Foto: A. Jansons
Teju gadsimtu ilgajā Latvijas Sociāldemo-krātiskās strādnieku partijas vēsturē boļševiki tikpat kā nekad nav dominējuši. Tagad šis simtgades projekts ir īstenots, Latvijas Komunistiskās partijas blakusproduktam – Jura Bojāra vadītajai Latvijas Demokrātiskajai darba partijai – vispirms izveidojot kopīgu sarakstu ar LSDSP 1998.gada Saeimas vēlēšanās un pēc visumā sekmīgā starta tajās arī panākot abu partiju apvienošanos J.Bojāra vadībā.
Boļševistiska agresivitāte jūtama arī LSDSP iesniegtajā 4000 zīmju programmā, kuras pavēlošais tonis veldzēs vadoņa izslāpušos, taču svārstīgajiem un mērenajiem liks raudzīt pēc citu partiju biļeteniem. Aiz uzbrūkošās čaulas atrodama “uz zinātniskiem pamatiem balstīta”, ar interesantiem priekšlikumiem atšķaidīta, nepārprotami kreisas partijas priekšvēlēšanu programma, kuras izpildes smagums tiek uzticēts valstij.
Sociāli orientētu tirgus ekonomiku un nodokļu atlaides uzņēmējiem tagad rakstiski sola ikviena partija, kura atradusi pietiekami daudz neaizpildītu vietu savā 4000 zīmju programmā. Tostarp LSDSP proponētā pilnīgā nodarbinātība nematerializējās pat boļševiku ziedu laikos, un ekonomisti to atzinuši par tautsaimniecības attīstību neveicinošu faktoru brīvā tirgus apstākļos. Uzjautrinoši skan solījums apkarot bezdarbu ar modernu tehnoloģiju ieviešanu, jo tieši tās ir vērstas uz darbinieku skaita samazināšanu.
Rūpniecības attīstībai piedāvātās nodokļu atlaides ir daudz drošāks stimulēšanas veids nekā LSDSP ieteiktie valsts garantētie kredīti – neba nu mazums sporta haļļu būs tādā veidā jāizpērk un neba nu visi G-24 kredīti ir piedzīti no politiskajiem uzņēmējiem?! Laikam par neveiksmīgu mēģinājumu iekļauties apjoma limitos un valodas neveiklību uzskatāms aicinājums attīstīt mūsdienīgu rūpniecību Latvijā caur mājražošanu sievietēm ar bērniem un invalīdiem.
LSDSP platformā iekļauti jau tādi laika pārbaudi izturējuši paģērējumi kā minimālā pensija iztikas minimuma līmenī, algu paaugstināšana valsts sektorā strādājošajiem un lielāks finansējums veselības aprūpei, vienlaikus gan nepaskaidrojot, kur ņemt līdzekļus šiem pasākumiem, ja reiz būs nodokļu atlaides uzņēmējiem. Nav izslēgts, ka daļēji šie priekšlikumi ir finansējami, ieviešot progresīvo nodokļu sistēmu. Ir tikai apsveicama LSDSP un citu kreiso spēku neatlaidība, regulāri aktualizējot šo saprātīgo reformu Saeimā. Tostarp partija dod draudīgu mājienu uzņēmējiem, ar kuru iemaksām tikšot atbalstītas bibliotēkas, kā arī kultūras un sporta centri. Jauni nodokļi?
LSDSP stipri valstiskajā estētikā iederas vēlme deleģēt valstij dažus pašvaldībām raksturīgus uzdevumus. Piemēram, dzīvokļu celtniecība nebūtu gluži valsts kompetence, bet izdevīgākus kreditēšanas nosacījumus mājokļu uzlabošanai jau šobrīd piedāvā valstij piederošā Hipotēku un zemes banka. Arī bezmaksas pārvietošanās ar pašvaldību sabiedrisko transportu ir attiecīgajai pašvaldībai izšķirams jautājums.
Līdztekus J.Bojāra karavadonībai par LSDSP atšķirības zīmi šajās vēlēšanās izraudzīts juridisko normu savārstījums, ko partija dēvē par Satversmes jauno redakciju. Par šī dokumenta nejēdzīgumu jau daudz runāts, tāpēc nepārsteidz sabiedrības attieksmes maiņa pret to. Neskaidrais priekšlikums pārvēlēt tiesnešus ik pēc četriem gadiem šķiet tiesu sistēmas brīnumainās darbības diktēts. Ja to darīs Saeima, tad tiesnešu rokas būs partiju skrūvspīlēs. Pretējā gadījumā jārada principiāli jauna, uz vispārējām vēlēšanām balstīta rekrutācijas sistēma, kuras izstrāde ievilksies kaut vai tāpēc, ka vairums tiesnešu nevēlēsies šķirties no pašreizējās relatīvi garantētās karjeras.
Nākamajā Saeimā LSDSP iekļūs – par spīti enerģiskās krāsās tonētu avīžnieku riešanai. Labi, ka tā – ienaidnieka tēls būs dzīvs nākamajiem četriem gadiem, turklāt Zīgeristam līdzīgajiem būs grūtāk cīnīties par 9.Saeimu. Tomēr Rīgas Domē rūdījusies LSDSP draudzība ar PCTVL ne tikai simbolizē bojāriešu jauno ārpolitisko orientāciju – uz austrumiem –, bet arī mazina viņu izredzes uz savas programmas īstenošanu valdībā. Ja vien solījumam un principiem Latvijas politikā ir kāda nozīme.