Foto: Saeimas Administrācija

PROVIDUS pētnieces Agneses Lešinskas saruna ar biedrības “Zolitūde 21.11.” vadītāju Regīnu Ločmeli-Luņovu.

Es izgāju cauri Saeimas Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumam, kā arī komisijas mājas lapā pieejamajām atbildēm no ministrijām par to, kas ir vai nav izdarīts. Sarkanā krāsā ir atzīmēti neizdarītie darbi, zilā ir izdarītie darbi. Vairāk nekā 20 ir neizdarīti, tikai 5 ir izdarīti un vēl 6 atrodas procesā. Trakākais ir tas, ka viens no darbiem ir saistībā ar trauksmes izziņošanu – darbs pie tā tiks uzsākts 2018.gada 30.martā! Lasot ministriju atbildes, nolaižas rokas – visi visu darīs 2017., 2018. gadā. Rodas bažas, ka tie darbi nekad netiks izdarīti.

Jā, un cik ir tādu darbu, kurus bija ieplānots izdarīt ministrijā kādos [noteiktos] termiņos, un tie nekad tā arī netika izpildīti, jo kontroles nodošana, teiksim, nākamajam ministram nenotiek?

Attiecībā uz izmaiņām likumdošanā būtiski bija mainīt divus būtiskus dokumentus. Pirmais bija jaunie ugunsdrošības noteikumi, kas tika sagatavoti 2014.gada sākumā, bet apstiprināja tos tikai tagad. Otrajā [Zolitūdes traģēdijas] gadadienā es biju pie bijušās premjerministres Straujumas.

Rezultātā Ugunsdrošības noteikumu jaunā redakcija, kuru VUGD sagatavoja jau 2014. gada pavasarī, Ministru kabinets, kurš pasludināja Zolitūdes katastrofas seku pārvarēšanu par savu prioritāti, pieņēma tikai 2016. gada 19. aprīlī, bet spēkā tā stājās vēl vēlāk – šī gada 1. septembrī! Noteikumi bija svarīgi, jo tajos bija jābūt punktam par obligāto evakuāciju ugunsdrošības signalizācijas nostrādāšanas gadījumā – nevis ugunsgrēka gadījumā, bet signalizācijas nostrādāšanas gadījumā. Un tieši tādēļ, kā Zolitūdes traģēdijas dienā, 2013. gada 21. novembrī, Latvijā nebija neviena normatīva akta, kas paredzēja cilvēku obligāto evakuāciju ugunsdrošības signalizācijas nostrādāšanas gadījumā, “Maksimas” apsargi ļāva cilvēkiem palikt veikalā, kā rezultātā gāja bojā 54 cilvēki. Otrs būtiskais dokuments, kas bija jāpieņem, ir Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums. Un arī šo likumu Saeima pieņēma tikai šī gada maijā, un stājās tas spēkā pat vēlāk, nekā jaunie Ugunsdrošības noteikumi – 2016. gada 1. oktobrī. Un tāpat, kā gadījumā ar jauno Būvniecības likumu – likums ir pieņemts, bet veselu virkni MK noteikumu, bez kuriem šis likums ir tikai proklamācija, Ministru kabinets vēl tikai izdos – līdz 2017.gada 1.februārim. Cerēsim, ka MK iekļausies termiņos.

Man liekas, ka, ja paskatās uz nozaru lietām, piemēram, būvniecības tiesisko regulējumu, mēs sarakstījām likuma grozījumus, bet nekas nav mainījies. Ne ir sapratne par to, kas jomā notiek, ne ir jebkādi labojumi, kas vērsti uz to, lai riskus mazinātu. Man pašai ir sajūta, ka visi šo traģēdiju sāk aizmirst.

Pilnīgi piekrītu!

Mēs domāsim, kā šo jautājumu celt augšā, bet šķiet, ka mēs no šīs traģēdijas mācījāmies vienu gadu – pirmajā gadā pēc traģēdijas guvām mācības un ātri kaut ko labojām. Taču tagad, kad mums ir jāmeklē ilgtermiņa risinājumi, tas viss jau ir aizgājis, aizmirsies, un mēs dzīvojam savas dzīves tālāk.

Zini, tad, kad bija ziņas par Rīgas cirku, mēs, “Biedrība “Zolitūde 21.11.”, uzrakstījām atklātu vēstuli, ka mēs protestējam pret šādu bezatbildību. Vēl bija ziņas par veikalu Prisma. Man arī zvana cilvēki, kuri stāsta par citiem objektiem, kuros varētu būt kaut kādi drošības apdraudējumi. Es visiem, protams, tālāk stāstu, kur var rakstīt tos ieteikumus, sūdzības utt.

Es aizgāju pie Būvniecības valsts kontroles biroja vadītāja Pētera Druķa, un es viņam ieteicu aktivizēt sabiedrisko viedokli un tieši – trauksmes cēlēju kustību. Rosināju, ka to varētu sasaistīt ar biroju – arī, lai pasargātu viņus, jo, cik es saprotu, uz viņiem arī bija liels spiediens, kad viņi gribēja pārņemt (ar 2016.gada 1.jūliju arī pārņēma) to būvspeciālistu sertifikāciju, kuriem būs tiesības veikt būvprojektu ekspertīzi Latvijā.

Tagad, piemēram, parādās ziņas par dzīvojamo māju Mežciemā, kur atkal ir paradoksāla situācija. Nams var potenciāli radīt cilvēku dzīvības un veselības apdraudējumus, bet visi saka, ka tā nav viņu atbildība. Tā nav [Būvniecības valsts kontroles biroja vadītāja] Druķa atbildība, jo tā nav publiska ēka. Šī ēka nepieder ne valstij, ne pašvaldībai, tāpēc tur arī “mazgā rokas”. Ja šī ēka sabruks, tad tā maksimums būs apsaimniekotāja vai dzīvokļa īpašnieku vaina.

Pie Druķa es biju vasarā, jūnijā, uzreiz pēc tā Prismas veikala stāsta. Es [sociālajā tīklā] Facebook visu uzrakstīju, un man cilvēki tur rakstīja arī par citiem objektiem. Piemēram, tājā pat Prismā bijušajā rūpnīcā “Radiotehnika” ūdens tek cauri visiem stāviem – vienkārši veikals ir ierīkots graustā! Man apsolīja, ka viņš to pārbaudīs, bet es lūdzu, lai atsūta ziņu, kad tas ir izdarīts. Ziņu vēl neesmu saņēmusi… Es saprotu, ka vasara ministrijās ir karstais laiks – jo daudzi ir atvaļinājumos, utt., un joprojām ceru, ka šajā jautājumā kaut kas virzās uz priekšu!

Tagad, kad man sanāk laiks, es apmeklēju tiesas sēdes [Zolitūdes traģēdijas] kriminālprocesā un klausos cilvēkus. Tagad liecības sniedz dažādu būvnieku firmu pārstāvji, un, protams, tur uzskatāmi viss parādās – netiek slēgti darba līgumi; tehnikas tiek lietotas, bet netiek dokumentētas, utt. Tas parāda, ka mums atsevišķi eksistē dokumenti, cilvēki un procesi. Respektīvi, galu galā atbildīgie sanāk tie, kuri [dokumentos] parakstās. Ja nav paraksta, nav atbildības, un pat, ja cilvēki stāsta, ka tā ir bijis, to nevar pierādīt.

Šajās tiesas sēdēs ir kāds pārstāvis no Ekonomikas ministrijas?

Nav, un es brīnos arī par to, ka neredzu šajās sēdēs Latvijas augstskolu juridisko fakultāšu studentus. Lūk, sēž divi žurnālisti – [Delfi žurnāliste] Gunita Gailāne un žurnālists no TVnet.lv, kuri vismaz piefiksē visus tos punktus. Tikai vienu reizi es tur redzēju Maxima sabiedrisko attiecību vadītāju. Nevienu no Ekonomikas ministrijas vai no citām ministrijām.

Protams, var teikt, ka gaidīsim tiesas spriedumu un tad analizēsim. Bet tiesas zāle ir tā vieta, kur var dzirdēt visus šos stāstus.

Protams. Es teikšu tā – es neredzu īpašu pamatojumu tam, ka no šīm sēdēm nevar būt tiešā translācija. Vienas dienas laikā tiesā runā no diviem līdz sešiem lieciniekiem, un dienas beigās šīs liecības parādās atreferētas ziņu portālos. Nākamajam lieciniekam vienalga ir iespēja ar liecībām iepazīties, to var atreferēt, atstāstīt procesa dalībnieki. Piemēram, vakar es biju sēdē, un žurnālisti arī bija tur. Atnāku mājās, lasu ziņu portālu Delfi un redzu, ka tur ir rupja kļūda – viņi publicējuši rakstu ar virsrakstu “Pēc ugunsgrēka uz jumta tas tika labots ar līmi, kas neturēja”. Tā bija absolūta aplamība, jo stāsts par līmi bija pirms ugunsgrēka, un tieši otrādi – pateicoties ugunsgrēkam, hidroizolācijas membrāna tika salīmēta no jauna un ar karsto fēnu, kā prasa tehnoloģija. Labi, ka es esmu cilvēks, kurš zina, ka var piezvanīt uz Delfiem, un viņi varēja veikt izmaiņas [publikācijā]. Protams, lieta ir ļoti sarežģīta tieši dēļ tā milzīgā tehnisko nianšu un tehnoloģiju aprakstu daudzuma.

Tad, kad liecināja tās firmas pārstāvis, kas izgatavoja tās dzelzs sijas-kopnes, viņš stāstīja, it kā sarunātos ar cilvēkiem, kuri arī saprot [tehnisko] lietas būtību. Viņš pat nevar iedomāties, ka ir cilvēki, kuri no tā vispār neko nesaprot. Piemēram, ar ko atšķiras pamatprojekts no kopņu izgatavošanas projekta. Papildus grūtības rada arī tulkojums. Daļa liecinieku liecina krievu valodā – viņiem tiek tulkots, un pat sertificētie tulki, piemēram, vārdu “ēka” pārtulko kā “telpa” – tā ir būtiska atšķirība, mainās pat doma, kontekstā tā ir pavisam citādāka.

Ko vajadzēja izdarīt

Kā Tev liekas, kas ir tas, ko sabiedrība gribētu, lai ministrijas un atbildīgās iestādes šajos trīs gados būtu izdarījušas. Kas ir tas, kam vajadzēja būt izdarītam?

Pirmkārt, attiecībā uz jauno būvniecības likumu – šogad jau vajag būt pamatīgai analīzei par to, kā likums strādā. Pastiprinot likuma prasības attiecībā uz lielām būvkompānijām, netika padomāts par citām situācijām. Iedzīvotāji ceļ mazas mājiņas, žogus, šķūņus, utt.

Līdzīgi kā tagad biznesā – valdība piedāvāja, ka start-up kā iesācējiem varētu būt atvieglots nodokļu režīms, utt. To varēja izdarīt, tikai pamatojoties uz situācijas analīzi. Prasījās lielas konferences ar valdību, apspriedes ar pašvaldībām par to, kas notiek, kādi resursi tur pietrūkst, u.c.

Tāpat šaubos par to, kā ir apkopota informācija. Es domāju – ja apkopotu informāciju par pašvaldību būvvalžu kapacitāti; kādi speciālisti tur trūkst; kas tur notiek, cik lielas ir rindas, u.c., tas sniegtu ieskatu, kā likums strādā, un vai procesi tiek bremzēti vai nē. Ir kritēriji, pēc kuriem var noteikt situāciju attiecībā uz pakalpojuma kvalitāti – kas ir sūdzību skaits, par ko cilvēki tiešām sūdzas. Tas nav izdarīts, un, manuprāt, tas ir ļoti slikti.

Vēl sliktāk ir tas, ka [Ekonomikas] ministrija pat nevar sakārtot savas attiecības ar profesionālajām asociācijām, par ko liecina [Būvniecības valsts kontroles biroja vadītāja] Druķa strīds par sertificēšanas kārtību.

Tāpat slikti ir tas, ka nav trešās puses, kas varētu būt kā arbitrs, kurš pasaka, kā tas izskatās no malas, vai, ka tas neatbilst sabiedrības interesēm. Tas nav, jo jautājumi netiek apspriesti publiski un sabiedrībai pieejami. Tas attiecas arī uz likumiem par civilo drošību – absolūts absurds, ka jautājums ir slepens, izmantojot kara draudus [kā argumentu], bet netiek analizēts racionāli, domājot par civiliedzīvotāju drošību.

Ugunsdzēsēji, kuri piedalījās Zolitūdes glābšanas operācijā, atzinās, ka līdz Zolitūdes traģēdijai apmācību laikā vispār netika analizēti riski attiecībā uz to, ka kāda ēka var sabrukt. Tāpēc viņi nebija apmācīti un nezināja, kā rīkoties. Jebkuri mēģinājumi teikt, ka viņi slikti nostrādāja, ir nevietā – viņi nevarēja novērtēt, ka kaut kas sabruks, viņiem tas vispār netika mācīts.

Varētu arī paanalizēt mūsu civilo aizsardzības sistēmu – kādiem riskiem tā ir pašlaik gatava, kāda ir gatavības pakāpe konkrētiem riskiem. Es ļoti ceru, ka [atbildīgo iestāžu] gatavību celsies ar jaunā likuma par katastrofu novēršanu stāšanos spēkā.

Ja būtu izveidota Zolitūdes traģēdijas izgaismoto sistēmisko kļūdu labošanas uzraudzības padome, vai tas būtu bijis risinājums?

Es domāju, ka rezultāts būtu līdzīgs. Domāju, ka ir jāpanāk, lai vismaz Saeimas Nacionālās drošības komisijai tas būtu viens no jautājumiem, kas ir jārisina kā degoša lampiņa.

Cik es saprotu, kāds punkts ir iekļauts ministriju darbā. Bet, redz, kā viņi iziet no situācijas – viņi pasaka, ka var paspēt tikai uz 2017., 2018. gadu. Ja kas slikts notiks šajā laika posmā, tad atkal meklēsim vainīgos. [To varētu prasīt] no izmeklēšanas komisijas – kas bija vainīgs, kam tika kas uzdots, un kas nav paspējis [izstrādāt un ieviest uzlabojumus]. Būtiski būtu saprast, kas pieņēma lēmumu, ka tā [uzlabojumu pieņemšana] nav prioritāte.

Saeimā Zolitūdes komisija [Saeimas Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija] taču izvērtēja un uzdeva kādam ko darīt. No kurienes vēl augstāk varēja to gadīt…

Manuprāt, šeit vēl ir tāds psiholoģiskais faktors. Jau šīs komisijas izveidošanas sākumā vadošo partiju pārstāvji bija ļoti skeptiski noskaņoti, un tāpēc arī ministrijas un ministriju darbinieki, kuri pēc tam saņēma šīs komisijas norādījumus, psiholoģiski to tā arī uztver – ka aiz šiem lēmumiem nestāv [pietiekams] spēks un vara. Tāpēc arī pieeja ir tāda formāla, jo tur, kur nav varas, nav arī nekādu risku un apdraudējumu.

Vistrakākā lieta ir tā, ka sabiedrības uzmanības ilgums ir pārāk īss. Traģēdija tiek aizmirsta un skatīta kā vēsturisks posms. Cilvēki redz, ka veikali nebrūk jau trīs gadus, un domā, ka varbūt viss jau strādā labi.

Cieš “vienkāršie” cilvēki

No visiem civilprocesiem un arī kriminālprocesiem izkristalizējas vēl viens jautājums, kas, manuprāt, parāda vēl vienu absolūti jaunu aspektu – par atlīdzības izmaksām. Apdrošināšanas kompānijas joprojām nedefinē Zolitūdes traģēdiju kā apdrošināšanas gadījumu, jo viņi gaida tiesas spriedumu, lai pasludinātu to par apdrošināšanas gadījumu.

Šeit arī kaut kas nav kārtībā, ka mūsu apdrošināšanas kompānijas negrib šķirties no naudas, un atkal cieš “vienkāršie” cilvēki, kuri maksā par to apdrošināšanu. Sanāk, ka viņi kreditē apdrošinātājus! Apdrošinātāji ļoti rūpējas par to, lai viņiem nebūtu zaudējumu, bet neviens nerūpējas par to, lai iedzīvotāji saņemtu kvalitatīvu pakalpojumu. Manuprāt, apdrošināšanas kompānijas attiecībā uz Zolitūdes traģēdiju ir nekvalitatīva pakalpojuma sniedzēja lomā.

Kas ir vai nav noticis tieši cietušo tiesību aizsardzības jomā? Vai Jums šķiet, ka situācija ir mainījusies, un tagad cilvēki ir pasargātāki?

To, ko varētu panākt caur civilajām tiesām, kas ilgst vēl ilgāk kā kriminālprocesi, varētu atrisināt ar apdrošināšanas palīdzību, ar ļoti vienkāršu shēmu. Izmantojot Maxima piemēru, cilvēks ir iegājis veikalā, veikals ir sabrucis, un bojā gājušo piederīgajiem momentāni civiltiesiskā kārtībā jāsaņem apdrošināšanas kompensācija no veikala. Pēc tam apdrošinātājs var gaidīt kriminālprocesa beigas un vainīgo vārdus, un [cietušajam] izmaksātās summas pieprasīt regresa kārtībā. Šāda prakse noteiktu apdrošināšanas summas un riskus, un tad apdrošināšanas kompānijas pirmās pārbaudītu konstruktora aprēķinus, utt., jo risks un apdraudējums būtu viņu pusē. Tagad sanāk, ka cilvēkiem ir jāpierāda, kas ir vainīgie vai jāgaida [uz tiesas spriedumu], lai dabūtu kompensāciju. Bet es domāju, ka tam ir jānotiek bez tiesām. Cietušā iesniegumam apdrošināšanas kompānijai vajadzētu būt pietiekamam pamatam visas kompensācijas saņemšanai.

Tad, kad, piemēram, ir apdrošināšanas gadījums ar automašīnām, pietiek ar faktu konstatēšanu.

Protams, tiek dokumentēts fakts ar policijas klātbūtni, cilvēks tiek atzīts par cietušo, un viņš saņem savu kompensāciju.

Zolitūdes traģēdijas gadījumā cietušā tiesības jau tika pārkāptas, jo pa šo laiku četri cilvēki ir miruši, nesaņemot kompensācijas civiltiesiskajos procesos, ko saņems citi.

Es atceros, ka bija gadījums ar ugunsdzēsēja draudzeni, kura beigās tomēr saņēma kompensāciju…

Viņa nedabūja, kompensāciju dabūja ģimene.

Es saprotu, ka būtībā bija jāmaina procedūra, kā tiek noteikti kompensāciju saņēmēji, bet vai kaut kas ir mainījies?

Es joprojām uzskatu, ka valstī ir jāpieņem likums, kas regulētu šo jomu. Bet ir Senāta spriedums, kas liek krustu pār šiem lēmumiem, un nav nekādas iespējas kādu kompensāciju saņemt, ja tu esi dzīvojis kopā ar cilvēku, nenoslēdzot nekādus līgumus.
Manuprāt, ir jābūt kādam likumam vai veidam, lai varētu šīs situācijas risināt – it īpaši, ja mēs runājam par cilvēkiem, kas dienē mūsu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, Iekšlietu ministrijā vai Latvijas armijā gadījumos, kad viņiem ir paredzēts izmaksāt kādas kompensācijas.

[Tam tā būtu jābūt], ja mēs izejam no tā, ka likumam ir jāievieš taisnīgums. Ja ir šādi gadījumi, kad mēs tīri cilvēcīgi saprotam, ka tiešām šai meitenei [glābēja faktiskajai dzīves biedrei] kompensācija būtu jāsaņem, bet viņa kompensāciju nesaņēma, tas nozīmē, ka likums neparedz tādu aspektu, kas palīdzētu panākt taisnīguma ieviešanu. Domāju, ka to gan varētu izdarīt. Tad tas būtu tāpat kā kara laikā, kad katram karavīram tika prasīts – ja gadījumā ar viņu kaut kas notiek, kam viņš atstāj “labumu” – mammai, māsai, kādam citam vai nevienam.

Neaizmirst izdarīt nepieciešamo

Visu beidzot, ko Jūs vēlētos, lai atbildīgās institūcijas izdara līdz nākamajai Zolitūdes traģēdijas atceres dienai?

Es domāju, ka nākamgad obligāti ir jārisina jautājums ar situāciju būvniecībā un ar būvniecības likumu, jo pašlaik sabiedriskajā telpā ir pārāk daudz sūdzību, ka Zolitūdes traģēdijas dēļ likums tika sarežģīts, un, ka tāpēc tiek bremzēti visi procesi būvniecībā, no kā cieš parastie iedzīvotāji.

Otrkārt, jāuzlabo situācija civilajā aizsardzībā atbilstoši jaunpieņemtajam Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumam. Zinot, ar kādām grūtībām likums tika pieņemts, sapratu, ka pretestība no pašvaldībām ir milzīga. Nākošgad ir pašvaldību vēlēšanas, un es domāju, ka līdz tam brīdim nekas arī nenotiks. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Burtiski tikko, pagājušo svētdien man bija tāds interesants piedzīvojums. Es esmu meklēšanas vienībā “Leģenda”, mēs aizbraucam uz Ložmetējkalnu, kur atradām Pirmajā pasaules karā kritušo strēlnieku mirstīgās atliekas. Man vajadzēja aizbraukt mazliet agrāk, un es braucu viena pati pa citu ceļu. Mašīna uzbrauca celmam, un es stāvu meža vidū. Labi, ka man vēl strādāja mobilais telefons; labi, ka man blakus bija cilvēki, kuri mani sameklēja, jo es pat aptuveni nevarēju paskaidrot, kur es atrodos. Vēl joprojām nav ieviesta apziņošanas sistēma, kas varētu sameklēt cilvēku! Tas pats bija arī šovasar ar diviem bērniem, kurus Saulkrastos meklēja. Es visu nakti sēdēju un menedžēju cilvēkus, kur viņiem braukt utt., jo publiski tika paziņots Saulkrastu policijas pārstāvja tālruņa numurs, bet tas vienkārši “uzkārās”, jo vienlaicīgi uz to zvanīja simtiem cilvēku. Nekas operatīvi nenotika – netika paziņots kāds cits numurs vai saziņas veids. Rācijas brīvprātīgo apziņošanai bija tikai organizācijai “Bez vēsts”, un tās bija iegādātas par privātiem līdzekļiem. Par ko vispār ir runa, ja pat divus bērnus meklē visa sabiedrība kopumā?! Tā sistēma nav izveidota. Ir absolūts bardaks.

[Par to spriežam] jebkurā kompānijā, kur es esmu un mēs sākam runāt – ja kaut kas notiek, ko mēs darām? Ja, piemēram, pazūd elektrība – viss, punkts! Visi smejas, jo tas ir anekdotiski – ja kas, re, kur mūsu lauki, tiekamies tur! Tur vismaz ir ūdens, sēnes un zivis dīķī. Bet tas nav smieklīgi, ja mēs runājam par cilvēkiem, kuri tiešām tā dzīvo – ja pazūd elektrība, tad mēs paliekam vispār nekur, nezinām, ko darīt.

Pirmais, kas ir jāizdara, [ir jāizglīto sabiedrība] – ja kaut kas notiek valstī, ir jāieslēdz radio vai televizors, un, ja nav elektrības – tad jābūt skaidram, ko mēs darām tālāk.

Šie vasaras nelaimju gadījumi parādīja to situāciju, no kuras mēs gribējām izvairīties un cerējām, ka tā jau būs atrisināta, bet īstenībā – nav. Tiek lūgta sabiedrības iesaiste, policista telefons “uzkaras”. Intervējot tieši Saulkrastu policistus citā kontekstā, esmu dzirdējusi, ka viņiem zvanīja visādi dīvaiņi, kuri teica, kur tik viņi to bērnu nav redzējuši…

Bet tas ir jāparedz! Jāparedz ir viss – tie, kas ir redzējuši, tie, kas nav redzējuši… Ir jābūt izstrādātam krīzes komunikāciju plānam, kas izriet arī no [katastrofu novēršanas] likuma, kādā veidā tiek pulcināta komanda, kas risina to situāciju. Likums ir pieņemts, bet tas nenozīmē, ka visas procedūras un tehnoloģijas, kas būs nepieciešamas likuma ieviešanai, jau ir izstrādātas – jo es jau minēju, ka tagad nav gatavi pat likuma atbalstam paredzētie MK noteikumi.

Valsts nebija gatava pieņemt tās nabaga desmit bēgļu ģimenes, un mēs uzzinām, ka šie cilvēki ir aizbraukuši prom, un Iekšlietu ministrija par to nezina. Mīļie cilvēki, jums ir sabiedrisko attiecību nodaļa, kas varēja ar katru bēgli atsevišķi sazināties!

Runājot par to pašu varas atbildību – labi, jūs apzināties, ka kaut kāds normatīvais akts vēl nav pieņemts. Bet tas taču neizdzēš problēmas esamību kā tādu! Auditējat, domājat, kāds ir plāns B.

Es atceros, kad es pasniedzu sabiedriskās attiecības, kursā bija viena meitene, kura strādāja pašvaldībā, kurā bija applūdusi teritorija. Viņa stāstīja, ka tad, kad tas viss bija noticis, bija ļoti ātri jāreaģē, uz vietas jāizdomā, jo nekas nebija aprakstīts! Bet tur arī sanāca tā, ka pa dienu pašvaldība stāvēja tukša, jo nebija paredzēts, kā pēc darba naktī nodrošināt [pašvaldības darbinieku pieejamības] nepārtrauktību. Es, protams, apzinos, ka tas ir ļoti ērti – ja nav plāna, pēc tam nav jāatbild par to, ka tas netika pildīts. Bet te atkal parādās pamata jautājums, kurš ir atbildīgs par šīm sarkanajām atzīmēm – neizdarītajiem darbiem pēc Zolitūdes traģēdijas – un to daudzumu?

2016. gada 22. septembrī

Intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par intervijas saturu atbild PROVIDUS.