Kam izdevīga tāda mediju realitāte? 6

Ja divas informācijas telpas un divas kopienas būtu atšķirīgas tikai valodas, kultūras, mentalitātes ziņā, es par to nesatrauktos. Bet robežas iezīmē politiskās un ideoloģiskās atšķirības, valsts attīstības nākotnes redzējums.

Iesaki citiem:
Pagalesdeg 255x203
Foto:A. Jansons

Latvijas latviešu un krievu valodā rakstošo preses izdevumu satura analīzes vairākkārt apliecinājušas – etniski stereotipi un rasistiski aizspriedumi tajos sastopami ļoti reti. Latviešu un krievu pretnostatījums ir ideoloģisks, politisks.

Jau pēdējo Saeimas vēlēšanu periodā veiktā preses analīze[1] un laika posms pēc tam parādīja, ka nacionālo jautājumu tematika pamazām izzūd no lielāko latviešu nacionālo laikrakstu lappusēm. Publiskajā diskursā[2] parādījās apjomīgi materiāli, kuros analizēti nacionālisma, multikulturālisma jēdzieni, tiek dekonstruēta identitātes nolemtības ideja, parādot, ka tā var būt saistīta ar brīvu izvēli, ka cilvēkam var būt vairākas identitātes.

Savukārt krievu presē parādījās divas tendences - krievvalodīgo iedzīvotāju konsolidācijas fāze („tagad sākusies mūsu atmoda”, aktīva cīņa pret izglītības reformu) un skaidri izteikta atšķirību nostiprināšanās, kas vairs neļauj krievu dienas laikrakstus analizēt kā vienu veselumu. „Vesti Sevodņa” orientēts uz nepilsoņiem un nesamierināmiem, uz sociālistisku ideju orientētiem vecākās paaudzes pilsoņiem, konstruē nostalģiskas padomju cilvēka vai pat impēriskās cariskās Krievijas identitātes. Diskursā dominē ironija par valsti un prezidenti, skats no Krievijas, ideja – jo sliktāk, jo labāk. Čas orientējas uz jaunāku auditoriju, PCTVL atbalstītājiem, pilsoņiem. Materiāli, kas neskar galveno cīņas tematiku, ir racionālāki un mērenāki. Jaunās paaudzes žurnālistu materiāli krietni atšķiras no emocionālajiem komentāriem, piemēram, rubrikā „Faksimile”. Telegrāfā atrodama konstruktīva visu politisko spēku analīze un kritika ar izteiktākām simpātijām pret PCTVL. Interese par Krieviju ir, taču pārsvarā tā ir ārvalsts.

Kas medijos mainījies pēc metamorfozēm ar PCTVL un ES balsojuma, ko tie vēsta nedēļās ap valsts svētkiem?

Šķiet, ka tieši TV ekrānā vērojamais vislabāk demonstrē izmaiņas, ko neitrāls iebraucējs rezumējis sekojoši: „Latvieši vairs tik izmisīgi nedusmojas uz krieviem un krievi vairs tik izmisīgi par visu neapvainojas”[3]. TV raidījumos viss gandrīz kā dzīvē: cilvēki runā abās valodās un saprot viens otru, brīžiem pastāv uz savas valodas lietojumu, tad viņa teikto kāds iztulko. Krievu auditorijai domātos raidījumos piedalās arī latvieši (spriežot pēc akcenta) un otrādi, latviešu programmu veidošanā piedalās arī krievu korespondenti. Ap ugunskuru sēž latviešu un krievu makšķernieki un saprotas krieviski.

Bez ļoti īsajām ziņām beidzot parādījies informatīvi analītisks raidījums krievu auditorijai par Latviju - Strana LV, kur krievu žurnālisti stāsta gan par norisēm Latvijā, gan iepazīstina ar O. Vācieti viņa jubilejā.

J.Peters tiešraidē atbild uz žurnālista jautājumiem un aizkaitinātu skatītāju zvaniem par LTF nodevību, nepiešķirot pilsonību. Valsts svētku priekšvakarā Nedēļas apskata interaktīvais balsojums vēsta – 40 procentiem zvanītāju „tie nav mani svētki”.

Raidījumā Process jaunās paaudzes žurnālisti „salaiž matos” vecos nesamierināmos cīnītājus un mazliet ironiski distancēti vēro, kā nu viss vārās. Vai ES aizstāvēs krievvalodīgo tiesības? Vai atjaunot kompartiju ir laba vai absurda ideja? Šo tēmu „Procesiem” esot labi reitingi. Tikai apkārt klīstošā puskailā Temīda izskatās tāda nenopietna, uzpērkama un nepavisam ne akla, bet gan ļoti ieinteresēta rezultātā. Nelīdzvērtīgās cīņas iznākumu nosaka gan uzaicināto izvēle, gan dažu potenciālo „pušu” – ierēdņu vai ministru – saprotama, bet nepiedodama atteikšanās nākt uz „tādu” raidījumu un iesaistīties šajā spēlē.

Politiķu argumenti gan sen jau zināmi. Tāpēc starp „parastajiem” cilvēkiem sāktā diskusija varētu kļūt par nozīmīgāko un interesantāko raidījuma daļu. Taču vētrainos strīdus režisors drīz vien pārvērš skaņu kakofonijā. Pie vārda tikt pamanās vien paši aktīvākie. Piemēram, bijusī padomju milice naivā šovinismā stāsta par agrākajiem labajiem laikiem – visi sapratuši un runājuši krieviski. Nekādu problēmu. Ja tomēr gadījies kāds, kas nesaprot, viņam jautājums tiesas procesā iztulkots. Pati latviešu valodu saprotot, bet runāt gan neprotot.

Skatā no malas L. Fedosejevs var izskatīties tik mērens un lietišķs, tikai pateicoties abu informācijas telpu zināmai nošķirtībai, tam, ka raidījuma publika nelasa Fedosejeva komentārus par lingvistisko genocīdu un Latviju kā briesmīgo, 50.-60.gadu DĀR aparteīda līdzinieci, par to, ka ļaudis šeit izmirst „ātrāk nekā Staļina Gulagā”[4].

Jā, presē viss ir asāk, reljefāk un nopietnāk.

Diena turpina realizēt interesantu projektu: laikrakstam nepierastā stilā raksta A. Šabanovs – par sociālo integrāciju, par latviešiem un krieviem, par notikumiem un vidi, kurā latviešu žurnālisti iekļūst retāk.

NRA kopš vēlēšanu kampaņas laika demonstrē sociālu, sociāldemokrātisku orientāciju, konstruktīvi kritizējot liberālās valdības politiku, iestājoties par darba ņēmēju interesēm. Rīgas domnieks Giļmans, kurš kādreiz solīja ar žurnālistiem runāt tikai krieviski, te latviski raksta par dažu represēto grupu sociālajiem atvieglojumiem un citu neaizsargātību pret valsts birokrātisko aparātu.

LA nacionālā orientācija kļuvusi mērenāka. Tā „uzrauga” krievu laikrakstus, mazliet greizsirdīgi apraksta krievu korespondentes (kas sagrozīja NATO parlamentārās asamblejas vizītes atspoguļojumu) mācības ārzemēs, kritiski uzteic par nepareizo ziņu atsaukumu.

Latviešu avīzēs precīzi un pilnīgi ziņots par asajām reakcijām uz Bekasova atsaukšanu no Eiropas Parlamenta un Dobeļa skaidrojuma vēstuli. Trūkst komentāru un jautājumu. Kuri galu galā atbildīgi par tieši šī cilvēka izvirzīšanu? Kāpēc pirms balsojuma nav noskaidrots, ka atsaukšana nav iespējama?

Telegrāfs mīļi sveic valsts svētkos. Arī Čakstes pieminekļa atklāšana Jelgavā tiek pieminēta.

Ļoti dažādas ir Čas publikācijas. Te redzam gan indīgos “Faksimiles” komentārus, minoritātes vietā piedāvāto apzīmējumu „krievu lingvistiskā kopiena”, viedokli, ka latvieši krievus uzskata par otršķirīgiem pilsoņiem, neparlamentāru cīņas metožu apspriešanu, gan arī aizkustinošu materiālu par bērnudārzu, kurā māca latviešu valodu un dzimtenes mīlestību. Blakus fotogrāfijai ar jauniešiem latviešu tautas tērpos citi soļo krekliņos, kas demonstrē aizstāvību krievu valodai.

Biju domājusi, ka N. Kabanovs, iekļuvis Saeimā, turēsies pie vienas profesijas. Nē, VS joprojām publicē viņa parakstītus materiālus. Deputāta statuss nav identificēts. Neizprotams, kādā lomā tad viņš uzstājas. Labi gan būtu, ja katram deputātam būtu sava avīze, kur paust savu un partijas viedokli!

Agrāk krievu avīzes analizēja katru prezidentes publisko uzrunu frāzi, meklējot mājienus uz saskaņu vai apliecinājumu atgrūšanai. Šogad žurnālisti savus lasītājus nav iepazīstinājuši pat ar tiem prezidentes runas fragmentiem, kuri viņiem tieši adresēti. Protams, vairāk ziņu vērta var likties I. Ūdres kritiskā uzstāšanās, kas arī samērā pilnīgi citēta. Vai arī balles tērpi prezidentes pieņemšanā.

VS pat īsu ziņu nespēj pasniegt bez ironijas un nicinošas attieksmes[5]. Materiālā par notikumiem Lietuvā nav minēta valstsvīru iespējamā saistība ar Krievijas noziedzīgajām aprindām vai Krievijas kapitāla ieplūšana stratēģiskos Lietuvas valsts sektoros, bet pieminētas vien “ārvalstu noziedzīgas aprindas”.

Pirmsvētku preses diskursā diemžēl saskatāma nicinoša attieksme pret valsti kopumā. Tā vietā, lai kritizētu idejas, diemžēl tiek publiski izsmietas to izteicēju fiziskās īpatnības (apzīmējumi Zaļo un zemnieku savienībai un I. Ūdrei dažos Dienas komentāros; VS žurnālistei netīkami politiķi ir Lāčplēša un hobita krustojumi, krupji; nacionālradikāļi - „otmorozki”). Lāčplēša dienas svētku reportāžā VS, aprakstot ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, nevar atturēties no amatpersonas mugurkaula īpatnību komentēšanas un frivoli ironiska toņa („VVF ar savu VIP tusovku”, „liesmainās sēru runas”[6]).

Kopumā tomēr var teikt, ka abu valodu laikrakstos parādās arvien vairāk sociāli ekonomisku un vispārdemokrātisku tēmu, kuru atspoguļojums liecina, ka izpratne par to svarīgumu abu valodu laikrakstos ir līdzīga – sociālā politika, veselības aizsardzība, valsts piedāvāti žurnālistu ētikas noteikumi kā drauds brīvībai, Bekasova – Dobeļa „lieta” kā politiska kļūda un Saeimas „demokrātiskuma” rādītājs.

Abu valodu presē joprojām vērojams vienkāršā vidusšķiras darbinieka, masu profesiju pārstāvja hronisks trūkums (izņemot ielu intervijas, dažus materiālus par zemniekiem laukos, vienkāršo cilvēku dzīves stāsti – cīņa ar Latvijas ierēdņiem krievu presē). Negribētos īsti piekrist[7], ka latviešu presē nav „vienkāršo” nelatviešu karjeras stāstu. Ievā, Unā, Sestdienā parādās cittautietes - dziednieces, biznesa sievietes, pārdevējas. Citādais un interese vai rūpes par to parādās kā čigānu ģimenes demonstrētie tērpi, intervija ar bērnu Eirovīzijas Latvijas pārstāvja ģimeni, draugiem un līdzjutējiem, informācija par skiču projektu ebreju vidusskolai. Taču latviešu presē neatradu nopietnas intervijas ar parastiem krievu cilvēkiem par to, kas viņus satrauc izglītības reformā (par to runā ierēdņu, ekspertu līmenī), par politiskām izvēlēm, par dzimtenes vai tēvzemes izjūtu.

Joprojām sastopamas tēmas un mīti, kas atkārtoti parādās presē un uztur spriedzi, neiecietību vai norāda uz neizdiskutētiem jautājumiem – attieksme pret okupāciju, liels/mazs dihotomija valstu un tautu vērtējumā, daudzskaitlīgas tautas nespēja pieņemt minoritātes apzīmējumu, otrās šķiras cilvēku izjūtas kultivēšana („kā teica Pliners, viņiem nevajag, lai mēs zinātu valodu, viņiem vajag, lai mēs zinātu savu vietu”[8], „jums nepienākas un ar to jums jādzīvo”, „krievu nacionālais pazemojums Baltijā”[9]), savstarpējas uzticēšanās problēma. Jo vairāk publiskajā diskursā tiek uzsvērts, ka aiz Latvijas krievvalodīgiem iedzīvotājiem stāv Krievija[10], jo vairāk latviešos tiek sēta neuzticība šai iedzīvotāju daļai un draudzīgu attiecību iespējai ar lielo kaimiņu.

Lasītājam rodas loģisks jautājums – kāpēc dzīvot tik sliktā valstī, ir taču iespējams aizbraukt. Stop, neturpināšu – skaidri redzams, kā medijos tiek konstruēts un uzturēts aizvainojums un dusmas. No abām pusēm. Tad es salīdzinu trīs lietas:

1. Realitāti, kas ir man apkārt. Vismaz trīs valodu izmantojums augstskolu vidē, jauno speciālistu (ar dzimto valodu – krievu) iesaistīšanās ministriju darbā; vismaz saprašana, ja ne atbildēšana latviski apkalpošanas sfērā; krievu režisoru iestudējumi Dailē un JRT, krievu reportiera ārzemju ziņu sižeti latviešu un krievu ziņu raidījumiem, latviski runājošs libāniešu ārsts Stradiņa slimnīcā.

2. Problēmas, kuru apspriešana publiskajā telpā man liekas patlaban aktuāla - Latvijas ekonomiskās attīstības stratēģija, ES finansējuma izmantošana, ekonomiskās un politiskās patstāvības saglabāšana uz Lietuvas notikumu fona, sociālā integrācija, veselības aizsardzības sistēmas sabrukuma apturēšana, pilsoniskas sabiedrības veidošana, kurā cilvēki uzraudzītu varu, lai tās politika kļūtu vairāk sociāli orientēta.

3. Un preses konstruēto realitātes ainu un piedāvātos uztveres rāmjus.

Secinājums ir skaidrs. Man, lasītājam, šos strīdus un mītus pamet kā kaulu, lai es to graužot un uzbudinoties, nedomātu par citām lietām. Lai es neuzdotu nepatīkamus jautājumus par rupja un netālredzīga politiķa atbildību smagu politisku kļūdu gadījumā vai par valsts nozagšanu. Lai krievu vēlētājs nekad nebalsotu par centriski vai mēreni liberālu partiju (vai tiešām krievu biznesmeņi balso arī par sociālismu?), lai latviešu vēlētājs nedomātu ieklausīties kādās sociāldemokrātu idejās un nesadzirdētu racionālas domas tikai tāpēc, ka tās izteicis, piemēram, TSP biedrs pēdējā kongresā.

Ja divas informācijas telpas (ne kā istabas, bet kā atmosfēras frontes) un divas kopienas būtu atšķirīgas tikai valodas, kultūras, mentalitātes ziņā, es par to nesatrauktos. Bet robežas iezīmē politiskās un ideoloģiskās atšķirības, valsts attīstības nākotnes redzējums. Un augsta spiediena atmosfēras frontes ietekme no Austrumiem. Šādā divkopienu valstī es negribētu dzīvot, jo tādā nav paredzama saskaņa un stabilitāte.

Tāpēc es gribu, lai dzimtā valoda automātiski nešķirotu pa partijām. Lai mani nesanaido ar citiem. Lai es kā pilsonis nejustos citas, ne pārāk draudzīgas, bet uzstājīgas un politiskās spēlēs rūdītas valsts atbalstītāju ielenkumā. Lai savas problēmas risinātu mēs paši publiskā dialogā medijos. Vai šāda mediju realitāte ir iespējama?


_________________

[1] Skat. Kruks S., Šulmane I. Pilsoniskās sabiedrības attīstība un sabiedrības integrācija. Rīga: Komunikācijas studiju nodaļa, 2002

[2] piemēram, laikraksta “Diena” kultūras lappušu lielie materiāli

[3] intervija ar P.Vailu, Čas, 2003.g. 14. nov.

[4] Čas, 2003.g.14. nov.

[5] „Ar trešo piegājienu dziesmu svētki iekļauti pasaules kultūras mantojuma sarakstā...”

[6] VS, 2003.g. 12. nov.

[7] A. Svece. Informācijas divistabu dzīvoklis. www.politika .lv 11.11 3003

[8] VS 2003.g. 13. nov.

[9] Čas, 2003.g.14. nov.

[10] Īpaši interneta diskusijās, piemēram, A.Šabanova rakstā “Vai no Latvijas valsts var nākt kas labs? Motīvi naturalizācijai” portālā politika.lv


Šī publikācija ir tapusi projekta "Mazākumtautību balsis vienotā informācijas telpā" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un Sabiedrības integrācijas fonds nav atbildīgs par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu un tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

karmena 10.12.2003 09:59
Rakstā nav pieminēti preses izdevumi, kas veiksmīgi raksta par dažādu tautību jauniešu integrāciju Latvijā. Labs piemērs ir Lauku avīzes pielikuma "Mājas viesis" sadaļa Mēs, par jauniešiem - arī krievvalodīgiem. Labs piemērs ir arī daudzas skolas, piemērām Rīgas Kultūru vidusskola, kur krievvalodīgie bērni mācās ne tikai latviski, bet arī citās valodās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Anthea 02.12.2003 14:57
Diemžēl ļoti subjektīvs raksts ar samēra neinteresantiem secinājumiem. Nu kurš vēl nezināja, ka pastāv zināmas atšķirības starp krieviski un latviski rakstošo avīžu saturu. Daudz interesantāk būtu paskatīties uz to, kas šīz avīzes vieno. Un tas ir viens konkrēts diskurss - "mums ir mūsu tautas identitāte, tā ir svarīga un apdraudēta". Vienalga, kurā vietā likt plusus un minusus (slikti latvieši, labi krievi, vai otrādi) - pats diskurss paliek nemainīgs. Kamēr sabiedrība neiziet ārpus šiem ramjiem, nevar gaidīt konstruktīvu risinājumu sabiedrības integrācijai. Bet diskurss tiek atražots. Autore neatbild uz sava raksta jautājumu: kam tas ir izdevīgi?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rozo 28.11.2003 15:16
Kopienas ir samierināmas. Jo tām nav patiesi antagonistisku interešu. Ja kādam latviešu valoda kā Latvijas Republikas vienīgā valsts valoda (vismaz tuvākajos 10 gados) nav pieņemama, sk. iepriekšējos komentārus. Bet tādu patiesībā ir pat ļoti maz. Nesamierināmība kā tāda un attiecīgi arī tās izpausmes pamatā tiek uzturēta mākslīgi, un maldās tie, kas domā, ka par to rūpējas tikai Austrumos. Jebkurš konflikts politikā var tikt un tiek plaši izmantots uzmanības novēršanai no citiem jautājumiem, un tas nepavisam neattiecas tikai uz Krievijas politiku. Iestāšanās ES jau ir aktivizējusi naturalizāciju, un iemesli tiek minēti visdažādākie, izņemot patieso. Jo iestāšanās ES ir ļoti slikta zīme tiem, kuri bija cerējuši, ka "Krievija neaizmirsīs" (un dziļi dvēselē - "mūsējie atgriezīsies"). Viņi ir zaudējuši, un tā nav patīkama sajūta. Viņi lasa avīzes - briesmu lietas! Viņiem gan personīgi tā nav gadījies, bet ja jau "mūsējie" raksta!? Lielākā daļa saprot, kurai pusei tuvāk tā taisnība atrodas, bet kurš gan vēlas būt nodevējs un izstumtais? Kad Daugavpils apkaimē NATO ietvaros izvietos kādu glītu karabāzīti, apskaidrība par "mūsējo atgriešanos" ieradīsies, un mēs iegūsim krietnu pulciņu Latvijas valsts "patriotu", un naturalizācija par prieku ES ies vaļā. Arī es priecāšos, jo ES iekšējais darba tirgus labprāt pieņems darbaspēku, kura vidējā kvalifikācija un arī darbaprieks noteikti ir augstāki kā vārdā neminētu dienvidzemju strādniekiem, kurus pašlaik importē ES. Un vēl. Ja es būtu Latvijas krievs, man būtu šausmīgs kauns par to, kas un kā mani pārstāv. Nepavisam nedomāju, ka viņi to nesaprot. Izskaidrojums acīmredzot jāmeklē faktā, ka sevi (un savu tautu) cienoši krievi nevēlas šajā kompānijā atrasties. Varbūt arī nav vēlami. Un salīdzinājumā ar latviešiem viņiem faktiski ir ļoti ierobežotas iespējas šajā pārstāvībā kaut ko mainīt - nav jau variantu. Un kamēr vēl kvēl cerība, par citu variantu viņi negrib domāt. Es ceru, ka drīz nāksies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 28.11.2003 12:19
Kāpēc krievi nicina latviešus? Bet kāpēc kronētie zagļi nicina ogļračus? Atbildes uz abiem jautājumiem ir vienādas. Godīgi sakot, man vieglāk ir iztēloties kronēto zagli stumjam vagoneti ogļraktuvē nekā latvijcu akceptējam latviešu valodu par lingua franca Latvijā.

Samierināšanās? Tā būs, bet tikai tad, kad pretējā puse būs forsējusi Zilupi. Tautai, kurai savulaik Dņepra un Elba nav bijis nekāds šķērslis, nudien nevajadzētu baidīties no Zilupes forsēšanas! :-) Ko? Viņi saka - tas nekad nenotikšot? Bet franči mēdz teikt: nekad nesaki 'nekad'.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

alsvis 27.11.2003 10:22
Piekrītu, ka nekāda samierināšanās nebūs. Patiesībā, tāda nemaz nav vajadzīga - vismaz tādā modelī, kāds tas patreiz ir Latvijā. Latviešu un krievvalodīgo okupantu draudzība iespējama tikai pēc tam, kad okupanti zaduējuši savu noziedznieka statusu, bet tas iespējams tikai tad, kad viņi būs aizvākušies no Latvijas. Tātad tikai tad, kad būs veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija.

Starp citu, par visām šīm tēmām ļoti labi un izsmeļoši raksta laikraksts "DDD", kuru tagad var arī abonēt visās pasta nodaļās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Verners 26.11.2003 10:12
Krievu un latviešu kopienas ir divas nesamierināmas mūsu valsts sabiedrībs daļas starp kurām, manu prāt, tuvākajās paaudzēs nekāda samierināšanās nav gaidāma, jo krieviem tad nāktos aizmirst tās privilēģijas, kuras viņi zaudēja sabrūkot PSRS (un šo faktu viņi uztver sāpīgi, kā savu nacionālo pazemojumu un sakāvi, skat. kaut vai rus Delfu kom.) bet latviešiem nāktos piekrist, ka tiešām 40. gada notikumi bija darba ļaužu atbrīvošana no vergturiem un nevis okupācija un, ka viņi tiešām mūs ir atbrīvojuši no fašisma, neņemot vērā to, ka tieši PSRS un Vācija izraisīja otro pasaules karu. Uzskatu, ka kamēr abās sabiedrības daļās valda šādi noskaņojumi, nekādi makslīgi radīti kopienu satuvināšanas mēģinājumi nav vajadzīgi, tas rada tikai liekas negatīvas izjūtas. "Es labāk par jums neko nezinu, tāpat, kā jūs nezinat par mums, bet darot maizes darbu mums ir kopīgas intereses" tā es vienojos ar savu kolēģi un mēs tiešām sadzīvojām ļoti biedriski, darot savu maizes darbu un ar to arī mūsu kontakti beidzas. Kas attiecas uz krievu presi, tad jau sen tai vajadzētu būt SAAB problēmai kuru viņi, kā gudri politiķi, protams, nerisina.

Saistītie raksti

Divas vienpusības politika.lv

Citi autora darbi