Raksts

Kā atlasīt graudus no pelavām jeb kas ir sociālais uzņēmums?


Datums:
08. septembris, 2013


Autori

Agnese Frīdenberga


Foto: saracino

Sociālas uzņēmējdarbības koncepts Latvijai vēl tikai top. Mums ir unikāla iespēja to veidot tieši tādu, kāds mums ir nepieciešams. Ārvalstu pieredze ir noderīgs avots, kur smelties idejas, vērtēt veiksmes un izvērtēt neveiksmes.

Raksturojot personu grupas, kas, izmantojot biznesa metodes un instrumentus, risina dažādas sociālas problēmas, jau vismaz 30 gadus Eiropā un citur pasaulē tiek lietots jēdziens – sociālais uzņēmums vai sociālais bizness.

1991.gadā Itālijā pieņēma likumu par sociālajiem kooperatīviem, kuru mērķis bija atbalstīt tādu uzņēmumu izveidi, kas piedāvā sociālos, veselības un izglītības pakalpojumus, vai arī veicina konkrētu sociālo grupu, mērķu grupu iekļaušanu darba tirgū (piem., cilvēkus ar īpašām vajadzībām). Pirmajos 10 gados Itālijā izveidoja vairāk nekā 7 tūkstošus kooperatīvu ar 267 tūkstošiem darbinieku, no kuriem 223 tūkstoši strādāja algotu darbu, bet 31 tūkstotis bija brīvprātīgo. Darba tirgū integrēja aptuveni 24 tūkstošus cilvēku ar īpašām vajadzībām. Sociālie kooperatīvi Itālijā saņēma un turpina saņemt būtisku valsts atbalstu, – priekšrocības publiskajos iepirkumos, izdevīgus kredīta nosacījumus un izdevīgus nodokļa noteikumus, piemēram, sociālo uzņēmumu saražotajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem ir piemērojama 0% vai 4% pievienotās vērtības nodokļa likme, uzņēmumiem ir tiesības saņemt ziedojumus un ziedotājiem nodokļu atlaides).[ 1 ]
Līdzīga pieredze ir novērojama arī Spānijā un Portugālē. Arī tur sociālos uzņēmumus primāri veidoja, lai risinātu bezdarba problēmu, savukārt valsts nodrošināja dažādus finanšu atbalsta instrumentus šādu sociālo uzņēmumu darbībai.

Mainoties sabiedrībā pastāvošajām sociālajām problēmām Eiropā, pēdējos piecos gados attīstījies un mainījies ir arī sociālā uzņēmuma koncepts. Sociālie uzņēmumi vairs nav tikai darba integrācijas uzņēmumi, jeb tādi, kas rada darba vietas īpašām personu grupām. Mūsdienās par tādiem tiek uzskatīti uzņēmumi, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, un to darbības spektrs, risināmo problēmu loks ir daudzveidīgs. Sociālie uzņēmumi risina vides jautājumus, problēmas izglītības nozarē un piedāvā inovatīvus veidus kā veicināt iedzīvotāju līdzdarbību vietējo apkaimju problēmu risināšanā vai pat politikas dokumentu izstrādē.

Sociālie uzņēmumi vairs nav tikai darba integrācijas uzņēmumi.

Pieņemot „Sociālā Biznesa Iniciatīvu”, Eiropas Komisija norādīja uz nepārprotamu atbalstu sociālās uzņēmējdarbības konceptam, aicinot dalībvalstis veicināt un sekmēt šādu uzņēmumu izveidi un darbību. Dokumentā Komisija norāda, ka sociālo uzņēmumu spektrs un juridiskie ietvari dalībvalstīs ir ļoti dažādi. Līdz ar to nepieciešams vienoties par kopīgiem kritērijiem, kas raksturotu sociālo uzņēmumu un nošķirtu to no ikviena cita uzņēmuma vai nevalstisko organizāciju darbības.

2013.gada vasarā, Labklājības ministrijas paspārnē, tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums ir meklēt un atrast tos kritērijus, kas raksturo sociālo uzņēmumu Latvijā. Ir notikušas vairākas darba grupas, ministrijas pārstāvji uzklausījuši daudz un dažādus viedokļus, pieredzes. Tagad jāveic pats nozīmīgākais darbs – noteikt universālus kritērijus, kas raksturo sociālo uzņēmumu Latvijā. Latvijā ir uzņēmumi, kas sevi definē kā sociālos uzņēmumus. Faktiski tie šobrīd ir pašpasludinātie sociālie uzņēmumi. Ir arī ļoti daudz tādu uzņēmumu, kas pat neapjauš savu īpašo misiju un īpašo statusu. Tāpēc kritērijiem ir jābūt tik universāliem, lai neizslēgtu nedz vienus, nedz ierobežotu citus uzņēmumus kļūt par sociālajiem uzņēmumiem.

Sociālo uzņēmumu raksturojošie kritēriji

Veicot dažādu, internetā pieejamo dokumentu (tai skaitā pētījumu) analīzi, jāsecina, ka sociālo uzņēmumu raksturo pazīmju vai kritēriju kopums. Tikai tad, ja uzņēmums atbilst visām pazīmēm vai kritērijiem, tas var iegūt šo īpašo statusu. Tas vien, ka uzņēmuma darbībā ir konstatējams viens no kritērijiem vai tā darbība atbilst vienai pazīmei, nepadara to par sociālo uzņēmumu.

Sociālo uzņēmumu raksturo šādi kritēriji:

1) Uzņēmuma mērķis ir risināt sabiedrībai nozīmīgu sociālo problēmu, radot novērtējamu un derīgu sabiedrisko labumu;

Ikvienā normatīvajā aktā vai politikas dokumentā, kas radīts Eiropā ar mērķi definēt sociālo uzņēmējdarbību, uzsvērts, ka sociālā uzņēmuma izveides mērķis ir RISINĀT sociālo problēmu. Šādu pamatpazīmi uzsver arī Eiropas Komisija, norādot, ka sociālajiem uzņēmumiem galvenie ir sociālie mērķi. Pārfrāzējot iepriekš teikto – tiek konstatēta sociāla problēma un tiek izveidots uzņēmums šī problēmas risināšanai. Nav svarīgi, vai problēmas risināšana ir uzņēmuma tiešā darbības metode (piemēram, uzņēmums ir izveidots, lai nodrošinātu darba vietas, tātad iztiku, vietu sabiedrībā, utt. personām ar īpašām vajadzībām vai no ieslodzījumu vietām iznākušām personām) vai uzņēma darbība vērsta uz problēmas risināšanu (piemēram, izveidots interneta portāls, kura mērķis ir veicināt iedzīvotāju līdzdalību vietējās pašvaldības darbā).

2) Sociālā uzņēmuma darbība ir organizēta atbilstoši komercdarbības praksei, radot preces un sniedzot pakalpojums tirgum;

Ļoti svarīgi, lai sociālais uzņēmums ir tirgus ekonomikas dalībnieks, ražo preces un sniedz pakalpojumus, kam ir pieprasījums tirgū. Uzņēmums izmanto komercdarbības metodes un instrumentus savu mērķu sasniegšanā, turklāt uzņēmuma darbībai ir jābūt finansiāli un ekonomiski ilgtspējīgai. Ir valstis, kur sociālo uzņēmumu darbība var būt dotēta no valsts vai arī tie var saņemt ziedojumus, tomēr ir noteikts ienākumu apjoms, kas jānosedz no savas saimnieciskās darbības – Itālijā vismaz 70%, Lietuvā 20% jāveido paša uzņēmuma ienākumiem no preču un pakalpojuma pārdošanas.[ 2 ]

Ļoti svarīgi, lai sociālais uzņēmums ir tirgus ekonomikas dalībnieks, ražo preces un sniedz pakalpojumus, kam ir pieprasījums tirgū.

3) Sociālā uzņēmuma peļņa tiek novirzīta sociālo mērķu sasniegšanai, uzņēmuma darbības attīstībai vai rezerves fonda veidošanai;

Ņemot vērā, ka sociālo uzņēmumu izveides pamatmērķis, ir risināt sociālo problēmu, tajā ir apvienojušies un darbojas cilvēki, kuri nav tendēti gūt kādu īpašu labumu no uzņēmuma. Peļņas sadales aizliegumam ir tieši jāizriet no uzņēmuma dokumentiem (jābūt ierakstītam statūtos). Ja uzņēmumam peļņas vienkārši nav, jo tā darbība nav pietiekami efektīva, nepadara šādu uzņēmumu par sociālo uzņēmumu.
Ir valstis, kur likumdošanas aktos ir noteikta iespēja izmaksāt daļu no dividendēm uzņēmuma īpašniekiem, piemēram, Itālijā, Sociālo kooperatīvu dalībniekiem ļauts sadalīt tikai daļu no peļņas, nepārsniedzot 20%, Beļģijā – 6%. Sociālo uzņēmumu peļņa parasti tiek novirzīta uzņēmuma mērķu sasniegšanā vai darbības paplašināšanai. Tikmēr, piemēram, Beļģijā sociālajiem uzņēmumiem ir jāveido uzkrājumu fonds, katru gadu tajā noguldot ne mazāk par 6% no uzņēmuma peļņas.

4) Darbiniekiem tiek maksāts samērīgs un tirgum atbilstošas atlīdzība par darbu;

Godīga attieksme pret darbiniekiem ir viens no būtiskākajiem aspektiem, kas raksturo sociālu uzņēmumu. Sociālais uzņēmums nedrīkst radīt jaunas, sociāli mazaizsargātas vai mazturīgas personu grupas. Tas būs pretrunā ar sociālās uzņēmējdarbības konceptu. Ja darbiniekiem netiek maksāta darba tirgum atbilstoša alga, vai arī algu maksā aploksnēs un tādejādi netiek maksāti nodokļi – uzņēmums ir fikcija un tā īpašais statuss ir jāatņem. Nereti sociālie uzņēmumi nodarbina cilvēkus, kuru darba spējas ir ierobežotas vai darba prasmju nav. Līdz ar to šādu cilvēku darba produktivitāte ir zema. Lai kompensētu atšķirību starp zemo darba produktivitāti un darba tirgum atbilstošo atalgojumu, valstij būtu jārada īpaši atbalsta mehānismi, piemēram, daļēji subsidējot šādu cilvēku darba algu vai darba devējam piekrītošos nodokļu maksājumus.

5) Sociālā uzņēmuma pārvaldes metodes un īpašumtiesību īstenošana balstās uz demokrātiskiem un līdzdalības principiem, uzņēmuma pārvaldē iesaistot darbiniekus vai ieinteresētās puses.

Šis princips ir viens no senākajiem, kas raksturo sociālo uzņēmumu. Pirms 30 gadiem, kad sāka veidoties sociālie uzņēmumi, tos primāri veidoja kā kooperatīvus. Tātad – personu grupa apvienojās kooperatīvā, lai risinātu konkrētu problēmu. Kooperatīva biedri ir ne tikai tiešie labuma guvēji, bet paši piedalās uzņēmuma pārvaldē, izstrādā uzņēmuma stratēģijas un kopīgi lemj par peļņas sadali. Arī šobrīd „mērķa grupas” vai sociālās problēmas skarto personu iesaiste uzņēmuma pārvaldē, var sekmēt uzņēma efektīvāku darbību un veicināt uzņēmuma ilgtspēju. Apzinoties, ka ne visi sociālie uzņēmumi Latvijā tiks veidoti kā kooperatīvās sabiedrības, jeb biedru organizācijas, svarīgi ir uzlikt par pienākumu, ka vismaz uzņēmuma pārvaldes līmenī (ne īpašnieku līmenī) piesaistīt arī darbiniekus vai tieši ieinteresētās personas. Iespējams, ka tā varētu būt padome vai kāda īpaša konsultatīva institūcija ar nodalītu tiesību un pienākumu apjomu. Tās darbības jēga būtu sekmēt uzņēmuma darbu, nevis radīt papildus birokrātiskos šķēršļus.

Tikai tad, ja uzņēmums atbilst visām pazīmēm vai kritērijiem, tas var iegūt šo īpašo statusu.

Sociālas uzņēmējdarbības koncepts Latvijai vēl tikai top, un mums ir unikāla iespēja to veidot tieši tādu, kāds mums ir nepieciešams. Ārvalstu pieredze ir noderīgs avots, kur smelties idejas, vērtēt veiksmes un izvērtēt neveiksmes. Taču mums jāizveido tāda juridiskā bāze, kas būs derīga tieši mums, mūsu vajadzībām un iespējām. Latvijā ir jārada tiesisks ietvars, kas ne tikai veicinās jaunu sociālo uzņēmumu izveidi, bet arī palīdzēs veiksmīgi paplašināties jau esošajiem sociālajiem uzņēmumiem. Ceru, ka rakstā izklāstītās idejas veicinās kvalitatīvu diskusiju un sekmēs sabalansēta normatīvā ietvara radīšanu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!