Foto: Luiza Peixe
Saeimas deputātu iecienītā "mēs" izteiksme noņem atbildību no "es" — konkrētā runātāja. Tādējādi var ērti maskēt nezināšanu vai pārliecības trūkumu.
Iesākumā par domāšanu. Filmā Viss ir izgaismots (Everything is Illuminated) viens no varoņiem, Baruhs jaunībā staigājis apkārt ar grāmatu padusē un domājis par to. Laiku pa laikam grāmatas nomainījis. Pētījums, kura dēļ tapis šis raksts — Sergeja Kruka un Ivara Ījaba “Pilsonis, latvietis, nodokļu maksātājs: pilsoniskā sabiedrība Latvijas parlamentārajā diskursā” — noder šādiem nolūkiem: drīz tas ar drukas tehnikas starpniecību pārtaps domājamā grāmatā.
Attiecību simboliskais aspekts
„(…) Pētījuma (…) galvenais uzdevums ir noskaidrot galvenās aprises tam pilsoniskās sabiedrības tēlam, kurš tiek veidots valsts centrālajā politiskajā forumā — Saeimā. Šim nolūkam izmantotas Saeimas plenārsēžu stenogrammas četru gadu jeb viena Saeimas sasaukuma garumā. (…) Tieši parlamenta debatēm ir īpaša loma pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecībās. Tas, vai parlamentārajās debatēs norisinās pilsoniskai sabiedrībai nozīmīgu problēmjautājumu kritisks izvērtējums, vai arīdzan tās ietver vienīgi elites simbolisku pašreprodukciju, lielā mērā ir parlamentārās demokrātijas kvalitātes jautājums.” Tā pētījuma tematiku raksturo politikas zinātnieks Ivars Ījabs. Viņš un komunikāciju pētnieks Sergejs Kruks, kas ar politiskā diskursa izpēti nodarbojas jau labu laiku, savu aktuālo pētījumu nosaukuši “Pilsonis, latvietis, nodokļu maksātājs”. Latvijas Republikas 8. Saeimas plenārsēžu stenogrammās pilsoniskā sabiedrība un tās aktivitātes pamatā parādās kā etniskā dimensija (latvietis), ekonomiskie jautājumi (nodokļu maksātājs) un sociālās pašorganizēšanās aplūkojums (pilsonis).
Autors Ivars Ījabs uzskata, ka valsts un pilsoniskās sabiedrības attiecības nav vien formālu organizāciju un lēmumu sistēma, bet gan kultūras forma, kas katrā valstī izpaužas atšķirīgi. „ Mūsu uzdevums bija izpētīt šo attiecību kultūru Latvijā. NVO un politiskās partijas kā tādas politikas zinātnē pētītas pietiekami, bet mazāk aplūkots abu attiecību simboliskais aspekts — runa parlamentā. Parlamentārajā runā sastopamās attiecības starp ekonomiskajiem, etnopolitiskajiem un pilsoniskās sabiedrības aktoriem cilvēki nojauš, bet svarīgi tās atklāt, izmantojot pētniecības līdzekļus. Tas dod zinātniska argumenta spēku tam, kas līdz šim eksistējis pieņēmuma līmenī. Turklāt bija būtiski nofiksēt, kā politiskās intereses pārstāvētas parlamentāriešu leksikā.”
Kopš 2005. gada ir pieņemti vairāki politikas dokumenti — Valsts programma pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai[1], Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādnes[2], Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memorands, Saeimas Deklarācija par pilsoniskās sabiedrības attīstību un sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām.[3] Pētnieki jautā:„ (…) vai deklarētais atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai ir kļuvis par Latvijas politiskās kultūras organisku sastāvdaļu, vai tomēr starp deklarētajām vērtībām un ikdienā paustajām attieksmēm pastāv pretrunas, nepilnības un pārrāvumi?”
Atslēgvārdi
Pilsoniskās sabiedrības attīstību mūsu valstī kopš 20.gadsimta 90.gadiem raksturojis viļņveidīgums — pilsoniskā sabiedrība, kas aktīvi piedalījās sociālistiskās Latvijas sagrāvē un demokrātiskas valsts izveidē, īsā laika posmā pārtapa politiķos un izveidoja elitāru demokrātiju. Tajā valdošajai elitei nav raksturīgs atbalsts pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm. Turklāt, ņemot vērā, ka vairākums politiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju neapliecina sevi uz sadarbību vērstas politiskās kultūras jomā, bet sarunās un medijos dominē “netīrās politikas” retorika, būtu naivi gaidīt plašu sabiedriskās domas atbalstu NVO. Uz šī fona pilsoniskās sabiedrības aģenti — politikas izvērtēšanā aktīvās NVO un pētnieciski institūti — spilgti izceļas.
Pētījumā pilsoniskā sabiedrība definēta tieši šajā gultnē: kā aktīva un valsti potenciāli kontrolējoša: “Sabiedrība, kuru raksturo demokrātiska līdzdalība, daudzveidīga brīvas pašorganizācijas formas, kā arī kritiska ieinteresētība politiskajās norisēs. Pilsoniskā sabiedrība veido to sociālo un kulturālo “saturu”, ar kuru jātiek aizpildītām formālās demokrātijas institūcijām — vēlēšanām, partijām un parlamentiem.”
Parlamentāriešu izteikumus pētījuma autori ir klasificējuši atbilstoši jau iepriekš nosauktajai tematikai. Parlamentārās runas “leksikonu” veido trīs aktoru un vērtību grupas: ”pilsoniskās sabiedrības aktori, (brīvprātīgās asociācijas, vidējā līmeņa grupas, sabiedriskā doma un pilsoniskā aktivitāte); etnopolitiskie aktori, kuri Latvijas kontekstā ir saistīti arī ar noteiktu nesenās vēstures redzējumu un pilsonības — nepilsoņu jautājumu, un sociāli ekonomiskie aktori — gan ekonomiskās aktivitātes, gan sociālā statusa aspektā. Katra no šīm aktoru grupām tiek papildināta ar noteiktām vērtībām, kuru pieminēšana ir saistīta ar attiecīgi pilsonisko sabiedrību, etnopolitiskiem un sociāli ekonomiskiem jautājumiem.”
Cilvēktiesības— tikai dažiem
Pārsteidzoši liela vieta parlamentāriešu leksikā atvēlēta etnopolitiskajiem atslēgvārdiem.
“Pilsoniskās sabiedrības” vārds 8. Saeimā ir pieminēts 18 reizes —iepretim 630 “okupācijas” piesaukšanas gadījumiem. Tāpat stenogrammās 28 reizes parādās “tiesiskums”, turpretī 547 reizes — “valsts valoda”,” var lasīt pētījumā.
Turklāt izpausmes stilā dominē kolektīvās autorības piesavināšanās — “mēs jau visi zinām, ka jūs” …( piemērs izdomāts, lai ilustrētu stilu). “Mēs” izteiksme noņem atbildību no “es” — konkrētā runātāja, šādi var ērti maskēt nezināšanu vai pārliecības trūkumu. Labi tas noder etniskos jautājumus cilājot — vienu etnisko grupu kā pozitīvu vērtību nesēju deputāts pretstata otrai kā kādu trūkumu iemiesojumam, piemēram, neprot latviešu valodu, nav patrioti utml. Līdz ar to etnopolitiskais diskurss ir vērsts uz konfliktu, ne sapratni. Spilgtākie šīs tematikas paudēji ir PCTVL un TB/LNNK, integrācijas pieminēšana zināmu oriģinalitāti uz šī fona piešķir LPP.
Cilvēktiesību pieminēšana parlamentārajā diskursā liek vilties tiem, kuriem tā nav tukša skaņa. Kopumā politiķu viedoklis saskan ar mediju un ikdienas sarunvalodā izplatīto viedokli, ka cilvēktiesības ir „jānopelna” ar normālu uzvedību. Atkarībā no runātāja, cilvēktiesības pienākas vai nu latviešiem vai heteroseksuāliem cilvēkiem. Saskaņā ar šo loģiku noziedzniekiem vai citiem deviantiem to nav vispār. Tiesa, TSP un PCTVL pārstāvji pēc būtības ir runājuši par diskrimināciju, bet tikai attiecībā krievvalodīgiem cilvēkiem un nepilsoņiem.
“Attīstās”, “pilnveidojas”, “notiek”
„Lēmumu parlamentā „ tiek pieņemti’, priekšlikumi „top”, bet kļūdas ”ieviešas”, tā parlamentārā diskursa garu raksturoja Jānis Juzefovičš 2007. gada vasarā LU rakstu krājumā Parlamentārais diskurss Latvijā publicētā rakstā “Politiskais diskurss Saeimā: bēgšana no atbildības”. Arī aktuālā pētījuma ietvaros: sadarbība ar NVO Saeimā “attīstās”, “veicinās” un “pilnveidojas” tikpat pārskatāmi, kā nevainīgā ieņemšana. Viss notiek.
Sergejs Kruks pētījuma otrajā daļā, ko nosaucis Kokaina latviešu valoda, preparē nekonkrētos izteikumus: „vai „atbalstīt NVO iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā” nozīmē, ka Saeima palīdzēs kādai trešai personai, kura iesaistīs reģionālās NVO? Vai pieņemšana nozīmē likumdošanas iniciatīvu, ieteikumus un kritiku; to uzklausīšanu vai ievērošanu?”
Atbildības neuzņemšanās ziņā tukšvārdības virtuozitāti sasniedz Ingrīda Ūdre runā, kurā viņa prezentē Deklarāciju “Par pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā un sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām”. “Tekstā kopumā ir 1292 vārdu. Pēc stilistiskas rediģēšanas, izvairoties no liekvārdības un tieši pārformulējot neveiklos teikumus, tajā paliek 779 vārdu.(…) Savukārt, rediģējot runu saturiski, atstājot tajā tikai argumentus un skaidrojošo informāciju, kas attiecas uz debašu priekšmetu — NVO loma un vieta politikā — , tekstu ir iespējams saīsināt vēl par 615 vārdiem.(…).. Stilistiski rediģējot atlikušo tekstu, paliek 423 derīgi vārdi, kas dod sēdes dalībniekiem būtisku informāciju. Ūdres runas informatīvā lietderība ir 33%,” konstatē pētnieks.
Jautāts par pētījuma nozīmi, viņš saka: “socioloģisks secinājums, kas izriet no pētījuma rezultātiem, neko labu neliecina par latviešu politisko kultūru. Vairums deputātu uzskata, kas sabiedrības (tādas cilvēku kopienas, kuru vieno Dirkheima (Emile Durkheim) definētā organiskā solidaritāte, brīvprātīgs kontrakts) Latvijā nav un nevar būt. Ir tikai tauta, ko saliedē izcelsme, asinsradniecība. Tautai ikdienas praktiskā saziņa nav vajadzīga — visu jau ir pateikuši senči un šī pati par sevi saprotamā informācija ar mātes pienu tiek nodota no paaudzes paaudzē. Aktuāla paliek vien poētiskā valodas funkcija: dzejoļi, tautasdziesmas. Runāt referenciāli, t.i. aprakstīt savu pieredzi, darīt to zināmu citiem, nav jēgas. Jo, pirmkārt, vārds nevar pārraidīt precīzu nozīmi — es nemaz neteicu to, ko tu esi saskatījis manos vārdos. Otrkārt, ja cilvēki nav saistīti ar sociālo kontraktu, tad nav arī vēlmes, pienākuma izjūtas uzklausīt citu, kaut vai vienoties par vārdiem piedēvētām nozīmēm. Paliek klusēšana, izvairīšanās no dialoga.
