Eiropas jaunā politika — tīrie pret korumpētajiem 2

Emocijās balstīta populistiska politika, kuras galvenais sauklis ir "mēs pret viņiem", pārņem Eiropas politisko skatuvi, izstumjot no tās tradicionālo politisko sadalījumu kreisajos un labējos. Ārēji arī Krievijas režīms izskatās populistisks, taču tā būtība ir gluži pretēja.

Iesaki citiem:

Vai var teikt, ka populisms ir jauna tendence visā Eiropā vai arī tā ir īpaši raksturīga Austrumeiropai un Centrāleiropai?

Es nedomāju, ka šī virzība īpaši raksturīga Austrumeiropai. Mani populisms interesē, jo tas palīdz izprast pārmaiņas, kas notiek Eiropas demokrātiskajās valstīs pēc aukstā kara. "Populisms" kļūst par izplatītu vārdu, kuru lieto, lai izskaidrotu, kas notiek.

Ja jūs pieminat Berluskoni, tad viņa oponenti nekavējoties paziņos, ka viņš ir populists. Daudzi cilvēki nosauc Francijas referenduma [par ES konstitūciju – red.] rezultātu par "populisma triumfu". Vēl viens piemērs ir brāļi Kačiņski un vēlēšanas Polijā, kas arī tiek dēvētas par "populisma uzvaru". Populisma piesaukšana lielā mērā saistīta ar politiķu uzvedības manieri un runasveidu, kas ir raksturīgs arī lielo partiju politiķiem. Piemēram, Tonijs Blērs. Daudzi viņa kritiķi Lielbritānijā teiktu, ka viņš ir pārņēmis ļoti populistisku stilu. Tāpat arī Čavezs Venecuēlā, protams.

Tas, kas mani pārsteidz, ir, cik ļoti dedzīgi cilvēki šo vārdu lieto, neizjūtot vajadzību definēt, ko tas īsti nozīmē. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados mēs daudz biežāk dzirdējām citus vārdus — "komunisti", "fašisti" — bet tagad tie ir "populisti".


Kas liek cilvēkiem tik aizrautīgi lietot šo vārdu?

Pirmām kārtām mums būtu jāsaprot, kas ir kopējās iezīmes visiem politiķiem un visiem režīmiem, kuri tiek dēvēti par populistiskiem. Pirmkārt, mēs runājam par demokrātiskiem režīmiem. Tā vai citādi, bet tie visi tādi ir. Tātad, populismam ir kaut kāds sakars ar demokrātiju. Bet tam ir arī saistība ar varas un politikas personificēšanos.

Taču manis paša definīcija populisma dabai nav tik ļoti saistīta ar populistisku politiku vai populistiskām kustībām. Manuprāt, vislielākā pārmaiņa Eiropas politikā pēc aukstā kara ir tā, ka vairs nepastāv sadursme starp labo un kreiso spārnu, bet arvien vairāk tā ir cīņa starp sabiedrību un eliti.


Vai tas nozīmē, ka tradicionālais politiskais spektrs ir aizstāts ar "labo cilvēku" cīņu pret "sliktajiem cilvēkiem"?

Jā, sabiedrība ir sadalījusies divās homogēnās grupās. Ir "tīrie cilvēki" un ir "korumpētā elite". Jebkādi uzlabojumi cilvēku dzīvē ir iespējami tikai tad, ja viņi atņem varu korumpētajai elitei. Korumpēto elitu sazvērestība ir priekšstats, kuram piekrīt arvien lielāks skaits ļaužu.


Tātad, pirms katrām vēlēšanām būtu vajadzīgs svaigs "tīro cilvēku" pievedums?

Savā ziņā šīs sajūtas rada apstākļus jaunu spēku ienākšanai politikā. Taču arī tie, kas agrāk piederējuši korumpētajiem, to izmanto, lai uzrunātu vairākumu. Ir grūti būt relatīvi kritiskam attiecībā pret populismu, neieslīgstot masu politikas nopelšanā. Populisms ir diezgan anti-liberāls, bet tas nav anti-demokrātisks. Tā ir daudz lielākā mērā nākotnes, nekā pagātnes parādība.


Vai Jūs varētu novilkt skaidru līniju, kur sākas "tīrais populisms"?

