Foto: G. Dieziņš

Recenzija pētījumam Latvijas tiesu spriedumu kvalitāte

Vineta Skujeniece ir veikusi pētījumu „Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmas”, kura ietvaros ir pētījusi spriedumus, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, kā arī ir analizējusi tiesu spriedumu kvalitāti ietekmējošos faktorus. Pētījuma mērķis ir konstatēt problēmas un atrast līdzekļus, kā tās novērst.

Pētījuma sākumā ir pamatots, kāpēc autore izvēlējusies tieši administratīvās lietas. Tomēr šādu izvēli nevarētu uzskatīt par pārāk veiksmīgu, jo administratīvās lietas tiesā joprojām ir tādā kā pabērna lomā, sakarā ar to, ka tiesiskais regulējums šo lietu skatīšanai joprojām ir nepilnīgs. Paredzams, ka 2004. gada 1. februārī spēkā stāsies Administratīvā procesa likums, kas nosaka krietni atšķirīgu kārtību administratīvo lietu skaitīšanai tiesā. Tālab vairākas nepilnības, kas šobrīd konstatētas pētījumā, tiks novērstas, pateicoties jaunajam tiesiskajam regulējumam. Būtu vēlams, ja pētījumā, blakus spriedumiem administratīvajās lietās, būtu analizēta arī kāda cita spriedumu kategorija.

Autore izvēlējusies veiksmīgu spriedumu analīzes metodoloģiju, analizējot gan tiesu spriedumu ārējo (formālās prasības), gan iekšējo saturu (spriedums pēc būtības, it īpaši tā aprakstošā un motīvu daļa). Pētījumā vispusīgi atsegtas problēmas, kas saistītas ar atsaucēm uz normatīvajiem aktiem, lietas dalībnieku argumentu atspoguļojumu un analīzi, kā arī proporcionalitātes un citu tiesību principu ievērošanu un atspoguļošanu.

Par lielāko šī darba nepilnību jāuzskata tas, ka pētījuma autore ir analizējusi tikai tiesas spriedumus, nevis visus lietas materiālus. Autore gan norāda, ka Latvijā publiski pieejami ir tikai tiesu spriedumi, nevis visi lietas materiāli. Tomēr nevar piekrist, ka šis apgalvojums attiecas uz visām tiesām – jāšaubās, vai tiesas liegtu pieeju lietas materiāliem pētījuma veikšanai uz vietas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi vairākus kritērijus tiesas spriedumiem, lai tie atbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantam, kas nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu. Viena no prasībām, ko tiesu spriedumiem noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir tā, ka tiesai ir jādod atbildes uz būtiskiem kādas puses argumentiem. Šīs prasības mērķis ir panākt, lai lietā iesaistītie dalībnieki varētu saprast, ka tiesa ir spriedusi taisnīgu tiesu un nav ņēmusi vērā neatbilstošus faktus. Tā piemēram, lietā Hiro Balani v. Spain ECT konstatēja, ka tiesa nav devusi atbildi uz skaidri redzamu būtisku argumentu, turklāt no sprieduma neizriet, ka tiesa šo argumentu būtu noraidījusi. Attiecīgais arguments arī nebija tik acīmredzami nepamatots, lai uz to neatbildētu vispār. Tāpēc izvairīšanās dot atbildi uz šo argumentu radīja konvencijas pārkāpumu.

Ņemot vērā, ka tie fakti, kurus tiesa nav vēlējusies analizēt, Latvijas tiesu spriedumos dažkārt nemaz neparādās, šādu būtisku trūkumu atklāšana bez lietas materiālu izpētes nav iespējama. Lai noskaidrotu, vai tiesa spriedumā atspoguļojusi visus būtiskos faktus, pirmām kārtām jāredz prasības pieteikums (sūdzība), kā arī citi lietas materiāli.

Otrs jautājums, kam autore nav pievērusi uzmanību, bet kas ir problemātisks Latvijas tiesu spriedumu sakarā, ir saistīts ar nenoteiktā tiesību jēdziena piemērošanu un tā satura interpretācijas atspoguļošanu. It īpaši tas sakāms par lietām, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām. Piemēram, tiesa konstatē: „Andrejs B. š.g. 5. maijā ap plkst. 14.00 atradās Saulkrastos Rīgas ielā pie Pēterupes tilta tādā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu”. „Cilvēka cieņa” ir nenoteiktais tiesību jēdziens, ko likumdevējs tuvāk nav izskaidrojis, tas izvērtējams un piepildāms ar saturu, piemērojot to praksē. Konkrētajā gadījumā tiesa neko vairāk nav paskaidrojusi, tālab no sprieduma nerodas pilnīgi nekāda skaidrība, kādā veidā Andrejs B. ir aizskāris cilvēka cieņu. Jāatzīmē, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka nenoteikto tiesību jēdzienu neizskaidrošana tiesas spriedumā rada konvencijas 6. panta pārkāpumu. Piemēram lietā Georgiadis v. Griece tā konstatēja pārkāpumu, jo Grieķijas tiesa nebija precizējusi, ko tā saprot ar terminu „rupja neuzmanība”, ņemot vērā, ka šis termins lietas izlemšanai bija izšķirošs.

Pētījumā otrajā daļā veiktā analīze par tiesas spriedumu kvalitāti ietekmējošiem faktoriem ir vispārīgāka. Būtu vēlama lielāka sasaiste ar pētījuma pirmo daļu. Proti, kaut arī pirmajā daļā dota analīze tikai par spriedumiem, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, pētījuma otrajā daļā netiek aplūkoti jautājumi, kas ietekmējuši un ietekmē tieši administratīvo tiesību attīstību Latvijā. Šajā sakarā jāmin, ka jaunā Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās attiecīgo sfēru varētu būtiski ietekmēt.

Tiesnešu kvalitāte ir kritizējama un autore to pamatoti dara, taču jāatzīmē, ka spriedumu kvalitāte pēdējos gados ir pieaugusi. Šīs recenzijas autorei ir iespējams salīdzināt spriedumus, kas tika taisīti vairāk kā pirms pieciem gadiem ar spriedumiem, kas pieņemti pēdējos gados. Ja pirms pieciem gadiem manā rīcībā nebija neviena sprieduma, kuram nevarētu atrast vairākus nopietnus argumentus tā pamatotai kritikai, tad šobrīd manā personīgajā kolekcija atrodami vairāki spriedumi, kuri, studentu vārdiem runājot, ir „pareizie”. Vērojama arī tendence, ka spriedumi lietās, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, ko taisījuši tiesneši, kuri ir sākuši strādāt salīdzinoši nesen, gan satura, gan formas ziņā ir kvalitatīvāki. Šie tiesneši biežāk piemēro vispārīgos tiesību principus, atsaucas uz tiesu spriedumiem un uz juridisko literatūru. Turklāt tā kā administratīvo lietu spriešanai no 2004. gada 1. februāra ir paredzēti speciāli, pēc jaunām programmām īpaši apmācīti tiesneši (kaut arī autore optimistiski apgalvo, ka tādi jau tiek apmācīti, diemžēl šis process nedaudz kavējas) paredzams, ka spriedumi lietās, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, varētu ievērojami uzlaboties.

Pozitīvi vērtējami autores ieteikumi tiesu spriedumu kvalitātes problēmu novēršanā. Piemēram, autore ir ierosinājusi izstrādāt tiesu spriedumu rakstīšanas vadlīnijas, kuras detalizētāk izskaidrotu spriedumā ietveramo informāciju. Jāpiebilst, ka būtu vēlama arī paraugspriedumu izstrādāšana. Šajā sakarā varētu ieteikt veikt nelielu salīdzinošu pētījumu par tiesas spriedumiem valstīs ar lielāku demokrātijas pieredzi.

Kopumā V.Skujenieces darbs vērtējams kā laba ierosme diskusijām un darbam pie tiesas spriedumu kvalitātes uzlabošanas.