„Nē” Eiropas Savienībai apsvērumi

Uzstāšanās konferencē “Ko nozīmēs NĒ Eiropas Savienībai?”
Rīgā, 2003. gada 12. septembrī

Iesaki citiem:

Gadījumā, ja Latvija pasaka “nē” ES, tās iekšpolitiskie ieguvumi un zaudējumi ir tikai teorētiskas būtības, jo to attīstību un polaritāti diktēs noteikta politiskā spēka atrašanās valdībā, tomēr dažādu primāro un ārišķīgo vērtību saglabāšana, par kurām cīnās lielākā daļa eiropesimistu būs nodrošināta. Tomēr paliek jautājums uz kuru ir jāatbild: par kādu cenu Latvija ir ar mieru sevi starptautiski izolēt?

Valsts nacionālajās intereses, kuras izriet no tādām Latvijas sabiedrībai svarīgām pamatvērtībām kā valsts neatkarības neatgriezeniskums, kultūras identitātes nodrošināšana, latviešu valodas saglabāšana, valsts, sabiedrības un indivīda drošība. Pasakot „nē” Eiropas Savienībai Latvija būs spējīga pilnā mērā kultivēt šīs vērtības. Taču šādu vērtību patiesā nozīme reālajā pasaulē samazinās, tās ir palikušas otršķirīgas. Vērojot kopējo situāciju, kāda tā ir bijusi ar valodas likumu Latvijā, ir nepieciešams atteikties no pārspīlētās nacionālistiskās uztveres.

Runājot par ekonomisko pusi ir jāsaprot, ka gadījumā, ja Latvija paliek ārpus ES to sagaida kā ekonomiskais tā arī politiskais spiediens par tai piešķirtajiem līdzekļiem pirmsiestāšanās procesā un saistībām, kuras Latvijas valsts uzņēmās piesaistot dažāda veida finansiālos līdzekļus no Eiropas Savienības. Tāpat ir jāņem vērā, ka Eiropas Savienība apturēs visus iesāktos projektus, kuri nebūs noslēdzošajā fāzē. Neiestājoties ES pie zaudējumiem ir jānoraksta arī iespējamie finansu resursi, kas ir pieejami ES dalībvalstīm, neskatoties uz faktu, ka ir nepieciešams saņēmējvalsts līdzfinansējums. Šāda situācija var izraisīt nopietnu krīzi Latvijas tautsaimniecībā, kas var izraisīt Latvijas atkarību no lielākās neEiropas Savienības valsts tuvējā pierobežā. Latvijas – Krievijas attiecības vienmēr ir bijušas sarežģītas. Atomzemūdenes “Kursk” avārija Barensa jūrā bija tas lakmusa papīrītis, kurš parādīja, ka totalitārisms ir vēl arvien jaunās Krievijas valdības politika. Latvija nevar lolot veltas ilūzijas un vismaz tuvāko 10 gadu laikā Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības risināsies pašreizējā gaisotnē. Latvijai ir jāpieņem, ka tā ir Krievijas Federācijas “tuvās ārzemes”, kur galvenās attiecību šķautnes veido savstarpējā sadarbība, kuras galvenais komponents ir mazas valsts ģeopolitiskā nolemtība, atrodoties lielvalsts tiešā tuvumā.[1] Resursu trūkums Latvijā, pastāvīgas bailes par Krievijas Federācijas iespējamo ekonomisko agresiju un augstās ievedmuitas ES, Latvijai esot ārpus savienības radīs miljoniem latu zaudējumus. Tas savukārt novedīs pie vispārējas cenu celšanās. Protams, situācijas uzlabošanas nolūkos Latvijas valsts varētu īstenot īpašu ievedmuitas politiku, ceļot muitas nodokli precēm, kuras Latvija var saražot uz vietas, tomēr otrpus robežas esošā valstu savienība nepaliks atbildi parādā un veiks attiecīgus atbildes gājienus, kas attiecīgo preču grupu vēl vairāk sadārdzinās, jo uzņēmumi nespēs nodrošināt konkurētspējīgu cenu Latvijas precēm ES, tāpēc uzņēmēji būs spiesti visu produkciju realizēt Latvijā. Šo faktoru bīstamāku padarīs fakts, ka strauji pieaugošajām cenām nespēs notikt adekvāts algu, pensiju un sociālo pabalstu pieaugums. Kas savukārt vēl vairāk samazinās Latvijas iedzīvotāju pirktspēju.

Tāpēc uzticēšanās starp politiķiem un tautu ir galvenais priekšnoteikums valsts augšupejai, neatkarīgi vai ticot, ka jaunās pārmaiņas nesīs straujus uzlabojumus, vai tieši otrādi nebūs tik izdevīgas Latvijai.

Situācijas sarežģītība slēpjas faktā, ka trūkst iespējas tautai kontaktēties ar varas pārstāvjiem. Ne vienmēr tā ir varas pārstāvju nevēlēšanās tikties ar tautu. Latvijā sabiedrības inertuma rezultātā daļa sabiedrības ir pieņēmusi uzskatu, ka, ja Latvija pievienosies ES, tās dzīves līmenis strauji celsies līdz tādam līmenim kāds tas ir Rietumeiropā. Tāpat uzskats, ka iestāšanās ES nodrošinās pastāvīgu naudas plūsmu Latvijas virzienā. Tomēr tās lielā mērā ir ilūzijas, jo valsti uzcelt un sasniegt augstu labklājības līmeni var tikai tās iedzīvotājiem mijiedarbojoties ar saviem vēlētajiem pārstāvjiem neatkarīgi vai Latvija ir vai nav kādā savienībā. Galvenais faktors šeit ir pieejamie līdzekļi un likumdošana kāda ir varas pārstāvju rīcībā. Šo likuma varas līdzekļu nonākšana nepareizās rokās var izraisīt neatgriezeniskas sekas Latvijai kā valstij. Pasakot „nē” ES sabiedrības inertums ļautu turpināties pašreizējai situācijai, kad Latvijai esot „neatkarīgai” tika izsaimniekoti jeb privatizēti visi lielākie Latvijas uzņēmumi, tik tālu, ka to atjaunošana vairs nav iespējama. Tāpat nemana nopietnus projektus, kas varētu radīt Latvijai lielos uzņēmumus, kas spētu pacelt Latviju kā suverēnu valsti.

Liela nozīme iekšpolitikā ir jāpievērš tieši izglītības jautājumam. Tas ir nenoliedzams fakts, ka valsts attīstībā ļoti liela nozīme ir izglītības sistēmas sakārtotībai. Valsts interesēs būtu jābūt, lai būtu pēc iespējas vairāk labi un dažādi izglītotu pilsoņu. Jo plašāks ir indivīdu slānis ar augstāko izglītību, jo valsts ekonomiskā un politiskā augšupeja ir iespējama straujāka. Valstij jau pašreizējā momentā bija jānodrošina pietiekami daudz kvalificētu speciālistu, kas būtu spējīgi uzņemties iniciatīvu jaunajos apstākļos. Tomēr joprojām valda apstāklis, ka izglītība ir priekšrocība tiem, kuri ir spējīgi maksāt. Nav ticības, ka neiestājoties ES izglītības jomā situācija varētu strauji uzlaboties. Bažas māc apstāklis, ka situācija varētu tikai pasliktināties.

