Foto: Tim O`Brian
ES bija relatīvi viegli rīkoties Gruzijas konflikta apstākļos, jo visas dalībvalstis varēja vienoties par aicinājumu pārtraukt uguni. Taču daudz grūtāk būs definēt, ko ES grib no saviem austrumu kaimiņiem.
Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka ES valstu reakcija uz notikumiem Dienvidosetijā un Gruzijā nav bijusi vienota. Protams, dzīvojot Latvijā, lasot presi latviešu valodā un skatoties vietējo televīziju, varētu padomāt, ka citas valstis vienotā korī nosoda Krievijas rīcību Gruzijā. Augsta ranga amatpersonas no daudzām valstīm, ieskaitot Latvijas premjeru Ivaru Godmani, jau ir pabijušas Tbilisi, tāpēc varētu šķist, ka visa pasaule steidz Gruzijai izteikt atbalstu un sniegt palīdzību. Tomēr, ja kādam šāds priekšstats ir radies, tas ir nedaudz maldīgs.
Raksta pirmajā daļā tiks aplūkotas vairāku ES dalībvalstu nostājas Krievijas-Gruzijas konflikta jautājumā. Šī sadaļa nepieciešama, lai pierādītu, ka Baltijas valstu un Polijas nostājas ir daudz asākas, nekā lielai daļai citu ES dalībvalstu. Savukārt raksta otrajā daļā tiks aplūkota ES līdzšinējā darbība Gruzijas-Krievijas konfliktā ar mērķi izvērtēt, vai ES rīcība ir bijusi savlaicīga un atbilstoša konflikta raksturam un norises gaitai.
Vairākuma viedoklis
Latvijas publiskajā telpā dominējošais viedoklis ir aptuveni šāds (īpaši neiedziļinoties konflikta cēloņos, jo tie ir sarežģīti un ar vēsturi) — Gruzija gribēja ieviest kārtību separātiskajā Dienvidosetijā, Krievijas reakcija uz Gruzijas rīcību ir bijusi neproporcionāla, un apdraudēta ir Gruzijas suverenitāte, ko apliecināja Krievijas karaspēka diezgan ilgstošā klātbūtne šīs valsts teritorijā. Vai šāds skatījums ir vairākumā vai mazākumā ES valstu?
Lai lasītāji nedomātu, ka Baltijas valstis un Polija nosaka toni ES ārpolitikā, piedāvāju pēdējās nedēļas laikā publiskotos dažu ES valstu ārlietu ministru izteikumus. Itālijas ārlietu ministrs Franko Fratini (Frattini) intervijā, atbildot uz jautājumu par Baltijas valstu un Polijas izteikto solidaritāti Gruzijai, saka šādi: “Tā ir nevis Eiropas kopējā, bet gan šo valstu individuālā nostāja. Manuprāt, šādā delikātā situācijā Eiropai vajadzētu būt vienotai. No šādām iniciatīvām vajadzētu izvairīties.”[1] Itālijas ārlietu ministra pozīcija konkrētajā gadījumā ir izvairīga, jo kā gan savādāk varētu izskaidrot F.Fratini sacīto, ka “mēs neesam tie, kuru uzdevums būtu noteikt, kurš ir agresors un kurš – cietušais. Tas tikai vājinātu mūsu pozīcijas.”[2]
Grieķijas ārlietu ministres Doras Bakojanisas (Bakoyannis) 13. augusta paziņojums par konfliktu Dienvidosetijā ir īsts diplomātijas meistardarbs, jo tajā ne reizi nav pieminēta ne Gruzija, ne Krievija. Grieķija izrāda gatavību nosūtīt uz konflikta skarto reģionu humanitāro palīdzību, kā arī palīdzēt finansiāli. Tiesa gan, no paziņojuma var noprast, ka šī palīdzība domāta Dienvidosetijas iedzīvotājiem, kas devušies bēgļu gaitās ziemeļu (lasi – Krievijas) virzienā.[3]
Divu citu nozīmīgu ES dalībvalstu — Francijas un Vācijas — nostāja Gruzijas-Krievijas konflikta jautājumā ir bijusi atšķirīga pēc izrādītās aktivitātes, bet līdzīga pēc satura. Francija šobrīd ir ES prezidējošā valsts, tāpēc tās aktivitāte ir likumsakarīga. Krievijas rīcība padarīja Francijas valstsvīru dzīvi mazliet vieglāku, jo tās karaspēka ilgstošā uzturēšanās Gruzijas teritorijā bija tik kliedzošs šīs valsts suverenitātes pārkāpums, ka kritika par neproporcionālu un situācijai neatbilstošu spēka pielietošanu bija neizbēgama. Arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles (Merkel) brauciens uz Tbilisi pēc tikšanās Sočos ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu liecina par atbalstu Gruzijai (tiesa gan, Vācija ļoti ilgu laiku klusēja), tomēr Francija un Vācija ir valstis, kuru nostāja būtu raksturojama kā “abi vainīgi”, proti, Krievija un Gruzija tiek uzskatītas par līdzvainīgām notiekošajā konfliktā. Uz šo brīdi svārsts ir nosvēries par labu Gruzijai, jo Krievijas reakcija ir bijusi pārmērīgi asa, tomēr ir maz ticams, ka Francija un Vācija vēlētos tālāk saasināt attiecības ar Kremli.
Var secināt, ka Baltijas valstu un Polijas skatījums uz Gruzijas-Krievijas konfliktu iespējams pat nesaskan ar ES valstu vairākuma viedokli. Ak, jā, Lielbritānija ir nodēvējusi Krieviju par agresoru, tomēr citas Rietumeiropas valstis ir bijušas daudz piesardzīgākas.
ES remdenā saliedētība
Jautājums par ES reakcijas uz Gruzijas-Krievijas konfliktu savlaicīgumu un adekvātumu patiesībā ir nedaudz komisks, jo, kā jau ar lielāko daļu norišu, kurās iesaistīta Krievija, ES rīcībā nav daudz, ko tā spētu likt galdā. Protams, par relatīvu ES neveiksmi var uzskatīt tās nespēju kontrolēt Mihaila Saakašvili rīcību. Lai cik ļoti Krievija nerēķinātos ar citu valstu viedokli, tomēr tai vajadzēja formālu iemeslu iebrukumam Gruzijā (kam tā, šķiet, bija labi sagatavojusies). Rodas jautājums — kam tad vēl domāta Eiropas Kaimiņu politika (EKP), ja ne miera un stabilitātes nodrošināšanai ES kaimiņvalstīs? Vai ES neredzēja vai negribēja redzēt, ka Gruzijas prezidentam ar drudžaino mirdzumu acīs varētu neizturēt nervi? Vai aktīvāka ES iesaistīšanās Gruzijā nebūtu sekmējusi mērenāku šīs valsts politiku attiecībā pret separātiskajiem reģioniem?
Ja par ES iespējām novērst konfliktu jau saknē varētu rasties jautājumi, tad par Francijas prezidentūras darbību konflikta gaitā īpašu jautājumu nav. Militāras iesaistīšanās iespēja saprotamu iemeslu dēļ pat nav tikusi izskatīta, bet ES diplomātiskās darbības ir bijušas pietiekami jēgpilnas. Jāatzīst, ES ir paveicies, ka patlaban ir Francijas prezidentūra. Būtu diezgan amizanti vērot, kā šī konflikta noregulēšanā iesaistītos Slovēnija, kas pildīja prezidējošās valsts funkcijas šī gada pirmajā pusē.[4] Francijas iesaistīšanās un salīdzinoši draudzīgās attiecības ar Krieviju ir viens no iemesliem, kas ļāva ES aktīvi rīkoties jau sākot ar konflikta pirmajām dienām, ļaujot panākt sākotnēji uguns pārtraukšanas, bet pēc tam arī pamiera vienošanos. Daudziem gruzīniem no tā pagaidām labuma gan ir visai maz, jo raksta tapšanas brīdī Krievijas armijas vienības vēl atradās Gruzijas teritorijā, tomēr fakts, ka Krieviju ir izdevies pierunāt uz papīru parakstīšanu, ir vērtējams pozitīvi kaut vai tādēļ, ka pamiera nosacījumu nepildīšanas gadījumā var sākt meklēt vainīgos.
Avārijas apstākļos ES veiktās diplomātiskās darbības ir vērtējamas kā veiksmīgas, taču grūtākie pārbaudījumi vēl tikai sekos. Pats galvenais ES izaicinājums ir savu interešu definēšana attiecībā pret savām austrumu kaimiņvalstīm. Ko ES grib no Gruzijas, Moldovas un Ukrainas? Kā ES ir gatava palīdzēt šīm valstīm? Cik lielā mērā ES ir gatava konfliktam ar Krieviju par ietekmi šajās valstīs? Visbeidzot, kāda ir ES vīzija par post-konflikta kārtību Gruzijā? Tieši šie sarežģītie jautājumi noteiks ES rīcības efektivitāti, nevis Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) centieni pārliecināt Dmitriju Medvedevu dot pavēli par karaspēka izvešanu vai atsevišķu līderu solidaritātes braucieni uz Tbilisi. ES bija salīdzinoši vienkārši rīkoties konflikta apstākļos, jo visas dalībvalstis varēja vienoties par aicinājumu pārtraukt uguni un izvest karaspēku no Gruzijas.
