Galvenais secinājums par 2020.gadu: Latvijā kopš 2014.gada nav vērojami uzlabojumi imigrantu integrācijas atbalstam – taču nepieciešamie uzlabojumi ir viegli izpildāmi.

2020.gada 20.oktobrī tiek publicēts jaunākais MIPEX novērtējums Latvijai. Ar nožēlu jāsecina, ka Latvijas politika imigrantu integrācijas atbalstam vērtējama kā drīzāk nelabvēlīga, saņemot vien 37 no iespējamiem 100 punktiem kārtējā Migrantu integrācijas politikas indeksa (MIPEX) novērtējumā. Līdzīgus rezultātus uzrāda citas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis. Vissliktāk novērtēta politiskās līdzdalības dimensija, taču kā drīzāk nelabvēlīgas vērtējamas arī darba tirgus mobilitātes, izglītības un veselības aprūpes dimensijas un piekļuve pilsonībai. Turklāt, lielākā daļa vērtējumu ir saglabājušies 2014.gada līmenī.

Latvijas integrācijas politika ir novērtēta zemāk par vidējo rādītāju Eiropā, un tā ir mazāk attīstīta nekā citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs (piemēram, Čehijā un Igaunijā) un valstīs, kas izmanto līdzīgu pieeju integrācijai (piemēram, Slovēnijā, Polijā un Ungārijā). Latvijas politika ir novērtēta zemāk nekā pārējās jaunās ES dalībvalstis un ir līdzīga Horvātijas, Lietuvas un Slovākijas politikai.

Latvijā īstenotā pieeja integrācijai ir līdzīga citām Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm, jo, lai gan imigrantiem tiek nodrošinātas pamattiesības un aizsardzība, integrācijas politika nav vērsta uz līdzvērtīgu iespēju nodrošināšanu šobrīd un ilgtermiņā. Neinvestējot integrācijas politikas attīstībā, imigranti turpinās būt ‘neredzami’ sabiedriskajā dzīvē un Latvijas sabiedrībā turpinās uztvert imigrāciju kā draudu, nevis iespēju valsts attīstībai. Top 10 MIPEX valstīs imigranti tiek skatīti kā līdztiesīgi sabiedrības locekļi un potenciālie pilsoņi, kas prasa attīstīt tādu pieeju integrācijai, kurā uzsvērta integrācija kā divvirzienu process un kurā veicināta jaunatbraucēju un vietējās sabiedrības mijiedarbība.

Imigrantu integrācijas politika ir tikusi vērtēta kā pārāk sadrumstalota un ar pārāk lielu atkarību no projektu finansējuma. Piemēram, imigrantu izglītības dimensijā Latvijai piešķirti vien 26 no 100 punktiem, jo atbalsts jaunatbraucēju bērniem nav sistēmātisks un skolotājiem nereti trūkst nepieciešamo prasmju darbam starpkultūru vidē, tā kā izglītošana šajos jautājumos notiek sporadiski. Politiskās līdzdalības iespējas novērtētas ar 20 no 100 punktiem ne tikai vēlēšanu tiesību trūkuma dēļ, bet arī tādēļ, ka nenotiek formalizētas, regulāras konsultācijas ar jaunatbraucējiem par viņiem nepieciešamu atbalstu, izstrādājot integrācijas politiku. Visās dimensijās lielākā daļa integrācijas atbalsta aktivitāšu ir īstenotas projektu veidā vai kampaņveidīgi, tādēļ integrācijas politikai trūkst turpinātības un ilgtspējas.

Taču, ja projektu veidā īstenotās aktivitātes rada vismaz kādu integrācijas atbalstu, iespēju un stabilitātes trūkums norāda uz ilgtermiņa vīzijas trūkumu. Integrācijas politika neattīstās vienlīdz ātri ar imigrācijas dinamiku Latvijā – saskaņā ar PMLP datiem 2014.gadā Latvijā dzīvoja 61531 trešo valstu pilsonis, savukārt šobrīd, 2020.gadā jau 78896 trešo valstu pilsoņi – pieaugums ir apmēram 28%. Tātad, dažādība Latvijas sabiedrībā pieaug, pieaug ārvalstu studentu skaits, ir politisks atbalsts augsti kvalificētu speciālistu piesaistei Latvijas darba tirgum, taču integrācijas politikas attīstība iepaliek. Tas ilgtermiņā var radīt sarežģījumus sabiedrības saliedētībai un savstarpējam uzticēšanās līmenim.

Tomēr, iedziļinoties MIPEX izstrādātāju vīzijā par to, kāda izskatītos visaptveroša imigrantu integrācijas politika, ir redzams, ka liela daļa noteikto standartu būtu sasniedzami arī Latvijā ar salīdzinoši mazu piepūli. Ir iespējams paaugstināt Latvijas vērtējumu no 37 punktiem jeb drīzāk nelabvēlīgas politikas līdz 62 punktiem no 100, radot drīzāk labvēlīgu sistēmu. Kā to paveikt?

•Ir jāuzlabo konsultāciju mehānismu, iesaistot jaunatbraucējus politikas un pakalpojumu izstrādē valsts un pašvaldību līmenī. Kādreiz Kultūras ministrijas paspārnē darbojās Konsultatīvā padome trešo valstu pilsoņu integrācijai, taču šobrīd tā ir neaktīva, un arī iepriekš paši imigranti tajā netika pārstāvēti. Ir jāiedrošina imigrantu interešu pārstāvniecība, lai uzlabotu viņu piekļuvi tādiem pakalpojumiem kā izglītība un veselības aprūpe. Tāpat jāapsver piešķirt pašvaldību vēlēšanu tiesības trešo valstu pilsoņiem;
•Ir jāizstrādā sistemātiskas, institucionalizētas un mērķtiecīgas atbalsta programmas trešo valstu pilsoņu nodarbinātības atbalstam, īpaši pievēršot uzmanību imigrantu sieviešu un jauniešu nodarbinātībai. Mērķētu atbalstu iespējams sniegt jau esošā nodarbinātības atbalsta kontekstā, izprotot trešo valstu pilsoņu specifiskās vajadzības;
•Lai uzlabotu imigrantu piekļuvi izglītībai, ir jāuzlabo latviešu valodas apguves iespējas skolās un augstskolās, jānodrošina valodu asistentu pakalpojumi un jāveicina pedagogu un izglītības darbinieku starpkultūru saskarsmes prasmes. Šobrīd tas jau notiek, taču sporadiski – sistēmai jābūt skaidrai, lai droši justos gan skolēns, gan pedagogi, gan vecāki;
•Lai vairotu imigrantu drošības sajūtu, vēlams atcelt prasību pastāvīgo uzturēšanās atļauju reģistrēt ik pēc pieciem gadiem, to automātiski pagarinot, ja nav konstatēti pārkāpumi, kā arī ļaut uzrādīt ienākumus uzturēšanās atļaujas iegūšanai, kas nav tieši saistīti ar darba attiecībām. Tāpat jāpiešķir ģimenes locekļiem tādu pašu uzturēšanās atļaujas veidu kā viņus uzņemošajam sponsoram, lai uzlabotu ģimeņu apvienošanās pieredzi;
•Iekļaujot pilsonību jeb valstisko piederību pie iemesliem, kuru dēļ diskriminācija ir aizliegta. Šobrīd iekļauta ir etniskā izcelsme un tautība, taču ne pilsonība.

Redzams, ka lielākajai daļai šo uzlabojumu pat nav nepieciešams papildu finansējums. Tā ir politiska izšķiršanās saskatīt imigrācijas pienesumu Latvijas sabiedrībai un tās potenciālu Latvijas izaugsmes veicināšanai, kā arī izšķiršanās sadzirdēt pašus jaunatbraucējus politikas un pakalpojumu veidošanas procesā, lai sniegtais atbalsts būtu jēgpilns. Taču vissvarīgāk ir tas, ka, pieaugot imigrācijai, šāda politikas maiņa ir nepieciešama sabiedrības saliedētībai un sabiedrības noslāņošanās novēršanai.

Piebilde

Migrantu integrācijas politikas indeksa (MIPEX) 5.izdevums ir izstrādāts Migration Policy Group (MPG) un CIDOB vadībā un apskata laika posmu no 2014. līdz 2019. gadam. MIPEX2020 vērtē imigrantu integrācijas politiku 52 valstīs piecos kontinentos – Eiropā, Āzijā, Dievidamerikā, Ziemeļamerikā un Okeānijā. Šis indekss ir visaptverošs rīks, kura dati izmantojami rīcībpolitikas izstrādē, kā arī izstrādājot projektus un aktivitātes līdztiesības veicināšanai projekta valstīs. Izmantotie indikatori sniedz daudzdimensionāli priekšstatu par imigrantu iespējām būt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, apskatot astoņas jomas: darba tirgu, izglītību, ģimeņu apvienošanu, politisko līdzdalību, pastāvīgo uzturēšanos, piekļuvi pilsonībai, pretdiskriminācijas aktivitātes un veselības aprūpi. MIPEX ir plaši atpazīts un lietots politikas veidotāju, pētnieku un NVO vidū, un tas ir citēts vairāk kā 4600 dokumentos.

Salīdzinošais ziņojums par visām MIPEX valstīm tiks publicēts 9.decembrī, taču šobrīd periodiski tiek publicēti valstu izvērtējumi. Meklējiet valstu profilus šeit: MIPEX.