Nē, nevarētu. Populisms, tāpat kā viss cits politikā, ir ļoti relatīvs jēdziens. Taču mūsdienu populisma esence ir, kā jau teicu, izpratne par politiku kā cīņu starp "tīrajiem cilvēkiem" un "korumpēto eliti".

Paskatieties uz Poliju un Kačiņska gadījumu. Viņa kampaņas galvenais sauklis bija tas, ka trešajai republikai Polijā ir jāpieliek punkts. Viņam izdevās piešķirt kriminālu nokrāsu visam pārejas periodam Polijā. Pirms tam sabiedrībā valdīja uzskats, ka pārejas gadi bija smagi. Bet viņš meta radikālu izaicinājumu šim viedoklim un uzmanības degpunktā izvirzīja, viņa vārdiem, pēdējo piecpadsmit gadu kriminālo dabu.


Vai Ukrainas Oranžajā revolūcijā arī bija modernā populisma elementi?

Viņi cīnījās pret elitēm, un revolūcija neiestājās par brīvo tirgu. Tas, ka viņi bija par Eiropu un Ameriku, neļāva mums saskatīt kustības sociālo dabu. Revolūcija ļoti lielā mērā noritēja pēc principa "mēs pret viņiem".


Kur Eiropas "populisma kartē" Jūs novietotu Krieviju?

Es domāju, ka Krievija ir ļoti lielā mērā anti-populistisks, elitārs režīms. Putins neiznīcināja Jeļcina režīma varas pamatus, viņš tos reformēja un konsolidēja. Krievijas režīms izskatās populistisks, bet tas tāds nav. Atšķirībā no Čaveza, kurš cenšas cilvēkus mobilizēt, Putins cenšas viņus neitralizēt. Krievijas režīmam cilvēki nerūp. Ja tev ir nafta, tev cilvēki nav vajadzīgi. Ja es dzīvoju no taviem nodokļiem, tad es esmu ieinteresēts, lai tavās kabatās kaut kas būtu. Bet, ja es dzīvoju no naftas dolāriem, tad man ir vienalga, vai tev ir kas kabatā, vai nav.


Taču Putins izmanto populistisku retoriku...

Jā, protams, bet valoda nav tik svarīga. Viņš saka to, kas darbojas. Taču būtiskākais, ko viņam ir izdevies paveikt, ir konsolidēt valsti un oligarhus. Pirms Putina oligarhi bija vienā pusē, bet Kremlis — otrā. Viņiem bija aizdomīgi darījumi, bet viņi nebija vienotā frontē.

Paskatieties, kas notiek tagad — kas ir visturīgākie cilvēki Krievijā? Tie ir valstij piederošu naftas un gāzes uzņēmumu vadītāji! Tātad, visbagātākie cilvēki ir valsts oligarhi, kuri kontrolē visus dabas resursus. Tā ir ļoti būtiska pārmaiņa Krievijā. Un Putina režīms ir klasisks anti-populisma režīms, kurš ir arī ļoti lielā mērā vērsts pret plurālismu.


Kā anti-elitārā revolūcija Ukrainā ietekmēja elitāro režīmu Krievijā?

Es gribētu salīdzināt Ukrainas revolūcijas ietekmi uz Krieviju ar 11.septembra ietekmi uz Savienotajām Valstīm. Pirmām kārtām, apskatieties, cik daudz grāmatu Krievijā sarakstīts par Oranžo revolūciju! Tas ir gluži neticami, vairāk nekā 20 grāmatas viena gada laikā! Kāpēc revolūcija sagādāja Krievijai tādas galvassāpes? Tāpēc, ka Krievija pēkšņi sajutās ievainojama.

Pēc revolūcijas Maskava ieviesa vairākas būtiskas izmaiņas savā politikā. Pirmkārt, tā nolēma nelikt uzsvaru uz elitēm, kā tas bija Kučmas gadījumā. Viņi nolēma konsolidēt enerģijas sektoru un izmantot to kā iedarbīgu rīku. Otrkārt, ieraudzījuši, kāds spēks ir cilvēku masām pilsētas ielās, viņi nolēma, ka jānodrošina, lai viņiem būtu pašiem savi cilvēki, ko sūtīt ielās — tādi, kas atbalsta režīmu. Tādējādi dzima Kremli atbalstošā kustība Naši.