Tādēļ Latvijas problēma nav tas, ka krievi nerunā latviski — pat runājot vienā latviešu valodā mēs nesaprotam cits citu. Arī, piemēram, okupācijas problemātika izriet no atšķirīgas valodas funkciju izpratnes. Kārļa Ulmaņa frāze (ar ko nez kāpēc latvieši lepojas) par palikšanu savā vietā izdarīja savu darbu, tie simboliski leģitimēja okupāciju. Pēc tam šo vārdus darbus ir darījuši žurnālisti, vēsturnieki, filozofi. Padomju praktiskā ideoloģija panāca to, ka publiski, tā teikt, latvieši bija atteikušies no saviem dieviem. Tas pats arī Saeimā tagad notiek. Šī pētījuma apspriešanā deputāti pauda, ka Saeimas sēde ir tikai teātris, nu ir tur daži runātāji, kas visu ainu bojā. Bet komisijās taču īstais nopietnais darbs notiek… .Tas nozīmē, ka politiķi neapzinās diskursīvās institūcijas — Saeimas tribīne — statusu. Vārdiem, kas no turienes izskan, ir pavisam cits svars, nekā tiem, kurus cilvēks runā pie kafijas tases sēžot.”
Jautājumi pašam sev
Pētījums iedvesmo jautāt. Tā vislabākā īpašība, manā izpratnē, ir provokācija domāt par runājošu un rakstošu sevi. Kā es runāju, kādās situācijās “es” nomaina “mēs” un kā savu nezināšanu, šaubas, bailes palaikam aizsedzu ar vispārzināmo.
Šķiet, ka pienācis laiks pārskatīt dubultstandartus par to, kas kvalificējas kā pilsoniskās sabiedrības ievērojami aktori un kas — nē. Atceros 2004. gada Krievus kolu aizstāvības štāba aktivitātes un to nosodījumu gan no politiskās elites, gan no atvērtās sabiedrības ideju pārstāvjiem. Ja Delna uzstājas pret eirokomisāres Ūdres draudu, ir izrādīta pilsoniska aktivitāte un nepakļaušanās, bet, ja krievu skolēni vēlas mācīties dzimtajā valodā, tad viņi apdraud sabiedrības drošību?! Vai pie pilsoniskās sabiedrības pieskaitām tikai tos, kas tīkami ideoloģisko līdzību dēļ?
Arī, apgalvojot “Mēs — par godīgu politiku”, atbildības subjekts pazūd no runas loģikas izrietošajā nepateiktajā morāli „skaidrajā” mēs. Acīmredzot, sekojot Sergeja Kruka teiktajam pētījuma prezentācijā 22. februārī, ka abstraktu savārstījumu pilni politikas dokumenti netiks ieviesti, jo neviens konkrēts cilvēks jau nav apsolījis tos ieviest, attiecas arī uz protesta manifestiem. Nekonkrētam protestam pret negodīgu politiku nav jēgas.
P.S.
Baruhs, ar kura šarmanto ieradumu sāku šo stāstu, vecuma galā pārgrieza sev vēnas. Kas to lai zina, kāpēc? Varbūt no pārliekas laimes un apskaidrības, ko izraisīja satikšanās ar pagātni. Var arī savādāk. Pētījums par Latvijas parlamenta mutvārdu pagātni dod iespēju runāt savādāk un attīrīt domāšanu, un uzņemties atbildību par teikto.
____________________
[1] Īpašu Uzdevumu Ministra Sabiedrības Integrācijas Lietās Sekretariāts. Valsts programma “Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana 2005.–2009. gads”. http://www.mk.gov.lv/doc/2004A/IUMSILProg_251204_pilsoniska.doc Pēdējo reizi skatīta 24.12.2007
[2] Īpašu Uzdevumu Ministra Sabiedrības Integrācijas Lietās Sekretariāts. Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādnes 2005.-2014. gadam. http://www.integracija.gov.lv/doc_upl/pilsoniska-sabiedriba-pamatnostadnes%5B1%5D.doc Pēdējo reizi skatīta 24.12.2007
[3] Sk., http://www.saeima.lv/Likumdosana/deklaracija_neval.htm Pēdējo reizi skatīta 04.02.2008
Ienaidnieks, drauds un identitāte