Eiropas tiesas spriedums lietā "Sotgiu pret Vācijas Federālo pastu"

Eiropas tiesa. Lieta 152/73


Eiropas tiesa. Lieta 152/73:

Sotgiu pret Vācijas Federālo pastu

( oriģinālā - Sotgiu v. Deutsche Bundespost) [1974]

Iesaki citiem:

1. Ar 1973. gada 28. marta lēmumu, kuru Tiesas reģistrs saņēma 1973. gada 20. jūlijā, Vācijas Federatīvā darba tiesa, ievērojot Eiropas Kopienu līguma 177. pantu, uzdeva trīs jautājumus, kas ir saistīti ar Eiropas Kopienu līguma 48. panta 4. daļas, 1968. gada 15. oktobra regulas nr. 1612/68 "Par brīvu strādnieku kustību Eiropas Savienības ietvaros" 7. panta 1. daļas interpretāciju (..). Šie jautājumi tika uzdoti sakarā ar prasību pret Federālo pasta nodaļu, kuru cēla šajā organizācijā nodarbināts itāļu darbinieks sakarā ar "pārcelšanas" pabalsta izmaksu, kas, ievērojot noteiktus kritērijus, tika piešķirts darbiniekiem, kuri strādāja pasta nodaļās, kas atradās tālu no viņu dzīvesvietas.



Atbilde uz pirmo jautājumu

2. Pirmais jautājums ir - vai, ievērojot to, ka Eiropas Kopienu līguma 48. panta 4. daļā ir ietverts izņēmums, darbinieki, kas ir nodarbināti Dalībvalstu valsts dienestā - šajā gadījumā pasta pakalpojumos - ar darba līgumu (kas ir privāto tiesību sfēra) var tikt izslēgti no normas par nediskrimināciju, ko nodrošina Regulas nr. 1617/68 7. panta 1. un 4. daļa.

3. Eiropas Kopienu Līguma 48. pants aizsargā brīvu darbaspēka kustību Kopienu teritorijā un tā mērķis, kas ir nostiprināts 2. daļā, ir - "likvidēt jebkāda veida diskrimināciju, kas pamatojas uz dalībvalstu darbinieku pilsonību, attiecībā uz nodarbinātību, kompensācijām un citiem darba un nodarbinātības apstākļiem".

Regulas nr. 1612/68 7. panta 1. daļa šajā sakarā nosaka sekojošo: "Pret darbinieku, kas ir dalībvalsts pilsonis, pamatojoties uz tā pilsonību, nevar izturēties savādāk kā pret nacionālajiem darbiniekiem citas dalībvalsts teritorijā, attiecībā uz jebkādiem darba un nodarbinātības apstākļiem, šajā gadījumā attiecībā uz kompensācijām..."

Tā paša panta 4. daļa nosaka: "Jebkāda veida normas, kas tiek ietvertas koplīgumos vai individuālajos līgumos, vai cita veida kolektīvajā regulējumā, kas saistās ar nodarbinātības kritērijiem, kompensācijām un citiem darba vai atlaišanas kritērijiem, ir spēkā neesošas vai pretlikumīgas tiktāl, ciktāl tās pieļauj vai pilnvaro noteikt diskriminējošus nosacījumus saistībā ar darbiniekiem, kas ir citas dalībvalsts pilsoņi.

Līguma 48. panta 4. daļas gars nosaka, ka šāda veida normas nav piemērojamas "valsts iestādēs nodarbinātajiem".

Tādējādi ir jānosaka, cik lielā mērā šis noteikums ir piemērojams.

4. Ievērojot brīvas darbaspēka kustības un vienlīdzības principa fundamentālo raksturu, Līguma tekstā, izņēmums, kas ir izdarīts 48. panta 4. daļā, nevar tikt piemērots plašāk, kā tas ir noteikts mērķī, kādēļ šāds izņēmums tika izdarīts.

Interešu aizsardzība, ko šis izņēmums pieļauj izdarīt dalībvalstīm, attiecas uz iespējām ierobežot pieeju ārvalsts pilsoņiem noteikta veida nodarbēm valsts dienestā.

No otras puses, šis noteikums nevar attaisnot diskriminējošos līdzekļus, kas attiecas uz kompensācijām vai citiem nodarbinātības apstākļiem pret darbiniekiem, tiklīdz viņiem ir atļauts strādāt valsts dienestā.

Pats fakts, ka viņiem ir atļauts strādāt, norāda uz to, ka tie iemesli, kuri attaisno nediskriminācijas principa izņēmumu, ko atļauj 48. panta 4. daļa, šai gadījumā nav iespējami.

5. Tālāk ir nepieciešams noskaidrot, vai 48. panta 4. daļā nostiprinātais izņēmums var tikt noteikts pēc tām tiesiskām attiecībām, kas ir darbinieka un administrācijas starpā.

Tā kā norma neizšķir kādas konkrētas kategorijas, tad tam nav nozīmes, vai darbinieks ir nodarbināts kā strādnieks, ierēdnis vai arī amatpersona, vai pat, ja nosacījumi, uz kuriem viņš tika pieņemts darbā, pieder pie publiskām vai privātām tiesībām.

Šīs tiesiskās atrunas var variēt atkarībā no nacionālo likumdevēju iegribas, un tādējādi tās nevar noteikt interpretācijas kritērijus, kas atbilstu Kopienu tiesību prasībām.

6. Tādēļ uz tiesai uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi, ka Līguma 48. panta 4. daļa ir iztulkojama tādejādi, ka izņēmumi, kas ir paredzēti šajā normā, attiecas tikai uz pieeju amatiem valsts dienestā un ka tiesiskai attiecībai starp darbinieku un administrāciju nav nekādas nozīmes šajā sakarā.



Atbilde uz otro jautājumu

7. Otrais jautājums ir - vai Regulas nr. 1612/68 7. panta 1. un 4. daļai ir jābūt iztulkotai tādējādi, ka pārcelšanas pabalsts, kas tiek izmaksāts papildus algai, iekļaujas jēdzienā "nodarbinātības un darba apstākļi".

Šis jautājums ir radies divu iemeslu dēļ - šī maksājuma dabas dēļ un, ievērojot apstākli, ka saskaņā ar atbilstošām nacionālajām tiesību normām, tas ir izvēles maksājuma jautājums.

8. Regulas nr. 1612/68 7. panta mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem, kas ir dalībvalstu pilsoņi, ievērojot visas likumiskās un līgumiskās normas, kas nosaka viņu stāvokli, respektīvi, viņu finansiālās tiesības.

Pārcelšanas pabalsts tiktāl, cik tā ir kompensācija par darbiniekam sagādātajām neērtībām sakarā ar prombūtni no viņa mājām, ir papildu kompensācija un tādēļ Regulas izpratnē tas ir viens no "nodarbinātības un darba apstākļiem".

Tādējādi ir maza nozīme tam, vai maksājums ir izdarīts kā likumisks apsvērums vai kā līgumisks pienākums, vai pat kā valsts izvēle, darbojoties darba devēja lomā.

Tiklīdz kā valsts pati paredz šo iespēju saviem pilsoņiem, tai ir pienākums paplašināt šo priekšrocību arī uz citas dalībvalsts pilsoņiem līdzīgā situācijā.

Tādējādi atbilde uz jautājumu ir - Regulas nr. 1612/68 7. panta 1. un 4. daļa ir iztulkojamas tādējādi, ka pārcelšanas kompensācija, kuru izmaksā papildus algai, iekļaujas jēdzienā "nodarbinātības un darba apstākļi" bez nepieciešamības definēt, vai šis maksājums ir izdarīts izvēles vai pienākuma vadīts, un vai tas ir likumisks vai līgumisks.



Atbilde uz trešo jautājumu

10. Trešais jautājums ir - vai regulas nr. 1612/68 7. panta 1. un 4. daļa ir iztulkojamas tādas, kas satur aizliegumu ne tikai izturēties atšķirīgi pret darbinieku tādēļ, ka viņš ir citas Eiropas Kopienas dalībvalsts pilsonis, bet arī tādēļ, ka viņš dzīvo citā dalībvalstī.

11. Gan Līguma, gan arī regulas nr. 1612/68 7. panta normas, kas attiecas uz vienlīdzīgu izturēšanos, aizliedz ne tikai acīmredzamu diskrimināciju uz pilsonības pamata, bet arī cita veida neslēptās diskriminācijas formas, kas, piemērojot citus diferencējošos kritērijus, faktiski noved pie līdzīga rezultāta.

Šāda interpretācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu darbību vienam no Kopienas pamatprincipiem, ir atzīta Regulas nr. 1612/68 preambulas 5. punktā, kur tiek teikts, ka vienlīdzīga izturēšanās pret strādniekiem ir jānodrošina "faktiski un likumā".

Tādējādi ir iespējams, ka tāds kritērijs kā darbinieka izcelšanās vai dzīvesvieta konkrētajos apstākļos, ievērojot tā praktisko ietekmi, var būt līdzvērtīgs diskriminācijai, kas pamatojas uz pilsonību un kas ir aizliegta Līgumā un šajā regulā.

Tomēr tas neattieksies uz gadījumu par pārcelšanās pabalsta piešķiršanas nosacījumiem un noteikumiem attiecībā uz samaksu, kur tika ņemtas vērā objektīvas atšķirības, kas izriet no darbinieku stāvokļa atkarībā no to dzīvesvietas, laikā, kad piešķirts attiecīgais postenis apspriežamajā valsts teritorijā vai ārpus tās.

Šajā sakarā fakts, ka strādniekiem, kuru māja ir šīs attiecīgās valsts teritorijā, pārcelšanās kompensācija ir ierobežota ar laiku un ir atkarīga no pienākuma pārcelties dzīvot uz darba vietu (kamēr tā pati kompensācija tiek maksāta nenoteiktu laika periodu un nav atkarīga no šāda pienākuma gadījumā, ja darbinieks, kura dzīvesvieta ir ārvalstī, lai arī kāda būtu tā pilsonība) var būt par pamatotu iemeslu diferenciācijai samaksā.

13. Katrā gadījumā nav iespējams pasludināt, ka ir notikusi diskriminācija pretēji Līguma un Regulas normām. Ja nu vienīgi tas nav acīmredzams no salīdzinājuma starp divām kompensāciju shēmām - noskaidrojot, vai strādnieki, kas paliek savās dzīvesvietās ārvalstīs, nav nelabvēlīgākā stāvoklī par tiem, kuru dzīvesvieta ir savas valsts teritorijā.

Atbilde uz jautājumu ir šāda - fakts, kas var būt par pamatu pārcelšanās kompensācijas izmaksai, gadījumā, ja darbinieka dzīvesvieta ir citas Dalībvalsts teritorijā, var būt diskriminējošs un tādēļ aizliegts ar Regulas 1612/68 7. panta 1. un 4. daļu.

Tas nav diskriminējošs gadījumā, ja shēma, kas ir saistīta ar šādu kompensāciju izmaksu, ievēro objektīvās atšķirības starp situācijām, kurās atrodas darbinieki, pārbaudot to, vai viņu dzīvesvieta, kad viņi uzsāka šo darbu, atradās attiecīgās valsts teritorijā vai ārpus tās.



Izvilkumu veidošana un tulkojums no angļu valodas -

Kristīne Jarinovska, "LV" tieslietu nozares redaktore

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi