ES kopējā ārējā politika — jautājumi Rīgai un Briselei

Latvijai vispirms pašai jāsaprot, kādu tā vēlas redzēt Eiropas Savienības nākotni. Un tikai tad tā savu pozīciju varēs efektīvi argumentēt plašākos Eiropas forumos.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās Aizsardzības ministrijas padomniece ES jautājumos Oksana Etla, NATO un Eiropas drošības nodaļas vadītājs Ingmārs Bisenieks, Eiropas Parlamenta deputāts Rihards Pīks, Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka, Latvijas ārpolitikas institūta pētniece, politoloģe Dzintra Bungs. Diskusiju vada žurnālists un Biznesa augstskolas „Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs Ainārs Dimants.



Cik lielā mērā Eiropas Savienībā (ES) vispār pastāv kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP)?

Dzintra Bungs: Tas ir apjomīgs jautājums, tāpēc pieķeršos tikai punktiem, kas man liekas būtiskākie, un attīstības cēloņiem, kas ietekmē situāciju šodien. Kopējā ārējās un drošības politika veidojās un tika formulēta līdztekus ar pēdējo ES paplašināšanos. Uz papīra tā pastāv, bet praksē tā vēl nav ieviesta, tikai dažviet. Eiropas kopējā ārējā un drošības politika ir kā pūķis ir divām galvām — nav vienas atbildīgās personas un institūcijas, bet ir divas institūcijas. Tas, ka uzdevumi un pienākumi ir sadalīti, praksē tik labi nedarbojas, to redzam Eiropas attiecībās ar lielvalstīm — ar ASV un Krieviju. Procesos ir iesaistīts gan [ES kopīgās ārpolitikas koordinators] Havjers Solana, gan [ES komisāre ārējo attiecību un Eiropas kaimiņattiecību politikas jautājumos] Benita Ferero-Valdnere. Tāpēc, izstrādājot Eiropas Konstitucionālo Līgumu, viens no mērķiem bija panākt, lai būtu viena atbildīga persona, viena institūcija, kas varētu veidot, risināt un attīstīt Eiropas ārpolitiku.

KĀDP ietver sevī dalībvalstu sadarbību ārpolitikas, drošības politikas un aizsardzības politikas jautājumos. Kopējā stratēģija, kas nosaka fundamentālās politiskās vadlīnijas kādā jautājumā, ir jāpieņem vienbalsīgi. Piemēram, Irākas karā vienbalsības nebija, tāpat arī nav jautājumā par attiecībām ar Krieviju. Kāda ir Latvijas nostāja KĀDP?

Ingmārs Bisenieks: Par kaimiņattiecību politiku kā tādu — skaidrs, ka līdz ar ES paplašināšanos aktualizējās jautājums, ko darīt ar valstīm, kas atrodas tiešā saskarsmē ar jauno paplašināto ES. Jāņem vērā, ka tajās ir dažāds attīstības līmenis un dažāda ieinteresētība. Ir valstis, kas labprāt vēlas sadarboties ekonomiski, bet nedomā par ciešāku politisku sasaisti un otrādi. Ir jautājums, cik tālu ES var paplašināties?

Kad šeit bija Ukrainas un Turcijas prezidents, Rīga ļoti skaidri pateica, ka atbalstīsim abu valstu uzņemšanu ES.

I.Bisenieks: Formāli tā tas arī ir. Pirms dažiem gadiem Latvijai pašai tas bija kā vairogs — mēs prasījām taisnīgus kritērijus. Bija izvirzīta virkne noteikumu, priekšrakstu un standartu, ko izpildot, mums garantēta iespēja iestāties. Līdz ar to šķiet neiespējami teikt kaut ko citu iespējamajām dalībvalstīm, tas būtu pārsviest kažoku uz otru pusi, un teikt: „Nē, mēs esam iekšā un ar to viss ir cauri, vārti ciet un atslēga priekšā”.

Kāda ir Latvijas nostāja par ES politiku attiecībās ar Krieviju, piemēram, jautājumā par gāzes vadu zem Baltijas jūras?

Dz.Bungs: Latvija zināja par to, ka būs grūtības šajā jautājumā, bet tas viss notika pirms iestāšanās ES, tātad Latvijai nebija īpašas teikšanas. Mēs jūtamies apvainoti par to, ka ar mums nekonsultējās un neprasīja mūsu viedokli. Šis jautājums skar ne tikai mūs, bet arī Poliju, Igauniju, Lietuvu un visai plaši arī Ziemeļeiropu. Otrā piebilde — ES jau bija enerģētikas vadlīnijas, un pastāvēja arī vienošanās un izpratne, ka nevis valstis paraksta līgumu par enerģētikas piegādi, bet gan firmas. Tas ir ļoti būtiski. Mums ir jāsaprot, ka vienošanos par gāzes vadu parakstīja Gazprom no Krievijas un divas vācu firmas, nevis Putina kungs un Šrēdera kungs. Tracis izcēlās tāpēc, ka šāds gāzes vads padara Eiropu pārāk atkarīgu no Krievijas gāzes piegādes. Līdz 2001.gadam pastāvēja arī ES vadlīnija, ka nav ieteicams nevienai ES dalībvalstij saņemt no kādas citas trešās valstis vairāk nekā 25% no nepieciešamā enerģijas resursa. Ar šo darījumu Vācija kļuva par pirmo valsti, kas klaji šo vadlīniju neievēro. Putina kungs prasīja, lai vadlīniju atceļ, tas ļāva firmām daudz brīvāk rīkoties. Otrā lieta, kas netika ievērota, bija vadlīnija, kas joprojām ir spēkā — vienošanās jāparaksta starp nopietnām firmām, nevis valsts monopoliem, un šeit Vācija atkal pārkāpa vadlīniju, jo, lai gan Vācijas firmas nav monopoli, tās parakstīja līgumu ar Krievijas firmu, kas ir valsts monopols.

Bieži runājam, ka vēlamies spēcīgu KĀDP un tā ir Latvijas interesēs, tajā pašā laikā mēs pārstāvam pozīciju, ka esam par starpvaldību sadarbības attīstīšanu. Taču tās ir divas pretējas tēzes. Par ko tad mēs iestājamies?

Oksana Etla: Runāšu vairāk par resursiem. Aizsardzības ministrijas uzstādījums ir taupīgu resursu izmantošana — tas ir uzstādījums drošības un aizsardzības politikas jautājumos, mēģinot reaģēt uz to, ka ārpolitika sadalīta starp Komisiju un Padomi. KĀDP attīstās tādā tempā, ka mums grūti sekot līdzi ar jaunām iniciatīvām, vairāk esam reaktīvi nekā proaktīvi

Kur mums jābūt aktīvākiem, kādos jautājumos šajā kopējā ārējā un drošības politikā jāizrāda lielāka proaktivitāte?

I.Bisenieks: Mūsu ārpolitiskā prioritāte ir sekmēt kaimiņvalstu reformas, kas veicinās ekonomisko augšupeju un valsts sakārtošanu, demokratizāciju, ciešāku saliedētību un integrāciju. Šīs valstis ir Baltkrievija, Moldova, Ukraina un varbūt arī Dienvidkaukāza valstis. Ar Gruziju sadarbība šobrīd ir visaktīvākā — mēs labāk pazīstam cilvēkus un ir vieglāk ir dibināt kontaktus. Cenšamies, ņemot vērā mūsu mazos resursus, piesaistīt lielākus Rietumeiropas dalībvalstu resursus. Pirmais solis, kas ir jāsper, ir jāpanāk politiskā vienprātība par kaut kādu rīcību tajā virzienā, kas ir grūti, jo valstis ir diezgan dažādas.

Vai Eiropas Parlaments ir pieņēmis kādu kopēju nostāju jautājumā par attiecībām ar Krieviju?

Rihards Pīks: Nav ļaunuma bez labuma. Tas, ka šī gada sākumā Krievija piegrieza gāzes krānu, visiem atvēra acis un ausis un izraisīja diezgan ātru ES reakciju. Praktiski soļi tika sperti attiecībā uz alternatīviem enerģijas avotiem un drīz pieņems normatīvus attiecībā uz ekonomiju. Gadījums ar enerģētiku bija kā zvans — redz, kā var notikt. Tas pierādīja, ka Eiropas Savienībai par šiem jautājumiem aktīvi jādomā un jādomā kopā. Viena lieta ir mēģināt izstrādāt attiecības ar Krieviju. Krievija nav parakstījusi enerģijas hartu. Krievijai ir savi iemesli, kāpēc. Tagad ir jāparaksta jauns sadarbības un partnerības līgums starp ES un Krieviju, kur varētu iestrādāt pozīcijas, kas interesē Eiropu, proti — atvērtība, pieejamība u.t.t. Vēl viens interesants gadījums bija, kad Vņešekonombanka nopirka piecus procentus no Airbus akcijām un uzreiz teica, ka grib savu pārstāvji Direktoru Padomē un eventuāli ar veto tiesībām. Tas uzreiz padarīja džentelmeņus Rietumeiropā ļoti uzmanīgus. Krievija šobrīd, pateicoties augstām enerģijas cenām, iegūst nedaudz muskuļu un uzreiz sāk tos izrādīt. Viss, kas notiek, notiek uz labu.

Turpinot par to, kā ES vajadzētu veidot attiecības ar Krieviju…

Dz.Bungs: Vai ES ir kopīga politika attiecībām ar Krieviju? Kur Latvija stāv — vai mēs esam par Eiropas Savienību kā kopienu, par ko mēs esam īstenībā? Mums pašiem vispirms jānonāk pie skaidrības, tad varēsim efektīvi argumentēt plašākos forumos, ko gribam sasniegt un kādu gribam redzēt mūsu kopīgo nākotni Eiropā.

Uzdošu jautājumu katram no dalībniekiem, lai beidzot saņemtu atbildi — vai jūs iestājaties par starpvaldību sadarbību vai kopienas metodi?

R. Pīks: Cita ceļa nav —kopienas metode ir nepieciešama, pirmkārt, Eiropai kopsummā, un, otrkārt, tā ir izdevīgāka Latvijai. Kāpēc? Redziet, ja tikai dominē valstu politika, tad vienmēr spēcīgākās, lielākās valstis gūst virsroku, viņiem atrodas reģionālie atbalstītāji. Tāpēc mums ir izdevīgāka kopienas metode. Otrkārt, šī pavasara aptauja Eiropā liecina, ka 60 % aptaujāto ES iedzīvotāju ir par kopēju ārējo politiku un vairāk nekā 70% ir par kopējo ES drošības un aizsardzības politiku. ES pilsoņi grib, saprot un sajūt, ka tā vajag, bet valstu ambīcijas un kaut kādas intereses to neļauj realizēt.

Tatjana Ždanoka: Gribētu piebilsts Pīka kunga teiktajam, ka diemžēl šo iespēju veidot kopējo politiku liedz pašreizējais līgums, pats Solana cieš no sava nenoteiktā statusa, un, otrkārt, Konstitucionālais Līgums, kas bija izstrādāts, bet tagad ir noglabāts, arī šo jautājumu neatrisina.

O. Etla: Man ir ļoti viegli atbildēt uz jautājumu, jo mūsu ministrijas pieeja izkristalizējas tad, kad mēs diskutējam iekšēji Latvijā par mūsu pozīciju par konkrētam Konstitucionālā Līguma sadaļām. Aizsardzības ministrija ir pret kopienas metodēm — mēs esam par starpvaldību pieeju, jo, pirmkārt, Latvija vēl nav tā nostiprinājusi savas pozīcijas Eiropas Savienībā un tās institūcijās, lai mēs varētu atļaut kādai pārnacionālajai institūcijai pieņemt lēmumu par mūsu karavīru nosūtīšanu misijās. Otrkārt, kopiena nav iespējama, jo ES ir četras neitrālas valstis, kas vismaz šobrīd vai paredzamā nākotnē neatbalstīs kopienas pieeju aizsardzības jautājumos.

I.Bisenieks: Saprotu, ka militārās lietas ir visjūtīgākais jautājums jebkurai valstij. Tur, kur jālemj par piedalīšanos operācijās, risku karavīru dzīvībām un ievērojamiem resursiem, tur tik ātri pie vienprātības nenonāks. Tāpēc optimāli ir attīstīt starpvaldību sadarbības modeļus un darīt to darbu, kas ir izdarāms praktiskā līmenī, necenšoties izveidot pārnacionālu struktūru.


Valsts aģentūras "Eiropas Savienības informācijas aģentūra", Eiropas Komisijas Pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja rīkotā diskusija „Jaunās dalībvalstis – Rumānija un Bulgārija – izdevība vai drauds Eiropai?”, kura notika š.g. 2.novembrī, ir organizēta diskusija cikla „Man ir ko teikt!” ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi