Atslēgvārdi:

Izaicinājums “ierēdņu biznesam”

Valsts un pašvaldību mantas iznomāšanas likums varētu ieviest normālu atklātības līmeni un prognozējamu amatpersonu rīcību. Varbūt, ka tieši tas arī biedē ierēdņus?

Iesaki citiem:
Cukis 255x203(1)
Foto:Laurelfan

Rīcība ar svešu mantu bieži vien pieļauj dažādus riskus — to, ka šī rīcība nebūs īpaši saimnieciska, lietderīga, uz mantas uzlabošanu vērsta, izdevīga īpašniekam, bet sliktākajā gadījumā var izrādīties arī krāpnieciska. Lielā mērā to varētu attiecināt arī uz valstij un pašvaldībām piederošas mantas iznomāšanu. Plaisa starp jēdzieniem „valsts”, „pašvaldības”, „mūsu” un „mans”, „privāts” daudzu ierēdņu prātos ir varen liela. Tik liela, ka plašsaziņas līdzekļi ik pa laikam izgaismo kārtējo valstij neizdevīgo zemes vai ēku iznomāšanas gadījumu. Vēl sliktāk, ja šāds neizdevīgums rodas korupcijas, kādu svešu interešu lobēšanas vai draugu, paziņu un radu pabalstīšanas rezultātā. Šķiet arī, ka dažā labā iestādē, ierēdnim nākot pie varas, sāk likties, ka valstij vai pašvaldībai piederošā manta ir viņa paša manta un ar to var rīkoties kā ar savu. Un tad daži gadījumi liek secināt, ka šī apziņa un pašpārliecinātība komplektā ar zināšanu un nelielas tālredzības trūkumu var sagandēt ne tikai attiecīgā ierēdņa karjeru.


Korupcijas riski

Rīcība ar augstskolas ēkām, dabas resursu iznomāšana tikpat kā par velti — tie ir tikai daži no gadījumiem, kad kāda iestāde ir noslēgusi acīmredzami neizdevīgu līgumu[1]. Neizdevīgu, protams, sabiedrības interesēm. Un sekojoša krimināllietas ierosināšana vai kriminālprocesa uzsākšana ir tikai seku novērtēšana, nevis darbība to izskaušanai. Varbūt, ka kādā citā iestādē kāds nobīsies. Labākajā gadījumā. Bet problēma saglabāsies. Analizējot minēto problēmu, tie Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki, kas nodarbojas ar pretlikumīgo iznomāšanas piemēru izmeklēšanu, atzīmē trīs galvenos iemeslus, kādēļ ierēdņu darbība šajā saimniekošanas jomā nav bijusi īpaši sekmīga un ir pakļauta augstam korupcijas riskam.

Pirmkārt, atklātības trūkums. Šībrīža situācijā informācijas saņemšanā par iespējamām nomāt to vai citu īpašumu visi ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem. Ir gadījumi, kad kāda persona vēršas attiecīgajā iestādē ar lūgumu iznomāt tai īpašumu, saņem atteikumu, bet pēc kāda laika tas pats īpašums tiek iznomāts citai personai. Īstas skaidrības par to, kas, kad, kur un uz kādiem nosacījumiem tiek iznomāts, nav. No otras puses, no pašvaldībām nereti skan gaušanās par to, ka neviens negrib no viņiem nomāt īpašumus un potenciālie nomnieki gandrīz aiz rokas jāķer un jāpierunā apsaimniekot grūstošas ēkas. Grūti gan noticēt tam, ka mūsdienu Latvijas nekustamo īpašumu tirgū visi ir tik kūtri, bet pat tad, ja tas tā arī ir, vai tikai šeit atkal nav vainojams informācijas trūkums par pieejamo īpašumu?

Otrkārt, valstij vai pašvaldībai neizdevīgu nosacījumu ietveršana slēdzamajos nomas līgumos. Pārskatot ne vienu vien noslēgto nomas līgumu, rodas iespaids, ka vai nu ierēdņi vardarbīgā kārtā ir tikuši piespiesti to noslēgt, vai nu šis īpašums atrodas virs radioaktīvo atkritumu glabātavas un neviens nav piedabūjams to apsaimniekot, vai arī iestāžu vadītāji nav īsti sapratuši, ko viņi paraksta, vai arī ... šādi līgumi ir apzināti tikuši slēgti korupcijas rezultātā ar nolūku apgrūtināt valsts vai pašvaldības tālāko rīcību ar tiem. Neizdevīgu nosacījumu populārākie veidi ir nesamērīgi ilga iznomāšanas perioda noteikšana (līdz pat 99 gadiem, kas faktiski ir īpašuma atsavināšana) un ļoti bargu sankciju piemērošana pret iznomātāju līguma laušanas gadījumos.

Treškārt, atklātu, saprotamu un caurspīdīgu procedūru trūkums iznomāšanas procesā. Pašlaik Latvijā spēkā esošie likumi nosaka procedūras gadījumos, kad valsts vai pašvaldības nauda vai manta tiek tērēta vai atsavināta — publisko iepirkumu, valsts un pašvaldību mantas atsavināšanu un privatizāciju regulējošie normatīvie akti. Savukārt viens no retajiem gadījumiem, kad valsts vai pašvaldība varētu gūt kaut vai finansiālu labumu, regulēts netiek. Ir, protams, daži vārdi likumā „Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu”, bet no praktiķu puses, par to runājot, pārāk bieži nākas dzirdēt vārdu „deklaratīvs”. Tādējādi katrs iznomā, kā grib un uzskata par vajadzīgu, konkursu vai izsoļu rīkošana nav obligāta un tajās reizēs, kad tiek piemērota, vairāk līdzinās labas gribas žestam. Ir jau arī labi piemēri — atsevišķās institūcijās ir noteikta kārtība, kādā iznomā mantu.


Bailes no atklātības?

Tieši labie piemēri tad arī tika ņemti vērā darba grupā, kas darbojās KNAB un izstrādāja Valsts un pašvaldību mantas iznomāšanas likumprojektu, kas jau divas reizes ir ticis skatīts Ministru kabineta komitejas sēdēs, bet lielā iebildumu skaita dēļ abas reizes nav ticis atbalstīts. Kādi tad ir iebildumi? Līdztekus izvērtējamiem par to, ka likumprojektā paredzētās procedūras būtu padarāmas vienkāršākas, ir arī „būtiskāki” — ka šāds regulējums nav nepieciešams, ka to nevajag attiecināt uz pašvaldībām, kapitālsabiedrībām un ostām, ka tas visu šausmīgi sarežģīs (kas gan ir pretrunā ar to, ka vairākas institūcijas jau ir ieviesušas noteiktu kārtību iznomāšanas procedūrās).

Likumprojekts patiešām varētu sarežģīt ... nepārskatāmu rīcību mantas iznomāšanas gadījumos. Tas definē subjektu loku, uz kuriem attieksies (valsts un pašvaldību institūcijas, kapitālsabiedrības —gadījumos, kad tām valdījumā vai lietojumā ir nodota valstij vai pašvaldībām piederoša manta), nosaka atklātības prasības iznomāšanas procesā (institūcijām jāveido publiski pieejami reģistri, kuros tiktu ietverta informācija par iznomājamo un iznomāto mantu) un procedūras (nomas tiesību izsole vai piedāvājumu konkurss). Tāpat likumprojekts nosaka izņēmuma gadījumus, kad tajā noteiktās procedūras var nepiemērot (piemēram, iznomājot telpas biedrībām, nodibinājumiem un starptautiskajām organizācijām, ja par to lēmis Ministru kabinets vai attiecīgās pašvaldības dome (padome)), kā arī institūcijas amatpersonu atbildību un citus jautājumus.

Vai likumprojekts atrisinās visas problēmas šajā jomā? Protams, ka nē! Bet tas varētu ieviest normālu atklātības līmeni un prognozējamu valsts un pašvaldību amatpersonu rīcību mantas iznomāšanas gadījumos. Varbūt, ka tieši tas arī biedē ierēdņus?


___________________________

[1] KNAB jau ir informējis par izmeklēšanas laikā konstatēto saistībā ar Rīgas Tehniskās Universitātes īpašumu iznomāšanu. Tāpat KNAB informēja, ka Rucavas pagasta padomes priekšsēdētājs saskaņā ar 1995. un 1999.gadā pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem nebija noslēdzis Nidas kūdras purva nomas līgumus uz noteiktu termiņu un ar konkrētu nomas maksu līdz pat pagasta padomes priekšsēdētāja pilnvaru termiņa beigām 2001.gada 22.martā. Vienlaikus viņš divas reizes — 1995.gada oktobrī un 1998.gada martā, nenosakot nomas maksu, bija noslēdzis beztermiņa līgumus ar vienu no privātajām uzņēmējsabiedrībām par Nidas kūdras purva iznomāšanu. Biroja rīcībā esošie materiālie liecina, ka pašvaldības amatpersona nolaidības dēļ nav izpildījusi Rucavas pagasta padomes 1999.gada lēmumu par zemes nomas līguma slēgšanu ar SIA uz gadu ar 1500 latu nomas maksu gadā. Tas radījis pašvaldībai būtisku kaitējumu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi