LR kārtējais ziņojums par 1965.gada Konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu izpildi LR laika posmā no 1998.gada līdz 2002.gadam

1965.gada konvencija par jebkura veida rasu diskriminācijas izskaušanu Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija. Konvencija paredz Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas izveidi, kuras uzdevums ir izskatīt dalībvalstu iesniegtos ziņojumus par konvencijas izpildi, kā arī sniegt ieteikumus, lai veicinātu konvencijas principu ieviešanu visās konvencijas dalībvalstīs.

Iesaki citiem:

Pirmais Latvijas ziņojums par minētās konvencijas izpildi ANO tika iesniegts 1998.gadā, savukārt Rasu Diskriminācijas izskaušanas komiteja šo ziņojumu izskatīja un rekomendācijas attiecībā uz vairāku konvencijas pantu ieviešanu Latvijā sniedza 1999.gada augustā.

Latvijas kārtējā ziņojuma sagatavošanai Ministru kabinets 2001.gada 18.janvārī izveidoja īpašu darba grupu. Darba grupas izstrādātais ziņojums ir veidots atbilstoši Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas pieņemtajām vadlīnijām šādu ziņojumu izstrādē. Atbilstoši vadlīnijām, ziņojumā ir iekļauta informācija par konvencijas jomu regulējošiem tiesību aktiem Latvijā, to piemērošanas praksi, kā arī tiesu praksi. Ziņojumā tāpat sniegta informācija par Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas rekomendācijās minēto jautājumu risinājumu. Iespēju robežās sniegta arī statistiska informācija.

Latvijas ziņojums 2002.gada 26.martā tika akceptēt Ministru kabinetā, savukārt 4.aprīlī – iesniegts ANO Augstās cilvēktiesību komisāres birojā tālākai nosūtīšanai Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejai.

LATVIJAS REPUBLIKAS

KĀRTĒJAIS ZIŅOJUMS

PAR 1965.GADA KONVENCIJAS PAR JEBKURAS RASU DISKRIMINĀCIJAS IZSKAUŠANU

IZPILDI

LATVIJAS REPUBLIKĀ LAIKA POSMĀ NO 1998.GADA LĪDZ 2002.GADAM





Ievads

1. Latvijas sākotnējais ziņojums par 1965.gada konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk – Konvencija), kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija, tika izskatīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 55.sesijas laikā 1999.gada 11.-12.augustā.

2. Patlaban sagatavotais ir kārtējais ziņojums par Konvencijas izpildi Latvijā un sniedz informāciju par laika posmu kopš 1.paragrāfā minētā sākotnējā ziņojuma iesniegšanas, kā arī informāciju par paveikto ANO Rasu diskriminācijas komitejas (turpmāk – Komiteja) 1999.gada 23.augustā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju īstenošanā. Ziņojums ir izstrādāts saskaņā ar Komitejas 1980.gadā pieņemtajām un 1993.gadā pārstrādātajām vadlīnijām nacionālo ziņojumu sagatavošanai, kā arī ņemot vērā Komitejas vispārējās rekomendācijas par Konvencijas pantu interpretāciju.

3. Ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvētas Ārlietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Kultūras ministrija, Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija un kuru saskaņā ar 1998.gada 17.marta noteikumiem “Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās” vadīja Ministru kabineta pilnvarots Pārstāvis. Savus komentārus par darba grupā sagatavoto ziņojumus sniedza Valsts cilvēktiesību birojs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, kā arī Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs. Pilnveidotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Ministru kabinetā 2002.gada 26.martā.



I.nodaļa

Konvencijas 1.pants

4. Latvijas Satversmes 89.pants nosaka, ka “valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”. Savukārt 91.pantā ir iekļauts gan diskriminācijas aizlieguma princips, gan vienlīdzības princips. Šis pants paredz, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Likuma “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” 1.pantā noteikts, ka “Latvijas Republikas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības ir garantētas vienlīdzīgas, starptautiskajām normām atbilstošas cilvēktiesības”, savukārt šī likuma 16.pants paredz, ka “jebkura rīcība, kas vērsta uz nacionālo diskrimināciju, kā arī nacionālā pārākuma un nacionālā naida sludināšana, ir sodāma saskaņā ar likumu”.

5. Jēdziena “rasu diskriminācija” skaidrojums pēc būtības ir sniegts Latvijas Krimināllikumā, kurš stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī. Krimināllikuma 78.pants (“Nacionālās vai rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēka tiesību ierobežošana”) par kriminālsodāmām atzīst darbības, kas izpaužas kā “apzināta personu ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tieša vai netieša ierobežošana vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšana personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības”. Kā norāda Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts (turpmāk – Cilvēktiesību institūts), Krimināllikuma 78.pantā netiek minētas pilsoniskās tiesības, kuru īstenošanā diskriminācija ir sodāma; minētajā pantā kā diskriminācijas pamati tiek minēta personas rase vai nacionālā piederība, bet iztrūkst atsauce uz citiem pamatiem, kas tiek minēti Konvencijas 1.pantā. Tai pat laikā Cilvēktiesību institūts atzīst, ka šos trūkumus iespējams novērst interpretācijas ceļā.

6. Tāpat Cilvēktiesību institūts norāda, ka Krimināllikuma 78.pants aprobežo diskrimināciju ar apzinātu darbību, kamēr Konvencijas 1.pants attiecina diskrimināciju uz darbībām, kuru mērķis vai sekas ir mazināt vai likvidēt cilvēktiesības un pamatbrīvības. Jāatzīst, ka par šo juridisko niansi diskusijas vēl nav bijušas.

7. Jaunajā Darba likumā ir iekļauta netiešās diskriminācijas definīcija. Saskaņā ar šī likuma 29.panta 4.daļu, “netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu”. Savukārt minētā 29.panta 5.daļa netiešās diskriminācijas jēdzienu attiecina arī uz darbībām, kuras izdarītas, pamatojoties, cita starpā, uz personas rasi, ādas krāsu, nacionālo izcelsmi.

8. Minētie diskriminācijas jēdzieni kopumā atbilst Konvencijas 1.panta 1.daļā sniegtajai jēdziena “rasu diskriminācija” definīcijai, tādēļ Latvija uzskata, ka ir ievērots Komitejas 1999.gada 23.augusta rekomendāciju E. daļas 1.punkts.

9. Attiecībā uz Konvencijas 1.panta 2.daļu un 3.daļu īstenošanu, Latvija ir gatava sniegt Komitejai šī ziņojuma izskatīšanas laikā visu Komiteju interesējošo informāciju par atšķirībām pilsoņu/nepilsoņu tiesībās, lai arī Konvencija to neprasa.

10. Sākotnējā ziņojuma 8.paragrāfā ir sniegta informācija par Konvencijas 1.panta 4.daļas īstenošanu.



II. NODAĻA

KONVENCIJAS 2.PANTS

11. Attiecībā uz laika posmu kopš sākotnējā ziņojuma iesniegšanas ir jāmin vairāki būtiski notikumi, kas veicinājuši cilvēktiesību aizsardzības nostiprināšanu valstī, kā arī veicinājuši sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām.

12. 1998.gada 15.oktobrī tika pieņemti grozījumi Latvijas Satversmē un tā tika papildināta ar jauno 8.nodaļu - “Cilvēka pamattiesības”, tādējādi nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību konstitucionālā līmenī.

13. 2001.gada 6.februārī Ministru kabinets akceptēja Valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā”. Šī programma ir tapusi vairāku gadu garumā, analizējot un pētot sabiedrības formācijas procesus, kā arī iesaistot diskusijā gan iedzīvotājus un nevalstiskās organizācijas, gan arī valsts institūcijas. Sabiedrības integrācijas programmas mērķis ir izveidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām.

14. 2001.gada 20.jūnijā Saeima pieņēma Darba likumu, kurā ir iekļauta netiešās diskriminācijas definīcija (skat. šī ziņojuma 7.punktu). Papildus tam, Darba likumā ir nostiprināts aizliegums uzdot diskriminējošus jautājumus darba intervijās, paredzētas tiesības prasīt morālo kompensāciju atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpuma gadījumā, dibinot darba attiecības, to pastāvēšanas laikā vai izbeidzot tās.

15. Kopš 1998.gada Latvija ir parakstījusi vai akceptējusi vairākus starptautiskos līgumus cilvēktiesību jomā, no kuriem par svarīgāko ir uzskatāms Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12.protokols, kuru Latvija parakstīja 2000.gada 4.novembrī. Šis Protokols paredz ieviest diskriminācijas aizliegumu kā patstāvīgu tiesību, tādējādi būtiski paplašinot līdz šim Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos aizsargāto tiesību loku. 1999.gada 22.aprīlī Latvija parakstīja Starptautiskās krimināltiesas Statūtus un patlaban tiek gatavoti nepieciešamie tiesību akti šo Statūtu ratifikācijai.

16. Sākotnējā ziņojumā (17.paragrāfs) jau ir minēts, ka Latvijā darbojas Valsts cilvēktiesību birojs. Tā ir patstāvīga valsts iestāde, kas izveidota, pamatojoties uz 1993.gada Vīnē notikušās Pasaules konferences par cilvēktiesībām noslēguma secinājumiem un kura veicina cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latvijā atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā.

17. Biroja galvenie uzdevumi ir sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par cilvēktiesībām, kā arī veicināt šo tiesību atzīšanu un izprašanu; izskatīt jebkuru sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu; reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas noskaidrot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus; izstrādāt programmas cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanai, kā arī koordinēt cilvēktiesību jomā citu valsts un pašvaldību institūciju un darba grupu sagatavoto programmu īstenošanu. Tāpat Valsts cilvēktiesību birojs sniedz gan Saeimai, gan Ministru kabinetam un citām institūcijām regulārus pārskatus par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem. Jāuzsver, ka starptautiskie eksperti, kas analizēja Valsts Cilvēktiesību biroja darbu, atzina, ka VCTB ir pilnvērtīgs cilvēktiesību aizsardzības ombuds. Pie tam VCTB ir pilnvērtīgs Starptautiskā Ombuda institūcijas biedrs.

18. 2000.gada nogalē Valsts prezidentes kancelejā tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija izvērtēt ombuda institūta ieviešanas nepieciešamību Latvijā, kā arī izstrādāt koncepciju šādai institūcijai. Kā savā ziņojumā norāda darba grupa, sabiedrības uzticība ierēdniecībai, tiesībsargājošajām institūcijām un tiesām ir zema, līdz ar to iedzīvotāju un valsts vai pašvaldības institūciju konfliktu risināšana nav efektīva. Darba grupa piedāvāja vairākus problēmas risinājuma variantus, tai skaitā iespēju izveidot piecus dažādus ombudus, veidot ombudu uz jau esošā Valsts cilvēktiesību biroja bāzes u.c. Sabiedriskā diskusija par šiem jautājumiem joprojām turpinās, tādēļ neviens no darba grupas priekšlikumiem vēl nav ieviests.



KONVENCIJAS 3.PANTS

19. Kā jau minēts Latvijas sākotnējā ziņojumā, aparteīds ir Latvijā neeksistējoša parādība. Nepastāv nekādi tiesību akti, kas paredzētu segregāciju jebkādā formā. Gluži pretēji, Latvijas Krimināllikuma 78.pants paredz atbildību par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu.

20. Tāpat Latvijas sākotnējā ziņojumā tika sniegta informācija par to, ka laika posmā no 1948.gada līdz 1991.gadam, kad Dienvidāfrikā eksistēja rasistiskie režīmi, okupētās Latvijas vietā tās ārpolitiku realizēja bijusī PSRS, par kuras pēcteci Latvija sevi neuzskata.



KONVENCIJAS 4.PANTS

Aizliegums izplatīt idejas, kas pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu; kūdīšanas uz rasu diskrimināciju aizliegums

21. Krimināllikuma 78.pants paredz atbildību par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības. Sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Savukārt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem var sodīt personas par iepriekš aprakstītajām darbībām, ja tās ir saistītas ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks.

22. Krimināllikuma 71.pants paredz sodu – mūža ieslodzījumu vai brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem – par genocīdu, t.i., par tīšu darbību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases, sociālu, noteiktas kopīgas pārliecības vai ticības cilvēku grupu kā tādu, šādas grupas locekļus nogalinot, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina, lietojot līdzekļus, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā, vai nododot bērnus piespiedu kārtā no vienas cilvēku grupas otrā.

23. Kā norāda Cilvēktiesību institūts, arī Krimināllikuma 156.pants “Goda aizskaršana”, 157.pants “Neslavas celšana” un 158.pants “Goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī” var tikt piemēroti, lai sauktu pie atbildības personu, kas apzināti aizskārusi otras personas nacionālās jūtas. Jāatzīst, ka tiesu prakses minēto pantu piemērošanā šajā aspektā vēl nav.

24. Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pantā noteikts, ka ir “Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propogandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz citu noziegumu izdarīšanu.”. Savukārt Radio un televīzijas likuma 17.pants paredz, ka “programma nedrīkst ietvert musinājumu uz nacionālo, rasu, dzimumu vai reliģisko naidu, uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu”. Saskaņā ar likumu, arī reklāmās nedrīkst “ietvert jebkuru rases, dzimuma vai nacionalitātes diskrimināciju”.

25. Savukārt likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10.pantā paredz, ka “Minēto pasākumu [sapulču, gājienu un piketu] laikā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propogandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.”.

26. Savu attieksmi pret nepieļaujamību paust idejas, kas pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu vai kūda uz rasu diskrimināciju Latvija ir izteikusi arī Pilsonības likumā, kura 11.pants paredz, ka “Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitāras idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu.”.

27. 1999.gadā tika ierosinātas 5 krimināllietas – 4 lietas ierosinātas pēc tobrīd spēkā esošā Kriminālkodeksa 68.1 panta 1.daļas (genocīds), 1 lieta – pēc Kriminālkodeksa 69.panta 1.daļas (musināšana uz nacionālajām nesaskaņām). 2000.gadā tika ierosinātas 4 krimināllietas – 1 pēc Krimināllikuma 71.panta (genocīds), 3 – pēc Krimināllikuma 78.panta 1.daļas (darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā naida vai nesaticības izraisīšanu). Savukārt 2001.gadā ierosinātas 2 krimināllietas pēc Krimināllikuma 71.panta un 1 krimināllieta pēc Krimināllikuma 78.panta.



Rasu diskrimināciju propogandējošu organizāciju aizliegšana

28. Likuma “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām” 13.pants paredz, ka sabiedriskās organizācijas un to apvienības netiek reģistrētas, ja iesniegtie statūti vai programmas dokumenti liecina, ka sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības mērķi vai darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Likums arī nosaka (9.pants), ka ir aizliegti sabiedrisko organizāciju un to apvienību nosaukumi, nosaukumu saīsinājumi un simbolika, kas rada pozitīvu attieksmi pret vardarbību vai noziedzīgu nodarījumu.

29. Saskaņā ar likuma 34.pantu sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības darbību var apturēt vai izbeigt tiesa. Sabiedriskās organizācijas darbība tiek apturēta uz laiku līdz sešiem mēnešiem, ja šī sabiedriskā organizācija turpina nelikumīgu darbību pēc tam, kad saņemts brīdinājums par šādas darbības izbeigšanu vai arī gada laikā no dienas, kad tā saņēmusi brīdinājumu par nelikumīgās darbības izbeigšanu, atkārtoti pārkāpj Satversmi, likumus vai citus normatīvos aktus.

30. Tiesa var izbeigt sabiedriskās organizācijas darbību, ja sabiedriskā organizācija vai tās teritoriālā struktūrvienība pieļauj šādus likumpārkāpumus:

1) neizpilda tiesas nolēmumu par darbības apturēšanu vai tiesas noteiktajā termiņā nenovērš likuma pārkāpumu, sakarā ar kuru tās darbība bija apturēta;

2) tīši pieļauj noziedzīgus nodarījumus;

3) aicina Latvijas iedzīvotājus vai savus biedrus nepildīt (pārkāpt) likumus un citus normatīvos aktus vai izdarīt noziedzīgus nodarījumus;

4) lieto šā likuma 9.pantā minētos nosaukumus, nosaukumu saīsinājumus vai simboliku;

5) sabiedriskajās vietās, presē vai citos izplatīšanai sabiedrībā paredzētos iespiedmateriālos, citos masu saziņas līdzekļos vai atklātās sapulcēs sludina rasu, nacionālā vai reliģiskā naida idejas, slavina, atbalsta noziedzīgus nodarījumus vai pauž pozitīvu attieksmi pret tiem.

31. Līdz šim brīdim nevienas sabiedriskās organizācijas darbība Latvijā nav nedz apturēta, nedz izbeigta, pamatojoties uz to, ka sabiedriskā organizācija sludinājusi rasu naidu.



Aizliegums valsts institūcijām atbalstīt rasu diskrimināciju

32. Satversmē definētais vienlīdzības princips un diskriminācijas aizliegums ir vienādi piemērojams visos valsts pārvaldes līmeņos. Saskaņā ar Krimināllikuma 78.panta otro daļu, tas, ka uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu vērstās darbības ir izdarījusi valsts amatpersona, ir uzskatāms par kvalificējošu apstākli un kā sekas likums paredz bargāku sodu.



KONVENCIJAS 5.PANTS

Tiesības uz vienlīdzību tiesas priekšā

33. Visu Latvijā dzīvojošo vienlīdzību tiesas priekšā garantē Latvijā spēkā esošie tiesību akti, kuros ir nostiprināts gan jebkādas diskriminācijas aizlieguma, gan vienlīdzības princips. Tā Satversmes 91.pants noteic, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Identiskas normas ir ieļautas arī likumā “Par tiesu varu”, kura 4.pants paredz, ka “(1) Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. (2) Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā vai mantiskā stāvokļa, rases vai nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, poltiskajiem vai citiem uzskatiem.”

34. Kriminālprocesa kodeksa 13.pants “Tiesas spriešana, pamatojoties uz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā”, noteic, ka “Krimināllietās tiesu spriež, pamatojoties uz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā neatkarīgi no viņu izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīves vietas un citiem apstākļiem.”

35. Civilprocesa likuma 1.pants “Personas tiesības uz tiesas aizsardzību” garantē katrai fiziskajai un juridiskajai personai tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Šī likuma 9.pants noteic, ka civilprocesā pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības, un tiesa nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai.



Tiesības uz personisko drošību un aizsardzību pret vardarbību

36. Jebkuras personas tiesības uz personisko drošību un aizsardzību pret vardarbību ir garantētas, pirmkārt, Satversmē. Satversmes 93.pants noteic, ka “Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.”. 94.paredz, ka “Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.”. Savukārt 95.pantā noteikts, ka “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.”

37. Likuma “Par policiju” 5.pants paredz, ka “Policija aizsargā personu tiesības un likumīgās intereses neatkarīgi no to pilsonības, sociālā, mantiskā un cita stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma un vecuma, izglītības un valodas, attieksmes pret reliģiju, politiskās un citas pārliecības”.

38. Krimināllikuma 317.pants paredz atbildību par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, t.i., par valsts amatpersonas tīšām izdarītām darbībām, kas acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm. Minētā panta otrā daļā paredz bargāku sodu par tādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas vai ja tās saistītas ar vardarbību vai ar vardarbības piedraudējumu, vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā.

39. Savukārt Krimināllikuma 318.pants paredz atbildību par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, t.i., par valsts amatpersonas tīšām izdarītām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai, vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm. Par tādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā minēta panta otrā daļā tiek paredzēts bargāks sods.

40. Krimināllikuma 317.pants un 318.panti ir piemērojami arī attiecībā uz Valsts policijas darbinieku izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem – nelikumīgu fiziskā spēka pielietošanu, necilvēcīgu izturēšanos, ņirgāšanos u.c. cilvēktiesības pārkāpjošām darbībām. Valsts policijā bijuši reģistrēti gadījumi, kad policijas darbinieki pildot dienesta pienākumus ir vardarbīgi vērsušies pret atsevišķām personām, bet Valsts policijas rīcībā nav ziņu par to, ka kādā no minētajiem gadījumiem policijas darbinieki būtu vardarbīgi izturējušies pret indivīdiem saistībā ar to rasi vai nacionālo izcelsmi. Jebkura persona var iesniegt Valsts policijā iesniegumu par savu tiesību aizskārumu. Par šādiem gadījumiem tiek veiktas dienesta pārbaudes un, ja dienesta pārbaudes rezultātā tiek konstatēts, ka policijas darbinieks ir pārkāpis dienesta pilnvaras, tad viņš, saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tiek saukts pie kriminālatbildības (informāciju par reģistrētajiem un atklātajiem 317.pantā un 318.pantā paredzētajiem noziegumiem skat. tabulā).



41. Tiesības uz pašaizsardzību ir paredzētas Krimināllikuma III nodaļā, kas apskata kriminālatbildību izslēdzošus apstākļus. Par izdarītajām darbībām, kas atbilst Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, bet kas izdarītas apstākļos, kas izslēdz kriminālatbildību, uzskatāmas nepieciešamā aizstāvēšanās; aizturēšana, nodarot personai kaitējumu; galējā nepieciešamība; attaisnojams profesionālais risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana. Nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citām personām. Saskaņā ar Krimināllikumu, persona var tikt saukta pie atbildības par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu, t.i., gadījumos, kad pastāv acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un bīstamību.

42. Par aizturēšanu, radot personai kaitējumu, ir uzskatāmas darbības, kas vērstas pret tādu personu, kas izdara vai ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Aizturēšanas robežas tiek pārkāptas, ja pastāv nodarītā kaitējuma acīmredzama neatbilstība nodarījuma, nepakļaušanās vai pretošanās raksturam.

43. Galējā nepieciešamība ir darbības, ko persona izdara, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud valsts vai sabiedrības intereses, šīs personas vai citas personas tiesības, kā arī šo vai citu personu, ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais.

44. Attaisnojams profesionālais risks ir kaitējums, kas nodarīts ar profesionālu darbību, kurai ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, ja šī darbība ir izdarīta, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi, kuru nebija iespējams sasniegt citādā veidā. Profesionālais risks ir attaisnojams, ja persona ir darījusi visu, lai novērstu kaitējumu tiesiski aizsargātām interesēm.

45. Par noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšanu atbildība iestājas tad, ja persona nav apzinājusies šī rīkojuma vai pavēles noziedzīgo raksturu un tas nav bijis acīmredzams. Kriminālatbildība šādos gadījumos tomēr iestājas tad, ja izdarīti noziegumi pret cilvēci un mieru, kara noziegumi un genocīds.



Tiesības piedalīties vēlēšanās

46. Satversmes 6.pants noteic, ka “Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.”. Saskaņā ar Satversmes 8.pantu, tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Savukārt 9.pants noteic, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.

47. Latvijas sākotnējā ziņojumā (43.-48.paragrāfi) jau ir sniegta informācija par spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas regulē vēlēšanas tiesību īstenošanu.

48. Krimināllikuma 90.pants paredz atbildību par apzinātu personas kavēšanu brīvi realizēt tiesības vēlēt deputātus un tikt ievēlētam, lietojos vardarbību, viltu, draudus, uzpirkšanu vai citā prettiesiskā veidā. Sods par šādām darbībām ir paredzēts brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.

49. 2000.gada 15.augustā Satversmes tiesa izskatīja lietu par Saeimas vēlēšanu likuma un Pilsētas domes un pagastu padomes likuma atbilstību Satversmei, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Pakta 25.pantam. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka minētajos likumos paredzētie ierobežojumi, kas aizliedz vēlēšanām pieteikt par kandidātiem personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valstu drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki vai kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir diskriminējoši un tādēļ neatbilstoši Satversmei un Paktam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

50. Savā spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka tiesības vēlēt un tikt ievēlētam “nav absolūtas”, jo tās ir īstenojamas “likumā paredzētā veidā”. Tāpat Satversmes tiesa konstatēja, ka “Pakta 25.pants, kaut arī uzsver diskriminācijas nepieļaujamību attiecībā uz tajā minēto tiesību normu īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju, uzsverot, ka “katram pilsonim … bez nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai …”. Tādējādi pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta 25.pantā ietvertajām normām ir pieļaujama.”. Izvērtējot, vai ierobežojumi ir (1) noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, (2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi, (3) nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes tiesa secināja, ka šie priekšnosacījumi ir ievēroti. Satversmes tiesa tālāk secināja, ka “apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991.gada 13.janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību (uzskatiem).”. Kopumā Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās tiesību normas atbilst gan Satversmei, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, gan Pakta 25.pantam.

51. 2001.gada 25.jūlijā ANO Cilvēktiesību komiteja izskatīja Latvijas pilsones sūdzību par 1966.gada starptautiskā pilsonisko un politisko tiesību pakta 25.panta pārkāpumiem. Kā uzskata sūdzības iesniedzēja, viņas tiesību uz brīvām vēlēšanām pārkāpumu veido Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums svītrot viņu no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ. Izskatot šo sūdzību pēc būtības, Cilvēktiesību komiteja secina, ka viena valodas inspektora lēmums, kas tika pieņemts dažas dienas pirms vēlēšanām un atšķīrās no pirms vairākiem gadiem sūdzības autorei izsniegtās valodas zināšanu apliecībā fiksētās valsts valodas prasmes pakāpes, bija pietiekams, lai Centrālā vēlēšanu komisija lemtu par sūdzības autores svītrošanu no deputātu kandidātu saraksta. Kā atzina Cilvēktiesību komiteja, sūdzības autores svītrošana no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ nav savienojama ar Pakta 25.panta prasībām, jo valodas prasmes atkārtota pārbaude, ko veica viens inspektors, nebija pamatota uz objektīviem kritērijiem un nav pierādīts, ka šī pārbaude notika saskaņā ar likumā noteikto procedūru.

52. Izpildot ANO Cilvēktiesību komitejas lēmumu, Ministru kabinets 2001.gada 6.novembrī pieņēma grozījumus noteikumos “Valsts valodas centra nolikums” un noteikumos “Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību”. Saskaņā ar pieņemtajiem grozījumiem, atkārtota valsts valodas prasmes pārbaude var tikt veikta tikai tad, ja to vēlas pati persona, savukārt Valsts valodas centram ir tiesības pārbaudīt personas valsts valodas prasmes apliecības īstumu. Ar šo grozījumu pieņemšanu ir novērsta ANO Komitejas identificētā problēma un ir nodrošināta tiesiskās paļāvības principa ievērošana – nokārtojot likumā noteikto pārbaudījumu un saņemot valsts valodas prasmes apliecību, persona var būt droša, ka atkārtota viņas valodas zināšanu pārbaude pēc būtības varēs notikt tikai tad, ja šī persona pati to ierosinās.

53. Patlaban sabiedrībā aktuāla ir diskusija par nepieciešamību saglabāt likumos, kas regulē vēlēšanu tiesību īstenošanu, prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu atbilsoši augstākajam līmenim. Šīs prasības atbalstītāji uzskata, ka tādējādi tiek aizsargāta latviešu valoda un tiek veicināta latviešu valodas lietošana valsts institūcijās. Savukārt minētās prasības pretinieki norāda, ka valodas aizsardzība un valodas lietošana tiek reglamentēta pavisam citos tiesību aktos – Valsts valodas likumā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Saeimas kārtības rullī, tādēļ šī prasība vēlēšanu likumos uzskatāma par nepamatotu. 2001.gada nogalē Valsts prezidente lūdza ekspertu darba grupu izvērtēt šī jautājuma juridiskos aspektus, kā arī sniegt priekšlikumus par iespējamo turpmāko rīcību. Vienlaicīgi valodnieki tiek lūgti izteikties par to, kā efektīvāk nodrošināt valsts valodas aizsardzību un veicināt tās lietošanu.



Tiesības uz vienlīdzīgu piedalīšanos valsts pārvaldē un vienlīdzīgas iespējas strādāt valsts darbu

54. Satversmes 101.pants paredz, ka “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.”. Savukārt Valsts civildienesta likums nosaka valsts civildienesta tiesisko statusu, ierēdņa amata pretendentam izvirzāmās obligātās prasības un ierēdņa tiesisko statusu civildienesta attiecībās ar valsti.

55. Neviena no Valsts civildienesta likuma 7.pantā paredzētajām prasībām ierēdņa amata pretendentam nav saistīta ar šīs personas rasi vai nacionālo piederību.



Tiesības brīvi pārvietoties valstī, tiesības brīvi izbraukt no valsts un atgriezties valstī

56. Satversmes 97.pants noteic, ka “Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.”. Saskaņā ar Satversmes 98.pantu “Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā.”.

57. Saskaņā ar līdz šim spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, personai, izvēloties dzīvesvietu, bija pienākums tajā reģistrēties. Šī “pierakstu sistēma” ir atzīta par novecojušu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Civillikums pieļauj, ka vienai personai var būt vairākas dzīvesvietas. Tādēļ ir sagatavots “Dzīvesvietas deklarēšanas likuma” projekts, kurš patlaban tiek izskatīts Saeimā un saskaņā ar kuru personai būs jādeklarē sava dzīvesvieta, lai tā būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti. 2002.gada 1.februārī spēkā stāsies Ministru kabineta 2001.gada 27.decembra Noteikumi Nr.542 “Personu pierakstīšanās un izrakstīšanās pagaidu kārtība”, kuros noteikti jauni pierakstīšanās pamati. Šie noteikumi prezumē personas tiesības uz vairākām dzīvesvietām, no kurām vienā, pēc personas brīvas izvēles, ir pienākums reģistrēties, kas ievērojami paplašina tiesību brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu īstenošanu līdz “Dzīvesvietas deklarēšanas likuma” pieņemšanai.

58. Saskaņā ar 1998.gada 27.augusta Iedzīvotāju reģistra likumu Latvijā ir četras personu kategorijas, kurām Latvija izsniedz personu apliecinošus un ceļošanas dokumentus veidi: Latvijas pilsonis, Latvijas nepilsonis, bezvalstnieks un bēglis. Pamatojoties uz Satversmi, 1994.gada 22.jūlija Pilsonības likumu, 1995.gada 12.aprīļa likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, 1997.gada 19.jūnija likumu “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” un 1999.gada 18.februāra likumu “Par bezvalstnieku statusu Latvijas Republikā” iepriekš minētajām personu kategorijām Latvija nodrošina personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu un garantē tām brīvu izceļošanu un atgriešanos valstī jebkurā brīdī.

59. Nepilsoņu pasu izsniegšanas un lietošanas kārtība noteikta 2001.gada 30.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr.42 “Noteikumi par Latvijas nepilsoņu pasēm”. Uz 2002.gada 1.janvāri Latvijā ir izsniegtas 590 274 nepilsoņu pases (1997.gadā – 78 448, 1998.gadā – 252 465, 1999.gadā – 174 612, 2000.gadā – 62 204 un 2001.gadā 22 545). Nepilsoņu pases satur plašāku informāciju nekā pilsoņu pases. Tajās papildus norādīta personas acu krāsa un personas augums, turklāt tajās ir iestrādāta mašīnlasāmā daļa, kas samazina iespēju viltot nepilsoņu pases.

60. Bezvalstnieka statuss un tiesības saņemt personu apliecinošu dokumentu noteiktas likumā “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā”. Minētajā likumā īpaši uzsvērts, ka bezvalstniekiem ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties Latvijā. Bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta – bezvalstnieka personas apliecības izsniegšanas kārtība noteikta 1999.gada 24.augusta Ministru kabineta noteikumos Nr.297 “Noteikumi par bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta paraugu un bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta izsniegšanas un nodošanas kārtību”. Uz 2002.gada 1.janvāri ir 80 personas, kas atzītas par bezvalstniekiem Latvijā.

61. Šobrīd Latvijā atrodas 8 bēgļi, kuriem ir dotas tiesības naturalizēties vispārējā kārtībā saskaņā ar Pilsonības likumu. Bēgļu tiesības izvēlēties dzīvesvietu noteiktas 1998.gada 20.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr. 19 “Kārtība, kādā bēgļi var izvēlēties dzīvesvietu Latvijā”. Bēglis var izvēlēties dzīvesvietu Latvijā atbilstoši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību lietu pārvaldes sarakstam, kas sastādīts saskaņā ar pašvaldību sniegto informāciju par attiecīgās pašvaldības rīcībā esošām brīvām dzīvojamām telpām. Ja bēglis izvēlas dzīvesvietu, kura nav norādīta sarakstā, viņam nepieciešama Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centra piekrišana. Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra administrācija trīs dienu laikā pēc saraksta saņemšanas iepazīstina ar to bēgli. Bēglis septiņu dienu laikā pēc iepazīšanās ar sarakstu izvēlas dzīvesvietu un ar parakstu apliecina, ka viņš piekrīt dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā. Maksa par īres un komunālajiem pakalpojumiem vai uzturēšanos internātskolās un pansionātos tiek garantēta no bēgļiem piešķirtā valsts pabalsta. Bēgļu lietu centrs ir tiesīgs izsniegt bēglim atļauju uzturēties patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā līdz laikam, kamēr bēglis izvēlas dzīvesvietu saskaņā ar sarakstu.

62. Latvija vēlētos informēt Komiteju, ka ir izstrādāts un pašlaik Saeimā 3.lasījumā tiek izskatīts likumprojekts “Patvēruma likums”, kas papildus bēgļa statusam paredz iespēju piešķirt alternatīvo statusu personām, kuras netiek vajātas savas politiskās pārliecības, rases, reliģijas, tautības vai sociālās piederības dēļ, bet tās nevar izraidīt saskaņā ar neizraidīšanas “non–refoulement” principu atbilstoši starptautiskajām saistībām, jo mītnes zemē pastāv spīdzināšanas, cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās draudi.

63. Ievērojot Komitejas 1999.gada 23.augusta rekomendāciju E.daļas 24.paragrāfu, kurā Komiteja iesaka Latvijai izvērtēt nepieciešamību saglabāt prasību par tautības ieraksta iekļaušanu personu apliecinošajos dokumentos, Latvija vēlas informēt, ka šobrīd ir uzsākts jaunu Latvijas pasu ieviešanas projekts, kurās tautības atzīme nav paredzēta, tādēļ līdz ar jauno Latvijas pasu ieviešanu (šobrīd plānotais termiņš ir 2002.gada vidus) būs pilnībā izpildīta minētā Komitejas rekomendācija.



Tiesības uz pilsonību

64. Pilsonības iegūšanu regulē 1994.gadā pieņemtais un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozītais Pilsonības likums. Saskaņā ar šo likumu pilsonības iegūšanas nosacījumu un ierobežojumu pamatā nav ietverts etniskais princips, bet gan domicila princips.

65. Pilsonības likums paredz šādus pilsonības iegūšanas veidus: naturalizācija, pilsonības atzīšana, pilsoņa statusa reģistrēšana un pilsonības atjaunošana.

66. Tiesības iesniegt naturalizācijas iesniegumu ir 15 gadu vecumu sasniegušām personām, ievērojot šādus nosacījumus:

1) naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā personas pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā;

2) persona prot latviešu valodu, zina Satversmes pamatnoteikumus, valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi (pilsonības pretendentam jākārto attiecīga pārbaude);

3) personai vai tās aizbildnim ir legāls iztikas avots;

4) uz personu neattiecas naturalizācijas ierobežojumi - Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir kādas ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas; dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā); pēc 1940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanās no PSRS (Krievijas) bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijā; ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo dienestu darbinieki, informatori, aģenti, ja šis fakts konstatēts likumā noteiktā kārtībā; Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums arī Latvijā Pilsonības likuma spēkā stāšanās brīdī; pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai Latvijas komunistu savienībā.

67. Ja Latvijas pilsonībā naturalizāijas kārtībā tiek uzņemta pilngadīga persona, vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.

68. Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst visām šādām prasībām:

1) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija,

2) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu,

3) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis.

69. Saskaņā ar Pilsonības likuma 2.pantu, Latvijas pilsoņi ir (personas, kas Latvijas pilsoņa statusu iegūst reģistrējoties);

1) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību;

2) latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuriem nav citas valsts pilsonības;

3) to sieviešu pēcnācēji, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību" 7.pantu (stājoties laulībā, sieviete pāriet vīra pavalstniecībā) bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību;

4) personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras ir apguvušas pilnu mācību kursu latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības. Ja pilsoņa statusu saskaņā ar šo nosacījumu reģistrē pilngadīga persona, pilsonību vienlaikus ar šo personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā;

5) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;

6) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā

7) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.

70. Pilsonības likuma 25.pants noteic, ka Latvijas pilsonību var atjaunot personas, kuras zaudējušas Latvijas pilsonību vecāku (adoptētāju) izvēles, juridiskās kļūdas vai pilsonības prettiesiskās atņemšanas rezultātā.

71. Ievērojot Komitejas 1999.gada 23.augusta rekomendāciju E.daļas 3.punktu, Latvija vēlētos sniegt papildus informāciju par Pilsonības likuma izpildi un naturalizācijas gaitu Latvijā.

72. Pilsonības likuma izpilde un sekmīga naturalizācijas gaita ir viena no svarīgākajām Latvijas prioritātēm. Latvijas kompetentās institūcijas vienmēr ir bijušas gatavas sadarbībai ar starptautiskajām organizācijām, lai identificētu iespējamās problēmas naturalizācijas procesā. Parādot savu labo gribu, Latvija ir izpildījusi šo organizāciju ieteikumus, tai skaitā arī Eiropas drošības un sadarbības organizāzijas misijas Latvijā vadlīnijas – ir gan samazināta naturalizācijas valsts nodeva, gan apvienoti centralizētais vidusskolu latviešu valodas eksāmens un valsts valodas prasmes pārbaude naturalizācijai.

73. Gan Eiropas Savienības institūciju amatpersonas, gan Eiropas drošības un sadarbības komitejas amatpersonas ir vairākkārt uzsvērušas, ka Pilsonības likuma pašreizējais variants (pēc 1998.gada grozījumiem) apmierina gan ES, gan EDSO. Naturalizācijas kritēriji atbilst starptautiskajiem standartiem un nav diskriminējoši. Tā, piemēram, EDSO Augstākais komisārs mazākumtautību jautājumos 1999.gada 11.janvārī publiski paziņoja, ka viņš ir gandarīts par esošo stāvokli Latvijas pilsonības jomā un turpmākās rekomendācijas nav gaidāmas. Īpaši jāusver, ka EDSO Pastāvīgā padome ir apliecinājusi EDSO misijas Latvijā vadlīniju izpildi, un EDSO misija savu darbu Latvijā ar 2001.gada nogali ir pabeigusi.

74. Pēc naturalizācijas “logu” atcelšanas naturalizācijas tempi salīdzinājumā ar 1995.-1997.gadu ievērojami palielinājušies.

75. Kā rāda Naturalizācijas pārvaldes pētījumu un aptauju rezultāti, galvenie faktori, kas nosaka pašreizējos naturalizācijas tempus ir šādi:

1) nepietiekama valsts valodas prasme;

2) valsts nodevas apmērs atsevišķām iedzīvotāju grupām, kuras nevar iegūt trūcīgas personas statusu saskaņā ar tiesību aktu normām;

3) motivācijas trūkums (minimālas atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās).

76. Jāuzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai, starptautiskajām organizācijām un institūcijām nav bijušas pretenzijas pret Naturalizācijas pārvaldes darbu. Nav rindu naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai, naturalizācijas pārbaužu kārtošanai, iesniegumi tiek izskatīti īsākā laika posmā, nekā to paredz likums. 2001.gada jūnijā atkārtoti tika pārskatīti “Noteikumi par valsts nodevu naturalizācijas iesniegumu iesniegšanai”, kā rezultātā ir paplašināts to personu loks, kas maksā valsts nodevu 50% apmērā no pamatlikmes, kā arī to personu loks, kas ir atbrīvotas no valsts nodevas. Tāpat 2001.gada jūnijā tika grozīti “Noteikumi par latviešu valodas prasmes un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudi personām, kuras vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā”. Grozījumi paredz, ka mazākumtautību vidusskolu absolventi, kuri kārto centralizēto latviešu valodas un literatūras eksāmenu un vēlas naturalizēties, var apvienot naturalizācijas eksāmena valodas pārbaudi ar centralizēto eksāmenu.

77. Naturalizācijas pārvalde ir īstenojusi daudzus informatīva un sabiedrību izglītojoša rakstura pasākumu, kuru mērķis ir sniegt sabiedrībai visplašāko informāciju par pilsonības iegūšanas nozīmi un iespējām. Sabiedrības informēšanai un izglītošanai par pilsonības un sabiedrības integrācijas jautājumiem kopš 1999.gada Naturalizācijas pārvaldē izveidots Informācijas centrs. 2001.gada novembrī ir uzsākta plaša “Sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas par pilsonības jautājumiem kampaņa”, kuras galvenie uzdevumi ir informēt par pilsonības iegūšanas iespējām un motivēt nepilsoņuz izvēlēties Latvijas pilsonību. Kampaņas ietvaros tika izvietotas informējošas reklāmas televīzijā, radio, internetā un reģionālajā presē, kā arī tika veidoti tematiski raidījumi televīzijā, notika nepilsoņu personiska uzruna ar pasta sūtījumu starpniecību, tika organizētas informācijas dienas par pilsonības jautājumiem, kā arī izveidota interneta mājas lapa krievu valodā.

78. Kopš Natrualizācijas pārvaldes darbības sākuma regulāri tiek gatavota un izplatīta informācija pilsonības pretendentiem par Latvijas pilsonības iegūšanas iespējām. Tā, piemēram, atkāroti ticis izdots buklets “Latvijas pilsonība” (1995., 1997., 1999.gadā), kurā atspoguļota informācija par visiem pilsonības iegūšanas veidiem, norādot iesniedzamos dokumentus un pārvaldes reģionālo nodaļu koordinātes. 1999.gadā buklets tika izdots 150 000 eksemplāros latviešu un 150 000 eksemplāros krievu valodā un izplatīts Latvijas iedzīvotājiem. Eiropas Savienības programmas Phare projekta “Sabiedrības integrācija ar informēšanas un izglītošanas palīdzību” ietvaros Naturalizācijas pārvalde sagatavojusi un izdevusi vairākus jaunus informatīvus izdevumus – ikmēneša biļetenu “Naturalizācijas pārvaldes vēstis”, ceturkšņa biļetenu “Pilsonība – līdzdalība un integrācija” (latviešu un krievu valodās) un bukletu “Pilsonība: Latvijā un Eiropas Savienībā” (latviešu un krievu valodā). Sagatavots arī videomateriāls skolām par pilsonības, naturalizācijas un sabiedrības integrācijas jautājumiem latviešu un krievu valodā.

79. Kopš naturalizācijas procesa sākuma regulāri tiek izdoti arī metodiskie ieteikumi Latvijas pilsonības pretendentiem, gatavojoties latviešu valodas prasmes pārbaudei un Satversmes pamatnoteikumu, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudei. Metodiskie ieteikumi iepazīstina ar pārbaužu saturu un norisi un ļauj pilsonības pretendentiem sekmīgi sagatavoties naturalizācijas pārbaudēm

80. Liela uzmanība tiek pievērsta arī izglītojošajam darbam un iedzīvotāju līdzdalības veicināšanai. Jau piekto gadu pēc kārtas Naturalizācijas pārvalde sadarbībā ar citām institūcijām organizē skolēnu konkursu “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”. Konkursa ietvaros jaunieši ne tikai padziļina savas zināšanas par Latvijas vēsturi, Satversmi, pilsonības iegūšanas iespējām un citiem jautājumiem, bet arī līdzdarbojas pilsoniskas un integrētas sabiedrības veidošanā, izstrādājot un īstenojot projektus, kas vērsti uz sabiedrības integrācijas veicināšanu Latvijā.

81. Naturalizācijas pārvaldes reģionālo nodaļu darbinieki regulāri organizē informācijas dienas, tikšanās un citus informatīvus pasākumus gan skolās, gan pašvaldībās, gan nevalstiskajās organizācijās, lai skaidrotu dažādas pilsonības iegūšanas iespējas, to skaitā par bērnu, kas dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, atzīšanu par Latvijas pilsoņiem. Piemēram, 2000.gada 6.decembrī tika organizēta Informācijas diena Naturalizācijas pārvaldes telpās Rīgā, kuras laikā Naturalizācijas pārvaldi apmeklēja un sevi interesējošo informāciju ieguva apmēram 300 interesenti, 2001.gada 15.janvārī līdzīga informācijas diena tika organizēta Jelgavā, 24.februārī informācijas diena notika Ludzas rajona Zilupē. Reģionālo nodaļu darbinieki regulāri apmeklē mācību iestādes, sniedzot informāciju par pārvaldes kompetencē esošajiem jautājumiem.

82. Sadarbībā ar vairākām institūcijām organizēti socioloģiski pētījumi, lai noskaidrotu iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas valsti, pilsonību, latviešu valodu un citiem jautājumiem. 1997. – 1998.gadā tika īstenota pētījumu un rīcības programma “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”, kuras ietvaros tika organizētas grupu diskusijas, veikta valsts mēroga iedzīvotāju aptauja, masu saziņas līdzekļu satura analīze un organizētas četras novadu un viena starptautiska konference, lai analizētu pētījuma rezultātus. Pētījuma rezultātā tika iegūta vērtīga informācija par iedzīvotāju motivāciju iegūt Latvijas pilsonību un šķēršļiem pilsonības iegūšanas procesā.

83. 2000. – 2001.gadā notika atkārtots pētījums “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību – 2000”, kura mērķis bija noskaidrot iedzīvotāju attieksmes dinamiku kopš iepriekšējā pētījuma, kā arī padziļināti pētīt ar sabiedrības integrāciju saistītus jautājumus. Papildus iedzīvotāju aptaujai un masu saziņas līdzekļu satura analīzei, tika veikta arī naturalizēto pilsoņu aptauja, kuras ietvaros tika noskaidroti tādi jautājumi kā, piemēram, vai Latvijas pilsonības iegūšana ir attaisnojusi uz sevi liktās cerības. Pētījumu rezultātā iegūto informāciju Naturalizācijas pārvalde izmanto, veidojot savu darbības un sabiedrības informēšanas stratēģiju.

84. Naturalizācijas pārvaldē ir izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes pārbaudes modelis. Valsts valodas prasmes pārbaude kā svarīga naturalizācijas procesa sastāvdaļa tika noteikta 1994. gada 22.jūlijā, kad tika pieņemts Pilsonības likums. Tobrīd gatava parauga, kā veidot pārbaudi, nebija. Uzsākot naturalizācijas procesu, tika izstrādāts valodas prasmes pārbaudes 1.modelis, ievērojot Pilsonības likuma 20. pantu, kurš stingri reglamentē valodas prasmes pārbaudes saturu, daļēji arī formas. Ar Eiropas Padomes ekspertu–Nīderlandes Pārbaudes materiālu izstrādāšanas institūta (CITO) un Kembridžas universitātes Vietējo valodas eksaminācijas sindikātu (UCLES) atbalstu tika gūtas priekšzināšanas par valodas testēšanas teorētisko bāzi un praktisko darbu, kā rezultātā tika izveidots valodas prasmes pārbaudes 2. un 3. modelis. Tālākajā sadarbības gaitā UCLES eksperti analizēja 3. modeli un ieteica veikt nepieciešamās korekcijas. UCLES un Gētes institūta eksperti atzina, ka ir izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes pārbaudes modelis, kurā visi uzdevumi ir ar praktisku vērtību ikdienas dzīvē, kas ir strukturāli un metodiski līdzsvarots un pilnībā atbilst Pilsonības likuma prasībām. Valsts valodas prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir definēts un noteikts kā Sliekšņa līmenis, pielīdzinot to Eiropas Padomes izstrādātajam trešajam valodas prasmes līmenim (Threshold level) un ALTE 2 līmenim.

85. Tādējādi valodas prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir apzināti noteikts un saskaņots gan Latvijā (Latviešu valodas prasmes līmenis), gan arī pielīdzināts un saskaņots ar ALTE un Eiropas Padomes valodu prasmes līmeņiem. Šis Treshold level ir apzināts un zinātniski pamatoti noteikts. Valodas prasmju līmenis ir tāds, lai jebkurš cilvēks, dzīvojot Latvijā, ikdienā sastopoties ar reālo valodas vidi, varētu to apgūt. Tas nav arī pārāk zems, jo tas ļauj ikdienā sazināties un pildīt tās funkcijas, kuras nosaka pilsonība. Skaidri un nepārprotami noteiktais prasmju līmenis un korekti izstrādātais latviešu valodas prasmes pārbaudes saturs un process ļauj pamatot valodas prasmes pārbaudes objektivitāti un aizstāvēt Latvijā un starptautiskajās organizācijās valsts valodas prasmju pārbaudē naturalizācijai nepieciešamo valodas prasmju apjomu.

86. Ievērojot visu iepriekš minēto, Latvija uzskata, ka nav pamata Komitejas 1999.gada 23.augusta rekomendācijās paustajām bažām par naturalizācijas procesa lēno gaitu un pārāk augstām prasībām pilsonības pretendentiem.



Tiesības noslēgt laulību un tiesības izvēlēties dzīvesbiedru

87. Satversmes 110.pants paredz, ka “Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.”.

88. Civillikumā ir iekļauti laulības noslēgšanas vispārīgie principi – abu personu brīva griba, vienlīdzīgas tiesības, monogāmija. Civillikumā noteiktie šķēršļi laulības noslēgšanai nekādi nav saistīti ar personas rasi vai nacionālo izcelsmi un attiecas vienīgi uz personas vecumu un tiesisko statusu iepretim personai, ar kuru vēlās noslēgt laulību.

89. Civillikums ļauj laulāties no astoņpadsmit gadu vecuma, bet izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi. Aizliegta laulība personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ. Aizliegta laulība radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām. Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām. Laulību var noslēgt dzimtsarakstu nodaļā un baznīcā, ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas.



Tiesības uz īpašumu, tiesības mantot

90. Satversme 105.pants paredz, ka “ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”. Savukārt Civillikuma 385.pants noteic, ka “kam vispār ir tiesība iegūt mantu, tam ir arī tiesība iegūt mantojumu vai tā sastāvdaļu.”.



Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību

91. Visu personu tiesības uz domas un apziņas brīvību ir garantētas Satversmē, kuras 99.pants paredz, ka “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”. Savukārt Krimināllikuma 150.pants paredz atbildību par personas tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, jebkuru priekšrocību radīšanu personām atkarībā no šo personu attieksmes pret reliģiju. Tāpat Krimināllikums (151.pants) paredz atbildību par reliģisko rituālu tīšu traucēšanu, ja šie rituāli nepārkāpj likumu un nav saistīti ar personas tiesību aizskaršanu. Informācija par 1995.gada Reliģisko organizāciju likuma normām ir sniegta Latvijas sākotnējā ziņojumā (65.-70.paragrāfi).

92. Līdz 2001.gada 31.augustam Latvijā ir reģistrētas 1093 reliģiskās organizācijas (1077 draudzes, 13 reliģiskās savienības un 3diacēzes), kā arī 24 reliģisko organizāciju iestādes (14 iestādes, 9 klosteri un viena biedrība). Neviena no šīm organizācijām nav tikusi izslēgta no reliģisko organizāciju reģistra. Reliģiskajām organizācijām atteikts reģistrēties tikai sakarā ar iesniegto reģistrācijas dokumentu neatbilstību Reliģisko organizāciju likumam.

93. Jāatzīst, ka patlaban nepastāv tiesisks regulējums atsevišķiem reliģijas brīvības īstenošanas aspektiem. Lai atrisinātu izveidojušos situāciju, ir izveidotas vairākas starpministriju darba grupas, kuru uzdevums ir izstrādāt nepieciešamos tiesību aktus.

94. 2000.gada 1.novembrī tieslietu ministre ar rīkojumu izveidoja darba grupu, kuras uzdevums bija izstrādāt noteikumu projektu par kapelānu dienestu. Patlaban Ministru kabineta noteikumu projekts ir iesniegts izskatīšanai valdībā.

95. 2000.gada 18.oktobrī Ministru kabinets ar rīkojumu izveidoja darba grupu alternatīvā dienesta ieviešanai nepieciešamo tiesību aktu izstrādei. Darba grupa ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā gan Alternat

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi