Diskusijas kopsavilkums

Konferencē “Ko nozīmēs NĒ Eiropas Savienībai?” Rīgā, 2003. gada 12. septembrī.
Pēc katra pētnieka galvenajiem secinājumiem par to, kas Latviju sagaida iestājoties vai paliekot ārpus Eiropas Savienības, vārds replikām un jautājumiem tika dots skeptiķiem un optimistiem, kas bija pulcējušies konferences auditorijā.

Iesaki citiem:

Aivars Straume, LU pasniedzējs: Latvijas ekonomika ir aptuveni tūkstoš reizes mazāka par Eiropas Savienības saimniecību. Ja mēs neiestāsimies, tad tie varas vīri Briselē pateiks kādu necenzētu vārdu par Latviju, ka kaut kāds ods tur spirinās, bet mēs turpinām risināt savas lielās problēmas. Pat, ja iestāsimies, arī tad tas būs ļoti nenozīmīgi, jo reāli esam tikai desmitā daļa, piemēram, no Hamburgas pilsētas ekonomikas. Ja būsim Savienībā, kas tad nopietni uzklausīs tādu mazu odu?

Ja runājam par to, ka jāizvēlas starp rietumiem un NVS. Notiek globalizācija un sakari starp Rietumiem un Krieviju arvien pastiprinās, abas ekonomikas viena otru papildina, jo Krievijai ir lielākās izejvielu bagātības pasaulē un, kā saka – politika ir koncentrēta ekonomikā. Te veidojas viena globāla saimnieciska sistēma, kur Krievija ar Eiropu arvien ciešāk sadarbosies.

Visos laikos ir plaukušas tā sauktās ofšoru valstiņas, kas pat nelegālo naudu prata ieguldīt saimniecībā. Krievija par tādu uzskata Latviju, kāpēc mums to neizmantot? Ja tagad Eiropas Savienībā mums būs tāda kārtīga banku kontrole, tā nauda vairs nenāks caur Latviju, tad paskatīsimies kā mums būs ar bankām.

Georgs Bagātais, RTU, inženierzinātņu doktors: Neviena impērija pasaulē nekad ilgi nav pastāvējusi. Tai skaitā Roma, PSRS. Tāpat sabruks Eiropas Savienība. Tā ir aksioma. Vai jums tas patīk vai nepatīk, viņas nebūs. Mana dziļa pārliecība, ka šīs Eiropas Savienības nebūs jau 10 gadu laikā. Mēs skrienam un traucamies pilniem auļiem ar valdību priekšgalā uz šīs ES bankrotu. Kas attiecas uz maksājumiem, ko mums došot, tad es šaubos, vai mēs varēsim sadabūt to vajadzīgo līdzfinansējumu, jo mēs visi zinām, kā mūsu valdība knapinās. Cenas kāps, man Somijā paziņas teica, ka viss ir 2,5 reizes dārgāks nekā pie mums Latvijā.

Krista Baumane, politika.lv: Un par algām Jūs neprasījāt?

Georgs Bagātais: Nu to es neprasīju, tā ir cita lieta, bet algas viņiem ir lielākas. Tā kā cenas pārtikas produktiem mums noteikti pieaugs un vakars tad ir visiem pensionāriem, mani ieskaitot. Es negribu bada nāvē mirt! Ja neiestāsimies, tad ticiet man, viss būs lētāks un tie leiši un igauņi ar visām subsīdijām brauks pie mums uz Latviju pirkt mūsu lētos produktus. Mēs tikai iegūsim.

Artūrs Malta, Latvijas lauksaimnieku kamera: Es sākumā gribētu pieskarties tam IKP (iekšzemes kopproduktam). No kā tad viņš sastāv? Cik tad mums liela tā ražošanas daļas sfēra, salīdzinot ar Vāciju vai Poliju? Mēs taču aizejam tikai uz pakalpojumu sfēru! Tad tās meitas, kas uz Čakmarijas, pelnīs to IKP?

Nu un tagad paceliet rokas, cik no jums zina, cik katrs esam tiem ofšoriem parādā? Katrs ap 2000 Ls. Arī jūsu nedzimušie bērni jau ir parādā.

Vai mums ir notikusi denacionalizācija un laukos zemniekiem ir atdota zeme? Kas tad mēs būsim– kalpi svešā zemē. Arī Jūs, Inkēna kungs, parakstījāt to G – 24. Tāpēc jau valdība skrien uz to Eiropas Savienību, bet mēs laucinieki neskrienam, mēs jau esam Eiropā. Vajag apdomāt, visu vajag darīt lēnām. Sakārtojam savu tautsaimniecību, tāpat kā Vācija pēc sagrāves un arī Japāna, un tad iesim. Kas mums aizliedz tagad pacelt tās algas? Mēs uz šodienu neesam atjaunojuši nevienu krājkasi. Mums nav nevienas bankas. Lai tā Nordea banka saka, ka ir banka, bet, lai paskatās vārdnīcā, kas ir augļotājs. Jūs esat tikai augļotājs un augļotājs – tas ir spekulants. Ņem tik parādus un valdība tik dod garantijas. Ja arī mani vai Sproģi (prof. Andris Sproģis) ieliksiet par premjeru, mēs taču neko neizdarīsim – parādi mūs nospiež.


Edvīns Inkēns aicina klātesošos uzdot jautājumus ekspertiem.

Voldemārs Hermanis, Neatkarīgā Rīta Avīze: Amerikas Savienotās valstis uzskata, ka zemniekiem Eiropā subsīdijas nav nepieciešamas, kā uz to raugās eksperti?

Ēriks Plato: ASV un Pasaules Tirdzniecības Organizācija ļoti spiež uz to, lai ES zemniekiem nebūtu subsīdijas. Zināmā mērā man ir jāpiekrīt, ka tās ir ļoti augstas un ekonomiski neracionālas. Bet ir jāsaprot, ka tas nav tīri ekonomisks jautājums. Tas jau būtībā ir demogrāfisks jautājums. Sāksim ar to, ka caurmēra saimniecība Latvijā ir aptuveni 23 ha un ES ir 20 ha. Respektīvi, tas ir dzīves stils, nevis bizness. Bet kā man reiz teica Šveices vēstnieks Lietuvā, mums visiem patīk aizbraukt uz Šveici un baudīt lauku ainavas, viņiem atkal negribas, lai iztukšojas lauki un visi sagāžas pilsētā. Viņi negrib, lai Eiropa urbanizējas tā, kā tas notiek Amerikā. Līdz ar to, lai kā arī PTO un ASV nespiestu, viņiem būs grūti iegūt panākumus, jo tas ir arī sociāli kulturāls jautājums.

Edvīns Inkēns: Gribu piebilst, Eiropas teritorijā ir senas tradīcijas zemkopības atbalstīšanai. Somija pirms iestāšanās subsidēja savu lauksaimniecību par 10 % vairāk. Kopējā lauksaimniecības politika pašā Eiropas Savienībā lielā mērā tiek tulkota kā kopējā komunistiskā politika. Tas ir ļoti pareizs apzīmējums no ekonomiskā viedokļa. Tā ir neracionāla, jo, ja agrāk maksāja par to, ka ražoja vairāk, pēc tam maksāja par to, ka neražo, tagad maksā par to, ka jūs tur esat. Tas tiešām ir tikai dzīves veida jautājums. Tikai – pārejot uz liberālāku lauksaimniecību, preču cenas pieaugs.

Elmārs Zelgalvis, LU profesors: Kādas ir ES ekonomiskās attīstības tendences? Kāpēc ilgstoši ir šī recesija?

Broņislavs Džeriņš: Ja Jūs paskatīsieties ilgāku laika periodu, Eiropas Savienībā vienmēr ir bijuši gan augumi, gan kritumi. Jā, pieaugums pēdējā perioda laikā nav liels.

Elmārs Zelgalvis: Bet kāpēc nav?

Bet kāpēc vajag lielu pieaugumu? Tas, ka vienā laika periodā pieaugums ir zems, nenozīmē, ka viņš tāds paliks arī turpmāk, jo pieredze daudzu gadu garumā rāda, ka viss ir laika jautājums.

Elmārs Zelgalvis: Bet mēs tikai lasām, ka Francijā un Vācijā viss paliek sliktāk.

Broņislavs Džeriņš: Paga, paga, tas ir tāpēc, ka mēs publicējam, ko gribam.

Elmārs Zelgalvis: Vai tad Eiropas statistikas dati ir meli?

Broņislavs Džeriņš: Nē, Jūs izvelkat tikai mazu gabaliņu no kopsakarībām. Paņemiet dinamiku! Nevienu jautājumu nedrīkst skatīt atrauti.

Ēriks Plato: Es gribēju papildināt par tiem pieaugumu tempiem. Daudzi saka – nu ko mēs stāsimies tajā ES, ja tur pieaugums ir par 2 %, bet Latvijā par 5 % - 8 %. Tā man ir tāda mīļa analoģija un es beidzot varēšu pieminēt savu meitiņu, kas piedzima pirms 15 mēnešiem un svēra 3,6 kilogramus. Tagad viņa sver gandrīz 11 kg. Viņa ir kļuvusi apmēram 3 reizes smagāka. Ja es trīskāršotu savu svaru 15 mēnešos, es būtu beigts. Arī ES kontekstā mēs runājam par pilnīgi citām masām. Viņi nemaz nevar atļauties augt par tiem 7 – 8 %. ASV uzreiz iejauktos gan monetāri, gan fiskāli jau pie 3,5 – 4 % pieauguma. Labāk, lai šis pieaugums ir vienmērīgs un kontrolēts, jo šoki nevienam neder.

Andris Sproģis: Nu kur tad ir tas pieaugums? Visur ir kritums. Vienīgi Īrijā un Lielbritānijā nē. ES valstis acīmredzami paliek nabagākas.

Broņislavs Džeriņš: Es tai Jūsu statistikai nepiekrītu. Te vajag pavisam citādi skatīties.

Ilze Sedliņa, Latvijas Vēstnesis: Jautājums Sproģa kungam. Ja Jūs visu mālējat tik tumšās krāsās, ko darīt? Kāda ir alternatīva?

Andris Sproģis: Es neko nemālēju, es tikai vienkārši pasaku, kāda ir situācija. ES ir izveidojusies situācijas, kas pašlaik ir dikti smaga. Ir Amerikas Savienotās Valstis. Ieklausieties – Savienotās Valstis, bet te vienkārši Savienība. Kāpēc mums iet tur, kur nav nekas labi? Kāda alternatīva, ja IKP pieaugums tagad mums ir 6 – 7 %, bet iestājoties nokritīsies līdz vienam? Alternatīva – nekur neiet.

Ilze Sedliņa: Tad Jūsu prognozes ir, ka, neiestājoties, mums ies labāk?

Andris Sproģis: Nu IKP vismaz mums nekritīsies. Te kolēģis stāstīja, ka eksports palielināšoties ES, bet nu imports palielināsies vēl straujāk.

Elmārs Zelgalvis: Es papildināšu par alternatīvām. Mums piedāvā divus grāvjus, kur iet, bet neviena valdība, neviens nav runājis par Latvijas patstāvīgu ceļu. Tur ir tā lielākā mūsu nelaime. Nebūsim ES, tad tūliņ NVS – kāpēc? Kāpēc mēs paši nevaram turēties uz sava ceļa? Kā turas Islande, Norvēģija un Šveice.

Aivars Jakovičs, “Austras fonds”: Islandei, Norvēģijai un Šveicei kaimiņos nav Krievija.

Zanda Bērziņa, Radio Brīvā Eiropa: Mēs runājam par 2003.gada 20.septembri, kas notiks, ja iestāsimies vai nē? Kāpēc neviens nepiedāvā 2007.gada paplašināšanas kārtas scenārijus? Varbūt 2007.gadā mēs būsim vairāk gatavi?

Broņislavs Džeriņš: Mūsu SIA “Konsorts“ attīstības scenāriji ir izstrādāti līdz 2007.gadam, gan kas notiks, ja iestāsimies, gan, salīdzinoši, kas notiks, ja neiestāsimies. Mēs varam stāties 2007.gadā, bet mums ies garām viss, kas paredzēts dalībvalstij. Vai saglabāsim kandidātvalsts statusu, tas viss ir atkarīgs no Eiropas Savienības.

Eriks Plato: Man šķiet, ka ir jāizdara izvēle tagad. Neviens taču nerunā, ka būs vairākas kārtas. Neviens mums to nepiedāvā, es nezinu, kurš to ir ieņēmis galvā?! Process būs jāsāk no gala. Atkal varēsim iet uz kandidātvalsts statusu. Protams, ka mums neviens to neliegs. Kas notiks starplaikā? Domāju, ka nekā spīdoša nebūs. Jau tagad bija ļoti grūti pārliecināt visas Eiropas valstis, ka jāiekļauj Baltija. Ja mēs kļūsim vēl nabadzīgāki, kur būs vāciešiem un francūžiem tā milzīgā vēlme mūs ņemt?

Edvīns Inkēns: Pirmais faktors – mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi sāks daudz straujāku attīstību nekā mēs. Mēs zaudēsim viņu tirgu. Nebūs tā, ka viņi brauks pirkt mūsu biezpienu, jo tas ir lētāks un ražots sliktākos apstākļos. Mēs zaudēsim lielu daļu no ES tirgus, jo visas priekšrocības, ko baudām, ir tāpēc, ka mums ir asociācijas līgums un mēs esam iestāšanās procesā. Ja paliksim ārpusē, neapšaubāmi, mēs turpināsim no ES saņem PHARE un SAPARD līdzekļus, bet summas būs izteikti mazākas kā Lietuvai un Igaunijai. Mēs stāvēsim uz perona un skatīsimies, kā šīs valstis attīstās ātrāk.

Tad ir otrs jautājums – analoģijas vienmēr klibo, bet iztēles rosināšanai tām vienmēr ir zināms pamats. Iestāšanās ES bija kā gatavošanās, lai iestātos augstskolā. Mēs sakārtojām sevi, likumdošanu, cik varējām, cik varam, to pildām. Mēs esam gatavi. Mums ir pateikts – nāciet! Bet mēs sakām – ak, tas nekas, mēs pagaidīsim vēl līdz 2007.gadam. Kur te ir loģika? Kāpēc gaidīt, ja var iestāties un sākt dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi uzreiz?

Aivars Jakovičs, “Austras fonds”: Jautājums par ES līdzekļu apgūšanu. Es nerunāju par ceļu infrastruktūru, bet lauksaimniecību, cik daudz varēs apgūt no šīs naudas?

Broņislavs Džeriņš: Attiecībā uz lauksaimniecību, tāda pētījuma nav, bet, ja mēs runājam kopumā, tad esam pārliecināti, ka visu to naudu, ko mums ir iespējams saņemt – mēs nesaņemsim. Jo neesam gatavi, lai tos projektus izstrādātu tādā veidā, lai saņemtu visu finansējumu. Teorētiski mēs it kā varētu saņemt 1,3 miljardus eiro, bet faktiski tie varētu būt ap 880 miljoniem eiro. Rezultāts vienkāršs – būs mazāk naudas.

Ēriks Plato: Eiroskeptiķi saka – mēs esam pārāk stulbi un neattīstīti, lai paņemtu brīvus līdzekļus, tai pat laikā viņi saka, ka mēs bez šīs naudas kļūsim vēl bagātāki. Man šī loģika liekas galīgi nesaprotama. Es ticu, ka esam pietiekami gudri, lai to naudu efektīvi izmantotu.

Andris Sproģis: Mums tiek diegā pakārts liels ābols, kurā jāiekožas, bet noteikums ir to neaizskart ar rokām. Tad pamēģiniet to izdarīt?


Edvīns Inkēns: Šķiet, kāzās tā dara un divatā tas tīri labi sanāk.

Pēteris Elferts, Ārlietu ministrija: Jautājums Sproģa kungam. Ja Latvija nobalsos pret, vai mūs pielīdzinās Norvēģijai, Islandei jeb tomēr citai grupai, kur ir Rumānija, Bulgārija?

Andris Sproģis: Ja mēs nebūtu pati nabadzīgākā no kandidātvalstīm, tad mēs varētu skatīties, ko darīt, bet mūs par tādu kopš 90.gadu sākuma ir pataisījuši …

Ēriks Plato: Drīkst, es atbildēšu. Mūs jau uzreiz pieskaitīs pie NVS valstīm. Protams, ka mūs ar Norvēģiju neviens nesalīdzinās. Te runāja, ka Eiropa sabruks pēc 10 gadiem un to varot garantēt. Nu es garantēju kaut ko gluži citu, ka 10 gadu laikā Norvēģija, Šveice un Islande pašas iestāsies Eiropas Savienībā, jo viņām ir ekonomiski neracionāli būt ārpusē.

Alfs Vanags: Ja mēs teiksim nē, kā mainīsies demokrātija Latvijā? Jo līdz šim daudzas svarīgas lietas ir notikušas tāpēc, ka tās mums vajadzīgas, lai iestātos ES.

Ēriks Plato: Tas ir viens no neziņas jautājumiem. Ir drauds, ka varētu pieaugt korupcija, pieaugs gan redzamās, gan neredzamās neformālās ekonomikas attiecības. Tas ir baņķiera viedoklis. Mans personiskais viedoklis – kļūs vēl trakāk nekā ir.


Edvīns Inkēns aicina ekspertus īsi apkopt diskusijas gala secinājumus:

Broņislavs Džeriņš: Var jau būt, ka mēs kaut kur nedaudz kļūdāmies, bet mani ļoti uztrauc tas, ka daudzi oponē ar argumentiem, kas ir iegūti citā laika posmā, citā ekonomiskajā situācijā, jo jārunā ir par situāciju, kāda tagad ir visā pasaulē. Mēs sakām – globalizācija, tas ir slikti. Bet viņa ir! Mēs no šīs zemes nepārcelsimies uz Marsu. Mums ir jāizmanto visas globalizācijas iespējas.

Daudzi operē ar atsevišķiem skaitļiem. Igaunijā nav deficīta, mums redz ir. Pareizi, bet kas notika Igaunijā? Viņi privatizēja tā, ka visiem uzņēmumiem ir saimnieks, mēs gaidījām, kamēr rūpnīcas sabrūk un tad privatizējām. Līdz ar to mums radās pavisam cita izejas pozīcija. Ne jau par deficītu ir runa, bet par to, ka viņi izdarīja daudzas lietas saimnieciski izdevīgāk nekā mēs. Daudzas valstis izmanto budžeta deficītu, lai paātrinātu tā saucamo iekšējo pieprasījumu. Man kā ekonomistam jāatzīst, ka daudzie lēmumi, kas savā laikā tika pieņemti, ir pretēji tām valsts interesēm, uz kurām mēs bijām tendēti.

Andris Sproģis: Jebkurai attīstībai jebkurā virzienā ir plusi un mīnusi. Vienmēr jāskatās, kas ir lielāki. Skaidrs, ka paskatoties 50 gadus uz priekšu, plusi ir kaut kādās savienībās un visa pasaule būs savienībās. Diemžēl mēs dzīvojam savu dzīvi un tāpēc jāskatās, kas mūs sagaida tuvākā periodā. Šodien Latvijas attīstība nav skaidra. Mums nav skaidrs, ko mēs gribam ražot un ko spējam. Sociālā sfēra mums ir bēdīgā situācijā, dzimstība mums ir viszemākā. Mūža ilgums viszemākais. Vai ieejot Eiropā kaut kas mainīsies? Mēs vienkārši neesam gatavi, neesam savu istabu izslaucījuši. Eiropā ir birokrātija, tā pastāv un tā ir ļoti dārgi mums maksājusi. Visās ministrijās ir cilvēki, kas strādā tikai Eiropas Savienībai. 20 % no visa budžeta mums aiziet savu birokrātu uzturēšanai. Padomju laikos pietika ar 6 %. Tāpēc sakārtosim Latviju, attīstīsim un iesim kā bagāts pie bagāta.

Matīss Ranka: Latvija kopš izveidošanās ir sevi definējusi kā Eiropas valsts. Tāda pati situācija bija pēdējās vēlēšanās, kur visu lielāko partiju manifestos bija ierakstīta integrācija Eiropas Savienībā. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka Eiropas Savienība nav valstisks veidojums, bet tā ir starptautiska organizācija, kas piedāvā sadarbību un kopēju nozaru regulējumu, lai atvieglotu Eiropas kopējo tirdzniecību. Ir jāapzinās, ka 21.gadsimtā valda globālās tendences, kas stāv pāri nacionālai valstij. Pasaule attīstās un laiks iet uz priekšu, un Latvijas NĒ Eiropas Savienībai būtu NĒ valsts iespējām attīstīties.

Ēriks Plato: Mēs esam runājuši ar valsts amatpersonām, mēs esam intervējuši daudz klientus. Viņi ir ļoti labs informācijas avots. Viņi jau konkurē Eiropā, viņus nebaida konkurence ar Eiropas Savienību. Viņi ir eksportētāji, viņi ir lielākie lauksaimniecības produktu pārstrādātāji. Tagad krasi mainīt 12 gadu politiku un teikt NĒ, tas varētu radīt makroekonomisku šoku. Samazināsies ārvalstu tiešās investīcijas, stagnēs eksporta apjomi, kredītprocentu likmes viennozīmīgi pieaugs. Tas, starp citu, būs pirmais manāmais rezultāts no pret balsojuma. Visas pasaules, īpaši baņķieru un finansistu acīs, mēs esam jau sen iestājušies Eiropas Savienībā, mēs esam daļa no Eiropas. Nepārvilksim tam svītru pēdējā brīdī!

Edvīns Inkēns: Relatīvi drīz mēs redzēsim, kuram no šīs diskusijas dalībniekiem ir vai nav taisnība. Šeit vairākas reizes tika pieminēta Eiropas Savienības birokrātija. Jā, tā nav viegla, un ziniet kāpēc? Tāpēc, ka tā ir ārkārtīgi kvalitatīva. Viņus ir ļoti grūti apšmaukt. Viņus ir grūti pierunāt, viņiem ir jāpierāda un tāpēc tas ir smagi. Ja mēs runājam par skaitļiem, tad vienas ES birokrātija ir mazāka par vienas Parīzes administrāciju.

Noslēgumā pastāstīšu savus piedzīvojumus vienā nedēļas nogalē. Es aizbraucu uz Vidzemi, tur pie Jaunraunas kāds saimnieks ir izveidojis sev zivju audzēšanas dīķus. Viņa specialitāte ir tāda, ka viņš savas noķertās foreles tūliņ arī karsti izkūpina un kaut ko tik garšīgu es savā dzīvē vēl nebiju ēdis. Pēc divām nedēļām viņš palaidīs Latvijā pirmo zušu audzēšanas iekārtu, kas radīta par SAPARD naudu. Zušu audzēšana Eiropā nebrīves apstākļos ir gana populāra. Tā notiek Igaunijā, Lietuvā. Viņš ar savu Lietuvas kolēģi bija izdzēris kasti konjaka un nebija dabūjis tos tehnoloģiju noslēpumus. Bet viņš aizsūtīja savu dēlu pastrādāt, paspiegot uz vācu saimniecībām. Gala rezultātu viņš ir sasniedzis. Tas cilvēks tic sev un viņš savā dzīvē droši gūs panākumus. Katrs no jums balsos kā jūs gribat, vienīgais, ko es aicinu darīt, ir balsot par stipru Latviju. Vienkārši ticēt tam, ka mēs esam stipri.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi