Raksts

Eiropa sevis meklējumos


Datums:
19. jūnijs, 2007


Autori

Rita Ruduša


Foto: Foto no personīgā arhīva

Atšķirība starp Krieviju un ES ir tāda, ka Krievija mēģina atrast jaunu identitāti, kamēr ES tādas nav bijis kopš pašiem pirmsākumiem.

Intervija ar Eiropas politikas institūta, Europeum direktoru Dāvidu Krālu (David Kral).

Pilns intervijas teksts angļu valodā

Pēdējā laikā tiek plaši diskutēts par “jaunajām” attiecībām starp Eiropas Savienību un Krieviju. Kas ir tie aspekti, kas ļauj šīs attiecības saukt par jaunām?

Juridiskais iemesls to darīt ir tas, ka tagadējā sadarbības līguma termiņš šogad izbeidzas un ir jāparaksta jauns. Jauns ir arī tas, ka, salīdzinot ar laiku, kad puses veda sarunas par iepriekšējo līgumu, stāvoklis Krievijā ir būtiski izmainījies. Krievija vairs nav tā pati rāmā valsts, kāda tā bija Jeļcina ēras beigās, kad iepriekšējais līgums tika parakstīts. Šodien Krievija ir daudz pašpārliecinātāks spēks, tās centrālā vara ir spējusi konsolidēt ietekmi, kuru tā kaut kādā veidā bija pazaudējusi. Krievija ir sākusi spēlēt nopietnu lomu enerģētikā un tas, manuprāt, ir aspekts, kurš šobrīd Eiropu satrauc visvairāk.

Vai abām pusēm — Krievijai un ES — ir skaidra vīzija, kā būvēt jaunās attiecības? Šķiet, ka Eiropā ir ļoti daudz ideju par to, kādām šīm attiecībām jābūt, bet neviens īsti nezina, kā šim jautājumam pieiet.

Eiropas pamatproblēma ir nespēja runāt ar Krieviju vienotā balsī. Dažreiz šī parādība tiek raksturota vienkāršoti, sakot, ka tā saucamā jaunā Eiropa ir ienesusi Eiropas Savienībā pretkrievisku elementu. Arī Krievijai patīk izspēlēt šo kārti. Bet es nedomāju, ka tas ir tik vienkārši. Saprotamu vēsturisku iemelsu dēļ tādām valstīm kā Baltijas valstis un Polija ir konkrētas bažas saistībā ar Krieviju. Dažkārt ir jūtams, ka Krievija šīs valstis neuztver kā partnerus un dod priekšroku sadarbībai ar ES lielajiem spēlētājiem, piemēram, ar Vāciju, Franciju un citām valstīm. Šī attieksme, protams, rada neapmierinātību. Manuprāt, šī brīža lielākais izaicinājums ir radīt kopīgu Eiropas nostāju vismaz dažos jautājumos un runāt ar Krieviju vienoti. Zināmā mērā konflikts ap Igauniju parādīja, ka starp eiropiešiem vēl pastāv zināma solidaritāte.

Vai Krievijai ir skaidrs, kādas tā vēlas veidot šīs jaunās attiecības?

Es domāju, ka Krievija joprojām atrodas sevis meklējumos. Tai ir daudz iekšēju problēmu — konflikti, kuri turpinās, neiepriecinoša demogrāfiskā situācija. Tā joprojām meklē savu vietu Eiropā un varbūt arī pasaulē. Neesmu drošs, ka pat tagadējā vara zina, kāda ir Krievijas nostāja. Vai tā grib demonstrēt muskuļus Eiropā un izmantot enerģijas sviru? Vai arī tā vēlas kaut kāda veida partnerību? Ilgtermiņā raugoties, sadarbība ir abpusēji izdevīga. Bet es neesmu pārliecināts, ka Krievija uzskata šīs attiecības par līdzvērtīgu partnerību. Taču tās ir tikai manas intuitīvās sajūtas.

Runājot par citu ES kaimiņieni — Ukrainu, vai ES nākotnē spēs to ignorēt? Ukraina ir liels spēlētājs Eiropā, vismaz izmēra, ja pagaidām vēl ne ietekmes ziņā.

Šķiet, ka izmērs ir Eiropas Savienības problēma. Zīmīgi, ka, runājot par šo jautājumu, uz skatuves atkal parādās Krievija. Manuprāt, ES joprojām pastāv bailes no tā, ka, uzsākot Ukrainas integrācijas procesu pārāk strauji, tiks izraisītas Krievijas dusmas, jo Krievijas vadība joprojām uzskata Ukrainu par savā ietekmes zonā esošu valsti. Tomēr nākotnē Eiropa nevarēs ignorēt Ukrainu. Lai gan daudz kas būs atkarīgs no Ukrainas paša, jo šobrīd šķiet, ka valsts pati vēl nav izlēmusi, kurā virzienā iet.

Iespējams, ir krietni pāragri izteikt minējumus, bet tomēr — vai nākotnē Eiropas Savienības robežas varētu sakrist ar kontinenta robežām?

Jā, domāju, ka tā būs, taču ļoti tālā nākotnē. Man gan šķiet, ka mēs nemaz neesam tā īsti definējuši Eiropas robežas.

Vai Eiropas robežas ir vērtību vai ģeogrāfijas jautājums?

Ģeogrāfija ir tā, kas rada problēmas, jo Eiropa ir daļa no Eirāzijas un austrumos šīs robežas ir diezgan nenoteiktas. Tagadējās robežas iezīmējis zviedru 18.gadsimta ģeogrāfs, kurš tās radīja Pēterim Lielajam, lai pierādītu, ka Krievija atrodas Eiropā. Patlaban vienīgā kopīgā Eiropas lieta, par kuru varam vienoties, ir vērtības, kuras ir ierakstītas dibināšanas dokumentos. Proti, demokrātija, cilvēktiesības, likuma vara un tā tālāk. Tomēr šī definīcija ir diezgan plaša. Ir valstis, kuras atbalsta šīs vērtības, bet kuras nekad neiestāsies ES. Tādēļ ģeogrāfiskiem apsvērumiem būs jāsaglabājas. Mēs esam jau redzējuši to pielietojumu praksē — kad Maroka izteica vēlmi pievienoties, tai tika atteikts, jo, atvainojiet, jūs neesat eiropieši. Bet Turcijas gadījumā mēs teicām “jā”, un es domāju, ka mēs nevaram ņemt savus vārdus atpakaļ.

Attiecībā pret Turciju Eiropa šķiet rīkojamies liekulīgi. No vienas puses, tiek uzsāktas iestāšanās sarunas, bet no otras — doti signāli, ka “mēs jūs patiesībā negribam.”

Jā, Eiropa sūta diezgan pretrunīgus signālus. Turcijai tika piešķirts kandidātvalsts statuss 1999.gadā, un 2000.gadā tika uzsāktas sarunas. Eiropa grib turpināt procesu, taču vienlaikus izgudro dažādus šķēršļus, lai to palēninātu vai apturētu. Manuprāt, Turcija nepiekritīs nekam citam, vienīgi pilntiesīgai dalībai, bet Eiropa nešķiet gatava to piedāvāt.

Kādi būtu ieguvumi no Turcijas līdzdalības?

Daži čehu politiķi saka, ka galvenais ieguvums ir tas, ka Turcija piespiedīs Eiropu reformēties. Nav taču iespējams saglabāt tagadējo lauksaimniecības politiku, ja tiek uzņemta Turcija. Vēl viens arguments ir Turcijas dinamiskā ekonomika un gados jaunais iedzīvotāju sastāvs, kas var palīdzēt novecojošajai Eiropai.

Cik lielā mērā, saucot lietas īstajos vārdos, Eiropas vēsajā attieksmē pret Turciju vainojama islamofobija?

Tas ir viens no galvenajiem aspektiem, ja ne pats galvenais, lai gan ir netaisni šādā kontekstā runāt par Turciju, kas ir viena no sekulārākajām valstīm Eiropā. Eiropā trūkst arī stingras politiskās gribas mainīt šo attieksmi. Turcijai nav stingra atbalstītāja.

Vai, tāpat kā Krievija, arī ES ir savas identitātes meklējumos?

Jā, noteikti, tikai atšķirība starp Krieviju un ES ir tāda, ka Krievija mēģina atrast jaunu identitāti, kamēr ES tādas nav bijis kopš pašiem pirmsākumiem. Šie meklējumi turpinās un kļūst arvien komplicētāki, jo ES dalībvalstu skaits aug un notiek diskusijas par Konstitucionālo līgumu. Valstu nostājas ir ļoti dažādas, taču viedokļu atšķirības nevajadzētu pārlieku dramatizēt. Spriedze starp lielākas integrācijas atbalstītājiem un viņu pretiniekiem ir pastāvējusi vienmēr.

Kāda nākotne sagaida Konstitūciju? Vai tas būs atšķaidīts, nekonkrēts dokuments?

Baidos, ka jā. Neatkarīgi no tā, cik spēcīgi būs centieni glābt Konstitūciju, tagadējos apstākļos tas nešķiet reāli. Visticamāk, mēs tiksim pie atšķaidīta teksta.


Europeum Institute for European Policy

The Future of EU Enlargement: On Track or Derailed? Debates in New Member States, Candidates and Neighbours


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!