministriju, nelatviešu valsts aparātā ir niecīgs skaits, salīdzinot ar viņu īpatsvaru Latvijas pilsoņu vidū (25-30%)."

Nē, nav vajadzīga tāda "pozitīva" diskriminācija, kas "apsaukās" indivīdus, kuriem itkā var uzticēt amatus Latvijas valsts pārvaldē, par cittautiešiem un nelatviešiem. Nu tad kāpēc vēl pie reizes nenosaukt arī par ieklīdeņiem? Vai visu kopā--nelatvisko cittautiešu ieklīdeņu integrācijai ir nepieciešama "pozitīva" diskriminācija! :)

Cilvēks ir "politiskais" latvietis (http://www.am.gov.lv/lv/Jaunumi/Raksti/2002/okt/2817/?print=...:

1) ticot, ka viņš/viņa ir "politiskais" latvietis;

2) saucot sevi par "politisko" latvieti;

3) rīkojoties veidos, kas apstiprina sev un citiem viņa "politisko" latvietību.

Ja jūs un vēl bariem cilvēku, kuru "politiskā" latvietība ir grūtāk apšaubāma, no dienas dienā sauciet šo indivīdu par nelatvieti, cittautieti un sazin vēl ko, jūs viņu "ierāmējiet"--jūs burtiski atņemiet šim cilvēkam vismaz iespēju noticēt, ka viņš patiesi ir "politikais" latvietis, radiet grūti pārvarāmu šķērsli saukt sevi par "politisko" latvieti, un būtiski apgrūtiniet viņa iespējas rīkoties veidos, kas apstiprina sev un citiem viņa "politisko" latvietību. Pats cilveks var saukt sevi kā vēlas, bet nesauciet vismaz jūs viņu tā--sevišķi cilvēku, kam jūs potenciāli gribētu uzticēt amatu Latvijas valsts pārvaldē. Visa cita starpā, jūs arī rādiet, ka jūs nepieļaujiet iespēju pieņemt šo cilvēku kā pilnībā "savējo".

Valsts pārvaldei un "elitem" izbeidzot saukt cilvēkus par "nelatviešiem" un "cittautiešiem", manuprāt, ir panākams lielāks efekts, kā cenšoties ieviest lai arī neoficālas, bet kaut kādas kvotas tur, kur noteicošajam kritērijam ir jābūt kvalifikācijai, izglītībai, pieredzei un citām profesionālajām īpašībām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 22.02.2006 20:21
Us, rednekk fo'ks, dont give flyin' eff-yoo-see-kay whut ya'll lefty lib'rals suppose ta be plebeahn :)

Ja PSKP vēstures kundze nevar rimties gaisā paskatoties izdomāt visādus marksistiski-ļeņiniski-kolektīviskus stereotipus un himēriskas atbildības sajūtas gaiši-gaiši zilās nākotnes priekšā, ja nebeidz meklēt attaisnojumus šo stereotipu kā arī viņas etno-šis-etno-tas hobiju popularizēšanai, izmantojot jeb precīzāk sakot - šķiežot "Eiropas Savienības un Latvijas valsts finansiālu" atbalstu nulles pievienotās vērtības "starprezultātu" iegušanai, tad viss ieskaitot viņas PSKP vēstures ekspertīzi ir fair play.

"Teorētiskās bāzes analīze, intervijas ar nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjiem un NVO aptauja" mana pakaļa. Man ir milzīga, progresējoša kultūras trauma katru reizi, kad nākas novērot, kā notiek mocīšanās ap integrāciju :) Nolīdziet par to naudiņu kādu neocon konsultantu, dāmas un kungi, - viņi zin kā.

Kādi noteicēji, ja "grantus ēdoši" un citādi labvēļi is uzmetušies par 'project owner-iem', un dienu no dienas retoriski cenšas deleģitimizēt Latvijas cilvēkus un viņu vērtības kā Eiropai piederīgus, saucot par tumsonīgiem un padomiskiem tikai tāpēc, ka tie nevēlas atzīt galvas krāsnī un zināma lieta kā vēl - citās izcili nepiemērotās vietās - bāšanu par labu un laulībai pielīdzināmu esam? :)

Kāds, idrittvai, Eiropas pilsonis - kāda utopiska veidojuma pilsonis, - un kāds vēl Latvijas pilsonis, kurš uzskata, ka Latvijas valsts varas iznīcināšana un tās iekļaušana PSRS ir vērtējama pozitīvi vai neitrāli?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 22.02.2006 18:21
Reality check Latvim: un ja runā ar akcentu un dažām kļūdām - vai ir daļa no latviešu 'mēs'?

Jā, protams. Piemēram: Loskutovs - "mēs". Naumovs, Tambijevs, Beresņevs - "viņi".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Social Contract 22.02.2006 16:48
Reality check Latvim: un ja runā ar akcentu un dažām kļūdām - vai ir daļa no latviešu 'mēs'?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 22.02.2006 14:47
Nu cik var ūdeni liet... Runā latviski - tu esi "mēs". Nerunā latviski - tu esi "viņi". Punktum!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Social Contract 22.02.2006 10:38
Diemzel soreiz Sherlockam un Aleksim vairak racionalo argumentu neka cineijamajiem diskusijas dalibniekiem. Tikai nevajag atkal uzbrukt diskusijas dalibnieces personibai - tas nu gan ir loti plebejiski. Un kapec 'parnacionala' identitate ir slikta - vai cilveks nevar but labs Latvijas pilsonis un labs eiropietis? Vai nav svarigi attistit Latvijas cilvekos 'project ownership' sajutu attieciba uz lielo Eiropas projeku, lai vini ari butu starp ta nakotnes noteicejiem un ieguvejiem no ta? Tas, ka projektam paslaik ir problemas, nenozime, ka tas automatiski zaude vertibu.

Ministra kungs gan ipasi bedigi izskatijas saja diskusija... Integracija - launums, tikai 'latviesiem mazakais launums'. Tas no integracijas ministra. Bedigi...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trollis 22.02.2006 09:38
sabruka leo dibriha tels viena mirkli. karls popers, liekas, tomer ir autsrietis? tas nekas, ka anglija dzivojis...

parejais viss ir diskusija diskusijas pec. satura nav. redzejuma nav. garlaicigi un bezcerigi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 22.02.2006 09:03
T.s. sabiedrības integrācijai, manuprāt, ir vajadzīgas 2 lietas, kuras prasa reālus ieguldījumus un pat zināmus upurus - tāpēc neviens nesteidzas to darīt:

(1) Visu līmeņu izglītības iestāžu pieejamība latviešu valodā. It īpaši tas attiecas uz latviešu valodas bērnudārziem Rīgā un citās pilsētās. Ja bērniem ar citu dzimto valodu nav bijusi iespēja apmeklēt latviešu dārziņus, tad viņi nevar sākt mācīties arī skolu jaunākajās klasēs, jo pietiekami labi nesaprot valodu.

(2) Vairāku gadu garumā ir nepieciešama "pozitīvā diskriminācija" (affirmative action) attiecībā pret nelatviešiem valsts un pašvaldību amatos - t.i. visu līmeņu ekspertu, ierēdņu, un citos nepolitiskos amatos nepieciešami vairāk cittautiešu. Šobrīd, izņemot varbūt Iekšlietu ministriju, nelatviešu valsts aparātā ir niecīgs skaits, salīdzinot ar viņu īpatsvaru Latvijas pilsoņu vidū (25-30%). Viņu lielāka līdzdalība varētu paaugstināt valsts un pašvaldības iestāžu kompetences līmeni, nodrošināt plašāku sabiedrības kontroli pār dažām līdz šim slēgtām varas elitēm, veicināt piederības sajūtas veidošanos pret Latvijas valsti, kā arī veicināt latviešu interesi par darbu privātajā sektorā. Tā kā tautība cilvēku dokumentos ne vienmēr tiek rakstīta, tad "pozitīvajai diskriminācijai" faktiski vajadzētu attiekties uz cilvēkiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu, vai arī uz cilvēkiem, kuri beiguši mazākumtautību vidusskolas. Protams, ir runa par pagaidu pasākumiem, kuri varētu ilgt 5-15 gadus; kamēr tiek sasniegts vēlamais pārstāvniecības līmenis. Protams, šie pasākumi ir jāveic uzmanīgi un ar lielu takta sajūtu. T.i. lai nenotiktu sasteigta kadru rotācija, un lai nevarētu apšaubīt "pozitīvās disrkiminācijas" ietvaros pieņemto darbinieku kompetences līmeni.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 21.02.2006 21:24
Neiecietīgi par integrāciju :)

1) izbeidziet, dāmas un kungi, uz katra soļa lietot vārdiņus "cittautieši", "nelatvieši" utt.; iemācieties tā vietā lietot kaut vai ar vārdu "indivīds"/"indivīdi" (un neaizmirstiet aizvietot to arī nodokļmaksātājiem nezcik izmaksājušajās koncepcijās, pētījumos un sazinkādos vēl papīros), - kā Latvijas (nevis, tieksim, Beļgijas vai Šveices) apstākļos var būt runa par kaut ko sauktu Latvijas tauta vai nācija, ja daļa tai piederīgie uzskata un uztver viens otru kā cittautieši?!

2) beidziet radināt cilvēkus pie domas, ka viņi nav latvieši (ir nelatvieši), ka viņi ir citādāki, ka katrs ir pirmkārt kādas grupas piederīgais, beidziet atražot grupu stereotipus, beidziet atražot nejēdzīgo ideju, ka cilvēks piedzimst ar tautību kā ar tādu kā nemaināmu fizisko atribūtu, - kurš ir "vairāk" latvietis: Viktors Alksnis vai Dmitrijs Mironovs?

3) veidojiet politisko gribu un konsensu, tikt vaļā no tām nedaudzajām tiesību normām, kas kaut ko nosaka atkarībā no tautības jeb etniskās piederības - pirmām kārtām jau no paša tautību "regulējošā" likuma;

4) sāciet mainīt integrācijas modeļa būtību:

- beidziet iztapt visādiem "labvēļiem", kam ir nevaldāma kāre uzspiest tā saukto "multikulturālismu" un pseidoliberālas grupu vai kopienu "tiesības" kā universālu panaceju;

- definējiet valsti atbilstoši pilsoniski nacionālam un liberāli-demokrātiskam uzstādījumam - kā katra indivīda tiesību un brīvību garantu;

- beidziet definēt valsti kā grupu interešu aizstāvi, valodu un kultūru saglabātāju, beidziet runāt par kultūru "izdzīvošanu" - katra indivīda kultūras vajadzības ir atšķirīgas, un katrs pats vislabāk zin kā, kur, kad tās apmierināt (tas nenozīmē, ka valsts nevar atbalstīt kultūras vērtību radīšanu);

- aizvāciet taču beidzot no politiskā leksikona vārdu, kam nav cita satura starptautiskajās tiesības, kā vien "aboriģinālais" - proti "pamattauta", beidzie runāt par "saimnieka sajūtām", beidziet runāt par etnosiem, kopienām, kopienu sabiedrībām un citām "speciālo interešu" grupām - runājiet par Latvijas/Latviešu nāciju/tautu;

šīs grupas nav jāizliedz, to pastāvēšana nav jānoliedz, bet nevienai valstij, kas tiecas būt liberāli-demokrātiska, nav pienākuma veicināt to pastāvēšanu -pilnīgi pietiek ar neitrālu attieksmi, - tāpat kā nav pienākuma veicināt grupu identitātes veidošanos vai saglabāšanos - pieteik, ka tā izturas pret šādu identitāti neitrāli, un veicina pilsoniskas un nacionālas (nevis etniskas vai "pārnacionālas" - eiropejiešu) identitātes veidošanos;

5) beidziet sūkstīties un vaidēt par to cik viss ir slikti un kā nekas nav labi, beidziet izcelt tikai problēmas - viss, ko tas izdara ir demoralizē!; tā vietā rādiet cilvēkiem pozitīvus piemērus; rādiet tos cilvēkus, kas ne tikai ir integrējušies Latvijā, bet ir tās patrioti, godam kalpo Latvijas valstij Bruņotajos spēkos un citos valsts dienestos - viņu varbūt nav daudz, bet viņi noteikti kaut kur ir!

6) un vēlreiz, izbeidziet sūkstīties un vaidēt - nekas no tā, kas tiek saukts par integrāciju arī nevarēja tik īsā laikā realizēties - tik vien varēja izdarīt, kā ar visādām, tai skaitā drakoniskām metodēm radīt situāciju, ka nospiedošais vairākums šai valstij formāli piederīgo prot valsts valodu;

7) nākošais solis - panākt, lai valsts valoda arī tiktu lietota; valsts augstākas amatpersonas, rādiet piemēru un radinieties runāt ar visiem, tai skaitā arī ar krievu valodā raidošajiem mēdijiem valsts valodā; izbeidziet stāstīt, ka latviešiem Latvijā ir "jāintegrējas"radiniet tos, kam latviešu valoda ir dzimtā, lietot to, un galvenais - pieņemt kā "savējos" (nevis cittautiešus) tos cilvēkus, kas vēlas būt un justies piederīgi Latvijai un Latvijas tautai;

8) aizvāciet taču beidzot kaut kā no "skatuves" izbijušo PSKP vēstures un sazikā cita pasniedzēju.. - viņai nudien nav cita ko teikt kā reizi no reizes ražot kaut kādus negatīvus grupu stereotipus - "Latviešiem šīs izpratnes" par kaut kādu himērisku grupveida atbildību, redziet, neesot, - un to vārda un citas demokrātiskās brīvības ierobežot kāro pseidoliberāli arī aizvāciet :)

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Plates 255x203

Mēs esam kultūra 2 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Svētki bez Klāras 19 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Pēc Jordana 46 Autors:Rita Ruduša