Eiropa auzās 2 3

Īru "Nē" būs veselīga atkārtota mācība ES institūciju un dalībvalstu līderiem. Nevar pieņemt lēmumus iedzīvotāju vietā, tos neskaidrojot un tad brīnoties, ka iedzīvotāji nesaprot.

Iesaki citiem:
Zigulis 255x203
Foto:219Eastern

Teksts angļu valodā

Īrijas "Nē" Lisabonas līgumam daudzviet Eiropā radījis galvassāpes, jo jaunais Eiropas Savienības pamatlīgums, kas tapis sešu gadu garumā[1] un par kura ratifikāciju jau nobalsojuši 18 valstu parlamenti, nevar stāties spēkā bez tā ratifikācijas visās 27 ES dalībvalstīs. Šobrīd ir skaidrs, ka jaunais ES pamatlīgums nevarēs stāties spēkā paredzētajā grafikā — pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009.gada jūnijā. Taču, manuprāt, tikpat skaidrs ir arī fakts, ka nav iespējama Lisabonas līguma ratifikācija, neņemot vērā Īrijas referenduma iznākumu. Bet nav iespējama arī pilnīga Lisabonas līguma iesaldēšana vai nāve, jo izmaiņas nepieciešamas ES institūciju darbībā, lai palielinātu to efektivitāti un caurskatāmību, nodrošinātu tuvākajos gados gaidāmo Horvātijas uzņemšanu ES, kā arī dotu juridisku pamatu tik ļoti nepieciešamajai ES darbībai enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā. To iespējams panākt divos veidos, kurus aprakstīšu šajā rakstā.


Grozām līguma saturu

Viens veids ir pēc kāda laika organizēt atkārtotu referendumu Īrijā, taču tikai tad, ja tiek veiktais izmaiņas Lisabonas līgumā, atbildot uz īru bažām par militāro neitralitāti, abortiem un nodokļu politiku. Vienkārša "miniet vēlreiz" pieeja, organizējot atkārtotu referendumu par to pašu līgumu bez izmaiņām, nelīdzēs kaut vai tāpēc, ka pēc Francijas un Nīderlandes "Nē" Konstitucionālajam līgumam 2005.gadā tajā tika veiktas izmaiņas, kaut vai simboliski dodot francūžiem un holandiešiem sajūtu, ka viņu bažas ir sadzirdētas.[2] Atkārtots referendums Īrijā bez izmaiņām līgumā nav iespējams arī tāpēc, ka 12.jūnija referendumā īri pret Lisabonas līguma ratifikāciju nobalsoja ar ievērojamu pārsvaru — pret ratifikāciju balsoja 53,4% vēlētāju, kamēr 46,6% balsoja par. Bet salīdzinoši augstais referenduma dalībnieku skaits — 53% vēlētāju — atspēko argumentu, ka mājās palikuši daudzi Lisabonas līguma atbalstītāji un atkārtotā referendumā viņi varētu būt aktīvāki.[3]

Iespēju papildināt Lisabonas līgumu, atbildot uz Īrijas vēlētāju bažām, 16.jūnijā apsprieda ES ārlietu ministri.[4] Tomēr šis variants rada vismaz divējādas grūtības. Pirmkārt, tas paver ceļu arī citām ES valstīm — gan tām, kas jau ratificējušas, gan tām, kas nav ratificējušas Lisabonas līgumu — pieprasīt izmaiņas līguma saturā. To varētu gribēt izmantot, piemēram, Čehija un Vācija, kurās ir iespējami Konstitucionālās tiesas spriedumi par Lisabonas līguma savietojamību ar Čehijas un Vācijas konstitūciju, kā arī par jaunajām ES dotajām kompetencēm un to atbilstību konstitūcijai. Bet tikpat labi prasības vēl varētu izvirzīt zviedru arodbiedrības, kas Zviedrijas parlamentu aicinājušas rūpīgi izvērtēt strādnieku tiesību aizsardzību Lisabonas līgumā un Pamattiesību hartā. Vēl varētu aktivizēties ticīgie Polijā, kas ir pret abortiem un gribētu redzēt kristīgo vērtību piesaukšanu. Un tad jau prasības no dažādām valstīm var sākt birt kā no pārpilnības raga.

Otrkārt, lai kā tiktu grozīts vai ar protokoliem un deklarācijām papildināts Lisabonas līgums, visai neiespējama liekas vēl viena īru "Nē" pamatojuma izdzēšana, proti, tas, ka līgums nav lasāms un saprotams ES iedzīvotājiem. Kā liecina īru referendums — cerība, ka iedzīvotāji uzticēsies nacionālajiem līderiem, kas gudri pieņem lēmumus viņu vietā, neattaisnojas, ja tautā populārie nacionālie līderi nespēj pašu pieņemtos lēmumus izskaidrot.[5] Tāpēc, manuprāt, veiksmīgāks būtu otrs variants.


Īstenojam tikai absolūti nepieciešamo

Otra iespēja, kā nodrošināt ES attīstību, ir iesaldēt Lisabonas līgumu, pieņemot tikai absolūti nepieciešamās izmaiņas atsevišķos līgumu grozījumos. Piemēram, vienā ES pamatlīgumu grozījumā radot juridisko pamatojumu ES darbībai enerģētikas politikā un klimata pārmaiņu jautājumos, kas šobrīd nepastāv, otrā ES pamatlīgumu grozījumā veicot institucionālās reformas, kas palielina lēmumu caurskatāmību un efektivitāti, kā arī nodrošina gaidāmo ES paplašināšanos, neradot jaunus posteņus.[6]

Šim variantam ir vismaz divas priekšrocības. Pirmkārt, tiks nodrošināta ES pakāpeniska attīstība bez kārtējām plašām, ilgām un gan politiķus, gan vēlētājus nogurdinošām sarunām par kārtējo megaprojektu (jaunu pēc-Lisabonas līgumu), ko atkal kāda iemesla dēļ varētu noraidīt kāda dalībvalsts. Otrkārt, ja notiek referendumi par tā sauktajiem "viena jautājuma līgumiem" (no angļu singe-issue treaty), diskusijas tiešām var notikt par šī jautājuma būtību, nevis — kā tas ir Lisabonas līguma gadījumā — kampaņu aktīvisti var atrast dažus strīdīgus elementus, radot pretargumentu rasolu, kas tad liek balsot pret. Tas arī dos skaidrākus signālus par ES iedzīvotāju bažām vai gaidām. Ja referendumos par Konstitucionālo līgumu un Lisabonas līgumu iedzīvotāji runāja gan par vājo sociālo aizsardzību (Francijā), gan pārāk ātro ES paplašināšanos (Francijā un Nīderlandē), gan nodokļu politiku, abortiem un ES armiju (Īrijā), tad referendumi par enerģētikas politiku vai klimata pārmaiņām vai institūciju efektivitāti dos atbalstu vai noraidījumu ES darbībai tieši šajās jomās.


Skaidrot, skaidrot, skaidrot

Neatkarīgi no tā, kādi būs turpmākie soļi, īru "Nē", manuprāt, būs veselīga atkārtota mācība ES institūciju un dalībvalstu nacionālajiem līderiem par to, ka nav iespējams pieņemt lēmumus iedzīvotāju vietā, tos neskaidrojot un tad brīnoties, ka iedzīvotāji nesaprot. Un nav arī iespējams iedzīvotājos klausīties tikai tad, kad viņu balsis nav juridiski saistošas.[7]

Tagad nacionālajiem politiķiem ir atklāti jāpasaka vēlētājiem, ka viņu ikdienu tieši vai netieši nosaka nevis nacionālo politiķu pašmājās ceptie, bet arvien vairāk kopā ar citiem ES dalībvalstu nacionālajiem politiķiem pieņemtie Eiropas Savienības lēmumi, kurus pieņem un īsteno par vēlētāju – nodokļu maksātāju naudu! Tas nozīmē, ka nacionālo politiķu loma no vienas puses ir visai ierobežota, jo ES lēmumu ietekme nacionālo valstu darbībā arvien palielinās, bet no otras puses tā tomēr palielinās, jo ES lēmumus pie viena galda pieņem visu dalībvalstu nacionālie politiķi. Tas arī nozīmē, ka nacionālajiem politiķiem — ne tikai ES institūciju līderiem — būs vairāk jāskaidro, kāpēc tika pieņemts šāds un ne citāds ES lēmums, un arvien vairāk nāksies aizstāvēt Eiropas Savienības intereses, nevis vainot Briseli visās problēmās un bužināt spalvas par it kā "saviem" nacionālajiem sasniegumiem. Bet tas arī nozīmēs, ka iedzīvotāji, saprotot ES nozīmi un ES lēmumu pieņemšanu, sāks uzdot grūtus jautājumus. Un kurš gan politiķis pats uzprasīsies uz lielāku atskaitīšanos vai "skatīšanos uz pirkstiem"?


_________________________________________

[1] Konvents sāka izstrādāt Lisabonas līguma priekšteci - Konstitucionālo līgumu – 2002.gada sākumā.

[2] Francija, atbildot uz vēlētāju bažām par pārāk liberālu Eiropas Savienību bez “sociālas sejas”, panāca brīvas konkurences panta izņemšanu no līguma, nosakot, ka ES jāveido iekšējais tirgus, nevis tirgus ar brīvu konkurenci (Lisabonas līguma 3.pants un Protokols Nr. 27 par iekšējo tirgu un konkurenci). Nīderlande, savukārt, panāca, ka līgumā ir iekļauta atsauce uz Eiropas vērtībām un ES padomē pieņemtiem kritērijiem jaunu valstu uzņemšanai ES, kā arī nepieciešamību par jaunu valstu vēlmi iestāties ES informēt ne tikai Eiropas Parlamentu, bet arī ES valstu nacionālos parlamentus (Lisabonas līguma 49.pants).

[3] Balstoties uz šo argumentu, 2001.gadā Īrijā tika rīkots atkārtots balsojums par Nicas līgumu, kad pirmajā Nicas līguma ratifikāciju noraidošajā referendumā piedalījās tikai 34.8% vēlētāju. Toreiz Īrijas valdība apgalvoja, ka pirmajā referendumā, ticot pozitīvam referenduma iznākumam pēc sabiedriskās domas datiem, daudzi Jā balsotāji bija palikuši mājās.

[4] EU Observer, “EU mulls Lisbon treaty sweeteners for Ireland”, 17.jūnijs http://euobserver.com/9/26338

[5] Īrijas valdības reitingi ir pozitīvi augsti, atbalsts Īrijas dalībai ES arī tradicionāli bijis augsts. Tomēr Nē kampaņas aktīvisti Īrijā aicināja balsot pret ar saukli “ja tu līgumu nesaproti, balso pret”, kā arī sakot, ka ir iespējams kvalitatīvāks ES pamatlīgums, tāpēc balsot pret vajadzētu pat tiem, kas principāli atbalsta tādu ES attīstību, ko līgums var nodrošināt.

[6] Tas varētu nozīmēt, ka tiktu pieņemta vienkāršotā balsošanas kārtība ES ministru padomē (tā sauktais dubultais balsu vairākums), radīti noteikumi ES institūciju sastāvam līdz ar jaunu valstu uzņemšanu (Nicas līgums nosaka institūciju sastāvu ES ar 27 dalībvalstīm, bet “rindā stāv” Horvātija, Turcija, un citas valstis), samazināts Eiropas Komisijas sastāvs (katrai dalībvalstij nebūtu “savs” komisārs), ieviesta pilsoņu iniciatīva (1 miljonam ES pilsoņu dodot tiesības iniciēt likumdošanas priekšlikumu), pastiprināta ES kapacitāte ārpolitikā (radot ES ārlietu dienestu, bet neradot ES ārlietu ministru, tikai dodot ES augstajam pārstāvim ārlietās vairāk resursus aktīvākai darbībai).

[7] Pārdomu perioda laikā, caur tādām iniciatīvām kā Plāns D, “Debate Europe”, utt Eiropas Komisija ir mēģinājusi pierādīt ES iedzīvotājiem, ka politiķi iedzīvotājos klausās, piemēram, Eiropas pilsoņu debatēs, kur 1800 iedzīvotāji no visām 27 ES dalībvalstīm diskutēja par ES nākotni. Plašāka informācija pieejama šeit http://www.providus.lv/public/27058.html



Projekts 'Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi' tiek realizēts ar valsts aģentūras "Eiropas Savienības informācijas aģentūra" atbalstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

skaistums 03.07.2008 20:30
skaidrot Lisabonas līguma pamatdonu ir viena lieta, bet mēs aizmirstam faktu, ka viens no svarīgākajiem Lisabonas līguma pukntiem, ir padarīt ES daudz saprotamāku tās iedzīvotājiem. turpertī, lai tiešām padarītu to saprotamāku tiek piedāvāts līgums, kuru izlasījuši ir juristi un daži no valstu pārstāvjiem, bet kas notiek ar pārējiem? nezināšana iedzīvotāju līmenī būtu pieļaujama, jo iespējams, ka ne jau visiem interesē politika, bet tas ka līgums ir gājis secen politiķu acīm, manuprāt, ir nepieļaujama prakse, kas diemžēl diezgan bieži tiek īstenota.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DaceA - Bezvardim 26.06.2008 16:26
Interesanti, ka Jūs šajā manā rakstā atradāt domu, ka pie vainas ir PR un Lisabonas līgums ir lielisks. Es gan mēģināju teikt ko citu - ka līgums ir iedzīvotājiem saturiski nelasāms, ka tajā samestas kopā tik daudz reformas, ka tās satura dēļ iespējams dažādi traktēt, un dažu apšaubāmu saturisku (nevis PR) elementu dēļ vēlētāji var balsot pret. Tāpēc - atkal, saturisku iemeslu dēļ - es arī aicinu padomāt par iespēju dalīt reformas, lai diskusijas notiktu pēc būtības, par saturu.

Jūsu piedāvātais variants ar 10 fundamentālajiem principiem arī neko neatrisina - ja nacionālie līderi nav spējīgi pārliecināt iedzīvotājus, ka līderi tos ikdienas lēmumus, kurus 10 fundamentālie principi nosaka, bet kuri nav aprakstīti 10 fundamentālajos principos, pieņem iedzīvotāju interesēs un var tos paskaidrot. Iedzīvotāji prasa nevis PR, bet atskaitīšanos, un ja tā nenotiek, tad pie vainas nav iedzīvotājs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bezvardis 26.06.2008 12:28
Raksta vēstījums ir ļoti tipisks mūsdienu Latvijas politiskajai domāšanai: ja tauta nepiekrīt tam, ko politiķis ir teicis (rakstījis, sagatavojis likumu utt), tad vainīgs ir nevis likuma teksts, nevis tautas patiesa nevēlēšanās piekrist viedoklim (dokumentam, likumprojektam utt), bet gan sliktais PR - t.i., Politiķa viedoklis (dokuments utt) pēc būtības neapstrīdami ir kvalitatīvs un to jebkuram domājošam cilvēkam būtu jāsaprot. Bet politiķis nav pietiekoši labi skaidrojis savu nostāju. Tāpēc tauta nav sapratusi un ir nostājusies opozīcijā. Arī šajā rakstā tiek pēc būtības noraidīta iespēja, ka īriem vienkārši nav pieņemams līguma teksts un idejas. Raksts nepieļauj domu, ka īri patiešām ir to tekstu izlasījuši un sapratuši un tagad noraida (noraidīs). T.i. morāle: Tauta ir dumja, politiķi ir nevainojami un kļūdubrīvi, plaisa starp tautu un politiķiem norāda tikai un vienīgi uz PR kļūdām.

Kad tas pateikts, vēlos gan teikt, ka manuprāt jautājuma būtība ir citur. Tādus garus tekstus kā Lisabonas līgums nevar pieņemt referendumos. Tas tāpēc, ka nevar sagaidīt, lai cilvēki tos lasītu un iedziļinātos un kur nu vēl - saprastu. Ja gribēja, lai referendumā var pieņemt, tad pamatlīgumam vajadzēja būt definētam kādos 10 fundamentālos principos (kristīgā Eiropa to saprastu un pieņemtu par iegaumējamu), pārējo atstājot ierēdņu, tiesu un precedenta varā.

Saistītie raksti

Plan B ceps.eu

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 5 Autors:Dace Akule

Uzticesanas vienna konference

Par uzticēšanos 137 Autors:Dace Akule

Peru akmeni

Par globāli būtisko 2 Autors:Dace Akule

Kaleidoskops 1

Par sarežģīto pasauli 1 Autors:Dace Akule

Bilde peru

Par Peru 5 Autors:Dace Akule

11825959 10153434773260306 6968551125438830656 n

Par AirBaltic 23 Autors:Dace Akule