Atslēgvārdi:

Mēs apvienosim kontinentu, galu galā!

Jūs nepievienojaties tirgum, bet gan politiskai Savienībai, kas ir daudz politiskāka nekā pirms desmit gadiem un būs vēl politiskāka pēc desmit. Ja gribat, lai politiska Eiropas Savienība (ES) varētu darboties, tai jāpiešķir institucionālie līdzekļi. Ja tas nozīmē atteikties no pāris balsīm ES institūcijās vai rotējošās prezidentūras, manuprāt, tā ir cena, ko ir vērts maksāt.

Iesaki citiem:

Džovanni Grevi (Giovanni Grevi), Briselē bāzētā analītiķu centra “Eiropas Politikas Centrs” direktora vietnieks pētniecības jautājumos, intervijā
Dacei Akulei, Radio Brīvā Eiropa.


Ja Jūs atskatāties uz aizvadītajiem 17 mēnešiem Eiropas Konventa darba, par ko īsti bija šīs debates? Vai tā bija cīņa par lielāku varu starp Briseli un dalībvalstīm, vai – kurai dalībvalstij būs vairāk varas nekā citām?

Tās bija debates par visu šo, kā arī cīņu par varu starp ES institūcijām, tā ka kopā tika runāts par trīs varas līmeņiem. Patiesībā tām vajadzēja būt debatēm par to, ko mēs [Eiropas valstis] vēlamies kopā darīt. Es domāju, ka tieši tas bija šis fundamentālais jautājums, kas tika uzdots Konventa sākumā, un, manuprāt, šis jautājums diemžēl netika atbildēts, vai vismaz netika atbildēts pilnībā. Ir jauni paziņojumi par ES mērķiem, ir [Konstitūcijas projekta] preambula, bet kā man, tā, manuprāt, arī lielākajai daļai Konventa locekļu nav skaidrs, kas īsti Eiropa ir?

Konvents bija ļoti pamatīgs un veselīgs vingrinājums, parādot, ka ir daudz atšķirīgā. Konvents ir bijis ļoti veiksmīgs, izstrādājot dažus institucionālas dabas likumus, kas varbūt atvieglos šo atšķirību pārvarēšanu caur, manuprāt, tik būtiskajām kopīgajām diskusijām un dialogu. Vai Konventam ir izdevies dot sapratni par kopīgu nākotnes vīziju, ir apšaubāms. Godīgi sakot, es teiktu, ka nē. Tāpēc vai nu jāgaida uz visu pušu labo gribu izmantot tās lēmumu pieņemšanas procedūras, kuras piedāvā Konstitūcija, vai šādas kopīgas labas gribas trūkuma gadījumā sagaidāma liela krīze. Tā pavisam noteikti varētu būt ārlietu un drošības politikā. Krīze varētu izcelties arī 2006.gada sarunās par budžetu, vai arī vēl agrāk, piemēram, par referenduma rīkošanu, ja Francija neratificē Konstitūciju. Tā kā ne jau viss ir atkarīgs no Eiropas institūciju dialoga, piemēram, referendums nav no tā atkarīgs. Taču, ja mēs runājam par dažādu valstu un dalībvalstu attiecībām, es teiktu, ka mēs joprojām esam visai tālu no kopīgas Eiropas vīzijas.


Ja pievēršamies Latvijai un citām mazām valstīm, īpaši tām, kas taisās ES iestāties nākošajā gadā – par ko tām vajadzētu būt gandarītām? Tagad mums ir šis Konstitūcijas projekts, kurā paredzēta Eiropas Komisija ar balsstiesīgiem komisāriem un tā sauktajiem Āfrikas komisāriem[1] bez balsstiesībām; vairs nepastāvēs līdzšinējā ES prezidentūra, un tā bija lieta, ko mazās valstis īpaši gaidīja…

Manuprāt, pirmais uzdevums mazajām valstīm ir aizmirst, ka tās ir mazas, jo kāds reiz mēdza teikt – Eiropas Savienība sastāv no mazām valstīm, tikai dažas zina un dažas – kā tas ir tā saukto lielo valstu gadījumā – nezina, ka tās ir mazas. Tā kā aizmirsīsim par šo dalījumu mazās un lielās valstīs, jo man patiešām liekas, ka tas ir maldinošs. Vai Latvijai vai Dānijai, Īrijai vai Kiprai būs ietekme Eiropas politikas veidošanā, tas būs atkarīgs no jūsu pārstāvju spējas virzīt, iesniegt jūsu skatījumu kopīgajām lēmumu pieņemšanas institūcijām. Tieši tāpēc visu valstu, bet, ja jūs gribat to uzsvērt, īpaši mazu dalībvalstu tiešās un tūlītējās interesēs ir nostiprināt kopīgās institūcijas. Ar kopīgu institūciju pārstāvjiem pie galda labam ministram no Latvijas ar labiem argumentiem, kā arī labu viņu atbalstošu koalīciju, ko viņš soli pa solim ir veidojis, iespējams, būs tikpat liela ietekme kā ne tik labam ministram no Lielbritānijas. ES nav tik daudz nozīmes lielajai politikai un diplomātijai. Tā var būt vairāk vērsta uz dialogu, progresīvu attīstību, un šajā procesā mazās dalībvalstis var atstāt nesamērīgu ieguldījumu sev par labu. Starp citu, Beniluksa valstis tā darbojušās kopš 1950-tajiem gadiem un toreiz apstākļi nebija vieglāki.

Es esmu runājis ar dažiem mazo valstu pārstāvjiem, kas man teica – visa jēga ir iespējā bloķēt lēmumus, bet, piemēram, ar jauno balsošanas kārtību mazām valstīm kļūst gandrīz neiespējami bloķēt kādu lēmumu, ja vien to neatbalsta vismaz viena liela valsts. Taču man atkal jāsaka, ka ne jau tas ir galvenais! Patiesībā statistika liecina, ka ES ministru padomē balsots tiek ļoti reti, gandrīz nekad. Lēmumu pieņemšana notiek uz vienošanās pamata, taču, lai šādu vienošanos panāktu, ir nepieciešams spēcīgs dienas kārtības noteicējs, spēcīgs ideju iniciators, un tā ir Komisija.

Runājot par Komisijas sastāvu, kas, protams, ir centrālais jautājums lielo un mazo valstu diskusijās, es teiktu, ka Komisijai jābūt nelielai, piemēram, ar 15 komisāriem, kas netiktu atlasīti pēc pilsonības kritērija. Taču, ja šis jautājums par savu komisāru ir tik saprotami jūtīgs, īpaši kandidātvalstīm, tad mana atbilde būtu – lai katrai dalībvalstij ir vismaz viens komisārs. Tas nozīmē, ka Komisija būs ļoti liela ar plašām pilnvarām un Komisijas prezidentu, kas organizēs tās darbu, bet tad katrai dalībvalstij būs savs komisārs, lai tā justos iesaistīta šajā institūcijā, ja tas ir tik svarīgi.

Es domāju, ka Konventa izstrādātais kompromisa variants, kas piedāvā, ka Komisijai varētu būt 15 komisāri, ieskaitot ārlietu ministru un Komisijas prezidentu, un tad tā sauktie Āfrikas komisāri, nav politiski atbalstāms divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir jāspēja atrast līdzsvaru starp formālu un faktisku vienlīdzību. Visas dalībvalstis formāli ir vienlīdzīgas, bet tajā pat laikā patiesība ir arī tāda, ka ir dalībvalstis ar 80 miljoniem iedzīvotāju un dalībvalstis ar vienu miljonu iedzīvotāju. Tāpēc vienādu rotāciju abās komisāru grupās varbūt ir mazliet grūti atbalstīt un aizstāvēt referendumos, arī, starp citu, lielajās dalībvalstīs. Otrā problēma ir fakts, ka Konstitūcijas projektā tieši teikts, ka tie, kas nedarbosies Komisijas kolēģijā, nepiedalīsies balsošanā. Manuprāt, tas nav jāsaka! Atstājiet kolēģijas iekšējo darba organizāciju Komisijas prezidenta ziņā un dodiet vieniem komisāriem svarīgākus portfeļus un citiem - mazāk svarīgus, bet nekoncentrējieties uz balsīm un nebalsošanu.


Taču kā paliek ar ES prezidentūru, šo tradīciju, kas ļauj vienai dalībvalstij apgalvot, ka sešus mēnešus mēs esam Eiropas centrā, mēs varam saviem iedzīvotājiem parādīt, ka ES patiesībā šeit pat vien ir, tajā pat laikā arī citiem pierādot, ko mēs varam izdarīt. Mēs taču esam redzējuši, ka mazu valstu ES prezidentūras ir bijušas vienas no veiksmīgākajām ES vēsturē. Tad kāpēc to mainīt?

Ja runājam par prezidentūru pār ES padomi un ārējām attiecībām, manuprāt, agrāko praksi vajadzēja mainīt, jo ES padomei ir jādod Savienībai politisks stimuls, stratēģiskās vadlīnijas. Tā sanāk četras reizes gadā, katru reizi patiesībā tikai uz vienu dienu.

Prezidentūras mainīšana ik pa sešiem mēnešiem ir gan ilūzija, gan sarežģījums. Ilūzija tāpēc, ka pamata dienas kārtība patiesībā nemainās. Sarežģījums tāpēc, ka balstoties uz pastāvīgo un nemainīgo dienas kārtību, prezidējošās valstis, raugoties no savas iekšpolitiskās situācijas, mēdz no šīs dienas kārtības izlasīt sev interesējošos jautājumus kā ķiršus no tortes. Šāda prakse vadot veidojumu, kuram būtu Savienībai jādod stratēģisks impulss, manuprāt, vienkārši nav pietiekami efektīva un arī uzticama. Tāpēc arī pret tās lēmumiem var izturēties nevērīgi, atcerieties tā saukto Lisabonas procesu – Eiropa līdz 2010.gadam būs viskonkurētspējīgākā ekonomika pasaulē… Bet, protams, tā kā nav viens uzticams dienas kārtības noteicējs, nav arī uzticama procesa, kas pārraudzītu šīs “Lisabonas lietas” virzību. Bet ES padomes priekšsēdētājā mēs varētu atrast tādu personu, kas ir politiski atbildīga un ieinteresēta, lai ES padomes lēmumiem tiktu sekots līdz.

Tas pats par ārējām attiecībām. Tā ir taisnība – ir nepieciešama kopīga politika, bet ne jau tas ko mainīs, vai ir vai nav kopīgs ārlietu ministrs. Taču tā arī ir tiesa - tā kā Savienība kļūst arvien politiskāka, ja tā vēlas spēlēt savu lomu drošības uzturēšanā pasaulē, ir jēga šai personai, kurai pastāvīgi ir pieejami gan Komisijas, gan ES ministru padomes resursi un kurai ir ES padomes mandāts rīkoties, kas dod vēl papildus politisku ticamību.

Mazas valsts ārlietu ministrs šajā lomā [rotācijas kārtībā prezidējošās valsts ārlietu ministrs, kas pilda ES ārlietu ministra funkcijas] būtu juties neērti un no ārpuses viņu varētu neuztvert nopietni - tāpat kā lielas valsts ārlietu ministru! Varētu būt vēl sliktāk, jo kārdinājums īstenot tādu kā nacionālo prioritāti caur ES [pildot ES ārlietu ministra posteni] lielas valsts ministram varētu būt vēl spēcīgāks. Kā jūs teicāt, ne jau valsts lielums nosaka prezidentūras kvalitāti. Dažkārt tas ir tieši otrādi, atcerieties Somijas piemēru! Taču šeit nepieciešama politiskā ticamība un dažkārt valsts lielums to piedāvā, un otrādi – ir nepieciešama arī neitralitāte, un arī to ietekmē valsts lielums, jo lielas valstis ne vienmēr ir visneitrālākās.

Prezidentūra pārējos ES ministru padomes veidojumos[2] – kāpēc nē? Bet visticamākais scenārijs ir tāds, ka dažādas valstis vienlaicīgi vadīs dažādu sfēru padomes veidojumus, tādējādi radot ievērojamu apjukumu un lielu jautājuma zīmi par to, kurš būs atbildīgs par šo prezidentūru koordināciju.


Uz vienu mirkli aizmirsīsim tās valstis, kas jau ir šī kluba biedres vairākus gadus; kurām šāda attīstība šķiet vairāk vai mazāk dabiska, un koncentrēsimies uz tām, kas tikai no tālienes raudzījušās uz šo ēku – ES. Šīs valstis ir gaidījušas, kad tās varēs iestāties un pat, ja tās zināja, ka reformas ir gaidāmas, nebija zināms, ka šī māja izskatīsies tik citādāka…

Es pilnīgi saprotu šo nostāju, bet es arī ticu, ka ir jābūt kopīgiem centieniem panākt kopīgu saprašanos. Manuprāt, ir ļoti svarīgi kandidātvalstīm pateikt, ka tās nepievienojas tirgum, bet gan politiskai Savienībai, kas ir daudz politiskāka nekā pirms 10 gadiem un visticamākais būs vēl politiskāka pēc 10 gadiem. Taču, ja jūs gribat, lai politiska Savienība varētu darboties, jums tai jāpiešķir institucionālie līdzekļi, cerot, ka būs arī politiskā griba. Ja tas nozīmē atteikties no pāris balsīm ES ministru padomē vai vienas vietas Eiropas parlamentā, vai viena balsstiesīga Komisāra, vai arī rotējošās prezidentūras, manuprāt, tā ir cena, ko ir vērts maksāt.


Parunāsim par ES iedzīvotājiem! Kad Konvents sanāca kopā, visi teica, ka tam ir ambīcijas, lai padarītu ES pilsoņiem vienkāršāk saprotamus ES pamatlīgumus un institūcijas – lai viņi zina, kas ko dara. Taču tagad mums ir šīs vairāk nekā 200 lappuses, kuras, īpaši Konstitūcijas projekta trešā daļa, kas runā par kvalificēto balsu vairākumu un starpvaldību konferencēm, nav ļoti viegli saprotamas. Tajā pat laikā gandrīz pēdējā Konventa sēdē Konstitūcijā tika iekļauti ES simboli – karogs un himna – it kā sakot, ka redziet, arī priekš jums, cilvēki, šeit ir kaut kas. Protams, ir arī Eiropas pamattiesību harta. Bet tomēr, vai šis Konstitūcijas projekts nav pasliktinājis situāciju šajā aspektā?

Es nedomāju, ka Konstitūcijas projekts kaut ko pasliktinās. Manuprāt, šīs gaidas Konventa sākumā bija lielākoties maldinošas. Es nedomāju, ka Konvents varēja pietuvināt Eiropu tās iedzīvotājiem. Tas patiešām darbojās ar konstitucionālām un institucionālām reformām, un šie jautājumi nudien nav tie, kas mobilizē sabiedrisko domu. Bet, ja tā tas nav nacionālā līmenī, tad kāpēc tam tā būt Eiropas līmenī? Tāpēc es neesmu pārsteigts, ka Konvents nav bijis sabiedrības diskusiju temats.

Ja jūs jautājat, vai Konvents ir izstrādājis Konstitucionālo līgumu, kas ir pieejamāks pilsoņiem? Tas nav neko pasliktinājis, nav arī neko uzlabojis. Viss ir palicis vairāk vai mazāk tajā pat līmenī. Taču es uzskatu, ka, ja paskatāmies uz Konstitūcijas pamatprincipiem pirmajā tās daļā – nav neiespējami to izlasīt! Tieši pretēji, es domāju, ka vidējais pilsonis šo tekstu varētu izlasīt un viņam pat varētu šķist interesanti saprast to pamatu, kā kas darbojas ES. Tāpat man liekas, ka, ja mēs speram vienu soli uz priekšu, ir uzlaboti termini kā saukt likumdošanas instrumentus un procedūras – tagad tie ir vai nu likumi vai likumdošanas procedūras, tā ka tas ir labāk saprotams.

Kas šajā tekstā ir domāts ES pilsoņiem? Manuprāt, visai daudz. Viņi saņem daudz lielāku aizsardzību no Eiropas Pamattiesību hartas, ja runājam par ES likumdošanas piemērošanu – Eiropas pilsoņi var izmantot hartu, lai tiesā iesūdzētu savu dalībvalsti. Šis ir pamatīgs jaunums un būs ļoti nozīmīgs ilgtermiņā, veidojot vienotu kopības un pilsonības apziņu. Arī tas ir svarīgi, ka nacionālie parlamenti tagad būs labāk informēti un varēs novērot subsidiaritātes principa īstenošanu. Tādā veidā dalībvalstu parlamentos un Eiropā būs vairāk debates par šiem tematiem un tā rezultātā deputāti ziņos par šiem notikumiem saviem vēlētājiem un runās par tiem. Fakts, ka Eiropas Parlamentam ir piešķirta lielāka vara likumdošanas procesā, kā arī tas, ka plašāk tiks izmantots kvalificētā balsu vairākuma balsojums jau pats par sevi ir demokrātisks solis, jo Eiropas Parlaments tiek ievēlēts tiešās vēlēšanās. Tad ir arī pilsoņu petīcija - tas arī ir jauninājums. Labi, šis pants neuzliek Komisijai saistības izstrādāt likumdošanas priekšlikumu, bet tas noteikti rada spiedienu un pilsoņi var nolemt kādu iniciatīvu izstrādāt visas Savienības ietvaros.


Bet skatieties uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām – cik daudz, pareizāk gan sacīt maz vēlētāju tajās piedalās?

Tā ir taisnība. Manuprāt, cilvēkus Eiropas politikā patiešām iesaistīs iespēja izvēlēties personu un problēmu, tāpat kā tas notiek dalībvalstu nacionālajā politikā. Ja jūs paskatāties uz iekšpolitiku lielākajā daļā dalībvalstu, nav jau tā, ka cilvēki vēlas sekot līdz politiskajai attīstībai katru dienu. Viņi mobilizējas, diskutē un balso vēlēšanās.

Tāpat vajadzētu notikt Eiropā – ne jau tāpēc, lai izveidotu supervalsti, bet tāpēc, lai institūcijām, īpaši parlamentam un Komisijai, kopīgajām pārnacionālajām institūcijām, būtu pietiekami daudz politiskā kapitāla, kuru ieguldīt un tērēt kopā ar dalībvalstīm. Tāpat tas nepieciešams, lai radītu stimulu iesaistīties debatēs, lai cilvēkiem būtu alternatīvas izvēles – vai mēs vēlamies lielāku vienotā tirgus liberalizāciju vai drīzāk lielāku reglamentēšanu un sociālo aizsardzību? Tā ir būtiska politiska izvēle. Tad kāpēc Eiropas tautas partija vai Eiropas sociālistu partija to tā nepasniedz? Protams, daži varētu teikt, ka Eiropas politiskās partijas ir tikai “runāšanas bodītes”[3], tas nekad nenostrādās, utt. Bet es uzskatu, ka tikmēr, kamēr Eiropas politiskajām partijām netiks dots stimuls mobilizēties, prezentēt savus kandidātus, radīt politisku ciklu, tās neko tamlīdzīgu arī nedarīs. Taču, ja Komisijas prezidents tiek ievēlēts caur Eiropas Parlamentu; ja ir jālemj par Savienības budžetu ar parlamenta palīdzību, tad Eiropas politiskās partijas sāks domāt – pagaidiet, pagaidiet, mēs te apstiprinām valdību, mēs lemjam par naudu, tātad ir vērts izstrādāt partijas programmu un iet ar to pie vēlētājiem. Un tā radīsies Eiropas publiskā telpa un Eiropa beidzot būs tuvāk tās pilsoņiem!


Visu nobeidzot, pastāv aicinājumi rīkot referendumu par šo Konstitūcijas projektu. Pat Konventa prezidents Valērijs Žiskārs D’Estēns šiem aicinājumiem ir pievienojies. Bet daži saka, ka tā ir garantija, ka šis dokuments tiks bloķēts!

Ceru, ka viņi kļūdās… Tomēr, jā – tā ir nopietna iespēja, ka šis dokuments tiks bloķēts. Šajā jautājumā arī ir gan savi “par”, gan “pret”. Vispirms, ir ļoti labi likt šo dokumentu uz nobalsošanu referendumos tāpēc, ka ir pienācis laiks būt godīgiem pret cilvēkiem, jo dalībvalstu valdības dažkārt spēlē divas dažādas spēles – vienu mājās un otru Eiropas līmenī. Ir pārāk viegli vainot Eiropu, kad lietas neiet tik labi kā vajadzētu, un otrādi – kad viss veicas, teikt, ka tas ir tikai pašu roku darbs. Taču tagad ir laiks dalībvalstu valdībām un politiskajai vadībai strādāt Eiropas labā, sakot – klausieties, šis Konstitucionālais līgums varbūt nav perfekts, bet tas ir nozīmīgs solis, nepieciešams priekšnoteikums ES paplašināšanai; visa Savienība varētu sabrukt, ja šī līguma nebūtu, un mēs šādu atbildību nevaram uzņemties. Un tas nav jāapstiprina tikai tāpēc, ka bez Konstitūcijas mums būtu lielas problēmas, arī tāpēc, ka tās apstiprināšanai ir daudz labu iemeslu. Dokumentā vairāk rakstīts par iekšlietām un tieslietām, kas nozīmē lielāku jūsu drošību; vairāk rakstīts par patvēruma piešķiršanu un imigrāciju – un ne jau tikai no aizsardzības pozīcijām, arī par to, kā integrēt imigrantus mūsu sabiedrībās. Vairāk rakstīts arī par ekonomisko sadarbību. Mēs varam strādāt vēl labāk, jā, bet šis ir solis tajā virzienā. Apstipriniet to un mēs turpināsim strādāt. Mēs apvienosim kontinentu, galu galā!

Vai cilvēki uzņemsies atbildību pateikt – nē, tas ir slikti, atmetiet šo domu – to rādīs laiks. Bet, ja viņi tā darīs un viņu viedoklis uzvarēs, arī tas ir labi, jo tad daudz kas kļūs skaidrs, varēsim redzēt, kas ir par un kas ir pret. Tam sekos liela krīze, bet tā varētu būt tāda krīze, kas veicina attīstību, kurai seko vai nu otrais referendumu vilnis vai arī sākas diferenciācija: dažas valstis Konstitūciju pieņem, dažas nē.


_______________

[1] Šis apzīmējums radās kā ironisks pretmets balsstiesīgajiem komisāriem, kurus, lai atšķirtu no komisāriem bez balsstiesībām, Konvents domāja saukt par Eiropas komisāriem.

[2] Dažādu sfēru ministru sadarbība, piemēram, ES transporta vai ekonomikas ministru padome.

[3] Angliski talking shops


Pilns intervijas teksts angļu valodā policy.lv



"Latvija Eiropā"
Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 1 Autors:Dace Akule

Uzticesanas vienna konference

Par uzticēšanos 66 Autors:Dace Akule

Peru akmeni

Par globāli būtisko 1 Autors:Dace Akule

Kaleidoskops 1

Par sarežģīto pasauli 1 Autors:Dace Akule

Bilde peru

Par Peru 5 Autors:Dace Akule

11825959 10153434773260306 6968551125438830656 n

Par AirBaltic 17 Autors:Dace Akule