LR ziņojums par 1949.gada 2.decembra Konvencijas par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses izpildi LR 0

1949.gada konvencija par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 13.jūlija. Salīdzinājumā ar citiem ANO daudzpusējiem līgumiem cilvēktiesību jomā, minētā konvencija neparedz īpašas institūcijas, kas vērtētu konvencijas ievērošanu, izveidi vai īpaši kārtību dalībvalstu iesniegto ziņojumu izskatīšanai. Saskaņā ar konvencijas normām, valstu iesniegtie ziņojumi tiek nosūtīti informācijai visām pārējām dalībvalstīm. Lai arī konvencija paredz, ka informācija sniedzama katru gadu, praksē šāda prasība netiek izvirzīta, atstājot jautājuma par nepieciešamību papildināt iepriekš sniegto informāciju izlemšanu katras dalībvalsts ziņā.

Iesaki citiem:

Lai sagatavotu Latvijas ziņojumu par konvencijas izpildi, 2001.gada 18.janvārī Ministru kabinets izveidoja īpašu darba grupu. Ievērojot to, ka ANO ietvaros nav pieņemtas nekādas vadlīnijas ziņojumu par konvencijas izpildi izstrādei, darba grupa apkopoja informāciju par spēkā esošajiem tiesību aktiem attiecībā uz katrā konvencijas pantā minēto jautājumu, iespēju robežās iekļaujot arī statistisku informāciju.

Latvijas ziņojums 2002.gada 6.martā tika akceptēts Ministru kabinetā, savukārt 4.aprīlī – iesniegts ANO Augstās cilvēktiesību komisāres birojā, kā arī nosūtīts informācijai Starptautiskajai migrācijas organizācijai un ANO Darba grupai par modernajām verdzības formām.

LATVIJAS REPUBLIKAS ZIŅOJUMS

PAR 1949.GADA 2.DECEMBRA KONVENCIJAS PAR CĪŅU AR CILVĒKTIRDZNIECĪBU
UN PROSTITŪCIJAS EKSPLUATĒŠANU NO TREŠO PERSONU PUSES

IZPILDI

LATVIJAS REPUBLIKĀ


IEVADS

1. Latvijas Republikas ziņojums par 1949.gada 2.decembra Konvenciju par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses (turpmāk – Konvencija), kura ir spēkā Latvijā no 1992. gada 13.jūlija, pamatojoties uz Konvencijas noteikumiem un saskaņā ar tās 21.pantu, sniedz informāciju par Latvijas tiesību aktiem, kā arī par valsts politisko un tiesisko nostāju attiecībā uz cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatāciju.

2. Šī ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvēta Ārlietu ministrija, Valsts Bērna tiesību aizsardzības centrs, Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija un Tikumības policija. Minēto darba grupu saskaņā ar 1998.gada 17.marta noteikumiem “Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās” vadīja Ministru kabineta pilnvarots pārstāvis. Sagatavotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Latvijas Republikas Ministru kabinetā 2002.gada 6.martā



KONVENCIJAS 1.PANTS

3. Pašlaik Latvijas tiesību akti nedefinē terminu “cilvēktirdzniecība”. Šobrīd Saeimā 3.lasījumā tiek skatīts Krimināllikuma grozījumu projekts, kurā paredzēts likumu papildināt ar 154.1 pantu, nosakot atbildību par cilvēku tirdzniecību, un 154.2 pantu, paredzot tādu jēdzienu kā “cilvēku tirdzniecība” skaidrojumu, kāds ir noteikts ANO Konvencijas par transnacionālo organizēto noziedzību protokolā par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi ar sievietēm un bērniem , novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to. Tomēr Latvija kā neatkarīga un demokrātiska valsts, kuras sabiedriskās vērtības ir veidojušās uz Eiropas demokrātiskuma atziņām, atbalsta un aizsargā valsts un sabiedrības demokrātiskās vērtības ne tikai valsts pārvaldes līmenī, bet vēl jo vairāk – indivīda tiesību līmenī, nepieļaujot Konvencijas 1.pantā minētos cilvēka tiesību pārkāpumus valstī. Latvijas valsts vienmēr ir nosodījusi gan politiskā, gan tiesiskā ceļā cilvēktirdzniecību, cilvēka brīvības ierobežošanu, kā arī jebkāda veida indivīda ekspluatācijas izpausmes.

4. Sekojoši Latvijas Satversmes (Latvijas Konstitūcijas) 89.pants paredz, ka “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”. Latvija, būdama pārliecināta par indivīda pamattiesību un pamatbrīvību nodrošināšanas un aizsargāšanas prioritāti valstī, jau 1990.gadā atzina par sev saistošiem vairāk nekā 50 starptautiskus cilvēktiesību instrumentus, tai skaitā šo Konvenciju, kā arī, attiecībā uz Konvencijā ietvertajiem noteikumiem un atsevišķu sabiedrības grupu (sieviešu un bērnu) īpašu aizsardzības mehānismu, 1979.gada 18.decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un 1989.gada 20.novembra Konvenciju par bērna tiesībām.

5. Satversmes VIII. nodaļa “Cilvēka pamattiesības”, kuru Saeima (Parlaments) pieņēma 1998. gadā, noteic, ka ikvienai personai, neatkarīgi no valstiskās piederības, Latvijā ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību; nevienai personai Latvijas valsts teritorijā nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu. Ar šo Latvijas valsts konsekventi nostājas pret indivīda brīvības ierobežošanas jebkādām izpausmēm un jebkādā nolūkā, un vēl jo lielākā mērā pret cilvēktirdzniecību Latvijā.

6. Ievērojot indivīda tiesības uz brīvību, kā arī cilvēktirdzniecības un jebkādu indivīda ekspluatācijas aizliegšanu un šo aizliegto darbību iespējamās negatīvās sabiedriskās sekas attiecībā uz indivīdu, Satversme paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Latvijā saskaņā ar Satversmes 95.pantu ir aizliegta cieņu pazemojoša izturēšanās pret jebkuru cilvēku.

7. Saskaņā ar Satversmes 106. pantu ikvienai personai “ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts”. Savukārt Satversmes 116.pants pieļauj ierobežot tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, lai aizsargātu sabiedrības tikumību. Tādejādi, ikvienai personai Latvijā konstitucionālā līmenī ir nodrošinātas tiesības brīvi izvēlēties sev piemērotu un spējām atbilstošu profesiju un nodarbošanos, un tajā pašā laikā tiek ievēroti sabiedrības morālie aspekti un vērtības.

8. Papildus konstitucionālajām normām Latvijas normatīvajos aktos ir iestrādāts Konvencijā noteikto tiesisko attiecību regulējums, it īpaši attiecībā uz to personu sodīšanu, kuras ekspluatē citas personas prostitūcijas nolūkos vai vispārīgi veicina seksuālu pakalpojumu sniegšanu par samaksu, kā arī personas brīvības ierobežošanu un indivīda goda un cieņas aizskaršanu. Izstrādājot jauno Krimināllikumu, kurš spēkā stājās 1999. gada 1.aprīlī, un vēlākus tā grozījumus un papildinājumus, tika ņemtas vērā arī Konvencijas prasības attiecībā uz personu sodīšanu. Jānorāda, ka tieši prostitūcijas ierobežošanas mehānisma izstrādāšana bija viens no diviem galvenajiem Saeimas uzdevumiem Ministru kabinetam, kuri bija jāveic līdz Krimināllikuma spēkā stāšanās brīdim.

9. Krimināllikuma XV.nodaļa paredz kriminālatbildību par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas brīvību, godu un cieņu. Atbilstoši Konvencijas 1.pantam Krimināllikuma 152.pants un 153.pants paredz kriminālatbildību par nelikumīgu brīvības atņemšanu un personas nolaupīšanu.

10. Krimināllikuma 152.pants “Nelikumīga brīvības atņemšana” paredz, ka “par prettiesisku darbību, atņemot personai iespēju brīvi noteikt savu atrašanās vietu (nelikumīga brīvības atņemšana), ja nav valsts amatpersonas noziedzīga nodarījuma pazīmju, - soda ar arestu vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit minimālajām mēnešalgām”. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas cietušā dzīvībai vai veselībai bīstamā veidā vai ja tās saistītas ar fizisku ciešanu nodarīšanu viņam, vai ja tās ilgušas vairāk par vienu nedēļu, vai ja tās izdarītas atkārtoti, vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas var tikt sodītas ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem. Ja nelikumīga personas brīvības atņemšana ir izraisījusi smagas sekas, Krimināllikumā paredzēts sods - brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem.

11. Krimināllikuma 153.pants “Personas nolaupīšana” nosaka šādus noziedzīgo nodarījumu sastāvus un sankciju apmērus: “Par personas sagrābšanu, lietojot vardarbību vai draudus, vai aizvešanu ar viltu (personas nolaupīšana) atriebības, mantkārīgā vai šantāžas nolūkā - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas; par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas”. Savukārt par personas nolaupīšanu, ja tā izraisījusi smagas sekas, noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona var tikt sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.

12. Saskaņā ar 2001.gada 22.maija Ministru kabineta noteikumu Nr.210 “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi” 11.punktu Latvijā ir aizliegta jebkāda trešās personas darbība, kas veicina prostitūciju. Tādejādi persona, kura veicina prostitūciju, cilvēktirdzniecību prostitūcijas nolūkos, pat ar pašas prostitūcijā iesaistītās personas piekrišanu vai arī jebkurā citā veidā veicina prostitūciju Konvencijas 1.panta izpratnē, ir saucama pie atbildības saskaņā ar Latvijas nacionālajiem tiesību aktiem.

13. Latvijas tiesību akti nosaka divpakāpju atbildību par prostitūcijas veicināšanu jebkādā veidā un jebkādā nolūkā. Pirmkārt, par minētajām darbībām persona ir saucama pie administratīvās atbildības. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 1744.pants “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpšana” par prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpšanu paredz naudas sodu līdz divsimt piecdesmit latiem.

14. Ja persona pēc administratīvā soda piemērošanas turpina veicināt prostitūciju, tad saskaņā ar Krimināllikuma 163.pantu personai iestājas kriminālatbildība. Krimināllikuma 163.pants nosaka, ka “par prostitūciju ierobežojošo noteikumu pārkāpšanu, ja tā izdarīta atkārtoti gada laikā, soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām”.

15. Papildus vispārīgajam aizliegumam veicināt prostitūcijas izplatību Krimināllikums atsevišķi paredz kriminālatbildību par citiem noziedzīgiem nodarījumiem prostitūcijas un ekspluatēšanas prostitūcijas nolūkos jomā.

16. Krimināllikuma 164.pants “Par piespiešanu nodarboties ar prostitūciju” nosaka sankciju - brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai arestu, vai naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par personas iesaistīšanu prostitūcijā, ļaunprātīgi izmantojot tās uzticēšanos vai ar viltu, vai izmantojot personas atkarību no vainīgā vai tās bezpalīdzības stāvokli, ir paredzēts sods - brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai naudas sods līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

17. Krimināllikums īpaši regulē mazgadīgo un nepilngadīgo personu aizsardzību, nosakot bargākus sodus personām, kuras ir izdarījušas noziedzīgus nodarījumus pret mazgadīgajiem un nepilngadīgajiem. Tā par nepilngadīgā pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju vai par telpu nodošanu nepilngadīgām personām prostitūcijai, vainīgā persona var tikt sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par mazgadīgā pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju - ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

18. Krimināllikuma 165.pants nosaka atbildību par sutenerismu. Par tādas personas izmantošanu iedzīvošanās nolūkā, kura nodarbojas ar prostitūciju, noziedzīgā nodarījuma izdarītājs var tikt sodīts ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai arī tās izdarītas attiecībā uz nepilngadīgām personām, Latvijas tiesību akti kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu. Savukārt par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas attiecībā uz mazgadīgām personām, - brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.

19. 2000.gadā Krimināllikums tika papildināts ar 165.1 un 165.2 pantiem, kas noteica kriminālatbildību par personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai uz ārvalsti. Saskaņā ar minētajiem pantiem nosūtīšana ir jebkāda rīcība, kas veicina legālu vai nelegālu izbraukšanu no valsts vai iebraukšanu valstī, tranzītu vai uzturēšanos ārvalstī. Šie papildinājumi stājās spēkā 2000.gada 15.jūnijā.

20. Par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu uz ārvalsti seksuālai izmantošanai vainīgās personas var tikt sodītas ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas iedzīvošanās nolūkā vai attiecībā uz nepilngadīgo soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Ja iepriekšminētās darbības ir izdarījusi organizēta grupa vai ja tās izdarītas attiecībā uz mazgadīgo, noziedzīgā nodarījuma izdarījušās personas var tikt sodītas ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.



KONVENCIJAS 2.PANTS

21. 1998.gadā tika izdoti Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi, kuru mērķis bija ierobežot prostitūciju valstī. Minēto noteikumu 11.punkts paredzēja, ka ir aizliegts apzināti veicināt prostitūciju, uzturot vai izmantojot publiski pieejamas telpas, vadot publiskās telpās izvietotas iestādes darbu, kā arī atļaujot izmantot vai izīrējot ēku vai tās daļu vai citu vietu. Tādejādi Latvijas tiesību aktu normas pēc būtības atbilda Konvencijas 2.panta prasībām. Tomēr noteikumi neparedzēja atbildību par publisko namu finansēšanu vai līdzdalību šādu namu finansēšanā.

22. Apzinoties 1998.gadā izdoto Noteikumu trūkumus un nepilnības, 2001.gada 22.maijā tika izdoti jauni Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi. Līdz ar jauno Noteikumu spēkā stāšanos 2001.gada 25.maijā Latvijā ir aizliegta jebkāda trešās personas darbība, kas veicina prostitūciju, tādejādi vispārinot aizliegto darbību loku prostitūcijas veicināšanā un iekļaujot šajās darbībās gan publisko namu uzturēšanu, vadīšanu, gan apzinātu finansēšanu vai piedalīšanos šāda nama finansēšanā.

23. Par šo noteikumu pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība, kā arī kriminālatbildība, ja šādas darbības tiek izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas (skatīt ziņojuma 13. un 14.punktu).



KONVENCIJAS 3.PANTS

24. Krimināllikuma 15.panta otrā daļa kā atsevišķus nepabeigtus noziedzīgus nodarījumus paredz sagatavošanos noziegumam un nozieguma mēģinājumu.

25. Krimināllikuma 15.panta trešā daļa paredz, ka par sagatavošanos noziegumam atzīstama līdzekļu vai rīku sameklēšana vai pielāgošana vai citāda tīša labvēlīgu apstākļu radīšana tīša nozieguma izdarīšanai, ja turklāt tas nav turpināts no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Saskaņā ar Krimināllikuma 15.panta ceturto daļu par nozieguma mēģinājumu atzīstama apzināta darbība (bezdarbība), kas tieši vērsta uz tīšu tā izdarīšanu, ja noziegums nav izdarīts līdz galam no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Atbildība par sagatavošanos noziegumam vai nozieguma mēģinājumu iestājas saskaņā ar to pašu Krimināllikuma pantu, kas paredz atbildību par konkrēto nodarījumu. Tomēr jāuzsver, ka kriminālatbildība iestājas tikai par sagatavošanos smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem. Krimināllikums izdala četras noziedzīgu nodarījumu kategorijas atkarībā no to smaguma – kriminālpārkāpumi, mazāk smagi noziegumi, smagi noziegumi un sevišķi smagi noziegumi. To iedalījums tiek veikts atbilstoši Krimināllikumā noteiktajām sankcijām. Pēc sankciju apmēra Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpumi ir kriminālpārkāpumi[1], tādēļ attiecībā uz šiem noziedzīgajiem nodarījumiem Latvijā nav paredzēta kriminālatbildība par sagatavošanos tiem vai to mēģinājumu.

26. Attiecībā uz citiem Konvencijas 1.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, Latvijas tiesību aktos paredzēta kriminālatbildība par sagatavošanos šādiem noziedzīgiem nodarījumiem vai šādu noziedzīgu nodarījumu mēģinājumiem:

1) par personas sagrābšanu, lietojot vardarbību vai draudus, vai aizvešanu ar viltu atriebības, mantkārīgā vai šantāžas nolūkā, ja tas ir izdarīts atkārtoti;

2) par personas nolaupīšanu, ja tā izraisījusi smagas sekas;

3) par mazgadīgas personas pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju;

4) par mazgadīgas personas, kura nodarbojas ar prostitūciju, izmantošanu iedzīvošanās nolūkā (sutenerisms);

5) par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu uz ārvalsti seksuālai izmantošanai vai par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu uz ārvalsti seksuālai izmantošanai, ja tas izdarīts iedzīvošanās nolūkā vai attiecībā uz nepilngadīgo, ja šādas darbības ir veikusi organizēta grupa vai ja tas izdarīts attiecībā uz mazgadīgo.



KONVENCIJAS 4.PANTS

27. Krimināllikuma 18.pants regulē vairāku personu atbildību par piedalīšanos kopīgā noziedzīgā nodarījumā, izvērtējot katras personas individuālo rīcību, veiktās darbības un subjektīvo attieksmi pret noziedzīgo nodarījumu. Tādēļ divu vai vairāku personu kopīga apzināta piedalīšanās tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā Latvijas tiesību aktos tiek izdalīta kā dalība vai līdzdalība.

28. Krimināllikuma 19.pants nosaka dalības jēdzienu. Par dalību (līdzizdarīšanu) uzskatāma apzināta noziedzīga darbība, ar kuru tīšu noziedzīgu nodarījumu kopīgi, to apzinoties, tieši izdarījušas divas vai vairākas personas (tas ir, grupa). Katra no šīm personām ir noziedzīgā nodarījuma dalībnieks (līdzizdarītājs) un ir saucama pie kriminālatbildības.

29. Savukārt par līdzdalību uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja. Noziedzīga nodarījuma līdzdalībnieki saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 20.pantu ir organizētāji, uzkūdītāji, atbalstītāji.

30. Par organizētāju uzskatāma persona, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanu organizējusi vai vadījusi. Par uzkūdītāju uzskatāma persona, kas pamudinājusi citu personu izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Par atbalstītāju uzskatāma persona, kas apzināti veicinājusi noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, dodot padomus, norādījumus, līdzekļus vai novēršot šķēršļus tā izdarīšanai, kā arī persona, kas iepriekš apsolījusi noslēpt noziedzīga nodarījuma izdarītāju vai līdzdalībnieku, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīkus un līdzekļus, noziedzīga nodarījuma pēdas vai noziedzīgā kārtā iegūtos priekšmetus vai arī iepriekš apsolījusi iegādāties vai realizēt šādus priekšmetus. Līdzdalībnieks noziedzīgos nodarījumos saucams pie atbildības saskaņā ar to pašu Krimināllikuma pantu, kas paredz izdarītāja atbildību.

31. Saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem individuālās noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, kas attiecas uz noziedzīga nodarījuma izdarītāju vai līdzdalībnieku, neietekmē citu dalībnieku vai līdzdalībnieku atbildību. Ja līdzdalībnieks nav apzinājies kādu no izdarītāja un citu līdzdalībnieku izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, viņš par tiem nav saucams pie kriminālatbildības.

32. Ja izdarītājs noziegumu nav izdarījis līdz galam no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, līdzdalībnieki ir atbildīgi par līdzdalību attiecīgā nozieguma mēģinājumā. Ja savukārt izdarītājs nav uzsācis nozieguma izdarīšanu, līdzdalībnieki ir atbildīgi par sagatavošanos attiecīgajam noziegumam.

33. Organizētāja un uzkūdītāja labprātīga atteikšanās no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas līdz galam uzskatāma par tādu tikai tajos gadījumos, kad viņi savlaicīgi darījuši visu iespējamo, lai novērstu ar viņu līdzdalību iecerētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, un šis nodarījums nav izdarīts. Atbalstītājs nav saucams pie kriminālatbildības, ja viņš līdz noziedzīgā nodarījuma uzsākšanai labprātīgi atteicies sniegt apsolīto palīdzību.



KONVENCIJAS 5.PANTS

34. Konvencijas 5.panta normu īstenošanu garantē Latvijas tiesību aktos, tai skaitā Satversmē, iestrādātais personu vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips. Tā likuma “Par tiesu varu” 3.pants paredz, ka personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem. Savukārt šī likuma 4.panta 2.daļā noteikts, ka šīs tiesības Latvijas valstī tiek nodrošinātas jebkurai personai neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.

35. Kriminālprocesa kodeksa 3.pants paredz, ka tiesai, prokuroram un izziņas iestādei savas kompetences robežās katru reizi, kad atklātas noziedzīga nodarījuma pazīmes, jāierosina krimināllieta, pielietojot visus likumā paredzētos līdzekļus, lai noskaidrotu noziedzīgā nodarījuma notikumu un personas, kas vainīgas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un lai tās sodītu.

36. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 100.pantu par cietušo atzīstama fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts morāls, fizisks vai mantisks kaitējums. Tas nozīmē, ka jebkura persona, kurai ir radīts morāls, fizisks vai mantisks kaitējums Latvijas jurisdikcijā esoša noziedzīga nodarījuma dēļ, ir atzīstama par cietušo Kriminālprocesa kodeksa noteiktajā kārtībā

37. Jebkurai personai, kas atzīts par cietušo noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības dot liecības lietā. Cietušajam un viņa pārstāvim saskaņā ar Latvijas Krimināprocesa kodeksu ir arī nodrošinātas šādas tiesības: iesniegt pierādījumus; pieteikt lūgumus; iepazīties ar visiem lietas materiāliem no pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materiālus; piedalīties lietas iztiesāšanā; pieteikt noraidījumus; iesniegt sūdzības par izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām, kā arī iesniegt sūdzības par tiesas spriedumu vai lēmumu un tiesneša lēmumiem, kā arī pieprasīt drošības garantēšanu kodeksā noteiktajā kārtībā. Cietušajam ir tiesība tiesas sēdē pašam vai ar pārstāvja palīdzību uzturēt apsūdzību.



KONVENCIJAS 6.PANTS

38. Ministru kabineta izdotie Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi neparedz prostitūtu uzskaiti, to galvenais mērķis ir novērst personu iesaistīšanos prostitūcijā un sodīt trešās personas, kas gūst ienākumus no prostitūtu ekspluatēšanas, kā arī aizsargāt sabiedrību sociālajā, veselības un drošības jomā.

39. Pirmkārt, minētie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka ar prostitūciju aizliegts nodarboties nepilngadīgai personai. Tādejādi tiek aizsargātas nepilngadīgās personas no postošajām prostitūcijas sekām - vardarbības, cilvēka goda un cieņas aizskaršanas, nepilngadīgās personas psihes traumēšanas, iespējamās iesaistīšanas organizētā prostitūcijas grupējumā un cilvēktirdzniecībā. Krimināllikuma 164.pants noziedzīgam nodarījumam “Piespiešana nodarboties ar prostitūciju” paredz kvalificējošu pazīmi tieši attiecībā uz nepilngadīgā pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju vai par telpu nodošanu nepilngadīgām personām prostitūcijai. Šādas darbības saskaņā ar Krimināllikumu ir uzskatāmas par smagiem noziegumiem, par kuru mēģinājumu vai sagatavošanos šādam noziegumam atbildīgās personas tiek sauktas pie kriminālatbildības.

40. Otrkārt, lai ierobežotu seksuāli transmisīvo slimību izplatību valstī, 1998.gada 16.decembrī Labklājības ministrija ir izdevusi rīkojumu “Par veselības pārbaudēm, to biežumu un izmeklēšanas apjomu, personām, kuras nodarbojas vai vēlas nodarboties ar prostitūciju”. Šī rīkojuma ietvaros tika apstiprināta arī instrukcija par veselības pārbaužu veikšanas kārtību personai, kuras vēlas nodarboties vai nodarbojas ar prostitūciju.

41. Saskaņā ar iepriekšminēto instrukciju, veselības pārbaudes ir pirmreizējas un periodiskas, kuras ir maksas pakalpojums un netiek finansētas veselības aprūpes pakalpojuma minimuma ietvaros.

42. Pēc pirmreizējas veselības pārbaudes sertificēts ārsts dermatovenerologs personai izsniedz veselības karti. Latvijā ar prostitūciju ir aizliegts nodarboties personai, kurai nav veselības kartes, jo tādā veidā tiek nodrošināta kontrole un uzraudzība pār seksuāli transmisīvo slimību izplatību Latvijas teritorijā. Prostitūtai pēc klienta pieprasījuma ir jāuzrāda veselības karte.

43. Veselības kartes paraugus apstiprina Labklājības ministrija. Veselības pārbaudes reizi mēnesī veic un ierakstus veselības kartē izdara sertificēts ārsts dermatovenerologs. Personām, kuras jau nodarbojas vai vēlas nodarboties ar prostitūciju, obligāti tiek veikta sifilisa, gonorejas un HIV infekcijas diagnostika un nepieciešamības gadījumā arī pārējo seksuāli transmisīvo slimību diagnostika. Papildus tam, fiziskajai personai, kura jau nodarbojas ar prostitūciju, reizi pusgadā jāiesniedz dermatovenerologam ģimenes ārsta slēdziens par vispārējo veselības stāvokli. Ja prostitūtai konstatēta slimība, kas iekļauta Labklājības ministra apstiprinātā sarakstā, viņai ir aizliegts nodarboties ar prostitūciju ārstēšanas un medicīniskās vai sereloģiskās novērošanas laikā līdz atzinuma saņemšanai par pilnīgu izveseļošanos. Savukārt personām, kuras sniedz seksuālos pakalpojumus par samaksu un kurām asinīs ir atklātas antivielas pret HIV vai noteikta AIDS diagnoze, turpmāk tiek aizliegts nodarboties ar prostitūciju.

44. Ārsts dermatovenerologs, kurš izsniedzis prostitūtai veselības karti, reizi ceturksnī rakstiski sniedz Valsts policijas priekšniekam informāciju (sarakstu), kurā norādīti izsniegto veselības karšu reģistrācijas numuri. Ārstniecības persona, kura izsniegusi veselības karti, izmeklējusi prostitūtu vai noteikusi ārstēšanu, triju darba dienu laikā pēc Valsts policijas rakstiska pieprasījuma saņemšanas sniedz prasīto informāciju. Ar līdzīgu pieprasījumu Valsts policija var griezties Seksuāli transmisīvo un ādas lipīgo slimību valsts reģistrā, Latvijas Infektoloģijas centra AIDS nodaļā vai pie sertificētiem dermatovenerologiem. Veicot HIV prevalences pētījumus dažādās riska grupās, tai skaitā arī starp prostitūtām, ir atklāts, ka 7,7% Rīgas prostitūtu ir HIV inficētas. Pēc Tikumības policijas aprēķiniem prostitūtu skaits Latvijā ir ap 4000.

45. Treškārt, prostitūcijas regulēšanai ar minētajiem Ministru kabineta Noteikumiem ir noteikts arīdzan teritoriālais ierobežojums. Tāpat Latvijā ir aizliegts seksuālos pakalpojumus piedāvāt un reklamēt Internet tīklā, presē un citos sabiedrības saziņas līdzekļos, izņemot erotiska rakstura izdevumus, kā arī izmantojot citu personu starpniecību.



KONVENCIJAS 7.PANTS

46. Krimināllikuma 63.pants “Sodāmības dzēšana un noņemšana” noteic, ka sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā. Persona uzskatāma par sodītu no notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās brīža. Persona, kas atbrīvota no soda ar tiesas spriedumu, nav uzskatāma par sodītu. Minētajā pantā nav noteikts, ka par sodītu uzskatāma tikai tā persona, kura notiesāta Latvijā. Persona, kura ir notiesāta ārvalstīs un šis fakts ir atbilstoši fiksēts Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā, ir atzīstama par sodītu arī Latvijā.

47. Saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem, par nesodītām atzīstamas nosacīti notiesātas personas, ja pārbaudes laikā tās neizdara noziedzīgu nodarījumu un ja minētajā laikā nosacītā notiesāšana nav atcelta saskaņā ar citiem likumā paredzētajiem noteikumiem; personas, kas notiesātas ar arestu, piespiedu darbu vai naudas sodu, ja viena gada laikā no soda izciešanas dienas tās neizdara jaunu noziedzīgu nodarījumu; pēc diviem gadiem - personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ne ilgāku par trim gadiem; pēc pieciem gadiem - personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem; pēc astoņiem gadiem - personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par pieciem gadiem, bet ne ilgāku par desmit gadiem; pēc astoņiem gadiem - personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par desmit gadiem, ja turklāt tiesa konstatē, ka nav nepieciešams uzskatīt tās par sodītām.

48. Sodāmības dzēšanas termiņu skaita no dienas, kad persona izcietusi pamatsodu un papildsodu. Ja persona likumā noteiktajā kārtībā pirms termiņa atbrīvota no soda, sodāmības dzēšanas termiņu skaita no dienas, kad tā atbrīvota no soda izciešanas, ievērojot soda faktiskās izciešanas laiku.

49. Ja persona, kas izcietusi sodu, pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu, sodāmības dzēšanas termiņš tiek pārtraukts. Sodāmības dzēšanas termiņu par pirmo noziedzīgo nodarījumu skaita no jauna pēc tam, kad faktiski izciests sods par pēdējo noziedzīgo nodarījumu. Šādos gadījumos persona atzīstama par sodītu par abiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kamēr nav izbeidzies sodāmības dzēšanas termiņš smagākajam sodam.

50. Ja persona, kas notiesāta ar brīvības atņemšanu, pēc soda izciešanas ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu pierādījusi savu labošanos, tiesa var noņemt tai sodāmību pirms šajā pantā norādīto termiņu izbeigšanās. Sodāmību Latvijā var noņemt arī apžēlošanas vai amnestijas kārtībā ar Valsts prezidentes lēmumu. Sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas.

51. Saskaņā ar Krimināllikuma 27.pantu, noziedzīga nodarījuma atkārtotību veido personas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums pēc šīs personas notiesāšanas par agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu, ja sodāmība par to nav noņemta vai dzēsta. Noziedzīga nodarījuma atkārtotība, saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktu atzīstams kā atbildību pastiprinošs apstāklis.

52. Latvijā ziņas par fizisko personu sodāmību tiek uzglabātas Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajā iestādē – Informācijas centrā (turpmāk – Informācijas centrs). Šīs iestādes personu sodāmības datu bāzi veido iesūtītās ziņas no Latvijas tiesām; no valstīm, kuras ir pievienojušās 1959.gada 20.aprīļa Eiropas Padomes konvencija par savstarpējo palīdzību krimināllietās; no valstīm ar kurām ir noslēgti starptautiskie līgumi par palīdzību krimināllietās (pārsvarā bijušās PSRS republikas).



KONVENCIJAS 8.PANTS

53. Šobrīd Konvencijas 8.panta piemērošana Latvijā ir problemātiska. Saskaņā ar Konvenciju, prostitūciju ierobežojošo normu pārkāpumi ir uzskatāmi par noziedzīgiem nodarījumiem par kuriem personas var tikt izdotas. Kā jau iepriekš minēts, Latvijas normatīvie akti par šīm darbībām paredz tikai administratīvo sodu, bet kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 163.pantu iestājas tikai tad, ja šīs darbības ir izdarītas atkārtoti gada laikā. Tomēr kopš 2000.gada Krimināllikuma 165. un 165.1 panti paredz kriminālatbildību par tādas personas izmantošanu iedzīvošanās nolūkā, kura nodarbojas ar prostitūciju un par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu uz ārvalsti seksuālai izmantošanai. Savukārt Krimināllikuma 164.pants paredz kriminālatbildību par piespiešanu nodarboties ar prostitūciju.

54. Bez tam, Krimināllikuma 163.pantā noteiktā sankcija attiecībā uz prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpšanu neparedz brīvības atņemšanas sodu, līdz ar to personas, kuras izdarījušas šo noziedzīgo nodarījumu, nav pakļautas starptautiskās izdošanas noteikumiem, kuri paredz, ka, lai lemtu par jautājumu par personas izdošanu, minimālajam brīvības atņemšanas sodam par noziedzīgu nodarījumu jābūt ne mazākam par vienu gadu.

55. Taču personas, kuras ir izdarījušas noziedzīgos nodarījumus, kuri iekļaujas Latvijas noslēgto divpusējo līgumu par izdošanu kompetences sfērā, pēc vienas vai otras puses izteikta lūguma var tikt izdotas.

56. Kriminālprocesa kodekss nosaka pamatus un izdošanas vispārējo procesuālo kārtību. Starpvalstu līgumos noteiktajos gadījumos un kārtībā Latvijas Ģenerālprokuratūra vēršas attiecīgajā ārvalsts iestādē ar lūgumu izdot Latvijas pilsoni vai citu personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu Latvijas teritorijā, ja pret viņu ierosināta krimināllieta vai pieņemts lēmums par kriminālvajāšanas uzsākšanu, vai taisīts notiesājošs spriedums.

57. Līdz 2001.gada 1.septembrim Latvija ir noslēgusi šādus starptautiskus līgumus par personu izdošanu vai notiesāto personu nodošanu soda izciešanai:

1) Latvijas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu līgums par noziedznieku izdošanu ( spēkā no 1924.gada 1.marta);

2) Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai (spēkā no 1993.gada 10. jūnija);

3) Latvijas Republikas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes līgums par noziedznieku izdošanu (spēkā no 1926.gada 1.janvāra).

58. Latvijai ir saistošas arī 1957.gada 13.decembra Eiropas Padomes Konvencija par izdošanu un abi tās papildprotokoli (Latvijā spēkā no 1997.gada 31.jūlija) un 1983.gada 21.marta Konvencija par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai (Latvijā spēkā kopš 1997.gada 1.septembra).



KONVENCIJAS 9.PANTS

59. Gadījumos, kad personas izdošana no Latvijas nav pieļaujama[2], persona tiek saukta pie kriminālatbildības saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem tiesību aktiem.

60. Krimināllikuma 4.pants paredz, ka Latvijas pilsoņi, kuri ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu citas valsts teritorijā, tiek saukti pie kriminālatbildības Latvijā saskaņā ar Latvijas krimināltiesiskajām normām. Uz šādiem gadījumiem ir attiecināms Kriminālprocesa kodeksa 2.pants, saskaņā ar kuru kompetento institūciju uzdevums ir “ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta un neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts, pamatojoties uz likumu un kriminālprocesā ietvertajiem pamatprincipiem”.



KOVENCIJAS 10.PANTS

61. Kriminālprocesa kodeksa 5.pants paredz, ka krimināllietu nevar ierosināt, bet ierosinātā lieta ir jāizbeidz, ja pret personu tai pašā apsūdzībā ir jau likumīgā spēkā stājies spriedums vai tiesas lēmums par lietas izbeigšanu uz tāda paša pamata.



KONVENCIJAS 11. UN 12.PANTS

62. Latvijas teritorijā saskaņā ar Krimināllikuma 1.pantu pie kriminālatbildības ir saucama tikai tāda persona, kas ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

63. Tāpat saskaņā ar Krimināllikuma 1.panta 2.daļu nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nevienam nedrīkst uzlikt kriminālsodu citādi kā ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu

64. Saskaņā ar Krimināllikuma 2.pantu persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu Latvijas teritorijā, atbild saskaņā ar šo likumu. Ja noziedzīgu nodarījumu Latvijas teritorijā izdarījis ārvalstu diplomātiskais pārstāvis vai cita persona, kura saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem vai Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem nav pakļauta Latvijas jurisdikcijai, jautājums par šīs personas saukšanu pie kriminālatbildības izlemjams diplomātiskā ceļā vai saskaņā ar valstu savstarpējo vienošanos.



KONVENCIJAS 13.PANTS

65. Līdz 2001.gada 1.septembrim Latvija ir noslēgusi šādus divpusējos līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes (darba) un krimināllietās:

1) ar Lietuvas Republiku un Igaunijas Republiku – spēkā no 03.04.1994.; (trīspusējais līgums starp Baltijas valstīm);

2) ar Baltkrievijas Republiku (spēkā no 18.06.1995.);

3) ar Krievijas Federāciju (spēkā no 28.03.1995.);

4) ar Polijas Republiku (spēkā no 07.09.1995.);

5) ar Moldovas Republiku (spēkā no 18.07.1996.);

6) ar Ukrainas Republiku (spēkā no 11.08.1996.);

7) ar Uzbekistānas Republiku (spēkā no 12.05.1997.);

8) ar Kirgīzijas Republiku (spēkā no24.03.2001.);

9) ar Amerikas Savienotajām Valstīm ( spēkā no 17.09.1999.).

66. Noslēgtie divpusējie līgumi lielākā daļā struktūriski ir vienādi – vispārīgie noteikumi, kas nosaka palīdzības apjomu konkrētā līguma ietvaros, speciālie noteikumi par tiesu kompetenci, spriedumu atzīšanu, tiesas dokumentu nodošanu, pierādījumu pieprasīšanu, par tiesvedības nodošanu krimināllietās uc.

67. Latvija ir pievienojusies arī Eiropas konvencijai par savstarpējo palīdzību krimināllietās un tās papildu protokolam, kā arī Eiropas konvencijai par tiesvedības nodošanu krimināllietās.



KONVENCIJAS 14.PANTS

68. Par Konvencijā minēto noziegumu izmeklēšanu Latvijā atbildīgas ir šādas Valsts policijas institūcijas – Valsts policijas Galvenās policijas pārvaldes Narkotiku apkarošanas biroja Tikumības policijas nodaļa, Rīgas galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas 9.nodaļa, teritoriālās Kriminālpolicijas nodaļas, teritoriālās kārtības policijas nodaļas.

69. Galvenā koordinējošā institūcija izziņas un operatīvās darbības jomā saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar personu iesaistīšanu prostitūcijā, sutenerismu, personu nosūtīšanu seksuālais izmantošanai, prostitūcijas ierobežošanu un pornogrāfisku materiālu uzņemšanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšanu ir Valsts policijas Galvenās policijas pārvaldes Narkotiku apkarošanas biroja Tikumības policijas nodaļa.

70. Nodaļas darbības tiesiskais pamats ir Satversme, likums “Par policiju”, Operatīvās darbības likums, citi Latvijas likumi, Ministru kabineta noteikumi, Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas tiesību akti.

71. Tikumības policijas nodaļas galvenie uzdevumi ir veikt operatīvo darbu un izziņu par tās kompetencē esošajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, sniegt metodisko un praktisko palīdzību citām policijas struktūrām kā arī koordinēt to darbību prostitūcijas ierobežošanā, apkopot un analizēt informāciju, sagatavot un iesniegt priekšlikumus par nepieciešamajām izmaiņām likumos un citos normatīvajos aktos.



KONVENCIJAS 15.PANTS

72. Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām ir iedibināta un nostiprinājusies sadarbība ar līdzīgām iestādēm ārvalstīs (skat. 13.panta komentārus par Latvijas slēgtajiem divpusējiem līgumiem par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās ģimenes un darba lietās).

73. Latvija ir pievienojusies Eiropas padomes 1959.gada 20.aprīļa Konvencijai par savstarpējo palīdzību krimināllietās un tās papildprotokoliem. Saskaņā ar šīs Konvencijas 15.panta 6.punktu ir noteikts, ka lūgumus par savstarpējo palīdzību krimināllietās Latvijā saņem un nosūta Iekšlietu ministrija (pirmstiesas izmeklēšanas stadijā līdz kriminālvajāšanas uzsākšanai), Ģenerālprokuratūra (pirmstiesas izmeklēšanas stadijā līdz lietas nosūtīšanai uz tiesu), Tieslietu ministrija (iztiesāšanas stadijā). Latvija ir pievienojusies arī 1972.gada 15.maija Eiropas Padomes Konvencijai par tiesvedības nodošanu krimināllietās.

74. Sadarbība Konvencijā minēto noziegumu atklāšanā un izmeklēšanā ir tāda pati, kā attiecībā uz jebkuriem citiem noziegumiem.



KONVENCIJAS 16.PANTS

75. Valsts veiktie pasākumi galvenokārt vērsti uz prostitūcijas ierobežošanu un mazgadīgo un nepilngadīgo personu iesaistīšanas prostitūcijā nepieļaušanu.

76. Prostitūciju ierobežojošie pasākumi jau ir aprakstīti šī ziņojuma 38.-45.paragrāfos.

77. Sodi, ko spēkā esošie tiesību akti paredz par mazgadīgas vai nepilngadīgas personas iesaistīšanu prostitūcijā, ir aprakstīti šī ziņojuma 17.paragrāfā.

78. Lai nepieļautu bērnu un jauniešu iesaistīšanu netiklās darbībās, ir izdoti Ministru kabineta “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”. Šie noteikumi paredz, ka erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanā, kā arī to izplatīšanā vai publiskā demonstrēšanā ir aizliegts iesaistīt nepilngadīgas personas. Tāpat ir aizliegts izplatīt erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālus vietās un veidā, kas neizslēdz to pieejamību nepilngadīgām personām, kā arī ir tos publiski demonstrēt nepilngadīgajām personām domātajos pasākumos, izglītības iestādēs.

79. Saskaņā ar deklarāciju “Pret bērnu komerciāli seksuālo izmantošanu”, kas tika pieņemta Pasaules kongresā pret bērnu komerciāli seksuālo izmantošanu, ir izstrādāta valsts programma seksuālās vardarbības pret bērniem novēršanai 2000.-2004.gadam. Šī programma tika akceptēta Ministru Kabinetā 1999.gada 21.decembrī. Pamatojoties uz šo valsts programmu, ir izstrādātas tiesību akti, kas paredz atbildību par erotisku materiālu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuālā izmantošana, izmantošanu, ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu.

80. Savukārt Konvencijas 16.pantā noteikto valsts pienākuma nodrošināt Konvencijā paredzēto tiesībpārkāpumu uzpuru rehabilitāciju īstenošana Latvijā šobrīd ir iespējama divos veidos:

1) ja cietusī ir pilngadīga, tad atbildību par nepieciešamā pakalpojuma nodrošināšanu uzņemas pašvaldību sociālās palīdzības dienests, piedāvājot, piemēram, psihologa konsultācijas krīzes centrā, nepieciešamības gadījumā nodrošinot arī īslaicīgu patvērumu vai apmaksājot cita veida pakalpojumus;

2) ja cietusī ir nepilngadīga un pret viņu vērstās darbības ir klasificētas kā vardarbība, tad rehabilitācijas pakalpojumus ir iespējams saņemt vai nu kompetentajās institūcijās vai arī savā pašvaldībā, ja tajā ir atbilstoši apmācīts speciālists (psihologs, psihoterapeits vai sociālais darbinieks). Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi no seksuālās vardarbības cietušiem bērniem ir paredzēti 1999.gada 8.jūnija noteikumos Nr. 208 “Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedzama nepieciešamā palīdzība”. Finansējums tiek nodrošināts no valsts budžeta apakšprogrammas “No vardarbības cietušo bērnu sociālā rehabilitācija”. Par dzīvesvietas nodrošināšanu vai īslaicīgas pajumtes nodrošināšanu ir atbildīga pašvaldība.

81. Rehabilitācijas speciālistu apmācība tika uzsākta 2000.gadā, kad tika apmācīti 64 speciālisti. 2001.gadā apmācības kursu apguva vēl 60 speciālisti, no kuriem 56 ir saņēmuši sertifikātus. Rehabilitāciju dzīvesvietā 2000.gadā saņēma 304, bet 2001.gadā 675 personas. Rehabilitāciju kompetentajās institūcijās valsts budžeta apakšprogrammas ietvaros 2000.gadā ir saņēmuši 499 bērni un 116 pavadoņi, bet 2001.gadā 420 bērni un 83 pavadoņi.

82. Lai gan Latvijas tiesību akti paredz atbildību gan par prostitūcijas veicināšanu, gan arīdzan par cilvēktirdzniecību, tomēr ir aktivizējusies tūrisma prostitūcija, kā arīdzan cilvēktirdzniecība. Noziedzīgie grupējumi, nodarbojoties ar cilvēktirdzniecību, ieved Latvijā sievietes no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, Lietuvas un pēc tam viņas, bezpalīdzības stāvoklī nonākušās, iesaista prostitūcijā vai izmanto par modeļiem erotiskos un pornogrāfiskos izdevumos. Sievietes, ieskaitot arīdzan nepilngadīgās meitenes, tiek izvestas darbam prostitūcijā uz citām valstīm – galvenokārt uz Centrāleiropas valstīm un Skandināvijas valstīm.

83. Interpol Latvijas birojam ir izveidojusies sekmīga sadarbība ar vairāku ārvalstu tiesībsargājošām iestādēm, risinot jautājumus saistībā ar izmeklēšanām par personu nosūtīšanu prostitūcijai uz ārvalstīm. Kā viens no veiksmīgākajiem starpvalstu policijas sadarbības rezultātiem ir minama starptautiskā operācija “Spānijas ceļš”. Tā tika uzsākta 2000. gada februārī pēc Interpol Latvijas biroja un Daugavpils kriminālpolicijas darbinieku iniciatīvas ar mērķi noskaidrot un likvidēt starptautisku organizētu grupējumu, kura dalībnieki nodarbojās ar Latvijas sieviešu nosūtīšanu prostitūcijai uz VFR, un tālāk uz Spāniju. Operācijā iesaistījās Lietuvas, VFR, Spānijas Interpol biroji un šo valstu attiecīgo reģionu tiesībsargājošās iestādes. Vairāk nekā gadu ilgušās operācijas rezultātā Daugavpils rajona kriminālpolicijas par sieviešu vervēšanu darbam ārzemēs prostitūcijai ierosināja krimināllietu pret kādu Latvijas pilsoni, savukārt VFR tika aizturētas četras personas, kas iesaistīja no Latvijas nosūtītās sievietes darbā striptīza bāros un citās izklaides vietās VFR.

84. Uztraucoši Latvijā ir fakti par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Apmēram 10 – 12% no visām prostitūtām Latvijā ir nepilngadīgas meitenes. Pētījumi apliecina, ka intīmklubos vispieprasītākās ir prostitūtas, kuras ir jaunākas par 16 gadiem. Sociālo pētījumu dati liecina par to, ka lielākoties prostitūcijā iesaistās meitenes un sievietes, kuras agrāk bērnībā tikušas seksuāli izmantotas, kurām nav patstāvīgas dzīvesvietas, darbs un ienākumi, kā arī ir nepietiekama izglītība. Šai riska grupai būtu nepieciešama savlaicīga rehabilitācija un sociālā integrācija, taču šobrīd Latvija sociāli-ekonomisko apstākļu dēļ pilnā mērā nespēj to nodrošināt.



KONVENCIJAS 17.PANTS

85. Imigrācijas kontrole Latvijā tiek veikta ar mērķi garantēt valsts un iedzīvotāju drošību un veicināt noziedzības ierobežošanu.

86. Ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos un izraidīšanas kārtību Latvijā regulē likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”. Kontroli pār šo procesu savas kompetences ietvaros īsteno Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde kopā ar citām valsts institūcijām.

87. Saskaņā ar minēto likumu nepilngadīgas personas var ieceļot Latvijā kopā ar vecākiem, aizbildņiem, aizgādņiem vai citām personām, kuras par tām ir atbildīgas. Nepilngadīgām personām ir atļauts ieceļot Latvijā patstāvīgi pie vecākiem, aizbildņiem vai aizgādņiem.

88. Ar Ministru kabineta 1994.gada 14.septembra rīkojumu Nr. 418 tika izveidota Valsts policijas struktūrvienība Imigrācijas policija, kas bija galvenā koordinējošā institūcija izziņas un operatīvās darbības jomā attiecībā uz ar nelikumīgu imigrāciju un uzturēšanos valstī saistītiem pārkāpumiem. Kopš 2002.gada 1.janvāra Imigrācijas policijas funkcijas ir nodotas Valsts Robežsardzei, izveidojot Valsts Robežsardzes Galvenās pārvaldes Imigrācijas pārvaldi.

89. Valsts Robežsardze, saņemot informāciju par iespējamo cilvēktirdzniecību, iesaistīšanu prostitūcijā, organizē pastiprinātu robežkontroli uz valsts robežas. Personas, kas rada aizdomas, šķērsojot valsts robežu, tiek aptaujātas. Valsts iekšienē šim Konvencijas pantam atbilstošus pasākumus veic Valsts policija.

90. Patlaban strādā darba grupa, kas saskaņā ar Eiropas Savienības prasībām sagatavo Imigrācijas likumprojektu. Darba grupā ir iekļauti visu ar imigrācijas kontroli un politiku saistīto valsts institūciju pārstāvji (piem., Valsts Robežsardzes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Labklājības ministrijas Darba departamenta, Ārlietu ministrijas konsulārā departamenta).



KONVENCIJAS 18.PANTS

91. Konvencijas panta nosacījumu izpildei Latvijas tiesībsargājošās institūcijas veiksmīgi sadarbojas ar ārvalstu dienestiem. Šī sadarbība tiek organizēta starptautiskās sadarbības krimināltiesiskajā jomā ietvaros un tajā tiek piemēroti tie paši principi, kā citu noziegumu izmeklēšanā un imigrācijas kontrolē.



KONVENCIJAS 19.PANTS

92. Cilvēktirdzniecības prostitūcijas nolūkos upuru, kas uzturas Latvijā, izraidīšana no valsts vai labprātīga repatriācija notiek vispārējā kārtībā atbilstoši likumam “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” un Iekšlietu ministrijas 1995.gada 17.aprīļa pavēle Nr.126 “Instrukcija par ārvalstnieku un bezvalstnieku piespiedu izraidīšanas kārtību”.

93. Atbilstoši likuma normām personu praktiskā repatriēšanās vai viņu izraidīšanas procedūra vienmēr tiek saskaņota ar attiecīgajām valstīm, uz kuru persona izceļo, kā arī tiek informēti attiecīgie dienesti tranzītvalstīs, un repatriēšanās vai izraidīšana notiek tikai pēc pilnīgas visu iesaistīto pušu darbību saskaņošanas un apstiprinājumu saņemšanas.

94. Personām, kuras izvietotas nelegālo imigrantu uzturēšanās iestādēs un tiek turētas līdz viņu izraidīšanai, tiek nodrošināta normatīvajos dokumentos noteiktā uzturēšana, neatliekamā medicīniskā palīdzība, bet, vajadzības gadījumā arī ārstēšana un aprūpe, vai psiholoģiskā palīdzība. Nevalstiskās organizācijas ir tiesīgas sniegt savu palīdzību nelegālo imigrantu uzturēšanās iestādēs izvietotajām personām.

95. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem rīkojumu par personas izbraukšanu izdod Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks vai teritoriālās nodaļas vadītājs, ja ārvalstniekam anulēta uzturēšanās atļauja, ja tas valstī uzturas bez vīzas vai uzturēšanās atļaujas vai ir citādi pārkāpis vīzu režīmu. Personai un tās apgādībā esošajiem ģimenes locekļiem Latvijas teritorija ir jāatstāj septiņu dienu laikā kopš rīkojuma saņemšanas, ja tas nav pārsūdzēts. Izbraukšanas rīkojums neattiecas uz tiem ģimenes locekļiem, kas ir Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks vai teritoriālās nodaļas vadītājs var pieņemt lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu no valsts, ja tā nav izpildījusi izbraukšanas rīkojumu septiņu dienu laikā, kopš tas ticis paziņots, vai nav to pārsūdzējusi, vai sūdzība tikusi noraidīta. Pirms lēmuma par piespiedu izraidīšanu Valsts policijai ir tiesības aizturēt attiecīgo personu līdz trīs diennaktīm un, paziņojot par to prokuroram, – līdz desmit diennaktīm, lai izpildītu lēmumu par piespiedu izraidīšanu. Gadījumos, kas ir pamatotas aizdomas, ka persona slēpsies vai rada draudus sabiedriskajai kārtībai un drošībai, vai tai nav pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā u.c., Valsts policijai ir tiesības aizturēt personu pirms lēmuma par tās piespiedu izraidīšanu pieņemšanas. Ja persona valstī ieradusies pretlikumīgi, lēmumu par tās piespiedu izraidīšanu no valsts ir tiesības pieņemt Robežapsardzības spēku bataljona komandierim vai tā vietniekam. Personas izraidīšanu veic Valsts policija vai robežapsardzes spēki.Šobrīd ir izveidota darba grupa, kas izstrādā jaunu, uzlabotu un šodienas prasībām atbilstošu instrukciju par ārvalstnieku izraidīšanas kārtību. Darba grupā ir iekļauti ieinteresēto institūciju (Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Valsts Robežsardzes, Valsts policijas u.c.) pārstāvji.

96. Ja izraidāmā persona nespēj apmaksāt ceļa izdevumus, atbildība par to apmaksāšanu ir fiziskai vai juridiskai personai, kura ielūgusi izraidāmo personu. Gadījumos, kad piedziņa nav iespējama, izdevumi tiek segti no valsts budžeta. Imigrācijas likumprojektā paredzēts, ka izdevumus, kas saistīti ar izbraukšanas rīkojuma vai lēmuma par ārvalstnieka piespiedu izraidīšanu no Latvijas Republikas izpildi, sedz no valsts budžeta un piedzen no ārvalstnieka vai viņa uzaicinātāja. Likumprojektā paredzēts, ka gadījumā, ja uzaicinātājs nesedz izdevumus, kas saistīti ar izbraukšanas rīkojuma izpildi vai ārvalstnieka piespiedu izraidīšanu, tas zaudē tiesības ielūgt ārvalstniekus turpmāko piecu gadu laikā vai līdz izdevumu samaksai. Šis nosacījums gan neattiecas uz fiziskās personas tiesībām ielūgt pirmās pakāpes radiniekus un laulāto.



KONVENCIJAS 20.PANTS

97. Saskaņā ar likumu “Par nodarbinātību” Latvijā valsts vienoto nodarbinātības politiku realizē bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība “Nodarbinātības valsts dienests”, kura ir Latvijas Labklājības ministrijas pārziņā. Minētā likuma 1.pantā noteikts, ka viens no Nodarbinātības Valsts Dienesta galvenajiem uzdevumiem ir iedzīvotāju darbiekārtošana, kā arī to, ka vienlaicīgi ar Nodarbinātības Valsts Dienestu var pastāvēt arī citas darbiekārtošanas organizācijas.

98. Citām organizācijām, kuras arī nodarbojas ar iedzīvotāju darbiekārtošanu, jābūt reģistrētām saskaņā ar Labklājības ministrijas rīkojumu Nr.107 “Juridisko personu, kas vēlas nodarboties ar iedzīvotāju iekārtošanu darbā, reģistrācijas kārtību”. Juridiskā persona ir tiesīga nodarboties ar iedzīvotāju iekārtošanu darbā pēc reģistrēšanās Nodarbinātības Valsts Dienestā un reģistrācijas apliecības saņemšanas. Kontroli un uzraudzību pār juridiskajām personām veic Nodarbinātības Valsts Dienests. Juridiskās personas reizi ceturksnī sniedz Nodarbinātības Valsts Dienestam informāciju par savu darbību iepriekšējā ceturksnī.

99. Nodarbinātības Valsts Dienestā ir reģistrētas 28 juridiskās personas, kas nodarbojas ar iedzīvotāju darbā iekārtošanu ārvalstīs. Par šajā Konvencijas pantā minētajām darbībām pašlaik ir iesniegta prasība vienas firmas darbības apturēšanai, kā arī iesniegti pieprasījumi Valsts Policijā par divu aizdomīgu firmu darbības pārbaudi.



_______________

[1] Kriminālpārkāpums ir nodarījums, par kura izdarīšanu likumā ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem vai vieglāks sods. Mazāk smags noziegums ir tīšs nodarījums, par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku , ilgāku par diviem gadiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem, kā arī nodarījums, kurš izdarīts aiz neuzmanības un par kuru Krimināllikumā ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par diviem gadiem. Smags noziegums ir tīšs nodarījums, par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par pieciem gadiem, bet ne ilgāku par desmit gadiem. Savukārt sevišķi smags noziegums ir tīšs nodarījums, par kura izdarīšanu Krimināllikumā ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par desmit gadiem, mūža ieslodzījums vai nāves sods.

[2] Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem, personas izdošana no Latvijas nav pieļaujama, ja:

1) ja tā ir Latvijas pilsonis;
2) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts Latvijas teritorijā;
3) attiecībā uz to jau ir taisīts un stājies likumīgā spēkā tiesas spriedums par noziedzīgu nodarījumu, par kura izdarīšanu tiek lūgts izdot personu, kā arī, ja par šo apsūdzību lieta ir izbeigta;
4) saskaņā ar Latvijas likumiem personu nevar saukt pie kriminālatbildības sakarā ar noilgumu vai citu likumīgu pamatu;
5) nodarījums, par kura izdarīšanu tiek lūgts izdot personu, saskaņā ar Krimināllikumu nav noziedzīgs;
6) personai Latvijas teritorijā ir piešķirts politiskais patvērums.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi