Foto: A. Jansons
KNAB var būt kā medikaments, kas no ārpuses mēģina cīnīties ar vīrusiem organismā, vai arī kā imūnsistēma, kas neļauj organismam saslimt. Rūpīgi jāizsver, cik lietderīgi ir likuma grozījumi, kas pasludina KNAB par neatkarīgu valsts iestādi.
Pēdējā laikā Saeimas un valdības gaiteņos virmo diskusijas par tā saucamo drošības jeb uzraudzības iestāžu statusu un vietu valsts iekārtā. Šo diskusiju rezultātā pagājušā gada oktobrī Satversmes aizsardzības birojs, kas līdz tam bija Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts drošības iestāde, nonāca Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Pamatojums – statusa noteikšana atbilstoši Satversmei un Valsts pārvaldes iekārtas likumam. Šobrīd diskusijas turpinās par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja juridisko statusu, par ko vēlos izteikt vērtējumu šajā rakstā.
Satversmes 58.pants noteic, ka “Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”. Šo Satversmes pantu savā judikatūrā ir interpretējusi Satversmes tiesa, atzīstot, ka, “izanalizējot Satversmes sapulces stenogrammas, kā arī 1925.gada Ministru kabineta iekārtas likumu un 1928.gada Ministriju iekārtas likumu, redzams, ka likumdevēja griba bijusi apvienot visu pārvaldes sistēmu, nedalot tās institūcijas padotības pakāpēs vai līmeņos. “Ministru kabinets ir vienīgais aktīvais augstākais izpildu varas orgāns, caur ko tiek nodibināta izpildu varas vienība valstī”[1]. Pašreizējā valsts pārvaldes institucionālās sistēmas struktūra ir izmainījusies, […] Tomēr Satversmes 58.panta nozīme palikusi nemainīga – apvienot visas valsts institūcijas, kas veic publiskās varas funkcijas, vienā kopīgā Ministru kabinetam padotā jeb pakļautā sistēmā.”[2].
Valsts pārvaldes iekārtas likums Saeimā tika pieņemts 2002. gada jūnijā. Līdz likuma spēkā stāšanās brīdim valsts pārvaldes iekārtu reglamentējošie tiesību akti valsts pārvaldi bija padarījuši nepamatoti sarežģītu un necaurskatāmu. Likumprojekts tika radīts, lai sakārtotu valsts iestāžu sistēmu, skaidri definējot to statusu, atšķirības starp dažāda veida padotības formām, sadarbību valsts pārvaldē, ieviestu vienotus demokrātiskai valstij raksturīgus principus, kas noteiktu valsts pārvaldes iestāžu darbību un nodrošinātu efektīvu valsts funkciju izpildi. Likums skaidri ietver Satversmes 58. pantā nostiprināto principu, ka valsts pārvalde sakārtota vienotā hierarhiskā sistēmā, neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas.[3] Pamatojums šai tiesību normai ir meklējams arī Latvijas Republikas Satversmē, kuras 1.pantā ir noteikts: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. No tā izriet virkne tiesiskas valsts principu, arī varas dalīšanas princips, kurš nosaka valsts varas dalījumu trīs valsts varas atzaros: likumdevēja varā, izpildvarā un tiesu varā, kas atrodas savstarpējā līdzsvarā un viena otru kontrolē.
Pašlaik Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) atbilstoši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 2.pantam ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas pilda šajā likumā noteiktās funkcijas korupcijas novēršanā un apkarošanā, kā arī politisko organizāciju (partiju) un to apvienību finansēšanas noteikumu izpildes kontrolē.
2004. gada 11. novembrī Saeimā otrajā lasījumā ir pieņemts likumprojekts “Grozījumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā”. Ar likumprojektu paredzēts grozīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 2.pantu un noteikt, ka “Birojs ir neatkarīga valsts iestāde, kas pilda šajā likumā noteiktās funkcijas korupcijas novēršanā un apkarošanā, kā arī politisko organizāciju (partiju) un to apvienību finansēšanas noteikumu izpildes kontrolē. Juridiskām un fiziskām personām aizliegts iejaukties biroja darbībā.”
Ievērojot to, ka grozījumi maina KNAB juridisko statusu, ir izvērtējams, cik un kā šādas izmaiņas ietekmēs izveidoto tiesisko sistēmu, tai skaitā valsts pārvaldes uzbūvi un valsts funkciju īstenošanas mehānismus. Pamatojoties uz iepriekš minēto, vēlos norādīt, ka šie grozījumi būs konstitucionāli tikai pēc attiecīgu izmaiņu izdarīšanas Latvijas Republikas Satversmē un Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Līdz ar to likumprojekta nepieciešamība ir ļoti rūpīgi izsverama.
Piekrītu, ka tā saucamās uzraudzības iestādes nav tipiskas valsts pārvaldes iestādes, tomēr tās nekādā gadījumā nav iekļaujamas ne likumdošanas, ne tiesu atzarā. Tā kā uzraudzības iestādes inspicē darbu citās valsts pārvaldes iestādēs, pirmajā brīdī šķiet, ka tikai neatkarīga iestāde šo uzdevumu var veikt pilnvērtīgi, nebaidoties no ietekmēšanas. Tomēr jāatceras, ka varas dalīšana trijos atzaros ir vēsturiski sevi attaisnojusi. Līdz ar to, uzraudzības iestādēm ir jāatrod loģiska vieta valsts pārvaldes sistēmā, izvairoties no drošības iestāžu sakoncentrēšanas kādas vienas ministrijas ietvaros. Jāatceras, ka iestādes patstāvību lēmumu pieņemšanā, nenodrošina tikai tās institucionālā padotības forma, bet arī vadības apstiprināšanas un nominēšanas kārtība, lēmumu tiesiskuma pārbaudes kārtība un citi apsvērumi.
KNAB var būt kā medikaments, kas nāk no ārpuses un mēģina cīnīties ar vīrusiem organismā. Taču KNAB varbūt arī kā imūnsistēma, kas organisma iekšienē meklē un iznīcina mikrobus un neļauj organismam saslimt. Kā zināms, stipra imūnsistēma ir daudz vērtīgāka par ķīmiskiem medikamentiem
________________
[1] K.Dišlers. Raksti par Latvijas Republikas Satversmi. Va/s “TNA”, Rīga, 1998, 26.lpp.
[2] Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija spriedums lietā Nr. 04-03 (99), Latvijas Vēstnesis, 14.07.1999.
[3] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pants