Atslēgvārdi:

Lai kaimiņš noticētu 1

Lai pārvarētu „mēs paši nabagi” psiholoģiju, Latvijas attīstības sadarbības NVO strādā ar skolām un izglītības politikas veidotājiem.

Iesaki citiem:

Kādā ikdienišķā darba dienas rītā kāpņu telpas laukumiņā satikās divas kaimiņienes. Viena bija ceļā uz darbu, otra kāpņutelpā vāca parakstus aktīvu pilsoņu ierosinātai petīcijai. Pirmajā acu uzmetienā šajā ainā nav nekā neparasta, taču dažas detaļas to padara zīmīgu. Proti, petīcijas saturs, aktīvās kaimiņienes lakoniskajā izklāstā, bija šāds – „Lai šeit nebrauc iekšā ķīnieši.” Savukārt otrās kaimiņienes darbavieta ir nevalstiskā organizācija, kura strādā attīstības sadarbības jomā un, tātad, viens no tās pamata uzdevumiem ir izpratnes veicināšana par daudzveidību pasaulē. Neparakstīšana draud iedragāt labās kaimiņattiecības, bet parakstīšana draud iedragāt vērtības. Tie, kas strādā attīstības sadarbības (AS) jomā, ar šādām situācijām saskaras bieži, un ne tikai kāpņu laukumiņos – un viens no secinājumiem, pie kā nonākušas vadošās AS NVO, ir šāds - mums vēl daudz jāmācās. Gan „mums” kā nevalstiskajām organizācijām, gan „mums” kā sabiedrībai. Un viens no efektīgākajiem veidiem, kā to darīt, ir attīstības jeb globālā izglītība.

Attīstības sadarbība ir Latvijā relatīvi jauns jēdziens — par tās pirmsākumiem varētu uzskatīt 2004.gadu, kad pirmie Latvijas jaunieši ieguva GLEN (Global Education Network of Young Europeans) stipendiju un devās uz attīstības valstīm. Ap to pašu laiku Latvija – jaunā ES dalībvalsts – formulēja attīstības sadarbību kā vienu no ārpolitikas virzieniem. GLEN jaunieši devās uz Šrilanku, Namībiju un citām valstīm un atgriežoties dalījās ar piedzīvoto, kas krasi atšķīrās no Latvijas ikdienas. Piemēram, toreizējais GLEN Latvijas nodaļas padomes loceklis Jānis Ķirpītis, aizbraucis uz Šrilanku, piedzīvoja karu. "Sēžot nedēļu blokādē bez pārtikas un ūdens es sapratu, kas ir karš. Tās nav tikai apšaudes, mīnu lauki — tā ir arī pilnīgi kavēta attīstība. Bērni neiet uz skolu, uzņēmumi nestrādā, viss apstājas," intervijā politika.lv stāstīja Jānis. GLEN aktīvisti centās drupināt priekšstatu, ka Latvija ir kā viensēta, kas nošķirta no pārējās pasaules, pati cieš no trūkuma un neko daudz nevar citiem piedāvāt. „Mēs visi esam saistīti. Ja citur cilvēki dzīvos labāk, tad arī pie mums būs labāk,” teica Jānis. Un pat, ja Latvijai nav daudz līdzekļu, ko citiem piedāvāt, mums netrūkst ideju un izdomas, kā palīdzēt, un – varbūt tieši tādēļ, ka pašiem rocība ir pieticīga, – mums piemīt laba spēja novērtēt, kas konkrēti palīdzības saņēmējam ir nepieciešams. Un tā nebūt ne vienmēr ir nauda.

Sēžot nedēļu blokādē bez pārtikas un ūdens es sapratu, kas ir karš. Tās nav tikai apšaudes, mīnu lauki — tā ir arī pilnīgi kavēta attīstība.



No AS aizmetņiem līdz šodienai pagājuši gandrīz desmit gadi, bet daudzi no Jāņa un viņa domubiedru minētajiem iesīkstējušajiem priekšstatiem joprojām ir spēkā, iespējams, pat lielākā mērā, nekā toreiz, jo valsts ir piedzīvojusi ekonomisko krīzi. AS lauciņš nevalstiskajā sektorā pa šo laiku ir izaudzis, uzkrājis zināšanas un pieredzi – par spīti tam, ka valsts atbalsts šai jomai ir bijis tuvu nullei. „Latvijā šī joma darbojas pateicoties NVO spējai piesaistīt līdzekļus gan no projektiem, gan no privātā sektora,” saka viena no AS veterānēm, Izglītības attīstības centra (IAC) direktore Iveta Vērse, piemetinot, ka par „īpaši attīstības sadarbībai iezīmētiem” valsts līdzekļiem viņa neko nav dzirdējusi, kaut arī tādiem būtu „noteikti jābūt”. IAC kopā ar jau minēto GLEN, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai (LAPAS) un organizāciju Development Bulb veido AS jomas vadošo četrinieku. Visas minētās NVO nupat noslēgušas kopīgu projektu „NVO kapacitātes stiprināšana attīstības sadarbības un attīstības izglītības politikas veidošanas procesā”, kurš, pārtulkojot no smagnējā birokrātiskā žargona, nozīmē, ka organizācijas mācījās, kā veiksmīgāk pārvarēt „mēs paši nabagi” psiholoģiju gan politikas veidotāju vidū, gan plašākā sabiedrībā.

Par spīti tam, ka valsts atbalsts šai jomai ir bijis tuvu nullei, attīstības sadarbības lauciņš nevalstiskajā sektorā pa šo laiku ir izaudzis, uzkrājis zināšanas un pieredzi.



Vērse uzsver, ka pie izpratnes par daudzveidību un gatavības palīdzēt nav iespējams nonākt, ja netiek ieguldīti līdzekļi izglītībā, ja sabiedrība nav zinoša. Ja indivīdi, kas veido sabiedrību, nesaskata saikni starp to, kas notiek viņu ģimenē, kopienā un valstī, ar to, kas notiek citur, un nejūt mijiedarbību. Tieši tāda ir bijusi „muskuļu audzēšanas” projekta galvenā atziņa, proti, „ja gribam kaut ko mainīt, tad jāsāk ar formālo izglītību,” pretējā gadījumā AS tā arī paliks neko neizsakošs termins. „Piebalga faktors”, proti, Andra Piebalga darbība Eiropas attīstības sadarbības komisāra amatā, protams, palīdzēja šo jēdzienu padarīt mazāk svešādu un biedējošu, taču ar to vien nepietiek.

Ja gribam kaut ko mainīt, jāsāk ar formālo izglītību.



Patlaban IAC strādā pie trīs metodisko programmu izstrādes izglītībai – viena pedagogiem, otra izglītības politikas veidotājiem un trešā skolām. Uzdevums – iestrādāt attīstības izglītību skolas mācību vielā, taču nevis kā mākslīgu priekšmetu, bet gan kā organisku elementu visdažādākajos priekšmetos, ieskaitot, piemēram, mājturību. IAC gan programmu dēvē par globālo izglītību, jo attīstības izglītības nosaukums ir pārāk birokrātisks un biedējošs. IAC strādā ar skolu komandām – četri cilvēki katrā, no kuriem viens ir skolas administrācijas pārstāvis. „Ar vienu skolotāju ilgtspēja pieklibo, vajag komandu,” saka I.Vērse. Un vienmēr komandā būs kāds skeptiķis un kāds, kurš noticēs un aizrausies ar ideju uzreiz. Bet mērķtiecīgi strādājot, notic arī pārējie, un tad „nes ideju tālāk.” I. Vērse atzīst, ka ātru rezultātu šajā darbības jomā nav. Paiet gadi, ja ne gadu desmiti, iekams pārmaiņas uztverē kļūst jūtamas. Kaimiņienei ar petīciju vienkārši vajadzīgs laiks.

Projekts „NVO kapacitātes stiprināšana attīstības sadarbības un attīstības izglītības politikas veidošanas procesā”[ 1 ]. 92,07% no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu. Šis materiāls ir veidots ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild „Izglītības attīstības centrs”

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gatis Ozoliņš

Ritas Rudušas rakstus vienmēr gaidu, lasu ar prieku un dziļu cieņu pret autori. Tie vienmēr skar ļoti nozīmīgas tēmas un problēmas, ir labi argumentēti un literāri baudāmi. Arī šis raksts nav izņēmums. Tomēr gribu to komentēt tieši jēdziena "attīstība" kontekstā un konkrētajā Latvijas situācijā. Šis jēdziens rakstā lietots ļoti abstraktā, no zemes atrautā nozīmē. Tas varbūt atbilst (ir nostiprināts) ES un Andra Piebalga īpašajai misijai. Latvijā šis jēdziens tiek neadekvāti valkāts politisku mērķu, tautas attīstības pārskatu un daudzos citos gadījumos un ir pilnībā Dzaudējis savu zinātniski filozofisko saturu. Daudzviet šo jēdzienu lieto izaugsmes jeb viekārša kvantitatīva pieauguma vietā. Tas izkropļo šo dziļi humāno, dabā un sabiedrībā funkcionējošo procesu. Izsakoties maksimāli īsi - attīstība ir sākotnējā veseluma izvēršanās par sistēmu, par ciklu kurā šis veselums atražojas. Īstā nozīme tam parādās bērna psihisko procesu izmaiņās vecumposmu gaitā. Latvijas izglītības sistēmā tas adekvāti lietots netiek.
Rakstā nav neviena konkrēta piemēra kā tas varētu tikt iestrādāts izglītībā, vēl jo vairāk kokrētā mācību priekšmetā. Ir taču runa tikai par starpvalstu sadarbību, par to kā "diviem nabagiem" atrast kopīgas intereses. Ir taču zināms ka ar attīstības sadarbību globālā nozīmē bieži saprot naudas piešķiršanu nabadzīgaajām valstīm lai tās pirktu donorvalsts preces un neko vairāk. Ar skaisto jēdzienu vienkārši piesedz starptautiskus komerciālus mērķus.
Par izglītības politikas vaidotājiem. Vai Latvijā tādi ir? Nav dzirdēts. Un ja viņi ir bet tikai noslepenoti tad viņiem vēl vispirms jāapgūst daudz vienkāršākas izglītības patiesības kā attīstības jēdziens. Vai IAC atkal nemēģina "pa tiešo" iebāzt bērniem galvās to kas tiem dabiski ar laiku kļūtu saprotams patstāvīgi? Jeb arī sociāla fonda naudas vilinājums ir tik kārdinošs? Kurās klasēs, kurā vecumā to tagad mācīs? Atkal vispār un abstrakti. Katrā ziņā ja skolās bērniem mācītu domāt veselumos un mijattiecībās nevis apgūt "zināšanas, prasmes un attieksmes" tad viņi paši ar laiku saprastu ka labklājība kādā Āftrikas valstī ir devums visai pasaulei. arī mums kas pasauli saprot kā veselumu.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Plates 255x203

Mēs esam kultūra 2 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Svētki bez Klāras 19 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Pēc Jordana 46 Autors:Rita Ruduša