Foto: I.Kalniņš © AFI
Tie, kas gaisīgi apgalvo, ka “nekas daudz jau nemainītos”, ja referenduma iznākums būtu negatīvs, dzīvo pasaciņu pasaulē. Latvijai nav, paldies Dievam, daudz pieredzes ar valsts krīzēm, bet negatīva balsojuma ārpolitiskās un iekšpolitiskās sekas mūs tad diemžēl iepazīstinātu ar šo jēdzienu.
Kas būs, ja 21. septembrī atmodīsimies, nobalsojuši pret iestāšanos Eiropas Savienībā? Vispirms, protams, konstatēsim ļoti paģirainu sajūtu – tādu, kad dun visa galva, kājas lāga neklausa, un mēģinām atcerēties, kas īsti notika pagājušo nakti, kas laikam nedrīkstēja notikt. Telefons zvanīs neciešami skaļi, un mēs nezināsim vai atbildēt, un ko teikt, ja atbildētu…. Starp zvanītājiem noteikti būs Eiropas un Amerikas prese, Briseles komisāri, Berlīnes, Londonas, Vašingtonas, utt. ārlietu ministrijas – vārdu sakot, Latvija būs uz brīdi nostājusies pasaules uzmanības centrā. Par tādu uzmanību Latvijas tēla veidotāji varētu tikai sapņot – ja tā šoreiz nebūtu tīrais murgs.
Tātad, kā Latvijai atbildēt? Ir trīs iespējas. Pirmā – Latvijas valdība izdod paziņojumu, ka tautas balsojuma rezultāti nav visai pārliecinoši, vai ka tauta nav īsti sapratusi, par ko jābalso, un ka pēc dažiem mēnešiem (bet katrā ziņā pirms 2004.g. maija) būs otra tautas nobalsošana. Teorētiski iespējams tas būtu, nepārkāpjot likuma, t.i. Latvijas Satversmes, burtu. Bet kā ar Satversmes garu? Un cik iespējams tas būtu gluži politiskā nozīmē? Otra iespēja – valdība pieņem referenduma rezultātu un sāk veidot plānu sarunām ar ES institūcijām, dalībvalstīm un citām valstīm par Latvijas turpmākajām attiecībām, ārpus ES. Tas ir, uz nenoteiktu laiku atsakoties no kandidātvalsts statusa, Latvijai būs jāslēdz jauni līgumi un jāpārkārto saistības veselā rindā tirdzniecības, finansu, nodokļu, personu kustības, utt. jomu, respektīvi, krasi jāpārveido savs starptautiskais statuss. Trešā iespēja – pašreizējā valdība, acīmredzot zaudējusi tautas uzticību tik svarīgā balsojumā, atsakās no amata. Un kas tad notiek tālāk?
Mēs mēdzam runāt par “valdības krīzēm”, kad sajūk valdības koalīcijas vai kad no amata jāaiziet ministru prezidentam. Bet negatīva balsojuma gadījumā ES referendumā jārunā par sistēmisku VALSTS krīzi, līdzīgu vienīgi tai, kādu Latvija piedzīvoja 1940.g. jūnijā. Protams, šoreiz mūsu zemē neierastos svešas valsts okupācijas armija, bet valsts starptautiskais stāvoklis būtu mainījies radikāli, un varbūt vēl svarīgāk – Latvijas pilsoņi faktiski būtu pagriezuši muguru visam Latvijas politikas kursam pēdējos desmit gados. Visas valdības, visas Saeimas, gandrīz visas politiskās partijas un uzskatu grupas ir virzījušas Latviju uz Eiropas Savienību, nevien vārdos, bet ļoti konkrētos darbos – vedot smagas, detalizētas sarunas ar ES iestādījumiem, pielāgojot likumus, budžetus un administratīvos procesus, balsojot par vajadzīgajām maiņām, skaidrojot savu nostāju sabiedrībai. Ja pēc tam tomēr notiek gandrīz neticamais – ko tad?
[Autora piezīme, pirms ejam tālāk: viņš ne uz brīdi netic, ka tas notiks. Bet krīzes, un iespējamas krīzes, ir izglītojošas, saasina prātu un piespiež domāt, ko mēs esam un neesam gatavi darīt, ja tās tomēr notiktu.]
Pirmais darbs 21. septembra rītā: premjerministram vai Valsts prezidentei (nav svarīgi, kurš kuram pirmais piezvana) sasaukt Ministru kabineta un prezidentes sēdi. Vienīgie temati sēdei būs izvērtēt referenduma rezultātu un sasaukt visu Saeimā pārstāvēto partiju vadītāju sapulci. Iespējams, ka arī Saeimas prezidijs gribēs sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi. Jo labāk: šajā gadījumā konsultācijās būtu jāpiedalās iespējami plašam politisko vadītāju lokam. Lēmumi par rīcību, protams, joprojām būs jāpieņem Ministru kabinetam kā vienīgajam konstitucionāli atbildīgajam valsts iestādījumam, bet ministriem būs nepieciešams visplašākais pieejamais padomu un ieteikumu klāsts.
Pirmais un kritiski svarīgais uzdevums būs izvērtēt, kas īsti noticis tautas nobalsošanā. Ja, piemēram, iestāšanās ES noraidīta tādēļ, ka referendumā piedalījušies mazāk nekā nepieciešamie 50 procenti vēlētāju no tiem, kas balsoja 2002.g. Saeimas vēlēšanās, tad valdībai būs daudz vieglāk, no morālā un politiskā viedokļa, argumentēt, ka referendumu var atkārtot, varbūt pēc samērā neilga laika. Satversmē nav ne vārda par to, cik bieži var atkārtot referendumus, un īsti svarīgais apsvērums te būtu valdības (pašreizējās vai citas valdības) spēja sapulcēt pietiekami plašu politisko atbalstu, lai riskētu ar otrreizēju referendumu. Ja, turpretī, 20. septembra balsojumā piedalījušies pietiekami daudz vēlētāju, un tie noraidījuši iestāšanos ES, tad referenduma atkārtošana kļūst politiski problemātiska (kaut juridiski iespējama). Un protams, jo lielāks dalībnieku skaits un jo izteiktāks negatīvais balsojums, jo grūtāk kļūst atrast argumentus otrreizējam referendumam.
Otrs un tik pat kritisks uzdevums pašreizējam Ministru kabinetam būtu izvērtēt, vai tas spēj turpināt darbu. Iespējams, protams, ka koalīcijas iekšējie strīdi un ārpuses kritika šo jautājumu izšķirs jau ļoti īsā laikā. Ja tā, tad lēmums par nākamās valdības sastāvu nonāks tur, kur tas vienmēr nonāk – pie Saeimā pārstāvēto partiju vadītājiem un beigās uz prezidentes galda. Šeit tad dramatiski parādītos partiju vadītāju un Saeimas deputātu morālās atbildības un politiskā brieduma kvalitāte, jo VISAS Saeimas partijas (izņemot Rubika sociālistus) ir atbalstījušas iestāšanos ES, un visām tām būs jādzīvo ar šo valsts ārpolitikas sakāvi. Ideālais atrisinājums te būtu visu partiju vienošanās par “nacionālās vienotības lielo koalīciju” (vislabāk gan cita ministru prezidenta vadībā), kas publiski apsolītos darboties tik ilgi, lai noturētu otru ES referendumu, kas tad galīgi izšķirtu, vai Latvija būs Eiropā vai nē. Otrs atrisinājums – morāli godprātīgs, bet politiski bīstams, lai neteiktu neprātīgs – būtu valdībai vai Saeimai pašai ieteikt, lai prezidente ierosina Saeimas atlaišanu. Ja prezidente tam piekristu, tad būtu jānotur referendums par to, vai Saeimu tiešām atlaist, un ja tauta tā nobalsotu, tad vēlākais divu mēnešu laikā būtu jānotur jaunas Saeimas vēlēšanas. Bet ja tauta tā nenobalsotu, tad atlaista būtu pati Valsts prezidente. Tā paredzēts Satversmē. Konstitūcijas likuma burts būtu izpildīts, bet Latvijas valsts vairākus mēnešus dreifētu starptautiskajā okeānā bez stūres, bez burām un bez kompasa.
Tie, kas pašlaik gaisīgi apgalvo, ka “nekas daudz jau nemainītos”, ja referenduma iznākums būtu negatīvs, dzīvo pasaciņu pasaulē – vai arī apzinīgi maldina sevi un citus. Latvijai nav, paldies Dievam, daudz pieredzes ar valsts krīzēm, bet negatīva balsojuma ārpolitiskās un iekšpolitiskās sekas mūs tad diemžēl iepazīstinātu ar šo jēdzienu.
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.
Alternatīva dalībai ES pastāv, bet tiek noklusēta!
Latvijai nav labākas attīstības iespējas kā Eiropas Savienība