Raksts

Mūsu politikas drūmā virtuve


Datums:
17. jūlijs, 2001


Autori

Nils Muižnieks


Recenzija par pētījumu "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2000/2001"

Pārskatam par tautas attīstību Latvijā nav nopietnas konkurences. Nevienam citam izdevumam nav tik liela finansējuma, kas redaktoram ļauj piesaistīt labu pētnieku komandu, autoriem – sagatavošanas procesā pasūtīt aptaujas un cita veida pētījumus, izdevējam – nodrošināt glītu māksliniecisku noformējumu un precīzu tulkojumu angļu valodā un visiem – rīkot plašu prezentāciju, kad pētījums jau gatavs. Nevienam citam politikas analīzes dokumentam nav tāda prestiža, ka ievadvārdus katru gadu vēlas rakstīt ministrs, premjers vai prezidents. Neviens cits politikas analīzes pētījums nevar lepoties ar Apvienoto Nāciju Attīstības Programmas vārdu. Tāpēc ikgadēja Pārskata klajā nākšana ir vienmēr svinīgs notikums ar plašu rezonansi ne vien zinātnes aprindās, bet arī plašākā sabiedrībā.

Šī Pārskata iznākšana bija īpaši gaidīts notikums, jo, laužot iedibināto praksi, tas ir nevis 2000. vai 2001.gada, bet divu gadu izdevums. Šī Pārskata galvenā tēma ir sabiedriskās politikas (public policy) process Latvijā, vai, redaktora vārdiem runājot, “Kas, kā vārdā un kādā veidā īsteno varu? Kā tiek pieņemti lēmumi, kuri ietekmē manu dzīvi?” (11.lpp.). Pārskata pievēršanās “ekonomisko grupējumu” un “pelēko kardinālu” ietekmei politikā garantē, ka izdevums piesaistīs plašu politiķu, mediju un ārzemnieku uzmanību.

Uzreiz jāsaka, ka darbs ir ļoti augstā līmenī, kas ir lielā mērā redaktora Tāļa Tisenkopfa nopelns. Es ļoti labi zinu, cik grūti ir sagatavot šādu izdevumu, jo pats biju Pārskata atbildīgais redaktors no 1995.-1997.gadam. Tālis Tisenkopfs spējis ar katru savu rediģēto pārskatu (šis ir jau trešais, kas tapis viņa vadībā) celt analītisko līmeni, atrast saistošas caurvijtēmas un uzstādīt precīzu diagnozi sasāpējušajām sociālpolitiskajām problēmām. Šajā recenzijā vēlos akcentēt to, kas Pārskatā man šķita īpaši interesants, norādīt uz pāris trūkumiem un sīkāk aplūkot dažus jautājumus, kas Pārskatā pieminēti, bet nav īpaši dziļi analizēti.

Visinteresantākais daudziem Pārskata lasītājiem neapšaubāmi būs “slēgtās politikas” analīze. Saskaņā ar agrāk veiktajām aptaujām un pētījumiem, iedzīvotāju uztverē korupcija ir ļoti izplatīta Latvijā. Ja “Delnas” un citu organizāciju aptaujas atsedz sabiedrības vairākuma viedokli, Pārskatā atrodam sabiedrības elites viedokļa atspoguļojumu, kas ir tikpat kritisks. Gatavojot Pārskatu, autori aptaujājuši Saeimas deputātus, pašvaldību amatpersonas, ierēdņus, NVO un mediju pārstāvjus, kā arī darījumu cilvēkus. Citāti, kas apkopoti “slēgtās politikas vārdnīcā” (28.-9.lpp.) un “iedomātajā slēgtās politikas cenrādī” (30.-1.lpp.), rada diezgan drūmu aizkulišu politikas ainu. Izrādās, ka ne tikai “Delna” un mediji, bet arī sabiedrības elite atzīst, ka ļoti daudz mūsu valstī nosaka lielais bizness un atsevišķas ietekmīgas, vārdos nenosauktas “atslēgas personas” jeb “pelēkie kardināli”.

Drūmo ainu papildina mediju, politisko partiju un pašvaldību darbības analīze. No vienas puses, tieši mediji sabiedrības uzmanību piesaistījuši korupcijas tēmai – saskaņā ar Pārskata autoru savāktajiem datiem, 2000.gada trijos mēnešos parādījušies gandrīz 400 raksti par korupcijas tēmu! (skat. 50.lpp.). No otras puses, pēc 2001.gada pašvaldību vēlēšanām pētnieki norādīja, ka ārkārtīgi izplatīta bijusi “slēptā reklāma”. Lai arī Pārskats sniedz informāciju par dažādiem ētikas kodeksiem (81.lpp.), neatbildēts paliek jautājums, kas kontrolēs šo kodeksu izpildi, ja paši žurnālisti nav spējuši vienoties par profesionālo ētiku un standartiem.