Divi ārpolitiskie izaicinājumi
Gribētos nedaudz pakavēties pie diviem izaicinājumiem ES ārpolitikai. Pirmkārt, kāda būs ES politika attiecībā pret austrumu kaimiņiem? Jautājums ir par to, vai ES iesaistīšanās EKP austrumu valstīs pieaugs vai samazināsies. Tā nozīmi apzinās arī ES valstis, par ko liecina nesenā Vācijas iniciatīva noorganizēt augsta līmeņa konferenci, kuras centrā atrastos ar Gruziju un citām ES austrumu kaimiņvalstīm saistītie jautājumi.[5] Ir sagaidāms, ka ES būs gatava sniegt atbalstu Gruzijas rekonstrukcijai, tomēr nav zināms, cik nozīmīgs tas varētu būt. Tāpat ES ir paudusi gatavību sūtīt novērotājus (pagaidām nav īsti skaidrs, kāds varētu būt šo cilvēku statuss un pilnvaras) uz abiem separātiskajiem reģioniem, tomēr tas ir atkarīgs no Krievijas piekrišanas. Visai plaši ir izskanējis viedoklis, ka lielākā kļūda, ko Rietumvalstis varētu pieļaut, ir NATO (un perspektīvā arī ES) paplašināšanas atlikšana uz nenoteiktu laiku.[6] Citiem vārdiem sakot, ES vajadzētu pavērt durvis savām kaimiņvalstīm nedaudz plašāk. Raksta autors šim viedoklim pievienojas ar nosacījumu, ka Gruzija vairs neveic līdzīga rakstura vienpusējas darbības attiecībā pret separātiskajiem reģioniem.
Otrkārt, kāda būs ES politika attiecībā pret Krieviju? Šis ir milzīgs izaicinājums, jo patlaban ES attiecībās ar Krieviju nav vienota. Ja domājam par ES rīcībā esošajām sankcijām, kas varētu tikt pielietotas attiecībā pret Krieviju, tās izskatās diezgan iespaidīgi — sākot ar jaunā partnerības un sadarbības līguma sarunu pārtraukšanu līdz pat Krievijas pilsoņu ceļošanas ierobežojumiem un iespējams pat ekonomiskām sankcijām. Pagaidām sankciju ieviešanas iespēja ir atlikta līdz septembra sākumam (ja neskaita dažu kopīgu militāro mācību atcelšanu). Vai sankciju ieviešana ir vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no skatījuma uz Krievijas rīcību. Ja būtu skaidri zināms, ka Krievija izvedīs savu karaspēku no Gruzijas un vairs neveiks līdzīga rakstura provokācijas ne pret Gruziju, ne pret kādu citu valsti, tad sankciju ieviešana pat nebūtu nepieciešama. Taču cik daudzi Eiropā vēl tic, ka šī bija pēdējā Krievijas agresija? Ja pieņemam, ka konflikts Gruzijā ir tikai kārtējais (un ne pēdējais) posms garā notikumu ķēdē, tad kļūst skaidrs, ka attiecības starp Krieviju un tās rietumu partneriem arī turpmāk pasliktināsies. Protams, Rietumeiropā vēl joprojām ir pietiekami daudz valstu, kas aiz kokiem neredz mežu, taču liela daļa politikas analītiķu (piem., Edvards Lūkass, Zbigņevs Bžežinskis) uzskata, ka notikumi Gruzijā iezīmē lūzumu attiecībās ar Krieviju, tāpēc kādā brīdī sankciju ieviešana būs neizbēgama.
Attiecības starp Rietumiem un Krieviju, visticamāk, pasliktināsies, un jautājums par to, vai tas tiks dēvēts par jauno auksto karu vai kā citādi, pat nav īpaši svarīgs. Galu galā, jautājums taču ir par saturu, nevis par formu.
_______________________
[1] Patiesībā Itālijas ārlietu ministra teiktais ir vēl asāks. Claudio Rizza, Interview with Minister Frattini: “This is how we convinced the Russians and dampened Washington’s wrath”, Il Messaggero, Rome 14 August 2008;
[2] Turpat.
[3] Statement of Foreign Minister Ms. Dora Bakoyannis following the extraordinary General Affairs and External Relations Council on the Caucasus crisis. Athens, 13 August 2008; http://www.mfa.gr/www.mfa.gr/Articles/en-US/13082008_KL1835.htm
[4] Francijas prezidents Nikolā Sarkozī ir izteicies, ka Krievijas-Gruzijas konflikta gadījumā būtu bijis labāk, ja būtu spēkā “pusdzīvajā” Lisabonas līgumā ietvertie nosacījumi attiecībā uz ārpolitiku. Honor Mahony, “Lisbon treaty would have helped in Georgia crisis, says Franc”,. euobserver.com, 18.08.2008. http://euobserver.com/9/26613/?rk=1
[5] Honor Mahony, “Germany calls for EU neighbours meeting on Georgia”, euobserver.com, 19.08.2008. http://euobserver.com/9/26616/?rk=1
[6] Šāds viedoklis pausts The Economist, August 16th-22nd 2008.
Projekts ‘Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi’ tiek realizēts ar valsts aģentūras “Eiropas Savienības informācijas aģentūra” atbalstu.
Abkhazia and South Ossetia: heart of conflict, key to solution