Raksts

Demagoģija par plastmasas maisiņiem


Datums:
25. marts, 2008


Autori

Dace Akule


Nedēļas nogalē gandrīz eksplodēju, klausoties Maximas demagoģijā, kritizējot Vides ministrijas ideju likt par plastmasas maisiņiem veikalos maksāt tiem pircējiem, kuri plastmasas maisiņus lieto.

Ievadam, lai saprastu kontekstu – Vides ministrija apsver iespēju vēl vairāk paaugstināt nodokli par plastmasas maisiņu izmantošanu, vai pat likumā aizliegt veikaliem plastmasas maisiņus dalīt bez maksas. Ja kāds nav pamanījis, jau ar 2008.gada sākumu ir paaugstināts tā sauktais dabas resursu nodoklis, kas tika ieviests ar cerību, ka par plastmasas maisiņiem sāktu maksāt pats lietotājs-pircējs. Bet šī cerība bija naiva, jo daudzi veikalnieki jau pirms 2008.gada 1.janvāra paziņoja, ka plastmasas maisiņi esot veikala pakalpojumu kvalitātes sastāvdaļa un tāpēc daudzviet tos joprojām varēja saņemt pa brīvu, un pēc tam izmest dabā, kur katru gadu – pēc ministrijas datiem – tiek izmestas 20 tonnas plastmasas maisiņu!

Nezinu, kur tajā mirklī bija zaļās (vides aizsardzības) kustības, kas nepastāvēja uz principu, ka par plastmasas maisiņiem ir jāmaksā pašam lietotājam, lai viņš ir spiests pārdomāt, vai tiešām maisiņš ir nepieciešams, vai tomēr – ņemot vērā, ka tas kaut ko maksā ne tikai pircējam, bet arī mātei dabai – atgriezties pie maisiņu atkārtotas lietošanas vai audumu maisiņu izmantošanas. Bet ceru, ka tagad vides aizsardzības organizācijas kopā ar Vides ministriju tomēr domā izstrādāt tādus noteikumus, kam patiešām būs pozitīvas sekas vides aizsardzībai, proti, mazāks plastmasas maisiņu apjoms.

Šajā kontekstā “lieliski” bija Maxima preses sekretāra Ivara Andiņa paziņojumi LNT ziņās.

Pirmkārt – un tas jau laikam bija sagaidāms – viņš atkārtoja, ka maisiņi bez maksas esot veikala pakalpojuma sastāvdaļa, tāpēc to izmaksas “sedz uzņēmums”. Kungs aizmirsa gan pateikt, ka jēdziens “sedz uzņēmums” nozīmē, ka izdevumi par plastmasas maisiņiem jau tiek ierēķināti preču cenā, jo veikali nav labdarības iestādes, bet strādā, lai pelnītu. Bet, iekļaujot maksu par plastmasas maisiņiem preču cenā, par tiem maksā gan tie pircēji, kas maisiņus lieto, gan tie, kas izmanto, piemēram, auduma maisiņus.

Otrkārt, viņš paziņoja, ka pircēji esot pieraduši, ka maisiņi ir bez maksas. Tātad, pieraduma dēļ būtu jāturpina iet pa ierasto taciņu, jo sabiedrības izglītošana par videi kaitīgu rīcību acīmredzot neatbilst Maxima misijai. Laikam arī citus ieradumus kā, piemēram, nodokļu nemaksāšanu (25% Latvijā strādājošo nav rakstisks darba līgums vai daļa algas tiek maksāta aploksnēs), narkotiku lietošanu un smēķēšanu, Maximas runas vīra prāt, arī nav vērts mēģināt lauzt vai ierobežot.

Un, treškārt, I.Andiņš virtuozi sasaistīja lielāku dabas resursu nodokli ar inflāciju. Citēju: “Tas būtu ārkārtīgi interesants precedents vēl paaugstināt šo nodokli, un tad valdība un visa sabiedrība brīnītos, kur mums ir 17% inflācija, un vēl vairāk. Mēs godīgi sakot neapgalvojam, ka arī pēc šī nodokļa vēl lielākas paaugstināšanas būtu gatavi likt pircējiem maksāt par šiem maisiņiem, jo cilvēki jau tā veikalos pārdzīvo, ka cenas ceļas produktiem. Vēl papildus ieviest cenu par maisiņiem – tas, mūsuprāt, cilvēkus saērcinātu”. Tātad, pēc Maxima preses sekretāra vārdiem, prasība likt par plastmasas maisiņiem maksāt pašam pircējam palielināšot inflāciju. Sekojot šī apgalvojuma loģikai, Maxima preses sekretārs acīmredzot mēģināja mums pateikt, ka plastmasas maisiņu ieslēpšana preču cenās – kā tas noticis līdz šim – nedod savu kontribūciju inflācijas rādītājā.

Tā ir liela demagoģija un spēlēšana uz sabiedrības emocijām par augsto inflāciju, jo tieši veikalu praktizētā preču cenās ieslēptā maksa par plastmasas maisiņiem (kas ar dabas resursu nodokļa palielināšanu ir cēlusies) faktiski palielina visu preču cenas, liek par maisiņiem maksāt visiem pircējiem (plastmasas maisiņu lietotājiem un nelietotājiem), un spiež inflāciju uz augšu. Toties, ja cena par plastmasas maisiņiem tiktu izņemta no preču cenas un to izmaksas tiktu tiešā veidā uzliktas tikai uz to pircēju pleciem, kas maisiņus lieto, tas neveicinātu inflācijas celšanos, jo veikaliem nebūtu jāpalielina un pircējiem nebūtu jāmaksā augstākas visu preču cenas, pateicoties lielākam dabas resursu nodoklim.
Apgalvojums, ka Maxima varētu turpināt līdzšinējo praksi ar plastmasas maisiņu izmaksu ieslēpšanu preču cenās pat tad, ja dabas resursu nodoklis tiktu palielināts, ir iemesls, kāpēc Vides ministrijai ar likumu būtu jāaizliedz plastmasas maisiņu izdošana bez maksas, ja tā nopietni vēlas samazināt maisiņu lietošanu un izmešanu dabā. Bet manās acīs Maxima ir pateikusi, ko domā par vides aizsardzību un es līdz ar to, ar savu izvēli, kur iepirkties, izteikšu savu vērtējumu par tik bezatbildīgu politiku. Stockmann, savukārt, saviem pastāvīgajiem klientiem nesen izsūtīja paziņojumu, ka visi maisiņi būs par maksu, un informēja par iespēju ar atlaidi iegādāties audumu maisiņu. Līdz ar to cīņā kurš veikals šo divu veikalu vidū ir zaļāks, protams, uzvar Stockmann.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!