Autori uzskatāmi parāda, kā politiskās partijas, risinot savas attiecības, cīnās pēc amatiem un ietekmes padomēs, bet “nekādā veidā nerisina tos jautājumus, kuri, pēc iedzīvotāju domām, jārisina pirmām kārtām” (54.lpp.). Pārskats akcentē arī pašvaldību atbildības trūkumu iedzīvotāju priekšā – saskaņā ar Valsts kontroles datiem, liela daļa pašvaldību nepilda likumu un nesastāda gada pārskatus (64.lpp.), un revīzijas veic galvenokārt formāli. 2000.gadā tikai 30% pašvaldību bija zvērinātu revidentu sagatavoti gada auditi (123.lpp.). Ja dokumenti ilgi top vai pazūd, nav ko brīnīties – vēl arvien ir daudz pagastu un mazo pilsētu pašvaldību, kurās vispār nav datortehnikas (119.lpp.).

Viss nav tik bezcerīgs, un Pārskatā reizēm pavīd arī kāds cerību stariņš. Piemēram, autori veikuši interesantu ministriju veidoto interneta mājas lapu analīzi un atklājuši, ka atsevišķas ministrijas īsteno novatoriskus projektus ar informācijas tehnoloģijām, “lai veidotu tiltu starp politikas veidotājiem un sabiedrību”. Kā atdarināšanas vērts piemērs tiek izcelta Labklājības Ministrija, kas rīkojusi “čatus” ar amatpersonām un sarunas par aktuālajiem jautājumiem (114.-115.lpp.).

Pārskats sniedz ne vien asu, kompetentu analīzi, tas arī ievieš jaunu terminoloģiju, kas ir absolūti nepieciešams sabiedriskajās zinātnēs, bet jo īpaši politikas analīzē. Ilggadīgais Pārskata literārais redaktors Aldis Lauzis allaž bijis ne vien filigrāns speciālists sintaksē, bet arī interesantu jaunvārdu darinātājs. Piemēram, Pārskatā atrodam tādus jaunus terminus un vārdu salikums, kā “rīcībpolitika”, “jābūtīgā saikne” (14.lpp.), “līderība” (70.lpp.), “tiesvara” (74.lpp.), “pārstāvētība” (77.lpp.), “pārvaldība” (100.lpp.) un “dalībspēja” (101.lpp.). Domāju, ka Pārskatiem jākļūst par obligātu lasāmvielu pirmā kursa politologiem ne vien satura, bet arī valodas dēļ.

Pārskatam ir arī trūkumi, taču man nav viegli uz tiem norādīt, jo zinu, cik grūti ir radīt vienotu tekstu no dažādu autoru sadaļām, cik negribīgi pētnieki izstrādā rekomendācijas, ka smagi ir līdzsvarot kritisko analīzi ar pozitīvo un konstruktīvo. Uzskatu, ka presē izskanējusī kritika, ka Pārskats “nostāda mūsu valsti zemāk par banānu republika” (Ansis Pūpols, “Par ANO naudu top dīvaini pētījumi”, Diena 2001.g. 9.jūlijs) ir netaisnīga un liecina par nevēlēšanos skatīties patiesībai acīs. Ne jau autori, bet intervētie deputāti un amatpersonas radījuši drūmo politikas ainu.

Varu pievienoties kritikai, ka reizēm autori atļaujas veikt “liriskas”, nezinātniskas atkāpes, kas šādam Pārskatam nepiedien, bet tas notiek ļoti reti. Augšminētais recenzents jau norādījis uz teikumu “nošļukdams no publiskās platformas, politiķis un ierēdnis pārvēršas par nemākuli, korumpantu, marioneti vai uzurpatoru…” (129.lpp.). Atradu arī šādu piemēru: “saprotama ir parlamentāriešu vēlme pārvarēt savu nekompetenci un aprobežotību” (70.lpp.). Lai arī neatradu daudzas šādas vietas, žēl, ka autori devuši nelabvēļiem šādu vielu, kas ļauj piekasīties par neobjektīvu pieeju un ar vieglu roku “norakstīt” visu darbu.

Nopietnāks trūkums, manuprāt, ir tas, ka nacionālais jautājums šajā pētījumā ir gandrīz pilnībā apiets. Varētu jau man pārmest, ka es atkal ar savu “jājamzirdziņu”, bet kā var runāt par tautas līdzdalību politiskajā dzīvē, nepieminot to, ka gandrīz ceturtdaļa valsts iedzīvotāju nav pilsoņi un līdz ar to nevar piedalīties valsts vai pašvaldību vēlēšanās, nevar strādāt civildienestā un tml.? Aplūkojot Ventspils Sabiedrības integrācijas programmu, autori piemin, ka “latviešu valodas nezināšana un nepilsoņa statuss līdzdalību ierobežo” (91.lpp.), taču tālāk arī neanalizē nepilsonības un valodas nezināšanas sekas. Autori norāda, ka Ventspils ir veiksmīgs iedzīvotāju iesaistīšanas piemērs, taču nepiemin “lielās” Sabiedrības integrācijas programmas neizmantoto potenciālu, kā arī to, ka tieši politiķu strīdi visaugstākajā līmenī kavējuši tās īstenošanu.

Apiets temats ir arī valodas politikas ietekme uz politisko dzīvi un tas, ka vairāk nekā 38% valsts iedzīvotāju latviešu valoda nav dzimtā. Piemēram, kā prasība deputātu kandidātiem zināt valsts valodu augstākajā līmenī ietekmē iedzīvotāju līdzdalības iespējas? Visnotaļ interesantā mediju analīze nepiemin to, ka latviešu un krievu mediji ir divas gandrīz pilnīgi nošķirtas pasaules, kur atšķiras informācijas avoti, tonis, argumentācija, kā arī profesionālais līmenis (gandrīz visas krievu avīzes joprojām jauc ziņas ar komentāriem, daudzi krievu žurnālisti vāji pārvalda latviešu valodu). Analīzes vērts ir arī apstāklis, ka daļa iedzīvotāju turpina dzīvot Krievijas informācijas telpā, jo skatās Krievijas TV. Kā Krievija un Krievijas mediji ietekmē Latvijas iedzīvotāju pilsonisko apziņu un politisko dienaskārtību Latvijā?

Kaut arī autori atzīst, ka “liela nozīme Latvijas politiskās dienaskārtības veidošanā ir starptautiskajai sabiedrībai” (51.lpp.), šķiet, ka jautājumos, kas skar nacionālo politiku, ārzemnieku ietekme ir īpaši liela. Uzskatāms piemērs ir nesenā epopeja ar Valsts valodas likumu un Ministru kabineta noteikumiem. Nav grūti dokumentēt dažādu starptautisko organizāciju (Eiropas Savienības, EDSO, Eiropas Padomes) rekomendācijas un to izšķirošo ietekmi uz likumdošanu. Šajā gadījumā amatpersonas bija gatavas uz “dialogu” ar ārvalstu ekspertiem, bet tie pilnīgi ignorēja vietējos ekspertus, kur nu vēl mazākumtautību pārstāvjus. Otrs piemērs ir vadlīnijas par EDSO Misijas slēgšanu, kas sabiedrībai nav plaši zināmas, bet kurām jau bijusi milzīga ietekme dažādu jautājumu izlemšanā (naturalizācijas nodevas samazināšanā, vidusskolu un naturalizācijas eksāmenu apvienošanā).

Autori vairākkārt (40., 42., 98., 130., un 132.lpp.) garāmejot piemin nepieciešamību dibināt tiesībsarga jeb ombudsmena institūtu Latvijā. Nesen kopā ar starptautiskajiem ekspertiem un valdības pārstāvi veicām sīku analīzi par šo jautājumu (skat. Latvijas Vēstnesis 2001.gada 19. jūnijā), tāpēc mazliet sīkāk komentēšu šo priekšlikumu. Mēs secinājām, ka, pirmkārt, jāstiprina Valsts Cilvēktiesību birojs (VCB), kas jau veic zināmas ombudsmena funkcijas. Galvenās rekomendācijas VCB stiprināšanai bija šādas: jāizstrādā un plašākai apspriešanai jānodod VCB stratēģiskais plāns, jārisina funkciju dublēšanas jautājums ar citām līdzīga rakstura valsts iestādēm (piemēram, ar Valsts Bērna tiesību aizsardzības centru), jādibina specializētas apakšvienības VCB ietvaros par bērnu tiesībām un vienlīdzības jautājumiem, jāatslogo VCB no dzīvokļu jautājumu risināšanas, jāuzlabo sadarbība ar juridiskajām fakultātēm, starptautiskajām organizācijām un NVO reģionos. Atzīmējām, ka ierēdņu atbildības stiprināšanā ārkārtīgi svarīgi būs civildienestu likuma un Administratīvā procesa likuma ieviešana. Kad VCB būs nostiprināts un šie likumi tiks iedzīvināti, ieteicām nevis dibināt jaunu institūciju, lai izskatītu sūdzības par amatpersonu pārkāpumiem, kas tiešā veidā neskar cilvēktiesības, bet papildināt VCB ar papildus funkcijām. Profesionāla civildienesta ieviešanu novērsīs citu Pārskata autoru pieminēto problēmu – ierēdniecības politizēšanos un atsevišķu ministriju “piederību” kādai politiskajai partijai (105.lpp.).

Kopumā Pārskatu iesaku jebkuram, kam interesē Latvijas politika un kas vēlas lasīt dziļu analīzi izcilā latviešu valodā. Vienlaikus iesaku potenciālajiem lasītājiem gatavoties spēcīgām negatīvām emocijām, kas rodas, redzot mūsu politikas virtuvi tik skarbā reljefā.


ANO Latvija

Pētījums "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2000/2001. Sabiedriskās politikas process Latvijā"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!