Liela daļa atbildības par pašreizējo situāciju Latvijā ir jāuzņemas skolām un tieši pašiem skolotājiem. Skolotāju neprasme izskaidrot vai arī nenoteiktā attieksme vienā vai otrā jautājumā ir viens no audzēkņu vēlākās pasivitātes iemesliem. Skolā bērniem neiemāca, ka piederība kādai valstij ir vairāk nekā tikai konstatējams fakts. Rodas sajūta, ka Latvijas iekšpolitikas mērķis ir “aizmidzināt” tās sociāli aktīvāko sabiedrības daļu – jaunatni. Situācijas uzlabošanai ir nepieciešams, lai jau skolā jaunatnei tiktu izskaidrots, kas ir viņu pienākumi un tiesības attiecībā pret valsti.

Latvijas stratēģijā integrācijai Eiropas Savienībā tiek apgalvots, ka dalība ES dos iespēju Latvijai piedalīties demokrātiskas Eiropas veidošanā, kā arī uzliks pienākumu rūpēties, lai tās iekšpolitiskie standarti atbilstu ES izvirzītajiem kritērijiem. Demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības prasīs pastāvīgu uzmanību. Valsts institūciju pienākums ir veicināt sabiedrības izpratnes pieaugumu, kā arī sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, lai nodrošinātu atgriezenisko saikni starp valsti un sabiedrību.[2] Tas tomēr netiek pildīts pietiekamā apmērā, jo valsts ieklausās nevalstisko organizāciju ieteikumos un pilsoniskās sabiedrības centienos kontaktēties ar saviem pārstāvjiem tikai tad, kad problēma jau ir samilzusi, kā piemēru var minēt skolotāju vai ārstu arodbiedrību streikus, kas notika atkārtoti 1998. un 1999.gados. Kurš var solīt, ka, ja Latvija neiestāsies Eiropas Savienībā, situācija mainīsies uz labo pusi? Tieši neiestāšanās gadījumā ir paredzama situācijas pasliktināšanās, jo ņemot par piemēru pašreizējo situāciju, tad, līdzekļu trūkuma gadījumā valsts budžetā, pirmās nozares, kas cietīs no līdzekļu samazināšanas, būs tieši skolotāji un medicīnas darbinieki.

Ārpolitiskā ziņā dalība kādā Savienībā garantē aizstāvību no citām valstīm, kā arī palīdzību neparedzētos gadījumos un katastrofās. Bet vai tieša dalība ES struktūrās Latvijai patiešām ir tik ļoti vajadzīga? Pastāv reāla iespēja, ka zemais pilsoniskās sabiedrības izpratnes līmenis par politiskajiem procesiem un iespējām tos ietekmēt liegs Latvijai pilnībā izbaudīt tās priekšrocības, kuras sniedz pilntiesīga dalība ES. Pašreizējā politiskā situācija skaidri norāda uz faktu, ka Latvija vēl nav sasniegusi tādu attīstības līmeni, lai Latvijas tautsaimniecība pilnā mērā izturētu konkurences spiedienu, kāds pastāv ES dalībvalstu tirgū.[3] Arī pilsoniskās sabiedrības attīstība nav pilnībā gatava konkurēt ar Rietumu attīstīto demokrātiju sabiedrībām. Tomēr ir jāapzinās, ka 21.gadsimtā valda globālas tendences, kas stāv pāri nacionālai valstij. Lai valsts nepazustu no pasaules politiskās un ekonomiskās kartes, valstij ir jāiesaistās kopējā apritē un jāievēro pasaules politiskās un ekonomiskās spēles noteikumi, kas pieprasa pastāvīgas pārmaiņas. Pasaule attīstās un laiks iet uz priekšu, kur Latvijas „nē” ES būtu „nē” valsts iespējām attīstīties.

_____________________
[1] A. Kozhemiakin, R. Kanet, “Russia and its Western Neighbours in the ‘Near abroad’” // A. Kozhemiakin, R. Kanet (eds.)The Foreign Policy of the Russian Federation (New York, 1997), pp. 34 – 36.

[2] Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas oficiālā mājas lapa: http:// www.mfa.gov.lv

[3] Eiropas Savienības oficiālā mājas lapa: http://europa.eu.int/comm/enlargement


Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi