Atslēgvārdi:

Dodot gūtais... 2

Jāapzinās, ka nevis mēs esam labāki un citi cilvēki nepareizi dzīvo, bet mēs neesam ne labāki, ne sliktāki, bet citādi.

Iesaki citiem:

Neveiklais vārdu savienojums "attīstības sadarbība" vairs nav ik reizi jāatšifrē, sākot sarunu par to, ko Latvija — vairs ne saņēmējs, bet donors — var piedāvāt citām valstīm. Tomēr klupšanas akmeņu šajā tēmā netrūkst — vai esam gatavi dalīties, mācīties no citām kultūrām un pieņemt, ka tās ir citādas, nevis "nepareizas"?

Par to politika.lv redakcijā diskutē sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, LU asociētais profesors Ivars Austers, biedrības Latvijas platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) direktore Māra Sīmane, Latvijas Gruzīnu biedrības valdes locekle Nino Jakobidze un antropoloģe Karīna Vasiļevska. Diskusiju vada Rita Ruduša.



Gribētos sākt ar, iespējams, pārāk bieži citēto Raiņa atziņu: "Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams." Cik aktuāla ir šī atziņa šodienas Latvijas sabiedrībā?

Klāvs Sedlenieks: Mēs ar studentiem šo Raiņa lugu [Spēlēju, Dancoju] pētījām no apmaiņas teorijas viedokļa. Secinājums, pie kura nonācām, bija tāds, ka šajā lugā, ieskaitot šo ļoti cēlo citātu, ļoti labi parādās tas, ka pat visskaistākajos, visaugstākajos morāles līmeņos Latvijas sabiedrībā visa došana vienmēr balstās tikai uz vajadzību dabūt kaut ko pretī. Respektīvi, pamatā šeit ir jautājums par to, ko mēs iegūsim. Un ja jau mēs varam iegūt vairāk, kaut ko dodot, tad mēs arī dodam.



Vai ieguvumam jābūt taustāmam un praktiskam?

Sedlenieks: Tas var būt visvisāds. Jebkurā gadījumā tas nav tā, ka es došu tāpēc, ka es gribu dot. Vienmēr par to dabūs kaut ko pretī. Konkrētajā gadījumā tā ir mūžīgā dzīve.

Ivars Austers: Tas tomēr ir nedaudz pretrunā ar eksperimentālajiem atklājumiem. Viens no labākajiem kursa darbiem psiholoģijas nodaļā bija datorizēts eksperiments, kura ideja šāda — vainas sajūta palielina sadarbību. Sadarbība bija definēta tādā veidā, ka kaut kas jādod, mēs kaut ko dodam prom. Tas, kas tur sanāca — vainas sajūta ir spēcīgs motivētājs. Tie cilvēki, kuri kādā brīdi jutīsies drusku vainīgi, būs gatavāki palīdzēt citiem.



Vai tas nozīmē, ka cilvēku vainas sajūta būtu kaut kā jāuzrunā, lai viņi gribētu dot?

Austers: To var darīt, protams. Es samazinu vainas sajūtu tādā veidā, ka es kaut ko dodu.

Karīna Vasiļevska: Šeit it kā sanāk zināma pretruna ar to, ko teica Klāvs, bet es nedomāju, ka pretrunai tur noteikti jābūt. Jo tas, ko tu dabū pretī, ir vainas sajūtas mazināšana.



Ja mēs Ivara Austera teikto attiecinām uz attīstības sadarbību — vai arī šajā gadījumā darbojas tā pati formula, proti, palīdzot mēs ceram kaut ko iegūt?

Māra Sīmane: Man šķiet, tas ir novecojis priekšstats, ka attīstības sadarbība nozīmē kādam kaut ko dot. Tā ir sadarbība, nevis attīstības došana. Cilvēki var apmainīties ar pieredzi un iegūt viens no otra pieredzi, lai nokārtotu savus jautājumus.


Mēs iesākām uz ļoti teorētiskas nots, bet gribētos parunāt par attīstības sadarbību konkrētās izpausmēs. Nino, kā jūs saprotat šo vārdu savienojumu?

Nino Jakobidze: Es piekrītu Mārai — tā nav vienkārši došana. Tas ir veids, kā iemācīt valstij sadarboties, darboties kā pilnvērtīgai valstij. Ja tikai dod, tad kaut kādā brīdī saņēmējs vairs nebūs spējīgs ņemt. Cilvēkam jāmāk paņemt, kad viss ir par brīvu, kad viņam dod, dod un dod...

Sedlenieks: Ja es izdomāju kaut ko uzdāvināt Ivaram, tad tā ir brīvā dāvana, es neko negaidu pretī. Šāda dāvana zināmā mērā ir bīstama. Ar dāvanām dažādās pasaules valstīs ir saistītas mistiskas idejas. Viena no šīm idejām ir, ka, saņemot dāvanu, cilvēks var uzņemt kaut kādas negatīvās enerģijas vai, piemēram, manus grēkus. Šeit rodas problemātiska situācija. Kad dāvana nav brīva — kā tas ir attīstības sadarbības gadījumā, kad tā ir došana un ņemšana un savstarpēja apmainīšanās, — tad tā ir daudz pozitīvāka nekā tīra, vienkārša došana. Došana vienmēr nostāda cilvēkus hierarhiskās attiecībās — tas, kas pieņem, vienmēr ir zemākā stāvoklī nekā tas, kas dod.



Vasiļevska: Konkrēti runājot par praktiskiem piemēriem — es strādāju Horvātijā un Kosovā. Tur bija redzams, cik nogurdinoši ir visu laiku saņemt palīdzību, ja no tevis nekas netiek gaidīts pretī. Cilvēki, kas tur ieradās, nespēja iedziļināties vietējā situācijā.



Tātad, ieguvums ir lielāks, ja tas ir konstruktīvs divu pušu dialogs nevis "brīvo dāvanu" došana.

Austers: Vai tas mērķis nav kaut kādu vērtību normu pārnešana? Bet, lai uzsāktu sarunu, mēs te tādu mazu dāvaniņu... Tātad mērķis ir panākt kaut kādu jaunu kopēju identitāti. Ja mēs viņiem palīdzam, tad mēs gribam, lai viņi darītu līdzīgi tam, kā esam darījuši mēs. Sanāk, ka mēs esam gudrie un nevienādības situācija tomēr pastāv. Cilvēks, kurš saka "es zinu, kā darīt", ir zināmā mērā uz augstāka pakāpiena.

Sīmane: Es savulaik strādāju ar attīstības sadarbību Ārlietu ministrijā. Pie mums nāca cilvēki, kuri gribēja sniegt visādu palīdzību. Labi, ka Latvija pati uzņēmās iniciatīvu un nolēma, kas ir tās lietas, kas ir vajadzīgas. Piemēram, mēs neizprotam cilvēktiesības tā, kā tas ir Eiropā. Vai jūs nevarētu atsūtīt ekspertu, kurš to paskaidrotu tādai un tādai mērķa grupai?



Ja mēs pieņemam, ka Latvija tagad ir sasniegusi tādu attīstības pakāpi, kad attīstības sadarbībā kļūst par devēju, nevis saņēmēju, tad ar kādu vēsti Latvija dodas, piemēram, uz Gruziju? Kas ir tas, ko sagaidām?

Vasiļevska: Es sagaidu, ka uzzināšu vairāk par savu līdzcilvēku. Šajā gadījumā — par citu valsti. Sabiedrībā gan joprojām pastāv zināma distance, nevēlēšanās zināt, kā tad īsti tam citam klājas.



Kāpēc mēs to nevēlamies zināt?

Sedlenieks: Ja jautājums tiek nostādīts šādā veidā — kāpēc mēs to darām un ko sagaidām, tad man ir skeptiska attieksme. Mēs tagad esam nonākuši situācijā, kad varam braukt uz Gruziju un sniegt palīdzību. Tas parāda kaut kādu hierarhiju, jo pirms desmit gadiem mēs to nevarējām. Šajā gadījumā hierarhiskās attiecības izpaužas — mēs esam eiropeiskāki un varam mācīt. Atgriežoties pie dāvanu sniegšanas teorijām, tas ir viens no veidiem, kā cilvēks var paaugstināt savu sociālo statusu — būdams dāsns. Mēs varam pēc tam aizbraukt uz Nīderlandi un teikt — mēs arī darām tāpat kā jūs.



Tādā gadījumā sanāk, ka tas ir pašapziņas jautājums...

Jakobidze: Es domāju, ka Latvija ir ļoti ieinteresēta, lai būtu vairāk demokrātisku, normāli attīstītu valstu, kuras var Latviju atbalstīt. Valstiskā līmenī tās ir ļoti lielas intereses, nevis vienkārši vēlēšanās kādam kaut ko dot un tādējādi pacelt savu sociālo statusu. Ja tu iepazīsties ar kaimiņu, tad tev ir labs draugs, ar kuru tu vari arī kafiju iedzert.

Austers: Katrā situācijā ir simtiem izvēļu. Latvijai ir ierobežoti resursi un jautājums ir, kas pasaka priekšā to, ko vajag darīt. Es piekristu, ka tas ir noteikts veids, kā iegūt pozitīvu identitāti. Mēs apskatāmies, kā viena normāla Eiropas valsts rīkojas tādā situācijā, kad drusku kaut ko var palīdzēt. Un tādā veidā es kļūstu labāks.

Sīmane: Tu saproti, kādā veidā cilvēki izturas citā kultūrā, kā strādā. Tas paplašina spēju redzēt lietas relatīvi, nevērtēt tikai no sava viedokļa.

Sedlenieks: Brīvprātīgie, kas sadarbības valstīs strādā mēnešiem, patiešām daudz iemācās no citas kultūras. Tas, ko viņi tur aiznes, ir viņu darbs. Bet, ja mēs kaut kur aizbraucam kā apmācītāji uz nedēļu, vai mēs patiešām kaut ko iemācāmies? Vai arī mēs pieņemam, ka mēs esam rīkojušies pareizi, bet viņi nepareizi, un tagad mēs viņiem mācīsim, kā rīkoties pareizi. Piemērs — Melnkalne, kurā es veicu savu lauka pētījumu. Viņiem ir senas cilšu tradīcijas, kā konsensa veidā risināt vietējos asinsatriebības strīdus. Tiek sasaukta cienījamo ļaužu tiesa, kura strādā kā vidutāja, lai atrisinātu problemātisko jautājumu starp divām karojošām dzimtām. Vienmēr šis jautājuma risinājums ir kompromiss. Risinājums ir tāds, lai visi iesaistītie būtu apmierināti — katrs kaut ko dod, bet katrs kaut ko arī saņem. Bet tajā pašā laikā attīstības projektos parādās jauna institūcija strīdu risināšanā — meditācija, kad brauc cilvēki, pasniedzot to kā pilnīgu jaunumu, nemaz necenšoties pamācīties no vēl reti sastopamajiem šiem vecajiem cilvēkiem, kuriem ir pieredze šādu lietu risināšanā. Šīs divas lietas aiziet viena otrai garām.

Sīmane: Tas ir sliktas attīstības sadarbības piemērs, tā tam nevajadzētu būt.

Jakobidze: Mums vienmēr ir izvēle, vai aiziet uz klasi un būt labam pasniedzējam vai sliktam pasniedzējam.

Sedlenieks: Tas ir tas jautājums — vai mēs esam tie labie pasniedzēji, kas kaut ko patiešām arī iegūst?



Kādā stadijā attīstības sadarbībā tad patlaban Latvija atrodas? Mēs atpazīstam šo vārdu savienojumu, bet tālāk...

Sīmane: Mums jābūt gataviem uzdot jautājumus, nevis jānāk ar gatavām receptēm. Kad uz Latviju brauca eksperti 90.gadu sākumā, bija arī tādi, kas darbojās pēc cut&paste principa. Bet ļoti labi panākumi bija tad, kad atnāca tas lakoniskais dānis, uzdeva jautājumus, klausījās un izmeta kādu ideju. Viņš pateica, kā viņš būtu darījis tādā situācijā, kā tas darīts citās valstīs. Lai cilvēki paši nonāktu pie secinājuma, kā tālāk rīkoties. Cilvēkiem bija sajūta, ka viņi paši var ietekmēt savu dzīvi.



Vai mums ir visi priekšnosacījumi, lai mēs kļūtu par "lakonisko dāni"?

Sīmane: Es domāju, ka mūsu izglītības sistēma to neveicina.



Vai empātijas spēja ir galvenais nosacījums, lai šim ideālam pietuvotos?

Austers: Nu droši vien ir jābūt vismaz kaut kādiem kopējas identitātes aizmetņiem, jāspēj atrast kaut kādu kopības līmeni — ka kaut kādā ziņā mēs esam līdzīgi — lai es to varētu tālāk izmantot. Tajā brīdī, kad es to sapratīšu, es, uzsākot sadarbību, arī pats labāk jutīšos. Katrs mēs varam ieskaitīt sevi kā vienā grupā esošu ar jebkuru cilvēku uz pasaules.

Sedlenieks: Tas risinājums drīzāk ir uztveres atvērtībā. Nevis mēs zinām, kāds viņš ir, bet mēs esam gatavi pieņemt to, ka viņš var arī nebūt atbilstošs manam iepriekšējam priekšstatam. Tas risinājums, kā pie tā var nonākt, vismaz man ir bijusi apziņa, ka kultūrām ir relatīva daba. Respektīvi, jāapzinās, ka nevis mēs esam labāki un citi cilvēki nepareizi dzīvo, bet mēs neesam ne labāki, ne sliktāki, bet citādi. Tāpat kā citi cilvēki ir citādi. Bet tas nenostāda mūs kaut kādās labākās vai sliktākās attiecībās. Līdz ar to mēs esam atvērti tam, ka viņi ir citādāki, jo arī mēs viņiem izskatāmies citādāki un sliktāki nekā viņi paši.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi