Pētījuma mērķis ir sniegt praktiskas rekomendācijas par pasākumiem, kas nepieciešami, lai Latvija maksimāli izmantotu iespējas, ko sniedz dalība Eiropas savienības (ES) lēmumu pieņemšanas procesā.

Gatavojoties dalībai ES Latvijas institucionālā sistēma līdz šim veica divus uzdevumus – likumdošanas saskaņošanu ar acquis communautaire un administrācijas kapacitātes nostiprināšanu. Pēc iestāšanās ES noteicošs faktors Latvijas nacionālo interešu definēšanai un aizstāvēšanai būs nacionālās administrācijas spēja iesaistīties lēmumu izstrādē un pieņemšanā ES līmenī.

Pētījuma izstrādātāji secina, ka patreiz lēmumu pieņemšanas procedūra Latvijā nenodrošina efektīvu dalību ES, jo tā nav sinhronizēta ar lēmumu pieņemšanas procesiem ES institūcijās, turklāt ir sarežģīta. Tā arī nenodrošina ātru nacionālās pozīcijas koordinēšanu, tādēļ ir nepieciešama viena koordinējošā institūcija, kura spēj efektīvi aizstāvēt nacionālās intereses Eiropas un pasaules mērogā. Daudzās ES dalībvalstīs nacionālās pozīcijas koordinācija tiek uzticēta Ārlietu ministrijai, bet Latvijai pētījuma autori rekomendē divus variantus:

Veidot koordinējošo institūciju kā centralizētu un tieši pakļautu centrālajam valdības aprātam;
Veidot Ārlietu ministrijā kā atsevišķu struktūrvienību.

Abos gadījumos tiek izvērtētas priekšrocības un trūkumi, vienlaicīgi uzsverot, ka izvēlētajai institūcijai nepieciešama pieredze un cilvēku resursiem, kā arī cieša sadarbība ar LR pastāvīgo pārstāvniecību Briselē.

Pētījuma nobeigumā ir apkopoti veicamie pasākumi Latvijas pārstāvniecības nodrošinājumam Eiropas Savienības institūcijās.

Darbā analizētas Eiropas lietas koordinējošās institūcijas trijās no patreizējām ES dalībvalstīm: Beļģijā, Dānijā un Spānijā, izmantojot šo pieredzi rekomendāciju izstrādei.

Latvijas Republikas iekļaušanās Eiropas Savienības institucionālajā sistēmā praktiskie aspekti (Pievienotais failspdf)