Nepilngadīgais cietumā – bērns vai tikai noziedznieks?

Recenzija Andreja Judina pētījumam ”Nepilngadīgo ieslodzīto statuss"

Iesaki citiem:

Kopš 90-to gadu beigām ar nepilngadīgiem ieslodzītajiem saistītie jautājumi (turēšanas apstākļi, apcietinājuma termiņi) regulāri piesaistījuši starptautisko un vietējo cilvēktiesību organizāciju, mediju uzmanību un arī kritiku, izceļoties kā viena no aktuālākajām cilvēktiesību problēmām Latvijā[1]. Atsevišķas valsts amatpersonas devušās vizītēs uz ieslodzījuma vietām un pēc tam reaģējušas ar konkrētām iniciatīvām. 2001. gada aprīlī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pēc Brasas cietuma apmeklējuma, kur nepilngadīgo ieslodzīto turēšanas režīmu raksturoja kā līdzīgu “zvēriem krātiņā”, nāca klajā ar normatīvo aktu grozījumiem, bet 2002. gada beigās toreizējais tieslietu ministrs Aivars Aksenoks pēc vizītes cietumā lika pārvietot 75 nepilngadīgos no nožēlojamiem apstākļiem vienā cietumā uz izremontētu korpusu citā.

Lai arī pēdējo gadu laikā nepilngadīgo ieslodzīto stāvoklis uzlabojies, nav notikušas izmaiņas sistēmā. 2005. gadā Latvijā nepilngadīgo īpatsvars ieslodzīto vidū ir viens no visaugstākajiem Eiropas Savienības dalībvalstu vidū (2,9%), - augstāks tas ir tikai Grieķijā un Lielbritānijā (Skotijā un Ziemeļīrijā). No visiem nepilngadīgajiem ieslodzītajiem 58% atrodas izmeklēšanas cietumos.

Sabiedriskās politikas centra “Providus” eksperta Andreja Judina pētījums “Nepilngadīgo ieslodzīto statuss. Ieteikumi starptautisko standartu sasniegšanai” veikts ar Latvijas Tieslietu ministrijas finansiālu atbalstu, īstenojot Nīderlandes Ārlietu ministrijas “Matra” programmas atbalstītu projektu “Darbs ar nepilngadīgajiem ieslodzījumā”. Līdzās pētījumam projektā ir veikta politikas plānošanas dokumentu izstrāde un ieslodzījuma vietu darbinieku apmācība.

Pētījuma mērķis ir fiksēt un analizēt Latvijā spēkā esošo tiesību normu un faktiskās situācijas atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, kas regulē apiešanos ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā arī sniegt rekomendācijas, kā uzlabot nepilngadīgo brīvības atņemšanas soda un apcietinājuma izpildes politiku un nepilngadīgo ieslodzīto stāvokli.

A. Judina pētījums ir līdz šim visaptverošākais un kritiskākais valstī tapušais pārskats par nepilngadīgo ieslodzīto stāvokli Latvijā, tāpēc apsveicami, ka tā finansēšanā ir piedalījusies valsts. Pētījums apstiprina vairākas būtiskas problēmas - nepilngadīga ieslodzītā statusa minimālo atšķirību no pieauguša ieslodzītā statusa, ievērojamās atšķirības apstākļu un režīma ziņā starp apcietinātajiem un notiesātajiem nepilngadīgajiem, - un atzīst, ka Latvijā konceptuālā līmenī pieeja nepilngadīgajiem ieslodzītajiem nebalstās uz starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos deklarētajiem pamatprincipiem, kas par primāro nosaka bērna interešu aizsardzību un paredz nepilngadīgajiem piemērot brīvības atņemšanu tika kā galēju līdzekli. Jāpiekrīt pētnieka viedoklim, ka, risinot nepilngadīgo apcietināto problēmas, sistēmas intereses (kriminālprocess, drošības apsvērumi) joprojām dominē pār indivīda tiesībām, bet attiecībā uz soda izpildes mērķu sasniegšanu pienācīga uzmanība netiek pievērsta sociālajai rehabilitācijai.

Pētījuma lielākā vērtība ir piecās ieslodzījuma vietās, kurās atrodas nepilngadīgie (Matīsa, Liepājas, Daugavpils, Cēsu, Iļģuciema cietumā), vizīšu laikā konstatētā atspoguļojums (49.-116. lpp.). Aprakstīti novērotie ieslodzījuma apstākļi, pētīta dažāda dokumentācija, intervēts brīvības atņemšanas iestāžu personāls un ieslodzītie, veikta 100 ieslodzīto anketēšana Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Ieslodzījuma apstākļus – no humāniem (60., 61.lpp.) līdz nožēlojamiem un necilvēcīgiem (57., 76., 96. lpp.) – ļoti veiksmīgi ilustrē fotogrāfijas. Pētījumā vienuviet apkopoti statistikas dati, kas raksturo nepilngadīgos ieslodzītos, vienlaikus norādot uz būtiskiem trūkumiem statistikas vākšanā, kas liedz gūt pilnvērtīgu priekšstatu par nepilngadīgajiem brīvības atņemšanas vietās un veikt kvalitatīvu analīzi pētniecības un politikas izstrādes nolūkos. Pētījumā arī apkopoti interesanti dokumentācijas paraugi. Pētījums ļauj kritiski uz brīvības atņemšanas iestāžu darbu paraudzīties to darbiniekiem un vienlaikus konstatē labas prakses piemērus (Iļģuciema sieviešu cietums: 59.-62. lpp, 120. lpp.), kas būtu jāpārņem citos cietumos, kuros tiek turēti nepilngadīgie.

Šie materiāli pietuvina lasītājus nepilngadīgo ieslodzīto dzīves ikdienai, tādējādi aizpildot informācijas trūkumu un mazinot brīvības atņemšanas iestāžu noslēgtību – atrašanos ārpus sabiedrības redzesloka. Pētījums ir vērtīga iestrāde, kā valsts iestādēm un nevalstiskām organizācijām, kuru darbs ir saistīts ar slēgto iestāžu uzraudzību, veidot monitoringa ziņojumus.

Lai gan pētījumā apkopota plaša un līdz šim publiski nepieejama informācija, līdz galam nesakārtotā struktūra un nepienācīgi izrediģētais materiāls liks lasītājam apbruņoties ar pacietību, lai spētu atlasīt sev nepieciešamo informāciju. Pētījumā gan uzskaitīti starptautiskie cilvēktiesību standarti un attiecīgās Latvijas tiesību normas, kas regulē apiešanos ar nepilngadīgajiem ieslodzītajiem, tomēr diemžēl trūkst konsekventas un nopietnas analīzes. Pētnieks nereti neievēro cilvēktiesību dokumentu hierarhiju (saistošie; rekomendējoša rakstura), netiek pieminēti arī reģionālie standarti (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija, Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas vadlīnijas). Pētījumā visai bieži atreferēts brīvības atņemšanas iestāžu darbinieku viedoklis, līdz ar to pētījums nereti zaudē neitralitāti, savukārt tekstā nereti lietotā sadzīviskā valoda diemžēl ietekmē ziņojuma kvalitāti. Pētījums būtu vispusīgāks, ja tajā tiktu ietverti jautājumi par cietumu personālu, tā sagatavotību darbam ar nepilngadīgajiem, kā arī starpdisciplināras pieejas nepieciešamību nepilngadīgā resocializācijas nolūkā.

Līdz šim progress lielā mērā sasniegts, pateicoties atsevišķu cietumu vadībai un ārvalstu organizāciju palīdzībai. Tagad politiskā izvēle par fundamentālu pieejas maiņu – no represīvas un izolējošas uz rehabilitējošu sodu izpildes politiku – jāizdara un ar darbiem jāpierāda Ieslodzījuma vietu pārvaldei, Tieslietu un citām atbildīgajām ministrijām un iestādēm. No tā būs atkarīga pētījuma rekomendāciju izpilde – gan tādu, kas prasa kā nelielas, tā arī konceptuālas normatīvo aktu izmaiņas, gan arī finansu līdzekļus – kā niecīgus, tā arī ievērojamus.

Pētījums fiksē situāciju 2005. gada pavasarī, un tam būtu jākalpo par atskaites punktu progresa mērīšanai turpmākajos gados ieslodzījuma vietās, kurās atrodas nepilngadīgie, lai tuvinātu tās starptautiskajiem standartiem. Tas ļaus veikt preventīvo darbu, lai novērstu tādu apstākļu veidošanos slēgtajās iestādēs, kas var novest pie nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī, lai sasniegtu soda – brīvības atņemšanas – mērķi.
__________________________________

[1] ANO Bērnu tiesību komitejas Gala secinājumi: Latvija 21/02/2001. CRC/C/15/Add.142. Opendocument Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas (CPT) 1999. un 2002.gada ziņojumi par Latviju. CPT 2002. un 2004. gada vizītēs īpaša uzmanība pievērsta nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem policijas izolatoros un ieslodzījuma vietās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi