Multikulturālisms — nevis “vai”, bet “kāds” 15

Kaut kādā brīdī multikulturālisms kļūst par absolūtu nepieciešamību praktiski ikvienā mūsdienu pasaules sabiedrībā.

Monreālas universitātes Ētikas pētījumu centra direktoru Danielu Marku Veinstoku (Daniel Marc Weinstock) intervē portāla politika.lv galvenā redaktore Rita Ruduša

Iesaki citiem:

Vai modernajā globalizētajā pasaulē ir alternatīva multikulturālismam? Vai jebkāds cits sabiedrības modelis spētu veiksmīgi darboties?

Pirmkārt, man šķiet, ka valstis, kuras ir mēģinājušas ieviest alternatīvus modeļus, ir darījušas to, noliedzot multikulturālismu pašas savā sabiedrībā. Piemērs — Francija, ne-multikulturālisma paradigma. Šķiet, ka Francijā ir plaši izplatīts iekšējās daudzveidības noliegums — gan migrācijas radītās, gan tās daudzveidības, kas jau agrāk pastāvēja Francijas reģionos — Bretaņā, Korsikā. Otrkārt, ja aplūkojam Eiropas nāciju veidošanos 19.gadsimtā — Vācija, Francija, Itālija — visas šīs valstis pielietoja metodes, kuras no liberāli-demokrātisko principu viedokļa būtu pilnīgi nepieņemamas.

Francija uzbūvēja savu identitāti, aizliedzot jebkuru citu valodu lietošanu skolās, izņemot metropoles franču valodu. Domāju, ka modernajā pasaulē šādas metodes nebūtu pieļaujamas.

Turklāt tās tik un tā būtu neauglīgas, jo pat Francija sāk izjust to minoritāšu spiedienu, kuru iespējas ilgstoši bijušas ierobežotas. Domāju, ka kaut kādā brīdī multikulturālisms kļūst par absolūtu nepieciešamību praktiski ikvienā sabiedrībā. Taču tas var izpausties dažādi un šodienas jautājums ir nevis “būt vai nebūt multikulturālismam?”, bet gan “kāda veida multikulturālisms ir piemērots konkrētajā sabiedrībā?”.

Vai par multikulturālisma noliegumu nākas dārgi maksāt?

Domāju, ka jā. Piemēram, Francijā tas tā notika. 2005.gada notikumi Parīzes priekšpilsētās parādīja, ka republikāniskās integrācijas modelis nedarbojas lielo, lielākoties Ziemeļāfrikas izcelsmes minoritāšu gadījumā. Republikāniskās integrācijas modelis nozīmē, ka ikviens ir pilsonis — “pliks” pilsonis bez kultūras identitātes. Šis modelis ir pievilcīgs tikai teorētiskā līmenī. Ja ir iespējama kultūras ziņā neitrāla pilsonības koncepcija, kas ir pieņemama visiem, tad principā nav iemesla, kādēļ lai tā nedarbotos. Taču, ja tu aplūko tādu valsti kā Francija, — un es to varu darīt, jo esmu Francijas pilsonis un pazīstu šo valsti — saproti, ka pilsonības jēdziens ir tik cieši saistīts ar kultūru, ka veidojas plaisa starp, piemēram, franču intelektuāļu paštēlu un realitāti. Bet cilvēkiem, kuri tiek integrēti, svarīga ir realitāte, nevis teorētiskais modelis.

Kādi faktori būtu jāņem vērā, izvēloties konkrētajai sabiedrībai atbilstošāko multikulturālisma modeli?

Dažādiem modeļiem ir jāreaģē uz kontekstu, kādā tie tiek pielietoti. Universāla modeļa nav. Viens no faktoriem ir multinacionālisms, citiem vārdiem, multikulturālisms sabiedrībā, kuru veido dažādas grupas, kas uzskata sevi par atsevišķam nācijām vienas valsts robežās. Šādās situācijās federāls risinājums, manuprāt, ir vairāk piemērots.

Vai jūs varētu minēt federāla risinājuma piemērus?

Labs un interesants piemērs ir Kanāda. Kā zināt, Kanādā ir divas valsts dibinātājas kopienas vai patiesībā vairāk, jo arī pamatiedzīvotāji beidzot tiek uzskatīti par partneriem federācijā.

Domāju, būtu neprāts atteikties no multikulturālisma Kanādā.


Vēl viens piemērs ir Beļģija. Arī Lielbritānija patlaban atklāj savu multinacionālismu un daudziem par pārsteigumu strauji virzās pretī Skotijas un Velsas autonomijas atzīšanai. Taču sabiedrībās, kurās dažādu grupu proporcijas ir līdzīgas un tās ir dzīvo izkaisīti, situācija kļūst sarežģīta. Nevar vienkārši nodot varu reģioniem, jādomā par komplicētākiem federālisma modeļiem.

Kanādā multikulturālisms kā politika tika definēts septiņdesmitajos gados. Ko šis jēdziens nozīmēja tad un ko — šodien?

Līdz 20.gadsimta piecdesmitajiem gadiem Kanādā neproporcionāli dominēja angliski runājošā grupa. Piecdesmitajos gados Kvebekas provincē sākās nacionālistiska viļņošanās un rezultātā tika pirmo reizi atzīta gan Kanādas sabiedrības divkultūru daba, gan abu valodu nozīme un nepieciešamība abām atrast vietu federālajā civildienestā. Bet imigrantu grupas — piemēram, ukraiņi — sāka bažīties, ka franču valodas atzīšanas rezultātā tās tiks “izspiestas” . Tādēļ sākotnēji multukulturālisms bija tāda kā piekāpšanās etniskajām grupām, kura baidījās, ka fokusēšanās uz angļu-franču dalījumu pārmāks visu pārējo un dominējošās grupas monopolizēs publisko diskursu un publisko politiku.

Taču ar laiku multikulturālisms kļuva par daudz būtiskāku Kanādas identitātes sastāvdaļu, nekā politikas ierosinātāji to bija iedomājušies.

Vainīga imigrācija — Kanādas sabiedrības raksturu arvien mazāk nosaka divas pamata grupas. Tiek lēsts, ka 2017.gadā Toronto iedzīvotāju lielākā daļa būs dzimuši ārpus Kanādas. Jau šodien lielākā daļa Toronto iedzīvotāju nav nedz angļu, nedz franču izcelsmes.

Multikulturālisms kļūst par arvien būtiskāku identitātes sastāvdaļu, jo arvien vairāk un vairāk cilvēku identificējas ar jauno, multikulturālo realitāti. Domāju, ka multikulturālisms Kanādā ir darbojies labi tikai tādēļ, ka līdz pat nesenam laikam imigrantu politiskās prasības ir bijušas viņus pašus ierobežojošas, citiem vārdiem, imigranti gribēja tikai resursus, kopienas centrus. Bet pēdējos desmit, piecpadsmit gados mēs esam bijuši liecinieki lielākoties reliģijā balstītu politisku prasību izvirzīšanai, piemēram, ģimenes likumdošanas jomā.

Tādēļ, manuprāt, Kanādas multikulturālisma modelis piedzīvo nelielu krīzi, jo mēs nezinām, ko īsti darīt, ja minoritātes iziet ārpus kopienas privātās dzīves robežām.



Kad un kādā veidā sevi šajā realitātē pieteica Kanādas pamatiedzīvotāji?

Liberālā, daudzas progresīvas pārmaiņas ieviesusī valdība 1967.gadā pasludināja, ka pamatiedzīvotāji ir tādi paši Kanādas pilsoņi, kā visi citi. Tika pat izstrādātas vadlīnijas pamatiedzīvotāju integrācijai, kuru būtība — pirmiedzīvotāju integrācija Kanādas sabiedrībā un institūcijās. Taču tas tika pilnībā noraidīts. Jo pamatiedzīvotāji teica — mēs negribam integrēties jūsu struktūrās, mēs gribam pašnoteikšanos, mēs gribam, lai 18. un 19. gadsimtā noslēgtās vienošanās tiktu ievērotas, mēs gribam autonomiju savās tradicionālajās teritorijās un tā tālāk. Līdz 1982.gadam, kad sākās diskusijas par Kanādas jauno konstitūciju, nekas nenotika. Bet tad pamatiedzīvotāji ļoti veiklu politisko manevru rezultātā nokļuva pie diskusiju galda par konstitūciju un sākās lēns, bet konsekvents process, kura rezultātā lielākā daļa teritoriālo prasību tika apmierinātas. Pamatiedzīvotāju vidū ir vēlme panākt augstāka līmeņa pašnoteikšanos. Taču problēma ir tāda, ka kopiena ir ļoti maza — tikai 1,5 miljoni 30 miljonu valstī — un to plosa iekšējās nesaskaņas.

Daži vēlas atgriezties pie tradicionālā dzīvesveida, citi, īpaši gados jaunākie, grib atrast veidu, kā attīstīt modernu identitāti. Un vēl viena problēma ir valoda.

Ir dažādas aplēses par pamatiedzīvotāju etnisko grupu skaitu, bet pavisam noteikti ir zināmas 40 tautības un tikpat daudz valodu. Tātad, ko darīt, ja vienā valodā runā tikai divi tūkstoši cilvēku? Mācīt to jaunajiem? Vai atzīt, ka valoda ir mirusi, un meklēt veidu, kā uzturēt identitāti bez tās? Ir jāpieņem grūti un traģiski lēmumi, un tie vēl nav pieņemti. Nepastāv vienota pamatiedzīvotāju balss, kura būtu nolēmusi, ka pašnoteikšanās būs tieši tāda un ne citāda. Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai tas tiktu izlemts kopienas iekšienē, nedrīkstētu būt tā, ka ieceļotāju valsts pamācoši saka, jums, lūk, vislabāk der tas un tas.

Jūs minējāt, ka nepastāv universāls multikulturālisma modelis. Bet varbūt ir kādi Kanādas pieredzes aspekti, kas var būt noderīgi Latvijai?

Tādu ir ļoti maz. Bet, runājot par Latviju, es ievēroju divas īpatnības. Pirmkārt, iedzīvotāju proporcijas ziņā Rīga ļoti atgādina Monreālu — ir divas valodas, kuras skan ik uz soļa. Taču šeit nav latviešu un krievu rajonu, kopienas ir sajaukušās. Un interesanti, ka jums ir viena grupa, kura jūtas apdraudētāka par otru — gan valodas, gan kultūras ziņā. Kvebekā frankofono kopienu veido tikai seši miljoni cilvēku, kas Ziemeļamerikas kontekstā ir ļoti maz, tāpēc tā saskata angliskajā kopienā draudu. Tādēļ ir tendence veidot politiku, kurā atspoguļojas šīs bailes no izzušanas. Domāju, ka tā ir ļoti sarežģīta situācija, kurai grūti atrast labu risinājumu. Kvebekā frankofonā kopiena ir pārņēmusi savā kontrolē galvenās politiskās un ekonomiskās institūcijas, taču garā joprojām jūtas kā minoritāte.

Domāju, ka Latviju sagaida līdzīgas problēmas tām, kādas piedzīvoja Kvebeka. Taču Kvebeka šo procesu uzsāka pirms 30 gadiem, tāpēc domāju, ka Latvija varētu izpētīt mūsu pieredzi, mūsu kļūdas un mēģināt no tām izvairīties. Piemēram — un es nezinu, vai Latvijā ir atrodamas analoģijas — Kvebekai bija jāpiedzīvo kāda ironiska attīstība. Proti, septiņdesmitajos gados tika ieviesti uz franču valodas aizsardzību orientēti izglītības likumi. Visiem imigrantiem un franciski runājošajiem bija jāapmeklē franču mācību valodas skolas, un vienīgie, kuriem bija atļauts apmeklēt angļu skolas bija kanādieši, kuri bija iepriekš mācījušies angļu valodā. Pirmajos desmit, piecpadsmit gados likumus bieži apstrīdēja tiesā — iesniedzēji bija imigranti vai angliski runājošie, kuri iebraukuši no citām valstīm. Taču tad pēkšņi prasības tiesā pārstāja ienākt. Kādēļ? Atbilde ir vienkārša. Ja esi imigrants Kvebekā, tad tu angļu valodu apgūsi tik un tā, jo atrodies Ziemeļamerikā, un skolā vēl papildus apgūsi franču valodu. Šie cilvēki, skolu beidzot, parasti pārvaldīja trīs valodas. Kamēr franciski runājošie — cilvēki, kuru labā šādi likumi tika pieņemti — skolu pabeidzot bija monolingvāli, jo angļu valodas apmācības līmenis bija ļoti zems.

Tagad franciski runājošie ir tie, kas iesniedz prasības tiesā, jo vecāki saka — ko mēs esam nodarījuši saviem bērniem, mēs viņus esam padarījuši mazāk konkurētspējīgus.

1976.gadā, kad likumi tika ieviesti, neviens nebūtu varējis neko tādu paredzēt.

Tātad, es pieminētu divas lietas. Pirmkārt, jāuzmanās, lai nepieņemtu likumus, kuru pamatā ir bailes, nevis izsvērta faktu analīze. Un jādomā pāris soļi uz priekšu — par to, kā šie likumi varētu izmanīt šībrīža situāciju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vecis 06.02.2008 11:15
Pilnīgi murgi, katrai tautai jākopj sava kultūra un jādzīvo savā zemē. Izdomājuši nezkādu multikulturālismu, muļķības!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dita Arāja - ērce 16.10.2007 09:05
Jūsu komentārs tika dzēsts, jo tajā bija mazākumtautību aizskarošs vārds. Lūdzu politika.lv diskusijās ievērot pieklājības normas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jandžs 09.10.2007 15:59
Ko nozīmē multikulturālisms? Kas ir globalizācija? Globalizācija manu prāt ir prāta skalošana vai balināšana, un tā ir vairāk kā pusceļā līdz mērķim. Pēc globalizācijas pārpaliks ģimene: sieva, bērns, un kaķis. Tas viss it kā labi, izņemot tas nekādu mieru nesola, bet globālu katastrōfu, kad katastrōfa notiks. Multikulturālismu var arī saprast, ka dažādu risku pārdzīvošanas metōdi. Es pieņemu, ka agri vai vēlu Eiropa globalizēsies, t.i., federalizēsies. Pēc tam mēs visi meklēsim klimpiņas, lai izrautos no lielās klimpas.

Lai vēl raibinātu te viena otra izteiktās domas par vēsturi, vai kāds ir lasījis A. Fomenko analīzi par Skaligēri vēstures hronoloģiju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

novērotājs 08.10.2007 09:48
Beļģija un Kanāda ir sadalīšanās prikšvakarā. Te nu ir tas jūsu daudzinātais multikulturālisms. Tā sauktā integrācija un multikulturālisms ir vienā maisā bāžami. Tieši ši absurdā iedomu politika noveda pie grautiņiem Francijā. Cerams, ka Latvijā pietiks prāta tādas lietas nepieļaut.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 05.10.2007 22:44
Smilgu Juris: Jūs taču nesāksiet apgalvot, ka 9.g.s. somi vai zemgaļi bija "eiropieši" :-)) Par Eiropas sastāvdaļu tās kļuva un Eiropas telpā iekļāvās to kristīšanas laikā. Ne agrāk un ne vēlāk.
Domāju, ka Eiropa ir pasaules daļa, ko ierobežo konkrēti dabiski šķēršļi (kalnu grēdas, jūras un jūru šaurumi), un viss, kas tajā atrodas pēc definīcijas ir "eiropeisks". Mēs taču nesākam definēt citām pasaules daļām kaut kādu "metafizisku identitāti" un skaidrot, piemēram, to brīdi, kad malajieši, bengāļi, persieši vai Jemenas arābi "iekļāvās Āzijas telpā". Viņi vienkārši Āzijā IR - kopš viņu senči tur ieceļoja. Ja ir gadījies, ka lielai daļai Eiropas tautu ir kādas kopīgas lietas, tad tas ir ļoti jauki - bet šādus spriedumus nevar apgriezt. Piemēram, teikt - Jūs esat Eiropā un tādēļ jums ir jāpieņem tādas un tādas vērtības. Tāda ir visu (nepilnās) indukcijas spriedumu daba - nu nevari Tu, sastopot zaļu vārnu, viņai pateikt, ka viņa ir nepareiza vārna, jo "visām vārnām jābūt melnām". Tiktāl par grieķu filozofiju...

Tas, protams, neliedz dažiem politiķiem pacilāti runāt par "atgriešanos Eiropā" - lai īpaši pasvītrotu, kā viņi tumsonīgo latviešu tautu ir pēdējos gados veduši pretī laimei un gaismai. Lietuva, teiksim, neskaitījās kristīga zeme līdz pat 14.gadsimtam - lai gan kultūras ziņā tā mijiedarbojās ar kaimiņu zemēm ilgi pirms tam. Vai lietuvieši Jums piekritīs, ka viņi pirms 14.gs. nebija Eiropā? Diez vai. Viņi drīzāk pastāstīs, ka Lietuvas valdnieki (arī nekristīgie) bija visādā ziņā iesaistīti tā laika Eiropas notikumu virpulī, un pati Lietuva allaž ir atradusies pašā Eiropas centrā :))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris - Aleksis 05.10.2007 22:28
„Jā, es ar interesi palasu grieķu filozofu darbu tulkojumus vai Romas vēsturi, eju uz kristīgo Baznīcu un pieņemu sakramentus, jo, manuprāt, cilvēkam ir vajadzīgs plašs redzeslauks un ir labāk dzīvot saskaņā ar rūpīgi sakārtotu pasaules uzskatu, nevis veidot to stihiski pašam. Gluži tāpat es arī lietoju operētājsistēmu Windows XP, nevis programmēju pats savējo.“

Tik vien? :-)

Un Jūs nekad neesat iedomājies, ka, piemēram, lai radītu Windows, Linux un citas datorsistēmas, un lai pēc tam strādātu ar tām, nevar iztikt bez aristoteliskās binārās loģikas?

Un Jūs nekad neesat iedomājies, ka tas, ko konkrēti Jūs drīkstat un ko nedrīkstat darīt ar Jūsu īpašumā un valdījumā esošajām lietām, ir noteikts 1937. gada Civillikumā, kas savukārt balstās uz romiešu tiesību normām (turklāt ir daudz "romiskāks“ un „klasiskāks“ par franču „Napoleona kodeksu“)?

Tā nu mēs daudz ko jaunu atklājam, vai ne? :-)



„eju uz kristīgo Baznīcu un pieņemu sakramentus“

… un pēc tam rakstāt politika.lv zaimojošus tekstus par to, ka Muhameds esot "pravietis" un "SAW". Bravo!

„Bet tam nav liela sakara ar manu identitāti. Mana identitāte ir - latvietis.“

Un "latvietis", protams, nepieder ne pie vienas lielās pasaules civilizācijas – apmēram kā Andamānu salu iezemietis, kas, kā zināms, līdz neilgam laikam neprata iegūt uguni. Vai kā Kalahari bušmenis. Tā?

„Šajā punktā nedz Gilberts Čestertons, nedz Akvīnas Toms jau sen vairs nepārstāv Eiropā vadošās tendences.“

Tas, ka Akvīnas Toms nepārstāv „Eiropā valdošās tendences“, to jau es diemžēl patiešām redzu. Kādas tendences valda mūsdienu Eiropā izglītības un zinātnes jomā, to vislabāk ilustrē šī te, pavisam svaiga, ziņa, kuras priekšā nobāl ir biedrs Lisenko, ir visi pārējie: Eiropas valstis tiek aicinātas aizliegt jebkādu kreacionisma mācīšanu un atkāpšanos no darvinisma dogmas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris - Aleksis 05.10.2007 21:42
"Manuprāt, neviena ne-Eiropas civilizācija latviešu tautu nekad nav apdraudējusi un neapdraud."

Kāds naivums… Šodien – vārda astronomiskajā, kalendārajā nozīmē – laikam patiešām ne. Bet kaimiņu Igaunijā jau pamazām un palēnām sākas tas, kas sākas:
http://www.arileht.ee/?arvamus=402565



"Ja kāds iebildīs un teiks, ka krievi it kā pārstāvot Bizantisko nevis Rietumeiropas civilizāciju, tad ieteikšu viņiem iepazīties ar Tatjanas Arkadjevnas Ždanokas darbību. Rietumnieciskāk noskaņotu krievieti, manuprāt, ir grūti iedomāties.
To pašu var teikt par citiem krieviskajiem politiķiem Latvijā. (...) Viņi vienkārši vēlas mazāk latviešu nacionālisma un lielāku lomu krievu valodai. Un tieši tur ar viņiem ir neizbēgams konflikts. Un ne jau mūsu atšķirīgā "eiropeiskuma līmeņa" dēļ. Boriss Cilevičs ir nesalīdzināmi dziļāk iekšā Eiropas kultūrā nekā teiksim, Pēteris Tabūns vai Visvaldis Lācis. Bet viņi ir mūsējie, bet B.Cilēvičs - nē."


Tas nu gan ir joks! Lasot šo te, es tā arī nesaprotu, vai Jūs to visu runājat nopietni, vai tikai pa jokam. Tomēr laikam optimistiski būs jāprezumē otrais.

Kopš kuŗa laika Tatjana Arkadjevna Ždanoka un Boriss Cilevičs ir krievi? :-) Kopš kuŗa laika viņi pārstāv krievu kultūru? Es, starp citu, pats pa pusei esmu krievs, tā ka silti ieteiktu Jums nejaukt krievus un krievu kultūru ar padomju lumpeņu antikultūru. Ja esat lasījis Michailu Bulgakovu – tad, poētiski sakot, nejauciet Preobraženski ar Šarikovu.

"Nav viņi nekādi bizantiskās kultūras nesēji, bet gan ne mazāki eiropieši nekā mēs (it īpaši, ja to nosaka pēc Jura minētajiem 3 "stūrakmeņiem"). "



Jā, protams – it īpaši ar trešo (kristīgo)! :-) :-) :-)

Aleksi, kā es Jums to jau kādreiz teicu, Baznīcas vēsture – ak vai! – nesākās 1962. gadā. Izlasot Pija XI enciklikas "Divini redemptoris" un "Quadragesimo anno",

Jūs sapratīsiet, kāpēc "humānisma", sociālisma un komunisma idejas ir ar kristīgo ticību, morāli un filozofiju ir absolūti nesavienojamas. Un līdz ar to nav atzīstamas par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, bet gan par indīgām piepēm uz Eiropas civilizācijas miesas.

"Manuprāt, visām Eiropas tautām ir raksturīga folklora un mitoloģija. Norvēģiem ir būtiski dzejojumi Edda un Havamal, latviešiem - viņu tautasdziesmas, angļiem - Beowulf u.c. eposi, ķeltu tautām - viņu leģendas un mīti. Kāds tam visam sakars ar "Eiropas identitātes stūrakmeņiem" - grieķu filozofiju, romiešu tiesībām, kristīgo ticību/morāli, tā arī nesapratu. Vismaz man nav šo "stūraino akmeņu" identitātes."



Ahā! Te nu mēs esam. :-)

Kā Jūs pilnīgi pareizi rakstāt, tam visam ar Eiropas identitātes stūŗakmeņiem sakara ir gaužām maz. Bet kādēļ tam vispār ir jābūt? Jo gan Edda, gan Beowulfs, gan visi pārējie šī veida eposi ir radīti dziļos pagānu laikos – tad, kad attiecīgās tautas vēl nemaz nebija Eiropas sastāvdaļa. (Jūs taču nesāksiet apgalvot, ka 9.g.s. somi vai zemgaļi bija "eiropieši" :-)) Par Eiropas sastāvdaļu tās kļuva un Eiropas telpā iekļāvās to kristīšanas laikā. Ne agrāk un ne vēlāk.

Jūs minējāt Beowulfu? Lieliski, nu tad arī aplūkosim Anglijas vēsturi – tā šajā ziņā ir ļoti zīmīga. Līdz 5.g.s. ieskaitot ķeltiskā Anglija, kā jau Romas impērijas sastāvdaļa ar tās – pēc Konstantīna – kristīgo ticību, protams, bija arī Eiropas sastāvdaļa. Līdz ar anglosakšu iebrukumu un britu masveida emigrāciju Anglija atkal atkrita dziļā pagānismā uz veselu gadsimtu, tādējādi izkrītot no kopīgās Eiropas telpas. Un no Eiropas tā patiešām izkrita pamatīgi – tā, ka pāvests Gregors Lielais, ieraudzījis Itālijas vergu tirgū skaistus jauniešus, prasīja: "Kas tie tādi?" – "Tie ir angļi." – "Kā, kā jūs teicāt? Eņģeļi?" (tas bija ap 595. gadu).

Redzat, Aleksi, man šķiet, ka Jūs nesaprotat pašu galveno: jebkuŗas nācijas kristianizācija ir kvalitatīvas pārmaiņas akts – tā būtībā ir jaunas tautas radīšana.

(Vai – atvainojiet? – Jūs gribat apgalvot, ka senarmēņu pagānu kultūra (kas arī bija ļoti bagātīga un izkopta, starp citu) ir identiska dziļi kristīgajai armēņu kultūrai? Tikai nesakiet to pašiem armēņiem – viņi sāks ļoti skaļi un homēriski smieties.)

Protams, kristianizācija (un, Eiropas gadījumā tai nāk klāt arī grieķu filozofija un romiešu tiesības) – nekādā gadījumā nenoliedz visa tā labākā saglabāšanu un izkopšanu, kas attiecīgajai tautai ir izveidojies un sakrājies pagānu laikos. Tas jau ir tieši tas, kas rada dažādas nacionālās kultūras vienas lielās civilizācijas ietvaros.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 05.10.2007 19:34
Ja Jums, Smilgu Juri, tīk tāds pasaules modelis, kur pastāv labie eiropieši no vienas puses un genocīds vai šariats no otras puses, tad negribu Jūsu pārliecību lieki apstrīdēt :)) Manuprāt, neviena ne-Eiropas civilizācija latviešu tautu nekad nav apdraudējusi un neapdraud. 2000 km rādiusā ap mums atrodas vienīgi Eiropa vai Ziemeļu ledus okeāns. Ja kāds iebildīs un teiks, ka krievi it kā pārstāvot Bizantisko nevis Rietumeiropas civilizāciju, tad ieteikšu viņiem iepazīties ar Tatjanas Arkadjevnas Ždanokas darbību. Rietumnieciskāk noskaņotu krievieti, manuprāt, ir grūti iedomāties.

To pašu var teikt par citiem krieviskajiem politiķiem Latvijā. Nav viņi nekādi bizantiskās kultūras nesēji, bet gan ne mazāki eiropieši nekā mēs (it īpaši, ja to nosaka pēc Jura minētajiem 3 "stūrakmeņiem"). Viņi vienkārši vēlas mazāk latviešu nacionālisma un lielāku lomu krievu valodai. Un tieši tur ar viņiem ir neizbēgams konflikts. Un ne jau mūsu atšķirīgā "eiropeiskuma līmeņa" dēļ. Boriss Cilevičs ir nesalīdzināmi dziļāk iekšā Eiropas kultūrā nekā teiksim, Pēteris Tabūns vai Visvaldis Lācis. Bet viņi ir mūsējie, bet B.Cilēvičs - nē.

Smilgu Juris: Pirmkārt, kas tas vispār tāds par zvēru – "Eiropas kopīgā folklora"? :-) Otrkārt, kas tās tādas par "zinātniskās domas tradīcijām"? Kādām tradīcijām – vai Lisenko? Vai atkal tas pats vecais meldiņš no sērijas "Gagārins kosmosā bija un nekādu Dievu tur neredzēja"? Vai arī – man nesaprotamu iemeslu dēļ – Jūs kaut kā īpaši izdalāt loģikas un epistemoloģijas normas un metodes, kas taču nevar tikt aplūkotas atrauti no vispārējā filozofijas bloka. Par to daudz labāk par mani ir paskaidrojis Čestertons savā ģeniālajā apcerē par Sv. Akvīnas Tomu, kas 1993. gadā izdota arī latviski.
Manuprāt, visām Eiropas tautām ir raksturīga folklora un mitoloģija. Norvēģiem ir būtiski dzejojumi Edda un Havamal, latviešiem - viņu tautasdziesmas, angļiem - Beowulf u.c. eposi, ķeltu tautām - viņu leģendas un mīti. Kāds tam visam sakars ar "Eiropas identitātes stūrakmeņiem" - grieķu filozofiju, romiešu tiesībām, kristīgo ticību/morāli, tā arī nesapratu. Vismaz man nav šo "stūraino akmeņu" identitātes. Jā, es ar interesi palasu grieķu filozofu darbu tulkojumus vai Romas vēsturi, eju uz kristīgo Baznīcu un pieņemu sakramentus, jo, manuprāt, cilvēkam ir vajadzīgs plašs redzeslauks un ir labāk dzīvot saskaņā ar rūpīgi sakārtotu pasaules uzskatu, nevis veidot to stihiski pašam. Gluži tāpat es arī lietoju operētājsistēmu Windows XP, nevis programmēju pats savējo.

Bet tam nav liela sakara ar manu identitāti. Mana identitāte ir - latvietis. Tieši tā, kā to aicināja apliecināt Krišjānis Valdemārs. No MS Windows es varu pāriet uz Linux, kad tas kļūs drusku populārāks un savietojamāks ar ārējām iekārtām un multimēdijiem. Tādēļ vien es nepārstāšu būt latvietis. Arī kristietība bez manis var mierīgi iztikt - ja vajag, es mierīgi varētu būt arī mormons, zoroastrietis vai musulmanis. Pāvests Benedikts XVI arī apgalvo, ka Kristus dibinātā Baznīca turpinās pastāvēt arī tad, ja tajā paliks tikai nedaudzi ticīgie - Baznīcai nav jātiecas pēc laicīgās popularitātes. Toties latviešu tauta bez manis īsti labi iztikt nevar - jo tajā brīdī, kad latviešu kultūra pārstāj būt "populāra", tā gluži vienkārši iet bojā.

Kas attiecas uz zinātni - tad Eiropas jaunāko laiku civilizāciju raksturo izglītības sistēmas pielāgošana zinātnes vajadzībām.Vilhelms fon Humbolts 19.gs. sākumā veicināja tādu universitāšu veidošanos Vācijā, kuru galvenais nolūks bija radīt piemērotu vidi (seminārus, laboratorijas, grāmatu kolekcijas, utml.), kas veicinātu jaunu zināšanu radīšanu. Tas ātri noveda pie nepieredzēta eksakto zinātņu un tehnoloģiju uzplaukuma un "pētnieciskās universitātes" modeli drīz vien pārņēma arī Francijā, ASV un citur. Tā tas turpinās līdz pat mūsu dienām. Jebkurā mūsdienu augstskolā skaitās daudz vērtīgāk no jauna izpētīt visviens cik niecīgu jaunu zināšanu gabaliņu (un rezultātus nopublicēt) nekā meklēt atbildes uz eksistenciāli svarīgākajiem jautājumiem. Šajā punktā nedz Gilberts Čestertons, nedz Akvīnas Toms jau sen vairs nepārstāv Eiropā vadošās tendences.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris - Aleksis 05.10.2007 16:59
"Apmēram šādu funktieri stāstīja arī Itālijas kādreizējais kultūras ministrs Roko Butiljone - biju aizgājis uz LU aulu viņu paklausīties. Par tām pašām kopīgajām "Eiropas vērtībām", kuras sakņojoties kristietībā un humānismā (kas iezīmējoties jau Platona dialogos par Sokratu un viņa draugiem). Interesanti, ka R.Butiljone starp Eiropas kultūras stūrakmeņiem neminēja nedz folkloras bagātības nedz arī zinātniskās domas tradīcijas."

Redzat, es domāju, ka Butiljone ir pietiekoši gudrs, lai šādas nejēdzības tomēr neizteiktu.

Pirmkārt, kas tas vispār tāds par zvēru – "Eiropas kopīgā folklora"? :-)

Ja ir jādefinē ļoti īsi un ļoti vienkārši, tad Eiropas kopīgo identitāti nosaka trīs stūŗakmeņi: grieķu filozofija, romiešu tiesības, kristīgā ticība/morāle. Ar šo elementu sintēzi Eiropas civilizācija jau sākot ar 13.g.s. izcēlās pārējo starpā.

