Jauni likumi, jauna taisnība visiem? 1

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ir nodevusi sabiedriskajai apspriešanai Radio un televīzijas apakškomisijas sagatavotos likumprojektus – jauno Radio un televīzijas likumu un Sabiedrisko raidorganizāciju likumu. Šī raksta mērķis ir ievirzīt plašāku diskusiju par likumprojektiem, kas ir ļoti nozīmīgi tālākai radio un televīzijas jomas attīstībai Latvijā. Šai diskusijai piedāvāju trīs līmeņus – situācijas izmaiņas mediju vidē, grozījumi radio un televīzijas jomas tiesiskajā bāzē, konkrētu pantu būtība.

Iesaki citiem:
Televizori 255x203
Foto:A. Jansons

Būtiskākais jauninājums šajos likumos ir sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības funkciju nodošana Sabiedrisko raidorganizāciju padomei, kuras sastāvā ir septiņi Saeimas apstiprināti locekļi, ko iesaka sekojošas institūcijas – pa vienam pārstāvim izvirza Valsts prezidents, ne mazāk kā trešā daļa Saeimas deputātu, Ministru kabinets, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas pilnsapulce, bet divi pārstāvji ir “biedrību un nodibinājumu” izvirzīti.

Galvenais arguments par labu šādam lēmumam ir Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) “interešu konflikta” novēršana, jo šobrīd tā darbojas gan kā privāto raidorganizāciju darbības uzraudzības institūcija, gan kā Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio “apsaimniekotājs”, juridiski precīzi – kā valsts kapitāla daļu turētājs, un tai ir arī jāpieņem lēmumi par radio un televīzijas jomas attīstību kopumā. Tādos gadījumos NRTP ir grūti darboties objektīvi, jo ir jādomā par savām kā “apsaimniekotāja” interesēm attiecībā uz sabiedriskajām raidorganizācijām.

Būtībā jaunā Sabiedrisko raidorganizāciju padome ir sabiedriskās apraides sastāvdaļa, kas līdzīgi kā uzņēmuma valde pārvalda sabiedrisko raidorganizāciju mantu un uzrauga to darbību. Visās Eiropas valstīs sabiedrisko raidorganizāciju saimniecisko darbību uzrauga atsevišķas valdes tipa institūcijas. Savukārt, radio un televīzijas jomas uzraudzība kopumā vairumā valstu ir uzticēta vienai uzraudzības institūcijai.[1]

Saskaņā ar jauno Radio un televīzijas likumu, radio un televīzijas jomas attīstību, kā arī privāto un sabiedrisko raidorganizāciju darbību uzraudzīs Kultūras ministrijas pārraudzībā esoša iestāde – Radio un televīzijas padome, kuras septiņus locekļus konkursā izraudzīs Ministru Kabinets un apstiprinās Saeima (tiem ir paredzēts ierēdņa statuss). Šīs padomes funkcijas ir ļoti svarīgas, jo tā kontrolē visu raidorganizāciju programmu atbilstību likumiem, līdz ar to nav skaidrs, kāpēc tās kandidātus Saeimai var ieteikt tikai Ministru Kabinets un netiek piesaistītas citas valsts pārvaldes institūcijas un nevalstiskais sektors.

Protams, paliek neatbildēti vairāki jautājumi. Viens no svarīgākajiem ir par to, vai jaunā kārtība nodrošinās pilnīgu sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību no politiskajiem spēkiem, kas ir būtiskākais sabiedriskās apraides priekšnoteikums? Lai arī tiek piedāvāts Sabiedrisko raidorganizāciju padomes locekļus izvirzīt dažādām institūcijām, tomēr gala vārds par to apstiprināšanu pieder Saeimai. Pie kam nepolitisku kandidātu izvēle tiek garantēta tikai divos gadījumos (Latvijas Televīzijas un Latvija Radio pilnsapulču izvirzītie kandidāti), savukārt divu biedrību un nodibinājumu izvirzīto kandidātu izraudzīšanas procedūra ir ļoti nekonkrēta. Piemēram, dažādu mazākumtautību organizāciju pārstāvju viedoklis par Sabiedriskās apraides gada plānu varētu būt krasi atšķirīgs no privāto raidorganizāciju apvienības viedokļa. Bet to, kurus no šiem atšķirīgajiem viedokļiem iesaistīt Sabiedrisko raidorganizāciju padomes darbā, noteiks Saeima. Nav arī skaidrs, kāpēc tiek paplašinātas līdzšinējās padomes kompetences, nosakot, ka Sabiedrisko raidorganizāciju padome ieceļ ne tikai sabiedrisko raidorganizāciju ģenerāldirektorus, bet arī valdes locekļus? Bažas rada arī fakts, ka abās padomēs, salīdzinot ar iepriekšējo likumu, ir samazināts lēmumu pieņemšanas kvorums (tai skaitā arī attiecībā uz tādiem svarīgiem lēmumiem kā sabiedrisko raidorganizāciju vadības maiņa) – visi lēmumi tiek pieņemti ar vismaz četrām balsīm no septiņām.

Otrs jautājumu loks ir saistīts ar finansējuma problēmām. Galvenokārt jau ar fundamentāli svarīgo jautājumu par sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanu – likums paredz abonentmaksu ieviešanu, bet nepiedāvā konkrētu caurskatāmu mehānismu, kā notiks šis process. Vienlīdz svarīgi šobrīd būtu zināt, cik lielus papildus izdevumus budžetā prasīs jaunās padomes izveidošana?

Jauna Radio un televīzijas likuma izstrāde, uzlabojot novecojošo, vairākkārt grozīto un pretrunīgo 1995. gadā pieņemto likumu, ir mēģinājums beidzot sakārtot radio un televīzijas jomas tiesisko bāzi.

Jaunajā likumā ļoti detalizēti tiek definēti reklāmas veidošanas un izvietošanas principi, būtiski uzlabojot patērētāju tiesību aizsardzību šajā jomā. Piemēram, ļoti pozitīvi ir vērtējamas alkohola reklāmu (tāpat kā līdz šim, atļauts reklamēt ir alu un vīnu) regulējošās normas, kuras nosaka, ka klipus “nedrīkst adresēt nepilngadīgajām personām, un tajos nedrīkst piedalīties nepilngadīgās personas; [..] tajos nedrīkst paust uzskatu, ka alkoholam piemīt ārstnieciskas īpašības un tam ir stimulējoša vai nomierinoša ietekme, vai ka tas palīdz atrisināt personiskas problēmas [..]”. Tāpat ir apsveicami, ka īpaša uzmanība likumā tiek pievērsta pusaudžu aizsardzībai, detalizēti definējot vardarbības ainas un reglamentējot to translēšanu.

No sabiedrības integrācijas viedokļa raugoties, ļoti pozitīvi, ka jaunajā Radio un televīzijas likumā, ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, ir atcelti valodu ierobežojumi privātajās raidorganizācijās, kā arī tiek atļauta interaktīvu tiešā ētera raidījumu veidošana vairākās valodās (līdz šim tas nebija iespējams, jo raidījumam bija jānotiek vienā valodā).

Runājot par konkrētu pantu saturu, īpaši gribētu izcelt Sabiedrisko raidorganizāciju likuma 3. pantu par sabiedriskās apraides mērķiem un principiem, kurā ir teikts sekojošais: “Sabiedriskās apraides mērķis ir veicināt sabiedrības locekļu brīvu un informētu viedokļa veidošanos un sekmēt humānu, kulturāli daudzpusīgu, harmonisku, izglītotu, demokrātisku, iecietīgu, patriotisku un ar augstu tiesiskās apziņas līmeni apveltītu personību izaugsmi.” Nav saprotams, kā likuma autori iedomājas ar likuma palīdzību noteikt, kādām jābūt mūsu personībām? Un ar kādiem instrumentiem noteiks, vai sabiedriskā apraide ir sasniegusi savu mērķi – vai mēs esam izauguši par humānām, kulturāli daudzpusīgām, harmoniskām, izglītotām, demokrātiskām, iecietīgām, patriotiskām personībām?
Ar šo es gribu uzsvērt, cik ļoti svarīgi ir šobrīd likumu izstrādātājiem saņemt konstruktīvus, argumentētus komentārus no visām iesaistītājām pusēm, lai pirms likumu iesniegšanas izskatīšanai Saeimā būtu iespējams izdarīt nepieciešamos uzlabojumus un precizējumus.

_____________

[1] Piemēram, Francijas Conseil Supérieur de l'Audiovisuel vai Nīderlandes Commissariaat voor de Media. Savukārt, Lielbritānijā līdz ar jaunā Komunikāciju likuma apstiprināšanu 2003. gadā ir notikusi visu uzraudzības institūciju apvienošana vienā organizācijā – Komunikāciju pārvalde (OFCOM). Skatīt: Eiropas raidorganizāciju uzraudzības institūciju apvienības – European platform of Regulatory Authorities mājas lapu

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 13.08.2004 01:13
Pēc pirmās rindkopas tālāk nelasīju, jo pietika ar autores pieļauto iespējamību, ka mediji varētu būt pilnīgi neatkarīgi no politiķiem. Nu kā var vispār atļauties nopietni izteikt šādu pašos pamatos aplamu pieņēmumu kā premisu visam rakstam? Ko lai domā par autores pozīciju?

Citi autora darbi