Foto: AFI
Pievienošanās līgums ES ir gandrīz 6000 lappušu garš un ietver sevī vairākus desmitus dokumentu. Kas no tā visa attiecas uz Latviju un kādus iestāšanās nosacījumus šis dokuments paredz?
“Ja valdība jau ir parakstījusi pievienošanās līgumu ES, tad kāda jēga ir referendumam?”, šādu jautājumu uzdod daudzi iedzīvotāji ES tematikai veltītos pasākumos. Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānoskaidro, ko Einara Repšes un Vairas Vīķes – Freibergas parakstītais Latvijas Pievienošanās līgums Eiropas Savienībai nozīmē un kāpēc tas bija jāparaksta pirms septembrī plānotā referenduma.
Kāpēc vajadzīgs līgums?
Līgums par Latvijas pievienošanos ES juridiski nofiksē rezultātus, par ko divus gadus ilgās iestāšanās sarunās vienojusies Latvija un galvenā ES izpildinstitūcija – Eiropas Komisija. Šis līgums nosaka tos noteikumus, kas Latvijai un Eiropas Komisijai būs saistoši, ja valsts pievienosies ES.
Pievienošanās līgumā noteikts, ka desmit līdzšinējās kandidātvalstis kļūst par ES dalībvalstīm tikai tad, ja līdz 2004.gada 1.maijam ir šo līgumu ratificējušas. Ja kāda no kandidātvalstīm līgumu neratificē, tas nestājas spēkā tikai šajā valstī. Tātad līguma atzīšana vai neatzīšana ir tieši atkarīga no tautas balsojuma referendumā.
Ko līgums paredz Latvijai?
Pievienošanās līgums sastāv no vairākām daļām – līguma pamatteksta, pievienošanās akta, 18 pielikumiem, 10 protokoliem un daudzām deklarācijām. Kas tad Latvijai ir svarīgākais šajā gandrīz 6000 lappušu apjomīgajā dokumentā?
Pirmkārt, līgums nosaka, ka Latvija, kļūdama par ES dalībvalsti, iesaistīsies visos lēmumu pieņemšanas līmeņos. Piemēram, Latvija izvirzīs darbam Eiropas Komisijā vienu komisāru, diplomātu un ministru sanāksmēs un balsojumos ES Padomē Latvijai būs 4 balsu svars. Latvijas iedzīvotāji 2004. gada jūnijā vispārējās vēlēšanās uz pieciem gadiem varēs ievēlēt 9 Eiropas Parlamenta deputātus no kopējā skaita, kas nevar pārsniegt 732. Latvijas pārstāvji darbosies arī visās pārējās ES institūcijās.
Otrkārt, līgums nosaka Latvijas un ES finansiālās attiecības. Latvijai trīs gadu laikā pēc pievienošanās ES tās budžetā būs jāiemaksā ap 300 miljoni eiro, savukārt Latvijai būs pieejami ES finansu līdzekļi 1,6 miljardu eiro apmērā[1]. Līgums arī nosaka, kādās nozarēs tiks ieguldīti Eiropas fondu līdzekļi.
Vislielākais Latvijas ieguvums sarunās ar Eiropas Komisiju ir finansiālais atbalsts lauksaimniecības attīstībai. Piemēram, sarunu gaitā lauksamniecības produkcijas kvotas no Eiropas Komisijas sākumpozīcijām palielinājās par 40%. Tā rezultātā piena ražošanas kvota Latvijai tagad ir gandrīz divas reizes lielāka nekā pašreizējie ražošanas apmēri, kā atzīst iestāšanās sarunu vedēji[2].
Treškārt, Pievienošanās līgums paredz atrunas jeb pārejas periodus. Latvijai pavisam ir 32 atrunas, kas ir trešais lielākais skaits pēc Polijas un Maltas. Visvairāk atrunu Latvija ir panākusi vides aizsardzības jomā. ES standartu ieviešana vides aizsardzības jomā ir dārga, un tāpēc Latvijai ekonomiski izdevīgi bija panākt pēc iespējas vairāk pārejas periodu. Latvijai kā vienai no nabadzīgākajām kandidātvalstīm tūlītēja Eiropas standartu ieviešana prasītu pārāk lielus budžeta ieguldījumus.
Latvijai sarunās ar Eiropas Komisiju izdevās arī panākt atkāpi attiecībā uz zvejošanu Rīgas jūras līcī. Aizstāvot vietējo zvejnieku un zvejniekciemu intereses, kā arī domājot ilgtermiņā par zivju resursu kopšanu, ir panākts, ka Rīgas jūras līcī zvejot varēs tikai pamatā ar Latvijas un Igaunijas kuteriem.
Pievienošanās problēmas – līdzfinansējums un informācija
Pievienošanās līguma slēgšana ir procedūra, kas nobeidz sarunas starp Latviju un ES, tāpēc pats līgums nekādas problēmas nerada. Kopumā Latvijas divas galvenās problēmas ES integrācijas procesā ir valsts līdzfinansējuma nodrošināšana projektiem, kam varēs saņemt naudu no ES, un saziņa ar sabiedrību. Ja valsts nespēs nodrošināt līdzfinansējumu, tad solītie Eiropas līdzekļi var iet secen. Savukārt, sabiedrībā esošā nolemtības sajūta, neziņa un bažas par ES ir sekas veidam, kā valdība sarunu laikā informēja sabiedrību – vairāk pievēršot uzmanību tam, cik sarunas ir pabeigtas, cik vēl atliek un vai mēs esam apsteiguši igauņus. Arī masu mediji bieži reproducēja šo valdības preses relīžu formālo informāciju, nevis centās iedziļināties saturā. Tāpēc arī par sarunu rezultātu – Pievienošanās līgumu – pastāv aizdomas, ka valdība it kā ir ignorējusi sabiedrības intereses. Nezināšana rada aizspriedumus. Šāda situācija nākotnē var ierobežot Latvijas spēju, izmantot Eiropas līdzekļus savās interesēs.
____________________
[1] Latvijas Pievienošanās līguma ES anotācija, http://www.am.gov.lv/lv/index.html?id=3811
[2] Intervija ar LR ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku Andri Ķesteri, 17.06.2003.
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.