Otrkārt, kas tās tādas par "zinātniskās domas tradīcijām"? Kādām tradīcijām – vai Lisenko? Vai atkal tas pats vecais meldiņš no sērijas "Gagārins kosmosā bija un nekādu Dievu tur neredzēja"? Vai arī – man nesaprotamu iemeslu dēļ – Jūs kaut kā īpaši izdalāt loģikas un epistemoloģijas normas un metodes, kas taču nevar tikt aplūkotas atrauti no vispārējā filozofijas bloka. Par to daudz labāk par mani ir paskaidrojis Čestertons savā ģeniālajā apcerē par Sv. Akvīnas Tomu, kas 1993. gadā izdota arī latviski.

"Sadzīvot jau mēs varam, bet tādas īpašas "Eiropas pamatvērtības" politikas ikdienā ir pašapmāns - tās tiek atmestas tiklīdz kā jebkurai dalībvalstij (Zviedrijai, Anglijai, Francijai) konkrētajā jomā ir nopietnas nacionālās intereses."

Ai, ai. Vai tad nu patiešām pamatvērtības tiek "atmestas"? Un divu Rietumu valstu konflikts vai nesaprašanās uzreiz iznīcina Rietumu civilizāciju tajās? Uzreiz sākas genocīds, tiek ieviests šariāta likums, utt.? Un, protams, nav pierādīts, ka Vācijai būtu daudz vairāk kopīga ar Poliju, nekā ar Malaiziju vai Saūda Arābiju?

Piedodiet, bet tas ir vienkārši pretējs veselajam saprātam.

"Savukārt, ja latvisko kultūru nomāc kāds ārzemju iespaids (vienalga - vai krievisks vai rietumniecisks)

Latviešu kultūru var apdraudēt nevis citas rietumu tautas kultūra (jo latviešu kultūra jau ir viena no tām), bet gan popkultūra. Un popkultūra nav kultūra, tāpat kā pidžins nav valoda.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 05.10.2007 14:29
M. Veinstoks: Domāju, ka Latviju sagaida līdzīgas problēmas tām, kādas piedzīvoja Kvebeka. Taču Kvebeka šo procesu uzsāka pirms 30 gadiem, tāpēc domāju, ka Latvija varētu izpētīt mūsu pieredzi, mūsu kļūdas un mēģināt no tām izvairīties. Piemēram — un es nezinu, vai Latvijā ir atrodamas analoģijas — Kvebekai bija jāpiedzīvo kāda ironiska attīstība. Proti, septiņdesmitajos gados tika ieviesti uz franču valodas aizsardzību orientēti izglītības likumi. Visiem imigrantiem un franciski runājošajiem bija jāapmeklē franču mācību valodas skolas, un vienīgie, kuriem bija atļauts apmeklēt angļu skolas bija kanādieši, kuri bija iepriekš mācījušies angļu valodā. ... Tagad franciski runājošie ir tie, kas iesniedz prasības tiesā, jo vecāki saka — ko mēs esam nodarījuši saviem bērniem, mēs viņus esam padarījuši mazāk konkurētspējīgus. 1976.gadā, kad likumi tika ieviesti, neviens nebūtu varējis neko tādu paredzēt.

Nemāku novērtēt, cik objektīvs ir M.Veinstoks, runājot par savu dzimto Kanādu - es, teiksim, nesapratu, par ko franciski runājošie tiesājas (t.i. vai viņi vēlas tiesas ceļā panākt saviem bērniem kvalitatīvu angļu valodas pasniegšanu, vai arī viņi vēlas, lai viņu bērni drīkstētu mācīties angļu skolās?) Kanādā angliski runājošie un franciski runājošie ir vienlīdz neseni iebraucēji. Lai jau šie ētiski izaicinātie (challenged) kanādieši diskutē par savu "federālismu", aizstāj "mirušo balto cilvēku kultūru" ar postmodernu sviestu, atjauno indiāņu cilšu tiesības un izvēlas no daudziem "multikulturālisma" paveidiem :))

Ja savukārt konkrētais kanādietis domā, ka "Latviju sagaida līdzīgas problēmas", tad varam šo "norūpējušos" cilvēku mierināt - Latvijas latvieši ļoti labprāt apgūst angļu valodu (ir salīdzinoši augsti centralizēto eksāmenu rezultāti) kā arī citas svešvalodas - vācu, krievu, utml. Visai saturīgu rakstu ar salīdzinošu statistiku par latviešu un krievu mazākumtautību skolu salīdzinošo konkurētspēju ir publicējis "Čas" - sk. http://www.chas-daily.com/win/2007/09/25/g_028.html?r=32 .

Smilgu Juris: Itālis, latvietis, francūzis, zviedrs, slovēnis, ungārs ir eiropieši, rietumnieki; par spīti visām atšķirībām un iespējamajiem konfliktiem, mums tomēr ir vienas pamatvērtības, un mēs varam lieliski sadzīvot arī tāpat.

Apmēram šādu funktieri stāstīja arī Itālijas kādreizējais kultūras ministrs Roko Butiljone - biju aizgājis uz LU aulu viņu paklausīties. Par tām pašām kopīgajām "Eiropas vērtībām", kuras sakņojoties kristietībā un humānismā (kas iezīmējoties jau Platona dialogos par Sokratu un viņa draugiem). Interesanti, ka R.Butiljone starp Eiropas kultūras stūrakmeņiem neminēja nedz folkloras bagātības nedz arī zinātniskās domas tradīcijas.

Sadzīvot jau mēs varam, bet tādas īpašas "Eiropas pamatvērtības" politikas ikdienā ir pašapmāns - tās tiek atmestas tiklīdz kā jebkurai dalībvalstij (Zviedrijai, Anglijai, Francijai) konkrētajā jomā ir nopietnas nacionālās intereses. Ir vajadzīga nacionāli pašapzinīga politika arī Latvijai. Savukārt, ja latvisko kultūru nomāc kāds ārzemju iespaids (vienalga - vai krievisks vai rietumniecisks), tad ir jāmeklē līdzsvarojošais moments. Ir, teiksim, jāspēj mūsu tautai pašai iepazīties ar to, kas notiek, piemēram, Āzijas un Tuvo Austrumu zemēs - piemēram, ir plašāk jāmāca jaunās paaudzes cilvēkiem arī, teiksim, ķīniešu, japāņu, hindi vai arābu valodas. Manuprāt, tas vienīgais "multikulturālisms", kura mums vēl nedaudz pietrūkst. Viss pārējais ir nacionālā pašcieņa un pašlepnums. Kā poēmā "Daugava" rakstīja Rainis:

Lai mūs glauda glaudi, Lai mūs draudē draudi:
Zinām lapsas, zinām vilkus, Zinām paši sevi.
Zeme sviedrus svīda,Zemes asins zīda,
Divas čūskas, divas lielas,Divas lielas, melnas.
Zīdāt asins, čūskas, Neizbēgsat tūskas,
pušu sprāgsat raustoties - Zeme paliks mūsu.
...
Zeme, zeme - kas tā zeme,Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts.
Paša zemi, paša valsti, Dzīvi, paša darinātu, Paša valstī kungs.
Tur izauga latvju spēki,Tautu pulkā nemanīti, Pasauli post.
...
Mēs ne pret vienu nejūtam naida, Mēs tikai negribam, ka mūs spaida,
Mēs negribam kalpot ne austrumam, Mēs negribam vergot ne rietrumiem.
I Jāni, i Miķeli turam mēs svešus, Tie kungi mums nebūs, mēs iztiksim bešus.
(Sal. http://www.ailab.lv/Teksti/Senie/Rainis/Daugava/daugava4.htm .)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jandžs - kam tas interesē 05.10.2007 08:05
Globalizācija vēlās iznīcināt un to ir gandrīz panākusi pārsaucot Jāņus par Saulgriežiem, Līgo svētkiem, u.t.t. Tas tika un joprojām tiek darīts globalizācijas pirmsācēju vadībā, re, kristīgā ticība aiz laicīgās varas vairoga un tās zobenu (tagad naudu) rokā.

Multikulturalisms atzīst Jāņus, Ivanus, Johanus, Huanus, Giovannus, u.c.

Tā sauktā "mana civilizācija", kas ievedusi Mocartu, Bēthomenu, u.c. ir arī atbildīga par to, ka pie 2080. g. Rīga būs zem ūdens, un Latvija būs sadalīta divās daļas.

Jeb kurš raksts, kas mums liek domāt par iespējami drīzu mūsu globalizēšanu vienā putrā ir apsveicams, ja tikai tāpēc, ka Latvijā paškritika tik pat kā neeksistē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris 03.10.2007 17:56
Kāpēc es minu šos citātus? Tie ir tieši saistīti ar mūsdienu Rietumu multikukturālisma ideoloģijas saturu. Šī ideoloģija propagandē ne tik daudz dažādu Rietumu civilizācijai piedeŗošu kultūru sadzīvošanu vienā teritorijā (piemēram, Dienvidtirolē vai Triestes reģionā), bet gan eiropeiskas pamatkultūras un neeiropeiskas allochtonu kultūras sajaukumu. Pirmajai situācijai nekāds buldurālisms nemaz nav vajadzīgs. Itālis, latvietis, francūzis, zviedrs, slovēnis, ungārs ir eiropieši, rietumnieki; par spīti visām atšķirībām un iespējamajiem konfliktiem, mums tomēr ir vienas pamatvērtības, un mēs varam lieliski sadzīvot arī tāpat.

Pavisam cita lieta ir tad, kad mums sāk ar uzbāzīgu "smadzeņu skalošanu" uzspiest ideju, ka mums, lūk, esot jāveido multikulturāla vide ar citu, neeiropeisku civilizāciju kultūrām. Tātad – nevis audzināt iebraucējus (neatkarīgi no tā, no kuŗienes viņi nāk), pacietīga un prātīga darba rezultātā padarot viņus par rietumniekiem, bet gan otrādi: pielāgoties pašiem, atzīstot viņu izcelsmes zemju kultūru par līdzvērtīgu mūsējai.

Piedodiet, bet tas taču ir pilnīgs absurds! Kā reiz pareizi pateica Itālijas premjers Silvio Berluskoni, Rietumu civilizācija ir objektīvi pārāka pār pārējām pasaules kultūrām. Es vēl piebilstu: un ir tām visām par ceļvedi un skolotāju. Visa pēdējo gadsimtu vēsture to parāda un pierāda. Jo, piemēram, nevis mēs staigājam kimono, bet gan japāņi Meidži reformu gaitā ieviesa Rietumu kultūras sasniegumus savā zemē, beidzot izveidodami plaukstošu un modernu lielvalsti. Un nevis mēs devāmies uz dažādiem attāliem pasaules nostūriem mācīties no iezemiešiem tiesību pamatus, bet gan viņi devās pie mums kā mācekļi, pārņemdami franču Code civil un vācu BGB…

Mana civilizācija ir nonākusi līdz nanotechnoloģijām un spērusi soli uz Mēness – kādēļ man būtu jājūsmo par neolītisku arklu?

Mana civilizācija ir radījusi Dantes "Dievišķo komēdiju" un Dostojevska "Idiotu" – kādēļ man būtu jājūsmo par kaut kādām neolīta laikmeta fabulām?

Mana civilizācija ir devusi pasaulei Mocartu un Bēthovenu – kādēļ man būtu jājūsmo par primitīvu koka klabekli, kuŗš izdod divas vai trīs notis?

Mana civilizācija ir radījusi Siksta kapelas freskas un Mikelandželo "Dāvidu" – kādēļ man būtu jājūsmo par rupji izgrebtu koka masku vai kaut kādu "senču gara" figūriņu?

Mana civilizācija ir izdomājusi rakstītu valsts konstitūciju, varas dalīšanas principu, cilvēka pamattiesību deklarāciju un nonākusi līdz jus cogens jēdzienam – kādēļ man būtu jājūsmo par kaut kāda cilts virsaiša (vai, vēl sliktāk, asiņaina diktatora) prātulām?

Līdz ar to viss šis te "multikulturālisms" nav nekas cits, kā slikti nomaskēts uzbrukums Rietumu civilizācijai – viena no tām daudzajām revolūcijām, kas pret to saceļas. Lai to atbalstītu, man šķiet, ir jābūt vai nu patiesi ļaunam cilvēkam, vai arī nejēgam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris 03.10.2007 17:52
Jebkuŗā gadījumā, pati šī multikulturālisma ideja savos pamatos ir absolūti perversa. Kādēļ?

Lai to paskaidrotu, es sākumā citēšu divus fragmentus no diviem krievu literātiem – vispirms krievu simbolisma filozofijas pamatlicēju un Dostojevska draugu, pēc tam vienu mūsdienu krievu rakstnieci.



(1) В. Соловьев. "Три разговора о войне, прогрессе и конце всемирной истории..." (1900), ч. II:

"П o л и т и к. [...] Я тaк жe нeocпopимo знaю, чтo я eвpoпeeц, кaк и тo, чтo я pyccкий. Я мoгy и, пoжaлyй, дoлжeн жaлeть и бepeчь вcякoгo чeлoвeкa, кaк и вcякoe живoтнoe, — блaжeн мyж ижe и cкoты милyeт; нo пpизнaвaть ceбя coлидapным, c в o и м я бyдy нe c кaкими-нибyдь зyлycaми или китaйцaми, a тoлькo c нaциями и людьми, coздaвaвшими и xpaнившими вce тe coкpoвищa выcшeй кyльтypы, кoтopыми я дyxoвнo питaюcь, кoтopыe дocтaвляют мнe лyчшиe наслаждения. Пpeждe вceгo нyжнo былo, чтoбы эти избpaнныe нaции cлoжилиcь, и oкpeпли, и ycтoяли пpoтив низшиx элeмeнтoв, нyжнa былa вoйнa, и вoйнa былa дeлo святое. Teпepь oни cлoжилиcь, oкpeпли, и им нeчeгo бoятьcя, кpoмe мeждoycoбныx paздopoв. Teпepь нacтyпaeт эпoxa миpa и миpнoгo pacпpocтpaнeния eвpoпeйcкoй кyльтypы повсюду. Bce дoлжны cтaть eвpoпeйцaми. Пoнятиe eвpoпeйцa дoлжнo coвпacть c пoнятиeм чeлoвeкa, и пoнятиe eвpoпeйcкoro кyльтypнoro миpa — c пoнятиeм чeлoвeчecтвa. B этoм cмыcл иcтopии. Cнaчaлa были тoлькo гpeчecкиe, пoтoм pимcкиe eвpoпeйцы, зaтeм явилиcь вcякиe дpyгиe, cнaчaлa нa Зaпaдe, пoтoм и нa Bocтoкe, явилиcь pyccкиe eвpoпeйцы, тaм, зa oкeaнoм, — eвpoпeйцы aмepикaнcкиe, тeпepь дoлжны пoявитьcя тypeцкиe, пepcидcкиe, индийcкиe, япoнcкиe, дaжe, мoжeт быть, китaйcкиe. Eвpoпeeц — этo пoнятиe c oпpeдeлeнным coдepжaниeм и c pacшиpяющимcя oбъeмoм, Зaмeтьтe пpитoм, кaкaя paзницa: вcякий чeлoвeк ecть тaкoй жe чeлoвeк, кaк и вcякий дpyгoй. Пoэтoмy ecли мы cвoим cyщecтвитeльным пpизнaeм этo oтвлeчeннoe пoнятиe, тo мы дoлжны пpийти к эгaлитapнoй бeзpaзличнocти и нaцию Hьютoнa и Шeкcпиpa цeнить нe бoльшe, чeм кaкиx-нибyдь пaпyacoв. Этo пpeждe вceгo нeлeпo, a нa пpaктикe и пaгyбнo. Hy a ecли мoe cyщecтвитeльнoe — нe чeлoвeк вooбщe, нe это пycтoe мecтo c двyмя нoгaми, a чeлoвeк кaк нocитeль кyльтypы, тo ecть eвpoпeeц, тo для нeлeпoй эraлитapнocти тyт нeт мecтa. Пoнятиe eвponeeц, или, чтo тo жe, пoнятиe кyльmypa, coдepжит в ceбe твepдoe мepилo для oпpeдeлeния cpaвнитeльнoгo дocтoинcтвa или цeннocти paзличныx pac, нaций, индивидов. Эти paзличия oцeнoк здpaвaя пoлитикa нeпpeмeннo дoлжнa пpинимaть в pacчeт. Инaчe, ecли мы бyдeм cтaвить нa oднy дocкy cpaвнитeльнo кyльтypнyю Aвcтpию и кaкиx-нибyдь пoлyдикиx гepцeroвинцeв, этo кaк paз пpивeдeт нac к тeм нeлeпым и oпacным aвaнтюpaм, пo кoтopым eщe вздыxaют пocлeдниe мoгикaны нaшero славянофильства. [...]"

(2) Е. Чудинова, "Мечеть Парижской Богоматери" (2004), "От автора" (pēcvārds):

"Вспомню [...] о том, как мои прошедшие Афган школьные друзья также кое-что мне некогда живописали. Такая, например, картинка из афганского быта: земледелец идет за плугом, боронит скупую землю. Устройство этого плуга едва ли поменялось с тех пор, как человечество научилось плавить металлы. Но на его ручке висит транзисторный приемник. Чтобы, значит, пахарю не скучать за работой. Сейчас я начинаю склоняться к тому, что в этом транзисторе на убогом древнем орудии заключен глубокий обобщающий символ [...]"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris 03.10.2007 16:38
Pats interesantākais multikulturālisma propagandā ir tas, ka praktiski neviens no tā propagandētājiem – arī šis te kungs – nav draugos ar elementāru loģiku un strīda vešanas pamatnoteikumiem. Viņi visi sāk savu analīzi ar vienu aksiomātisku apgalvojumu – ka, lūk, "multikulturālisms esot jāpieņem", neviens tur vairs neko nevarot izdarīt, utt. Līdz ar to ij nedomājiet jautāt, VAI kulturmulturālisma elks mums vispār ir vajadzīgs – to jau jūsu vietā ir izlēmuši citi. Labāk domāsim par to, KĀ labāk šim elkam upurēt un kā labāk veidot politkorekti multurālu sabiedrību. Interesanti, ka atrodas pat ar augstāko izglītību apveltīti cilvēki, kas uz šo loģiski defektīvo spriešanu uzķeŗas.

Piedodiet, kā saka franči: que diable? Kāda velna pēc man šī absurdā, nepierādītā premisa ir jāpieņem? Nekā nebija! Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka Eiropai ir vajadzīgs nevis sazin kāds tur buldurmuldurālisms, bet gan stingra un pārdomāta imigrācijas politika. Lai šis kungs pierāda pretējo un pacenšas mani pārliecināt par pretējo, un tad runāsim.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fīrers 03.10.2007 14:58
Runājot par Kanādu, atcerēsimies, ka šīs teritorijas pirmiedzīvotāji ir indiāņi nevis kaut kādi anglo un frankofoni. Multikulturālisms noved pie tā, ka likumīgajai pamatnācijai jādzīvo rezervātos. Vai mēs Latvijā kaut ko tādu gribam?

Citi autora darbi
Plates 255x203

Mēs esam kultūra 2 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Svētki bez Klāras 19 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Pēc Jordana 46 Autors:Rita Ruduša