Eiropas cukurs - reformēties vai mirt 0

Ražot cukuru tur, kur ir jēga to darīt, un stiprināt konkurētspējīgos ražotājus nākotnes cīņai ar brazīliešiem. Tā, vienkāršoti izsakoties, varētu raksturot Eiropas Savienības cukura reformas būtību.

Iesaki citiem:

Lauksaimniecības komisāre Marianna Fišere-Bēla (Mariann Fischer Boel), pagājušā gada 22.jūnijā Briselē prezentējot cukura reformas projektu Eiropas Parlamentā (EP), vairākas reizes it kā atvainodamās uzsvēra — es zinu, ka ir sagaidāmas emocionālas debates, es redzu jūsu satrauktos skatienus un es apzinos, ka dažus reģionus reforma skars īpaši sāpīgi. Taču viņa ik reizi piebilda — mums nav izvēles, cukura nozarei ir jāreformējas. Vai nu mēs to darām tagad, kad varam to atļauties, vai arī nozare neizbēgami mirs lēnā un sāpīgā nāvē.[1]

Emociju patiešām nav trūcis nedz Eiropā, nedz ārpus tās — Latvijas valdības amatvīri piesauca Ulmaņa leģendārās "trīs karotītes cukura", kāds EP deputāts no Čehijas protestējot nāca uz sēdēm t-kreklā ar uzrakstu "Cukura reforma — izbeidziet diskrimināciju!", bet Gajanas ārlietu ministrs presē stāstīja par to, cik daudzos Gajanas bērnu zīmējumos attēlotas cukurniedres. Tikmēr šķiet, ka pietrūcis, vismaz Latvijas gadījumā, bezkaislīgu matemātisku aprēķinu par to, kurš no piedāvātajiem neizbēgamās restrukturizācijas variantiem ir visizdevīgākais un perspektīvākais. "Mums ir viedoklis un nojausma, bet pētījumu nav," atzīst Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktore Helma Jirgena. Kāpēc? "Kurš tad var visu izpētīt..."

Trīs ķīļi

Gandrīz 40 gadus cukura ražošana bija visvairāk regulētā un aizsargātā nozare Eiropas Savienībā (ES). "ES cukura tirgus ir pilnībā mākslīgs — kā Disnejlenda," savulaik intervijā Reuters izteicās Brazīlijas Sanpaulu Lauksaimniecības savienības ģenerālsekretārs Fernando Moreira Ribeiro.[2] Kvotu sistēma, garantētā minimālā cena un importa ierobežojumi nodrošināja stabilu komfortu cukurbiešu audzētājiem un pārstrādātājiem. Šo pašu iemeslu dēļ Eiropas cukura cena trīsreiz pārsniedza pasaules cenas. Ārpus tirgus likumiem dzīvojošā cukura nozare šķita nesatricināma — tā izturēja vairākus reformu mēģinājumus.[3]

Taču 2004.gadā kļuva skaidrs, ka mūrī ir iesisti trīs ķīļi, kas tomēr liks tam sabrukt. Pirmkārt, Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) pieņēma lēmumu par labu Brazīlijai un vairākām Āzijas cukura ražotājām valstīm, kuras vērsās pret ES, uzskatot, ka tās subsidētais eksporta cukurs kropļo cukura tirgu. PTO lēmums nozīmē, ka ES jāsamazina cukura eksports par pieciem miljoniem tonnu. Otrkārt, tuvojās līdzšinējās kvotu sistēmas beigu datums — 2006.gada 1.jūlijs. Ja neieviestu jaunu sistēmu, tirgus būtu pilnībā brīvs, taču pēc vairāku gadu desmitu protekcionisma Eiropa, šķiet, nejutās tam gatava. Un, treškārt, ES bija apņēmusies 2009.gadā atvērt tirgu pasaules trūcīgākajām valstīm, ļaujot tām pārdot cukuru Eiropas tirgū bez importa nodevām un kvotām.

Papildu aspekts pārmaiņu nenovēršamībā bija tas, ka ES bija sākusi reformēt kopējo lauksaimniecības politiku un pārmaiņām bija jāaptver viss lauksaimniecības sektors. "Ja mēs iedarbinām fundamentālu Eiropas lauksaimniecības atbalsta pārmaiņu mehānismu, tajā nevar būt nekādi "bet", katrā ziņā ne tāda izmēra "bet" kā cukura nozare," skaidroja Fišere-Bēla. [4] Eiropas cukura nozares izmērs patiešām ir iespaidīgs — tikai četrās no 25 ES dalībvalstīm cukuru neražo.

"Neļāva nopelnīt"

Reformas projekts paredzēja cukura cenas samazinājumu par 39% (galīgajā variantā tie ir 36%), dāsnas kompensācijas cukurbiešu audzētājiem un vairākus restrukturizācijas variantus uzņēmumiem, kuri nolemtu no spēles izstāties. "Reforma tika veidota tā, lai cukura ražotāji varētu atstāt nozari ar godu, labi sagatavoti un finansiāli atbalstīti," politikai.lv skaidro Eiropas lauksaimniecības komisāres biroja vadītāja vietnieks Klauss-Dīters Borhārts (Klaus-Dieter Borchardt).

Komisāres prognozes par emocionālām debatēm un spēcīgu opozīciju piepildījās. Reformas pretinieku pulkā bija 11 ES valstis un arī bijušās Eiropas kolonijas jeb ACP grupas (Āfrikas, Karību un Klusā okeāna) valstis, kuras, tāpat kā Eiropas cukura ražotāji, pateicoties kvotu sistēmai, bija gadiem ilgi guvušas stabilus ienākumus. K.D.Borhārts norāda, ka atbalstītāju un pretinieku frontes nebija saistītas ar dalībvalsts stāžu Eiropas Savienībā. "Diskusija bija starp tām dalībvalstīm, kurās cukura nozare ir pietiekami spēcīga, lai turpinātu darbību, un tām, kurās ir mazāk konkurētspējīga nozare." Pirmajā grupā citu vidū bija cukura ražošanas milži — Francija, Vācija un Lielbritānija, bet otrajā — lielākoties valstis ar sadrumstalotu vai nelielu cukura nozari, piemēram, Īrija, Somija, Slovēnija un arī Latvija.

Eiropas lielajā "cukurtraukā" Latvija ir kā viens cukurgrauds — Latvijai ir viena no mazākajām kvotām un arī efektivitātes ziņā valsts ir tuvu saraksta beigu galam. "Mēs iegūstam 5,2 tonnas cukura no viena hektāra, bet citur Eiropā šis skaitlis ir ap 9 tonnām," saka H.Jirgena. Tomēr Latvija stingri nostājās pret komisāres Fišeres-Bēlas piedāvāto reformas variantu. "Mūsu priekšlikums bija samazināt eksporta kvotas. Liekais cukura krājums tādējādi tiktu likvidēts un problēma atrisināta," skaidro H.Jirgena. Taču reformas mērķis ir radīt konkurētspējīgu cukura nozari Eiropā, kura, pēc K.D.Borhārta vārdiem, "spēj konkurēt ar brazīliešiem". Mehāniskai kvotu samazināšanai būtu tieši pretējs efekts. "Protams, mēs varējām samazināt kvotas un dot nozarei piecus gadus, lai pielāgojas. Bet pēc pieciem gadiem būtu viens bankrots pēc otra un nekādas sociālās aizsardzības," saka K.D.Borhārts.

Februārī pēc vairāku mēnešu asām diskusijām un daudzām negulētām naktīm ES lauksaimniecības ministri par reformu tomēr vienojās. Komisāre Fišere-Bēla bija gandarīta — nozarē palikušajiem ir dota iespēja nostiprināties un būt konkurētspējīgiem, bet nozari atstājušajiem tiek dots atspēriens alternatīvai darbībai. Ieguvējs būs arī cukura patērētājs, lai gan K.D.Borhārts brīdina — "konditorejas izstrādājumu un dzērienu ražotāju izmaksas kritīsies un teorētiski vajadzētu samazināties arī produktu cenai, taču mēs to nevaram ietekmēt."

Bet H.Jirgena nekādus ilgtermiņa ieguvumus no reformas nesaskata. "Kādi tur var būt ieguvumi? Mūs vienkārši "nomirdina"." Viņasprāt, labāks variants būtu bijis ļaut cukura ražotājiem "lēni peldēt", jo tad "izdzīvotu stiprākais". Iespējams, ka Latvijas iebildumu patiesais iemesls atklājas H.Jirgenas replikā: "Cukura nozare bija zelta ādere. Mēs iestājāmies ES un uzreiz [nāca] reforma. Mums neļāva nopelnīt."

Slēgt vai mainīties

Valstīm, kurās ražo cukuru, reforma piedāvā trīs iespējas. "Ja ir tikai dažas rūpnīcas un tās nevar būt konkurētspējīgas, tad ir iespēja tās slēgt un atteikties no cukura kvotas pilnībā," skaidro K.D.Borhārts. Tādā gadījumā tiek piešķirts atbalsts fabriku slēgšanai, piedāvāts sociālais plāns un palīdzība darbinieku pārkvalificēšanā, kā arī atbalsts jaunas uzņēmējdarbības uzsākšanai un vides sakārtošanai. "Taču, ja tiek secināts, ka ir saprātīgi koncentrēt ražošanu vienā vietā, tad slēgto fabriku kvotas var atdot palicējam." Eiropas amatvīrs norāda, ka šis variants vairāk piemērots valstīm, kurās darbojas vairāki cukura ražotāji, piemēram, Polijai. Trešā iespēja ir pārprofilēt ražošanu un cukura vietā ražot, piemēram, bioetanolu (nefosilo degvielu), kuram kā viena no izejvielām tiek izmantotas tās pašas cukurbietes. "Investīcijas bioetanola ražošanā ir relatīvi zemas un tās var segt no restrukturizācijas palīdzības, kas gan nebūs 100%, bet 75%, jo fabrika turpinās izmantot daļu no vecajām iekārtām."

Restrukturizācijas maksājumi katrā nākamajā no reformas četriem gadiem kļūs arvien mazāki, turklāt tiem, kas paliek nozarē, ir jāmaksā prāvas summas fondā, no kura tiek finansēta restrukturizācija. "Tas ir darīts ar nolūku, lai nekonkurētspējīgajiem palikšana nozarē izmaksātu dārgi," saka K.D.Borhārts. Naudas izteiksmē Latvijas gadījumā tas nozīmē — ja abas Latvijas cukurfabrikas pārtrauc ražošanu, tad kopējā kompensācijas summa sasniegs aptuveni 45 miljonus latu, bet, ja tās turpina ražot, tad tām būtu trijos gados jāiemaksā Restrukturizācijas fondā gandrīz 19 miljoni, kas atbilst abu fabriku piecu gadu peļņai.

Reformas autori uzsver, ka finansiālās piespiešanas mehānisms izveidots un skarbie termiņi (ražotājiem lēmums jāpieņem līdz janvāra beigām) nosprausti tādēļ, lai piešķirtu reformai "paātrinājumu". Ilgām pārdomām Eiropas cukurniekiem vienkārši nav laika, jo viņiem “pakausī elpo” brazīlieši.

Pāreja uz bioetanola ražošanu šķiet loģiskākā no izvēlēm tiem, kas sapratuši, ka cukura industrijā palikt nevarēs. Zīmīgi, ka pat Eiropas lielie cukura ražotāji — Tereos, Suedzucker, Cristal Union, Tate&Lyle un British Sugar — sākuši darboties bioetanola tirgū, tādējādi izmantojot cukurbiešu pārpalikumus, kas radušies samazināto cukura kvotu dēļ. K.D.Borhārts gan norāda, ka katrai valstij ir rūpīgi jāizvērtē bioetanola ražošanas izdevīgums. "Ir jādomā par loģistiku, un jāaprēķina, vai, piemēram, nav izdevīgāk uzbūvēt pilnīgi jaunu ražotni. Jāizanalizē arī, vai ražot tikai no cukurbietēm ir viskonkurētspējīgākais veids, vai varbūt ir lētāk izmantot arī graudus."

Patlaban vienīgā valsts, kurā bioetanolu ražo tikai no cukurbietēm, ir Francija. "Droši vien, ka nav tik slikti, ja jau franči ražo," saka H.Jirgena. Vai šādu alternatīvu nevarētu attīstīt arī Latvijā? Zemkopības ministrijas ierēdņi rausta plecus — aprēķini par to, vai pāreja uz Eiropā arvien pieprasītāko zaļo degvielu būtu izdevīga, nav veikti. "Ir viedoklis un nojausma. Bet pētījumiem mums naudas nav."

___________________

1 "Sugar Reform: Giving the sector a viable long-term future", Presentation of the Proposal of the Sugar Reform European Parliament, 22 June 2005; EUROPA Rapid

2 "EU sugar reform splits exporters", BBC News

3 1968.gadā tika izveidota cukura tirgus atbalsta sistēma, kuras mērķis bija nodrošināt ES tirgus pašpietiekamību un garantētus ienākumus cukura ražotājiem. Atbalsta sistēmu veidoja cukura ražošanas kvotas un garantētās minimālās cukurbiešu cenas. Vienlaikus ES noteica importa nodevas ārpus ES ražotam cukuram (izņemot 18 bijušās Eiropas kolonijas) un eksporta subsīdijas Eiropas ražotājiem. 2004.gadā kopumā dažādās subsīdijās cukura ražotājiem tika izmaksāti 1,7 miljardi eiro. EUROPA Rapid

4 EUROPA Rapid




Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi
Plates 255x203

Mēs esam kultūra 2 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Svētki bez Klāras 19 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Pēc Jordana 46 Autors:Rita Ruduša