Vēl viens jautājums ir identitāte. Krievijas izgāšanās Ukrainā bija arī izgāšanās identitātes būvēšanā.


Kas, Jūsuprāt, veido pamatu, uz kura tiek būvēta šī identitāte?

Tas ir uzskats, ka Krievija ir īpaša civilizācija. Un arī Otrais pasaules karš, kuram ir īpaši nozīmīga loma. Tieši šī iemesla dēļ Krieviju ļoti aizskar Baltijas valstu un dažu citu valstu pozīcija. Apšaubot otrā pasaules kara nozīmību, jūs uzbrūkat vienīgajam būtiskajam notikumam, uz kura pamatiem etniski tik daudzveidīgā Krievija var mēģināt būvēt savu identitāti. Krievija ir ļoti daudznacionāla valsts, neaizmirstiet, ka tajā ir milzīga musulmaņu minoritāte.


Vai Putins tagad cenšas izmantot enerģiju nācijas būvniecībai?

Jā, noteikti. Un tas iezīmē milzīgas pārmaiņas domāšanā. Pirms tam tā bija vienas partijas valsts, kurā bija Komunistiskās partijas monopols. Tagad tur ir naftas vada monopols. Un Krievija nekad neļaus nevienam kontrolēt šo vadu. Naftas vads un televīzija ir divas lietas, kas satur kopā valsti. Tie ir ļoti spēcīgi ieroči.


Kā pārmaiņas Krievijas domāšanā atspoguļosies ārpolitikā attiecībā pret valstīm, kuras tā dēvē par "tuvējām ārzemēm"?

Es domāju, ka politika katras atsevišķas valsts gadījumā būs atšķirīga, bet kopīga iezīme būs tā, ka Krievija pārtrauks paļauties uz Maskavai draudzīgiem vietējiem līderiem. Viņi mēģinās strādāt, izmantojot citus līdzekļus. Piemēram, mēs varētu piedzīvot plašu Krievijas naudas pieplūdi kaimiņvalstu nevalstiskajās organizācijās. Viņi var mēģināt strādāt arī, izmantojot vietējās etnisko krievu kopienas.

Bet Baltijas valstis Krievija mēģinās izolēt un mazināt to ietekmi Eiropas Savienībā (ES). Pieredze rāda, ka pat mazas valstis, tādas kā Baltijas valstis un Polija, var spēlēt nozīmīgu lomu koalīcijā ar ASV. Tādēļ Krievija darīs visu, kas tās spēkos, lai to novērstu.

Krievija arī mēģinās būvēt individuālas attiecības ar ES lielajām valstīm — Franciju, Vāciju, Itāliju, bet nevis ar ES kā vienotu veselumu. Pirms Ukrainas revolūcijas Krievija bija daudz draudzīgāka attiecībās ar Briseli. Pēc Ukrainas tas vairs tā nav.


Vai Krievija mēģinās traucēt kopīgas ES politikas veidošanai attiecībām ar Maskavu?

Dabiski. Vienota ārpolitika un vienota enerģijas politika neatbilst Krievijas stratēģiskajām interesēm.

Intervijas teksts angļu valodā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zuzanna 25.05.2006 22:12
Interesanta saruna, taču tajā pietrūkst svarīga aspekta - kādi ir vienā vai otrā veidā iegūtās un noturētās varas efekti? Populisms ir manipulatīvs veids varas iegūšanai un noturēšanai, bet šī birka automātiski nepaskaidro, ko ar šo varu izdara tās turētāji. Piemēram, Blērs un Berluskoni abi atzīti par populistiem, bet cik tālu šis salīdzinājums tiešām palīdz saprast viņu abu īstenoto politiku? Manuprāt, neko daudz. Vai varbūt populismam ir atšķirīgi kritēriji atkarībā no valstu vidējās gada temperatūras?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


biruta 24.05.2006 13:57
žēl, ka saite uz interviju angļu valodā ir tikai intervijas beigās. Ja būtu to zinājusi, noteiktu lasītu šo ļoti interesanto interviju tās runas valodā, tagad jau nepārlasīšu...

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Plates 255x203

Mēs esam kultūra 2 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Svētki bez Klāras 19 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Pēc Jordana 46 Autors:Rita Ruduša