Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Vai 2004.gada 1.septembris mazākumtautību skolās patiešām būs “reforma”, vai arī tikai nelielas pārmaiņas? Vai 40 un 60% mācībvalodas dalījums ir maldinošs lozungs un politiķu kļūda?
Vai skolotāji ir gatavi mācīt latviešu valodā, un kāpēc krievi to nevēlas? Vai Latvijas skolām ir nākotne bez multilingvālas izglītības? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem PROVIDUS rīkotā diskusijā sniedz izglītības jomas profesionāļi.
Diskusijā piedalās:
Svetlana Semenko, Zolitūdes ģimnāzijas direktore
Lidija Kravčenko, Rīgas Ukraiņu vidusskolas direktore
Viktors Gluhovs, Rīgas 40. vidusskolas skolotājs
Guntars Catlaks, CIVITAS direktors
Irēna Freimane, Izglītības atbalsta centra direktore
Igors Pimenovs, LAŠOR
Vjačeslavs Vasins, Pilsoniskā iniciatīva XXI
Elmārs Vēbers, Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta directors
Jeļena Matjakubova, Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta speciāliste
Marija Golubeva, Valsts kancelejas konsultante
Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta Integrācijas nodaļas vadītāja
Zinta Valdmane, ISEC vadītāja vietniece mācību satura jautājumos
Jānis Strazdiņš, Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs
Juris Radzevičs, Izglītības un zinātnes ministrs
Indra Dedze, Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS: Situācija ar mazākumtautību skolu izglītības reformu ir sakāpināta un politizēta, tāpēc nepieciešams dialogs starp profesionāļiem par to, kādai jābūt reformai un tās saturam. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS uz diskusiju aicinājis izglītības darbiniekus, lai meklētu kopīgu izpratni par mazākumtautību izglītības reformas mērķiem un to, kā tālāk tos attīstīt.
Irēna Freimane, Izglītības atbalsta centra direktore: Kopīgais mums visiem ir tas, ka neviena no pusēm neiebilst pret latviešu valodas zināšanu, tātad šis varētu būt viens no platformu konsolidējošiem elementiem.
Es domāju, ka bilingvālā izglītība ir risinājums ne vien pamatskolai, bet arī vidusskolai. Kaut arī ir noteikts, ka mācības 10.klasē šā gada 1.septembrī notiks 40% dzimtajā un 60% latviešu valodā, šī būs bilingvālā izglītība, jo gan skolotāji, gan skolēni izmantos materiālus ne tikai latviešu valodā, bet arī savā dzimtajā valodā un citās valodās.
Elmārs Vēbers, Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta direktors: Bet ir jau bilingvāli, vidusskolā visi mācību priekšmeti tiek mācīti latviešu valodā, izmantojot metodes, par kurām jūs runājāt.
I. Freimane: Nu tieši tā, un lai tas arī turpinās, nevis uzsvērt, ka tas tagad būs latviešu, bet tas – dzimtajā valodā. Tādā gadījumā šis varētu būt konsolidējošais aspekts.
Svetlana Semenko, Zolitūdes ģimnāzijas direktore: Kāds ir reformas mērķis? Ja tas ir integrēties un paaugstināt krievu valodā runājošo skolēnu zināšanas, tad nevajadzētu būt piespiešanai. Strādājot 10 gadus savā skolā, zinu, ka bija laiks, kad 70-80% skolēnu un vecāku gribēja bilingvālo izglītību, un mēs strādājām šajā virzienā. Ja nebūtu Izglītības likuma grozījumu otrā lasījuma variants Saeimā, tad mūsu skolā it ka viss būtu kārtībā. Kamēr mēs gājām lēni – soli pa solim, gatavojoties reformai, it kā viss bija kārtībā, bet tiklīdz sākās tās politiskās spēles, tā motivācija ir zudusi. Šodien skola ir vienā pusē, bet vecāki un bērni ir otrā pusē, un es arī redzu risinājumu bilingvālajā izglītībā.
Reformas mērķis – sagatavot skolēnus valsts pārbaudes darbiem 2007. gadā valsts valodā varētu palikt, bet mans priekšlikums ir nozīmēt pārejas periodu uz trim gadiem un arī 2007. gadā dot skolēniem iespēju brīvi izvēlēties, kādā valodā kārtot eksāmenus. Tas nav tikai mans viedoklis, tas ir mūsu pedagoģiskā kolektīva viedoklis.
Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta Integrācijas nodaļas vadītāja: Reformas izglītībā tiek veidotas, lai izveidotu vienotu izglītības sistēmu Latvijā, neatkarīgi no tā kurās un cik mācību valodās mācības notiek. 1998. gada Izglītības likums ir nostiprinājis vienu jaunu parādību, kas līdz šim trīspadsmit gadu vēsturē nav bijusi likumā – proti, tās ir mazākumtautību izglītības programmas, un skaidrs, ka tajās parādās cita valoda.
Ja runājam par eksamināciju, tad 2007. gada eksaminācijā, atbilstoši Ministru Kabineta noteikumiem, darbs būs latviešu valodā, bet centralizētajiem eksāmeniem līdzi nāk eksāmenu norises instrukcija, kas paredz, ka skolēnam ir iespēja izvēlēties, kurā valodā viņš atbild. Sākot ar 2005. gada pavasari, apkopojot datus, parādīsies, kādā valodā skolēni izvēlas atbildēt, tikai tad, pēc rezultātu apkopošanas ministrija var pieņemt lēmumu par valodas izvēli. Protams, par to vajag runāt jau ātrāk, metodiskajās rekomendācijās, Izglītības satura un eksaminācijas centrs ir atvērts šīm lietām.
Par kopīgo – bilingvālā izglītība, ar to saprotot vairāku mācību valodu izmantošanu izglītības procesā, nevis specifisku izglītības veidu mazākumtautībām, ir tas izglītības veids, kas ir Latvijai perspektīvs jebkurai izglītības programmai, jebkurai skolai, kas domā par savu konkurenci. Ja runā par perspektīvu, runa būtu ne tikai par vidu, bet daudzu valodu izmantošanu vidusskolā. “Bi” paliktu specifiski pamatskolai kā izglītības veids, bet vidusskolā ienāktu “multi” kā priekšmetu apguve.
Igors Pimenovs, LAŠOR: Mūsu organizācija ir piedāvājusi savu ceļu, mūsuprāt, demokrātiskāko, valstij izdevīgāko un izglītības pasūtītājam labvēlīgāko. Kāpēc mēs pārejam uz mācībām lielākoties latviešu valodā – jo 60% vielas latviešu valodā nozīmē krievu valodas kā mācību valodas krasu sašaurināšanu? Mums sniedz dažādas atbildes – ka tas ir izdevīgi mūsu bērniem, ka viņi būs izturīgāki mūsu darba tirgū. Otrs – ka viņu latviešu valoda būs labāka. Trešais – daudz retāk minēts nekā pirms kādiem gadiem četriem pieciem, ir nepieciešamība nostiprināt latviešu valodas pozīcijas Latvijā, un es domāju, ka galu gala šis pēdējais iemesls ir galvenais. Es gribētu, lai mēs reducētu visas pūles uz to, kā mēs varētu uzlabot latviešu valodas pozīcijas Latvijā. Ja esošā situācija biedē latviešus, tad domāsim par to, lai patiešām latviešiem būtu mierīgi viņu dzimtenē, jo liekas tā, ka šī reforma ir vienīgais veids, kā nodrošināt latviešu valodas pozīcijas Latvijā. Manuprāt, tas tomēr nav īsti labs ceļš.
Tieši tāpēc, ka mums nepareizi likti mērķi, profesionāļi, pasūtītāji un skolēni ir kļuvuši par politiskās kustības gūstekņiem. Bet mums jādomā, kā varam patiešām nodrošināt, lai latviešu bērni būtu sava likteņa saimnieki nākotnē un mazākumtautību bērni paliktu par saviem tautas pārstāvjiem, varētu reproducēt savu vecāku un vecvecāku dzīves tālāk Latvijā, paliekot un nebraucot projām. Tā saucamajā krievu NVO vidē notiek asa diskusija par to, ko darīt tālāk, vai būs “Rokas nost no mūsu skolām”, vai “Vienotā Latvijā visi kopā” un man liekas, ka mēs to neatrisināsim, ja nesapratīsim, ka viss galu gala notiek tāpēc, ka latvieši nav apmierināti ar savas valodas stāvokli. Ja mēs nenodrošināsim skolās apstākļus, lai mūsu bērni pastiprināti mācītos latviešu valodu, bet ne piespiedu kārtā, tad mēs neatrisināsim problēmu, protesti un demonstrācijas turpināsies.
E. Vēbers: Man šķiet, ka mums jāatkāpjas nedaudz atpakaļ, pirms mēs sākam runāt par nākotni. Kas no likuma viedokļa tiek prasīts 2004.gada 1.septembrī? Diemžēl izskan tā doma, ka likums prasa valodu attiecību 60 pret 40%. Jāsaka, ka to likums nenozīmē, jo šajos 60 % ir iekļauta arī svešvaloda, kas 10.klasē veido 17 līdz pat 20% no mācību apjoma. Patiesību sakot, latviešu un krievu valodā mācāmo priekšmetu īpatsvara attiecības ir orientējoši 40 pret 40%. Šī informācija kaut kā ļoti negribīgi tiek popularizēta. Apzinoties šo problēmu, mēs Rīgas domes departamentā sagatavojām materiālu un publicējām. Latviešu laikrakstos, izņemot “Dienu”, mums to publicēja bez maksas, bet krievu laikraksti paprasīja finansējumu – no departamenta līdzekļiem mēs esam iztērējuši aptuveni 500 Ls, lai šo informāciju darītu zināmu plašākai publikai. Ir izskanējuši dažādi viedokļi pēc šīs publikācijas krievu presē, piemēram, ka mēs esam snieguši nepareizu piemēru, bet nav neviens argumentēts apgalvojums, kurā pozīcijā tad esam kļūdījušies. Latviešu valodā šī problēma vispār netiek apspriesta un uzturēts tas spriedums, ka valodu proporcija būs 60 pret 40, bet kā es teicu, tā tas nav.
Mēs šajā likumdošanas normatīvo aktu līmenī esam nogājuši trīs stadijas. Atcerieties, pirmajā bija mācības “tikai” latviešu valodā, tad ar MK noteikumiem bija 60 pret 40% attiecība un pagāja ļoti ilgs laika posms, kamēr sabiedriskā doma pieņēma to. Tagad jau vairāk kā mēnesi ir izdarīti grozījumi Izglītības likuma pārejas noteikumos, bet sabiedriskā doma nav informēta par to, kāda ir šo grozījumu dziļākā būtība. Es varu nojaust, kāpēc viena vai otra puse negrib šo patieso informāciju sniegt.
Ja mēs pieņemam minēto piemēru, kas balstīts uz vidējo statistisko priekšmetu īpatsvaru, tad nākošajā mācību gadā 10. klasē orientējoši no 10-13, atsevišķos gadījumos līdz 15 % mācību stundu skaita nedēļā būtu papildus vēl jāmāca latviešu valodā. Tas ir viens vai divi priekšmeti, dažos gadījumos vairāk.
Mēs pašreiz apkopojam informāciju, kurā skolu vadība uzrāda priekšmetus, kuri tiks mācīti latviešu valodā no 1.septembra, un skolotājus, kas to darīs, kā arī tos trīs vai vairāk mācību priekšmetus, kurus jau pašreiz māca latviešu valodā. Tā ir ļoti interesanta informācija – nenosaucot skolu, dalīšos pieredzē. Rīgas Latgales priekšpilsētas ļoti lielā skolā, kurā ir četras izglītības programmas, jau tagad četri mācību priekšmeti tiek mācīti latviešu valodā un sākot ar 1.septembri viņi izvēlas vēl vienu mācību priekšmetu. Viņu programma vairāk neprasa, viņiem iznāk šie procenti. Visās šajās izglītības programmās tas ir viens un tas pats priekšmets, un to māca viena un tā pati skolotāja, kura jau pašreiz strādā latviešu valodā, tikai citā priekšmetā. Tātad, vai mēs šīs izmaiņas šajā ļoti lielajā skolā sauksim par izglītības reformu? Manuprāt, reforma bija tad, kad izvēlējās šos četrus priekšmetus. Vai tā būs reforma, ko izjutīs kā krasas, būtiskas pārmaiņas izglītības procesā?
Protams, daudz jautājumu ir par to, kāpēc no “tikai” latviešu valodā mēs esam aizgājuši uz 40 pret 40% attiecību un kā sabiedriskā doma to ir uztvērusi. Sabiedriskās domas izpratne krietni atpaliek no tā, kas ir teikts likumā, bet mēs arī neinformējam cilvēkus. Un, manuprāt, te ir lielākā kļūme un problēmas.
Jānis Strazdiņš, Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs: Kad prezidente izsludināja likumu, pēc tam, kad demokrātiskā ceļā par to nobalsoja Saeimas vairākums, viņa lūdza turpmāk lielāku uzmanību pievērst reformas kvalitātei un akceptēja šo likuma normu, bet prasīja turpmāk no profesionāļiem aktīvu darbu reformas realizācijā. Mēs tad uzskatījām, ka politiķi šo likumu ir sakārtojuši, ir izņemta ārā šī lielākā muļķība, lielākais konfliktu iemesls, kas ielikts jau iepriekšējās Saeimās, vārdiņš “tikai”.
Es pilnīgi piekrītu, ka netika pietiekami informēta sabiedrība par šo likumdošanas procesu. Pilnīgi apzinos, ka nekas vēl nav par vēlu, līdz septembrim ir daudz laika skaidrot, tas zināmā mērā ir moratorijs jeb šis pārejas laiks. Ļoti daudz mums visiem jāizdara, īpaši profesionāļiem. Jo nav nekāda pamata satraukumam. Skan tādas domas, ka grib asimilēt lielo krievu nāciju. Kā tas vispār ir iespējams, piedodiet? Kolēģi, paskatieties uz latviešiem, kuri tik daudzus gadus bija emigrācijā un ļoti maz no viņiem asimilējās.
Viktors Gluhovs, Rīgas 40.vidusskolas matemātikas skolotājs: Ja šī ir profesionāļu diskusija, tad jautājums ir, kāpēc 60% ir profesionāls risinājums? Es gribētu pastāstīt, ko šie 60 % nozīmē skolotājam. Vēbera kunga skaidrojums ir pareizs, ja māca divas svešvalodas nedēļā, bet matemātikas un dabas zinību klasē, un es strādāju tieši šajā klasē, varētu būt tikai viena svešvaloda. Es arī skaitīju un zinu, ka 40% dzimtajā valodā nozīmē 14 stundas nedēļā. 5 vai 6 stundas krievu valoda un literatūra, manuprāt, fizikas un dabas zinību klasē jābūt 6 stundām matemātikā, 4 fizikā, 3 – ķīmijā, 2 – bioloģijā. Un cik tas būs?
Mēs nebūsim profesionāļi, runājot par procentiem! Mums jārunā par skolēniem, viņu zināšanām, par kvalitāti, bet nevis par cipariem. Un es domāju, ka 40% dzimtajā valodā ir par maz. Un kas var pamatot, ka tieši 60% un tieši pieci mācību priekšmeti latviešu valodā ir optimālais risinājums, lai nodrošinātu latviešu valodas zināšanu krievu skolās? Kur ir šis pamatojums?
E. Papule: Ja mēs runājam par to kurus priekšmetus vidusskolā mācīt kurā valodā, es vēlreiz atkārtoju, tas ir saistīts ar to, kas tiek darīts pamatskolā. Ja bioloģija pamatskolā ir latviski vai bilingvāli, tad skaidrs, ka vidusskolā tā nevar vairs būt krievu valodā – svarīgs šeit ir pēctecības princips. Par pieciem priekšmetiem, tā ir visvienkāršākā matemātiskā atbilde – tie ir 30% no kopējā mācību priekšmetu skaita.
V. Gluhovs: Atkal matemātika?
E. Papule: Nu bet kā tad savādāk? Jūs teicāt, ka esat matemātiķis, nu tad es Jums matemātiski arī atbildu.
V. Gluhovs: Es pasniedzu matemātiku un zinu, kur matemātika ir lietojama un kur tā nav lietojama. Fizikā vai ekonomikā tā ir, bet pedagoģijā – nē.
E. Papule: Pamatskolu izvērtējumā mēs no procentiem atteicāmies.
Marija Golubeva, Valsts kancelejas konsultante: Man tomēr liekas, ka mēs runājam par detaļām, ir plašāka aina, kas ir interesantāka, un pirmais jautājums ir – vai mēs ejam no divu tipu skolu sistēmas uz viena tipa skolu sistēmu? Vai latviešu un mazākumtautību skolām kādreiz jāaiziet pagātnē, jo pēc būtības tas, ko piedāvā pašlaik – tā nav sabiedrību vienojoša sistēma. Es ar to negribu teikt, ka visiem uzreiz jāpāriet uz latviešu valodu. Es arī domāju, ka būtu jāpievērš lielāka uzmanība latviešu skolās bilingvālai izglītībai. Es arī uzskatu, ka tiem vecākiem, kas grib, lai viņu bērni adaptētos uzreiz latviešu skolās, viņiem jābūt pieejamam tādam pakalpojumam kā, piemēram, Francijā – adaptācijas klases, kurā bērns iziet gadu vai pusotru intensīvu latviešu valodas kursu. Tad būtu arī diezgan grūti politizēt šo sistēmu, ja tā būs iekšēji pēc iespējas daudzveidīgāka.
Jeļena Matjakubova, Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta speciāliste: Tas, kas šobrīd notiek mūsu izglītībā, es uzskatu, tā ir reforma. Mēs runājam par vidusskolu, bet viss sākas jau pamatskolā, sākums bija 1998. un 1999. gadā, kad skolas un ministrija kopā izstrādāja pamatizglītības programmas, kuru mērķis bija sagatavot bērnus mācībām latviešu valodā vidusskolā. Tāds bija mērķis, un visas pamatizglītības programmas bija tieši uz to virzītas, jau 9.klasē bērnam jābūt gatavam mācīties latviešu valodā. Tāpēc es uzskatu, ka mums jārunā par galvenajiem mērķiem šajā reformā.
Komentējot par to vienoto izglītības sistēmu – es nevaru saprast, kā divas, trīs valodas, kuras izmanto skolā, var traucēt vienotai izglītības sistēmai? Ja mums ir vienoti izglītības standarti, tad valodas tikai paaugstina bērnu spējas un argumentu, ka viena valoda būs vienotas izglītības sistēmas kritērijs, es uzskatu par vāju.
I. Pimenovs: Ja mēs pieminējām kopsaucēju, es aicinu visus klātesošos vienoties par Vēbera kunga teikto, ka skolas ir gatavas. Bet es runāju par ko citu – kāpēc daudz skolēnu vai vecāku pretojas? Ne jau par to, ka latviešu valodas ir par daudz, bet ka dzimtās valodas kļūst par maz! Dzimtās valodas pamatskolā un vidusskolā kļūst mazāk nekā līdz šim, un tikai par to mēs tagad runājam. Mēs nesakām, ka šī proporcija 60 pret 40 vai 40 pret 40 ir slikta vai laba. Tā ir vienkārši tāda proporcija, kuru mums piespiedu kārtā valsts uzspiež, nekonsultējoties ar mums, nejautājot, vienkārši nolēma, ka tas ir tas, kas mums der. Mūsu pozīcija ir savādāka – lai tie, kam patīk šī proporcija, lai viņi mācās atbilstoši tai, bet tie, kas grib mācīties tikai latviešu valodā, lai iet uz latviešu skolu. Tie, kas vēlas mācīties lielākoties dzimtajā valodā, lai viņiem arī būtu tāda iespēja.
Es saprotu, ka valstij jābūt vienādai politikai visās skolās, arī mazākumtautību skolās. Tad jādomā, kādam jābūt tam minimumam, lai patiešām nodrošinātu latviešu valodas apgūšanu valsts interesēs. Debatēs ar Strazdiņa kungu Rīgas domē es dzirdēju, kas trūkst latviešiem – viņi neuzticas, ka mēs lielās krievu tautas daļiņa Latvijā patiešām savā katlā neizveidosim citu politiku un kaut kādā veidā neapdraudēsim latviešu esamību. Lai nodrošinātu šo uzticību, varbūt vajadzētu savādāk runāt.
Eksperti, kuri pētīja mūsu izglītības reformu, brīdina, ka bilingvālā modeļa ieviešana mūsu valstī nenodrošina integrācijas intereses. Trūkst vide saziņai ar latviešu bērniem. Manuprāt, nākotnē gan latviešu valodas pozīcijas Latvijā, gan arī mūsu bērnu integrēšanu Latvijā varētu nodrošināt divu plūsmu skolas.
I. Freimane: Komentējot to, ko teica Golubevas kundze, šobrīd joprojām pastāv divu tipu skolas – latviešu mācību valodas skolas un skolas ar krievu mācību valodu un faktiski tās darbojas ļoti atrauti – katrai sava informācija, savi laikraksti un viss pārējais. Kā risinājums, pie kā mēs nonācām “Atvērtajā skolā” – arī latviešu skolās ir jāievieš bilingvālā izglītība. Varbūt sākt ar jauktajām skolām. “Atvērtajā skolā” ir speciālisti, kas ir gatavi šādu projektu realizēt.
Žurnālā “Tilts” rakstā “Pārdomas par tēmu” jauniete no sava viedokļa raksta, kāds ir reālais stāvoklis skolā – neviens nav pret latviešu valodu kā valsts valodu, bet vai tiešām mēs runāsim par labu zināšanu kvalitāti, ja skolotājs izmācīsies kā topiku mājā tēmu un to stundā noliks priekšā? Šeit parādās jautājums par skolotāju gatavību reformai. Daudz kas ir darīts, Latviešu valodas apmācības valsts programma daudz ir darījusi ar kursiem, bet ar to vien nepietiek. Lai strādātu bilingvāli, nepietiek iziet tikai šos kursus, tur jāmainās skolotāja filozofijai, viņa pieejai pret bērniem, videi.
Vjačeslavs Vasins, Pilsoniskā iniciatīva XXI: Pašlaik ir izveidojušies divi diskusijas slāņi – pirmais apspriež procentus, stāsta par instrukcijām, par likuma burtu un visa šī argumentācija ir vāja, tā nekad neaizies līdz cilvēkiem, kuri pašlaik stāv pretestībā. Valstij jāmeklē argumentācija dziļāk, kā saka Pimenova kungs. Es pataisīšu situāciju vēl drūmāku – izejot no mūsu prakses, es apšaubu tēzi, kuru mēs pieņēmām kā aksiomu, ka visi simtprocentīgi grib mācīties latviešu valodu. Diemžēl tā nav. Kāpēc tad motivācija tik ātri krīt, ja mēs tikko bišķiņ ievedam piespiedu komponentu? Tie paši skolnieki, vienalga ko – fiziku, angļu valodu mācās piespiedu kārtā, nevis brīvprātīgi.
Guntars Catlaks, CIVITAS direktors: Es gribēju kā cilvēks no Briseles šeit ieviest optimistiskāku sarunas noti. Ja, piemēram, Beļģijā federālie parlamenti mēģinātu apspriest valodu sadalījumu skolās, es varu iedomāties, kāds haoss notiktu, tā ka es gribu izteikt savu iespaidu, ka Latvijā šī diskusija ir ļoti profesionāla un kvalitatīva.
Man liekas, ka ir noticis tas, ko varēja prognozēt, ja politiķi ar politiskām metodēm sāk risināt pedagoģijas jautājumus – neizbēgami notiek “lozungošana”. Tiek teikts par pāreju uz mācībām latviešu valodā, kas nebija nedz tā domāts, nedz arī notiek, bet tas ir padarīts par lozungu. To iesāka ne jau krievu mācību valodas skolas, bet latviešu politiķi, kas ar to uzrunāja latviešu elektorātu jau deviņdesmito gadu otrajā pusē. Pēdējo divu gadu laika beidzot krievvalodīgais elektorāts ir uztvēris šo lozungu un sācis izmantot. Mēs esam pavisam normālā demokrātiskas politikas situācijā un iegūstam to, ko esam sējuši. Bēdīgi slavenais sadalījums 40/60 % ir tāds pats lozungs, kas arī ļoti maz ko izsaka par procesa realizāciju skolās. Kur paliek visas bilingvālās stundas, daudzveidīgās darba metodes? Ja mēs kādreiz pamatskolā izstrādājām un ar lielām diskusijām grūtā procesā nonācām pie četriem bilingvālās izglītības modeļiem, tad vidusskolā izglītības process ir krietni vien komplicētāks. Kāpēc šodien runājam par vienu modeli 40/60 un padarām to absolūtu, pārvēršam to par politisku grēkāzi? Man šķiet, ka vidusskolā tieši tāpat būtu vieta un iespēja vismaz tikpat daudz modeļiem kā pamatizglītībā, jo bez šaubām ir jābūt kontinuitātei ar pamatskolu.
Es domāja, nav nekādu problēmu beidzot labot vecās kļūdas un atteikties visaugstākajā līmenī no tēzes, ka mūsu mērķis ir pāriet tikai uz latviešu mācību valodu šajā valstī. Protams, nē! Iniciatīva šobrīd ir valsts pusē un nav nekāda traģēdija atzīt iepriekšējās valdības vai valdību pieļautās kļūdas.
Visbeidzot, runājot par nākotni – Latvija, līdzīgi kā Eiropa, atgriezīsies pie tās pašas Beļģijas, kur jau sen notiek bilingvālā izglītība un neviens par to nediskutē politiskā līmenī. Latvijā nākotne bez šaubām pieder skolām ar daudzām mācību valodām, nevis vienu – ir jābūt latviešu-angļu, latviešu-krievu, latviešu-franču un kādas vēlaties mācībvalodas skolām. Tēze par divplūsmu skolām nav īsti vēsturiska šobrīd, mums nevajag šķirot skolēnus pēc izcelsmes, zinot, cik Latvijā ir jauktu ģimeņu. Visās Latvijas skolās visiem skolēniem jāapgūst latviešu valoda un citas valodas. Mācību iestādēm kopā ar ministriju ir jāizstrādā dažādi programmu modeļi, kas atbilst kopējām likuma prasībām, bet kas var būt ļoti modificēti atkarībā no situācijas.
Zinta Valdmane, ISEC vadītāja vietniece mācību satura jautājumos: Vecākos un sabiedrībā ir bažas par krievu valodas lietojuma samazinājumu, tomēr der ieskatīties arī mūsu eksaminācijas centra rīcībā esošajos faktos, kurus iegūstam no skolu pieteiktajiem centralizētajiem eksāmeniem. Šogad pirmo reizi beidzējiem tika piedāvāts eksāmens dzimtajā krievu valodā un literatūrā. Tādu eksāmenu sagatavot ir dārgs prieks, bet vai jūs zināt, cik skolas to pieprasīja? Šim eksāmenam būs tikai 2,8 tūkstoši kārtotāju būs un man ir lielas bažas, ka tas būs pirmais un arī pēdējais, jo ar tik mazu kārtotāju skaitu mēs nevarēsim šo eksāmenu uzturēt.
Varu apliecināt, ka latviešu mācību valodas skolās patiesi nesaprot, par ko mazākumtautību skolās ir šī bēda, uzskatot bilingvālo izglītību par kaut kādu sodu vai lāstu. Latviešu valodas izglītības programmās to vajadzētu īstenot jau šodien, diemžēl valsts nefinansē latviešu valodā runājošo skolotāju apmācību tādā līmenī, lai viņi brīvi varētu mācīt vācu vai angļu vai franču valodā jebkuru mācību priekšmetu, un apmeklēt kursus skolotājiem pašiem no savas algas ir tikpat kā neiespējami.
E. Papule: Lai cik tas paradoksāli būtu, citu valstu izglītības speciālisti par mūsu izglītības sistēmu un likumu saka – jums ir ļoti demokrātisks un perspektīvs likums. Izglītības likums no 1998. gada piedāvā skolām brīvu izglītības programmu izvēli, līdz ar to mācību valodu izmantošanu. Un par to nākotnē varētu daudz nopietnāk runāt, skolu direktoru un administratoru prātus virzīt, jo viena un tā pati skola var piedāvāt dažādas izglītības programmas – vienā klasē vecāki izvēlas mācības vienā valodā, citā divās utt. Ja skola spēj to nodrošināt, tas ir nākotnes konkurences jautājums.
Oponējot tam, ko Matjakubovas kundze teica par pamatizglītības modeļiem – darba grupa neiestrādāja ideju, ka 9. klasi beidzot viss ir latviski, pamatskolu modeļi piedāvā 50% un 70% latviešu valodā.
Ja runājam par nākotni – visas šīs diskusijas ir par to, kādai būt krievu kultūras videi Latvijas kopējā kontekstā. Kas vecākiem jādara šajos jaunajos valodu apstākļos, jo skaidrs, ka Latvijā būs trīs četras valodas, nedominēs krievu vai latviešu, šīm valodām būs paritāte. Kas jādara vecākiem, tai skaitā, arī latviešiem, lai uzturētu savu kultūru, valodu, piederības izpratni? Tā nav tikai mācību valoda skolā, mēs taču nevaram teikt, ka krievu mācību valoda skolā uztur identitāti.
S. Semenko: Man gribētos atgriezties pie skolēniem – ko darīt, ja skolēns 2004. gadā nav sagatavots uztvert mācību vielu latviešu valodā? Ja viņš negrib, viņam ir jāiet prom no vidusskolas, bet ja viņš nav sagatavots? Man ir priekšlikums, tomēr varētu būt iespēja atstāt kādu krievu skolu mūsu republikā, lai tomēr būtu iespēja padziļināti mācīties krievu valodu.
Par skolotājiem – ir vajadzīgs vēl laiks, skolotāji nav sagatavoti. Kad tiek noteikts pieci priekšmeti tikai latviešu valodā, tā uzreiz ir problēma. Tāpēc mans priekšlikums – ja es paņemšu bioloģijā vienu stundu latviski un trīs krieviski, fizikā – vienu stundu latviski un divas krieviski, matemātikā – trīs krieviski un divas vai trīs latviski, tad saturiski manā programma viss būs kārtībā no procentu viedokļa.
Rūta Cipija, Baltijas Krievu institūts: Jautājums visu laiku tiek traktēts kā mazākumtautību skolu izglītības reforma. Bet, ja mēs jau pašā sākumā par šīs reformas mērķi būtu izvirzījuši valodu prasmes visās skolās – gan mazākumtautību, gan arī latviešu skolās, tad spriedzes sabiedrībā varbūt nebūtu. Man liekas, ka vienu lietu mēs esam galīgi jau palaiduši garām – latviešu skolās cilvēki ļoti vāji pārvalda krievu valodu. Mēs neizmainīsim savu ģeopolitisko vietu, un esam palaiduši garām situāciju, kad mūsu jaunieši varēs iesaistīties sadarbībā – ekonomiskā, politiskā, finansiālā, kulturālā sadarbībā ar Krieviju, jo man liekas, ka to nu Eiropa no mums gan vēlēsies. Ja mēs traktētu jautājumu tā, ka mūsu skolas ir multikulturālas un multilingvālas, visas skolas , tad tas neliktu tikai mazākumtautību skolām saspringt uz latviešu valodu, bet mums vajag orientēties visiem uz vairākām valodām. Studenti, kuri iestājas mūsu institūtā no latviešu skolām, absolūti krievu valodu nepārvalda, bet viņi nepārvalda arī ne angļu, ne vācu valodu tādā līmenī, lai klausītos lekcijas.
Mums ir ļoti laba pieredze, ko Sorosa fonds – Latvija un Sabiedrības integrācijas fonds šajos gados ir veicinājuši bilingvālajā izglītībā. Manuprāt, būtu jāizmanto šo skolu direktori un mācībspēki, jo pieredze ir ārkārtīgi pozitīva un viņi pārāk maz ir aicināti to popularizēt. Varbūt arī kāds joks viņu dzīvē, skolā strādājot, mazinātu spriedzi šādās tikšanās reizēs. Es gribu savu piemēru izmantot – kad pabeidzu latviešu vidusskolu, es gribēju studēt psiholoģiju, bet Latvijā tajā laikā to nevarēja un es izvēlējos tagadējo Sanktpēterburgas universitāti. Psiholoģijas fakultātē tur bija profilējošais eksāmens bioloģijā, un, kad es visu to ārkārtīgi sarežģīto vielu, kura sastāv no specifiskiem terminiem, mācījos krievu valodā, vienu lietu es vairāk kā 30 gadus neesmu aizmirsusi – es nezināju, kas ir “dožģevoj červj”. Iztulkoju latviski un visiem prasu, kas ir “lietus tārps”, bet neviens to nezin. Izrādās – tā ir parasta slieka! Tagad es ar smaidu uz to paskatos, šādas izjūtas ir ļoti svarīgas un daudzās situācijās mazina spriedzi. To vajadzētu izmantot, nevis vienai un otrai pusei tā stingri iestāties.
Lidija Kravčenko, Rīgas Ukraiņu vidusskolas direktore: Es domāju, ka tā ir mūsu – skolotāju problēma, ka mēs nevaram pasniegt latviešu valodā tā, lai mūsu bērni normāli un labi uztvertu pasniedzamo materiālu. Es šodien jums atklāti saku – jā, mums ir grūtības. Mēs veicām LU Pedagoģijas fakultātē tādu pētījumu, 1.kursā tikai četri pārstāvji ir nelatvieši, no tiem divi ukraiņi un divi krievi. Kur tad ir krievi, kas neiet mācīties valodu, kurā vajag pasniegt to pašu matemātiku? Mums vajag diskutēt, kā organizēt šo programmu, varbūt patiešām Vēbera kungs, izveidosim pedagoģijas institūtu, kurā mācīsim skolotājus? Es atklāti bērniem saku – es varu runāt, bet nevaru būt pārliecinoša latviešu valodā un tāpēc, lai jums šī problēma nebūtu, mēs jums iemācīsim, dosim jums brīnišķīgus skolotājus, bet jūs rītdien ieņemsiet jebkuru amatu valstī.
Ja runāju kā mazākumtautību konsultatīvās padomes pārstāve, tad šodien mums ir tikai viena ukraiņu skola, viena ebreju, igauņu un lietuviešu skola – viss, vairāk skolu nav. Kāpēc? Tāpēc, mēs esam iznākuši krievvalodīgie. Es atklāti saviem kolēģiem saku, ka būs noteikti divas dažādas skolas. Proti, valsts un privātskolas. Tā ir pasaules pieredze, un visur tā problēma tiek risināta, lai saglabātu nacionālo valodu, bet mūsu bērniem un vecākiem par nožēlu taisnību nesaka, ka mēs uz to virzāmies un tā būs. Pirmajam, kam jārūpējas par nacionālās valodas saglabāšanu, jābūt vecākiem, bet jāattīsta nacionālā valoda ir skolai.
E. Vēbers: Te minēja faktu par pedagogu gatavību un es domāju, ka par to varētu organizēt arī speciālu diskusiju. Es minēšu tikai vienu faktu – pagājušajā nedēļā sākās tālākizglītības kursi sporta skolotājiem, kuros pieteicās 42 pedagogi, bet diemžēl atnāca puse. Jautājums – kāpēc tas tā? Un tā ir regulāra parādība.
Par identitātes jautājumu – pārmaiņas izglītības likumā neapdraud krievu bērnu identitāti krievu vidusskolās. Uz to norāda arī fakts, ka mēs esam centušies vairākkārt piedāvāt krievu skolām likt akcentu uz krievu kultūru un mums ir zināmas pagaidām tikai divas skolas, kuras tā īpaši aktīvi to cenšas.
V. Gluhovs: Es redzu, ka mūsu likumdevēji nemainīs likumu tāpēc, ka tas ir “svētā govs”.
Par eksāmenu krievu valodā un literatūrā – mēs ļoti labi zinām, ka šogad vidusskolas eksāmeni ir iestājeksāmeni universitātē, un es zinu, ka krievu valoda un literatūra ir iestājeksāmens tikai filoloģijas fakultātē. Kāpēc izvēlēties kārtot šo eksāmenu – tikai, lai apliecinātu, ka skolēni mācās krievu valodu?
Juris Radzevičs, Izglītības un zinātnes ministrs: Es tiešām neesmu speciālists izglītības jautājumos, un lielākais mans šodienas ieguldījums bija tas, ka es mēģināju nepolitizēt jautājumu un ar lielu uzmanību klausījos speciālistus. Domāju, ka šādai diskusijai vajadzētu noteikti turpināties un te parādījās virzieni, kuros to padziļināt.
Domāju, ka krievu valoda neizzudīs un to turpinās joprojām mācīt skolās. Taču valodas mācīšana diez vai nodrošina nacionālo identitāti. Šī identitāte būtu vairāk jākopj un jāveido ārpus skolas, jo īpaši ģimenē.
Ja runājam par krievu valodu, es īstenībā izturos ar lielāku cieņu pret krievu valodu šeit Latvijā, jo, cik man ir gadījies būt Krievijā, tad šeit tā krievu valoda ir daudz, ja var tā izteikties, kulturālāka. Diez vai šeit krievu valodā tiek lietots tāds vārds kā “štembļer”. Klausījos viesnīcā, nevarēju saprast, kas tas ir – izrādās, tas ir skavotājs, uz kura angliski rakstīts “stapler”.
Es ceru, ka Latvija tomēr ir un būs mūsu mājas. Mēs varam runāt par bērnu protesta akcijām, bet man vecmāmiņa kādreiz bērnībā teica tā: “Labu dari – sev, sliktu dari – arī sev dari.” Bērniem jau ir vienalga, kādā valodā nemācīties. Vidusskolas uzdevums ir sagatavot skolēnu augstskolai, un mēs zinām, kādā valodā pasniedz augstskolā. Diskusija ir “bet mēs negribam zināt valodu tādā apmērā, jo varbūt dzīvē tas mums nebūs vajadzīgs”. Bet tas jau ir tāpat, kā ar jebkuru priekšmetu – nu nav man vajadzīga fizika, ja esmu izlēmis iet par juristu. Bet vai bērns 9. vai 10. klasē konkrēti zina, par ko viņš ies mācīties? Es domāju, ka nē. Jautājums ir par izglītības kvalitāti un saturu. Tādēļ man šķiet, ka neprofesionāļu skatījums, ko varētu dot vecāki vai skolēni, būtu ļoti svarīgs. Mans mērķis ir mainīt akcentus un pateikt, ka ministrijas mērķa auditorija nav izglītības pārvaldes, skolu direktori, bet skolēni un viņu likumiskie pārstāvji – vecāki. Tas ir galvenais un tā ir mana atbilde uz pirmo jautājumu, kas ir kopējā platforma – tās ir bērnu intereses.
Ir problēma, mēs saprotam, ka pedagogi un varbūt arī vadība dažreiz nav gatavi. Un to ir jāatzīst, bet tas arī ir mūsu mērķis konstatēt, kāpēc gatavība nav. Un ne jau tādēļ, lai kādu sodītu, bet jautājums ir, kā palīdzēt katrai konkrētai skolai individuāli. Es kā politiķis negribu iejaukties izglītības satura jautājumos, bet tam jāatbilst bērnu interesēm un to var tikai noskaidrot strādājot kopā gan ar skolēniem, gan ar vecākiem, gan ar pedagogiem.
I. Pimenovs: Te mēs runājām, ka skolotājam jābūt sagatavotam, lai viņš varētu mācīt savu priekšmetu latviešu valodā. Bet vairākkārt mūsu organizācijā griezušies skolotāji ar tādām jūtām, ka, pat labi runājot latviski, viņi jūtas pazemoti, kad viņi – krievi pēc tautības, klasē stāsta savu materiālu krievu bērniem citā valodā. Un to mēs darām piespiedu kārtā tāpēc, ka tas jādara. Un galu galā tiek pazemots gan skolotājs, gan skolēni, gan arī latviešu valoda. Mēs aizmirstam, ka mācīšanās dzimtajā valodā pusaudžu vecumā ir pašcieņas audzināšanas līdzeklis – ja tas netiek darīts, tad bērni zināmā mērā psiholoģiski ir audzināti kropļoti. Mācības dzimtajā valodā ir dzimtās valodas attīstīšanas rīks, tā nekad nevar būt par daudz. Tāpēc mēs vēlamies lielākoties mācīties dzimtajā krievu valodā.
Indra Dedze, Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS: Mērķis, ko mēs gribējām atrast – vai ir kopēja platforma? No klātesošajiem dzirdēju, ka nevienam nav iebildumu, ka vidusskolu beidzot visi māk latviešu valodu. Tas, par ko vēl ir jārunā, ir – kādā veidā šī latviešu valoda ienāk mazākumtautību skolās? Daudz tika runāts par to, ka Latvijas skolās perspektīva ir bilingvālajai izglītībai – gan latviešu, gan krievu skolām.
Ko tad darīt šobrīd? Pirmkārt, izskanēja ļoti skaidri, ka skolai un sabiedriskajai domai nav kārtīgi saprotams, ko tad šī jaunā likumdošana ir izlēmusi, ko tas īsti nozīmē skolām. Tātad nepieciešams liels skaidrošanas darbs. Vēl aizvien nepieciešams runāt par reformas mērķu saskaņotību, un svarīgi arī, ka mācības netiek uzspiestas. Ir nepieciešamas vairākas diskusijas šajā jautājumā un viena no tām – par pedagogu sagatavotību reformas turpmākai virzīšanai. Paldies visiem klātesošajiem un es ceru , ka mēs tiksimies turpmākajās diskusijās.