Raksts

Cik brīva ir pasaule?


Datums:
06. janvāris, 2004


Autori

Providus


Foto: G. Dieziņš © AFI

Vai pasaulei tagad klājas labāk nekā pirms 60 gadiem? Vai ANO ir radījusi lielāku labklājības un brīvības sajūtu, vai arī brīvība un taisnība joprojām ir gaistoši un utopiski ideāli?

1941. gada 6. janvārī Baltajā namā Vašingtonā sapulcējās pārstāvji no 46 valstīm, kas tolaik bija pazīstamas kā “brīvā pasaule”. Otrajā Pasaules karā bija sācies dramatisks posms, un šķita, ka uzvaru gūst spēki, kas cīnās pret brīvību, mieru un taisnību.

Šajā tumšajā stundā Amerikas prezidents Franklins Delano Rūzvelts runāja par laiku, kad pasaule un tās tautas atkal būs brīvas. Šajā pasaulē, viņš sacīja, “mēs būsim radījuši brīvību, demokrātiju, mieru un taisnību visiem. Mēs dzīvosim pasaulē, kurā baudīsim vārda brīvību, reliģijas brīvību, brīvību no bailēm un brīvību no trūkuma.”

Vēsture tagad pazīst šīs kā četras pamatbrīvības, kas kļuvušas gan par vadzvaigzni cīņā par labāku nākotni, gan arī par pamatelementiem ANO dibināšanā. Diemžēl kopš tā laika vēsturē ir tinusies nopietnu konfliktu līķautā, tie ir grāvuši un izjaukuši daudzus centienus panākt progresu un attīstīt brīvību. Un tomēr, pēc gandrīz 60 gadiem, kas veltīti pasaules tautu atbrīvošanas centieniem daudzi apšauba līdz šim sasniegto progresu.

Cilvēktiesības – joprojām par maz

Kopš 1941. gada Rūzvelta runas ir noiets tāls ceļš. Tas, kas likās neiedomājams tobrīd vai pat 1945. gadā, kad tika nodibināta ANO, nu ir kļuvis izdarāms. Pēc 1948. gada 10. decembra, kad tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, mēs esam nogājuši tālu ceļu. Kopš tā laika ir pieņemtas un ratificētas 6 svarīgas konvencijas: par pilsoņu un politiskajām tiesībām, par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām, pret spīdzināšanu, pret rasu diskrimināciju; par sieviešu un par bērnu tiesībām. Un tomēr ANO tērē tikai apmēram 1,5% tās pašreizējā budžeta darbam pie cilvēktiesībām visā pasaulē.

Brīvība kļūst par gaistošu vārdu, kad aptveram, ka vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju dzīvo nabadzībā. Pāris atskurbinošu faktu var atklāt mūs gaidošos izaicinājumus: “Dolārs dienā” – ANO bieži vien izmanto šo rādītāju kā standartu, lai aprakstītu cilvēkus, kuri ir nolemti dzīvei absolūtā nabadzībā. Tiek lēsts, ka 1,2 miljardi cilvēku dzīvo šādos apstākļos. Ja kā standartu izmantojam “dzīvi ar 2 dolāriem dienā”, tad tas attiecas uz 2,8 miljardiem cilvēku.

Deviņdesmito gadu sākumā ANO Ziņojums par tautas attīstību pierādīja, ka ienākumu sadalījums pasaulē ir daudz greizāks, nekā tika uzskatīts. Divdesmit procentu pasaules bagātāko iedzīvotāju rīcībā bija gandrīz 80 procentu ienākumu, bet nabadzīgākajiem 60 procentiem bija pieejams mazāk par 6 procentiem. Situācija, diemžēl, nav uzlabojusies.

Un tā var vēl pasliktināties: palīdzība attīstībai Āfrikā ir samazinājusies no 32 ASV dolāriem uz vienu iedzīvotāju 1990. gadā līdz 18 ASV dolāriem šīs pašas desmitgades beigās; investīcijas tropu zonas lauksaimniecībā pēdējo divdesmit gadu laikā ir dramatiski samazinājušās. Reizēm šķiet, ka netaisnībai nav gala. Vairums nabadzīgo cilvēku ir sievietes; sieviešu vidū ir divreiz vairāk analfabētu, bērnu mirstība meiteņu vidū ir par 28 procentiem augstāka nekā zēniem. No absolūtā nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem 43% dzīvo Āzijā, bet Āfrikā ir lielākais absolūtā nabadzībā dzīvojošo cilvēku īpatsvars, tur gandrīz 48% iedzīvotāju dzīvo drūmos apstākļos.

Progress redzams perspektīvā

Vai šie fakti liecina par brīvāku pasauli? Iespējams, ka nē, ja raugāmies uz tiem izolēti. Iespējams, ka jā, ja raugāmies uz tiem salīdzinājumā. Šo 50 gadu laikā ir panākts progress.

Gandrīz pirms 50 gadiem Dagam Hammaršelds, ANO otrajam Ģenerālsekretāram, preses konferencē pavaicāja, kādā veidā ANO iedibināšot paradīzi zemes virsū. Viņš atbildēja bez kavēšanās: “ANO mērķis nav radīt paradīzi zemes virsū, bet gan nepieļaut, ka dzīve uz zemes pārvērstos par elli.” Atskatoties pagātnē, varētu rasties vilinājums pārmest Hammaršeldam pasivitāti.

Pirms 50 gadiem sadarbība attīstības labad bija vairumam cilvēku nezināms jēdziens. Šodien mums ir dziļāka izpratne par pasaules sarežģītību, mūsu rīcībā ir vairāk instrumentu, un, neraugoties uz nopietnām nesaskaņām starp valstīm, mums ir vienota izpratne par mērķiem, kuru sasniegšana kaut nedaudz tuvinātu pasauli labākai nākotnei. Kaut arī tā pasaule, ko mēs tad radīsim, nebūs paradīze.

Pasaules valstu vadītāju vienbalsīgi pieņemtā “Tūkstošgades deklarācija” ir viena no mūsu laika redzamākajām demokrātijas, brīvības un labas pārvaldības izpausmēm, tie ir nopietni globāli centieni piepildīt solījumu par četrām brīvībām. Saskaņā ar Tūkstošgades deklarācijā ietvertajiem plāniem līdz 2015. gadam nabadzība jāsamazina par 50%.

Brīvība no trūkuma

Pirms 50 gadiem tikpat kā nepastāvēja globālās palīdzības sabiedrība. ANO vēl nebija sapratusi, ka nabadzība ir izšķirošs miera un drošības šķērslis. Globālās nabadzības problēma debitēja uz politiskās skatuves ANO Ģenerālās asamblejas debašu laikā 1959. gada rudenī, kā rezultātā ANO pasludināja sešdesmitos gadus par pirmo Attīstības desmitgadi. Pasaules valstis piekāpās prasībām, ko izteica aizvien vairāk dalībnieču no Āzijas un Āfrikas, un sešdesmito gadu pirmajā pusē, daudzām valstīm apvienojot spēkus, tika nodibināta ANAP(UNDP). Pagāja vēl desmit gadu, iekams pasaules sabiedrība sāka kaut nedaudz apjēgt, ko nozīmē – izskaust nabadzību. 1975. gadā ANO paziņoja: ja vien cilvēkam netiks nodrošināts pietiekami daudz pārtikas, ja viņam nebūs ūdens, mājokļa, izglītības un veselības, tad par attīstību runāt nav iespējams. Kad 1987. gadā UNICEF publicēja ziņojumu “Pārmaiņas ar cilvēka vaibstiem” un ANO formulēja stratēģiju, kā “aizsniegt nabadzīgākos starp nabadzīgajiem”, palīdzība attīstības mērķiem iegāja jaunā posmā.

Taču tikai deviņdesmito gadu beigās pasaule bija nonākusi pie holistiskas izpratnes par to, ko īsti nozīmē attīstība. Tā ir tiesībās balstīta pieeja attīstībai, ilgtspējīga attīstība ar trīs pīlāriem – taisnīgu sociālo attīstību, ekonomisko attīstību un vides aizsardzību, kurā ietverta cilvēktiesību, ētikas, dzimumu līdztiesības, veselības perspektīva. Šie un daudzi citi aspekti tika ietverti Tūkstošgades attīstības mērķos. Varbūt ar to ir radīts pamats brīvākai pasaulei?

Visbūtiskākās mūsdienās notiekošās pārmaiņas ir tieši saistītas ar diskusijām par progresu un brīvību. Līdz piecdesmitajiem gadiem cilvēce nespēja saražot pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu pasauli. Kopš šī laika pārtikas ražošana pasaulē ir apsteigusi pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu. Saskaņā ar ANO aplēsēm pie pašreizējās globālās pārtikas ražošanas mums ir pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu apmēram 12 miljardu cilvēku, atbilstoši normāliem uztura standartiem. Tajā pašā laikā optimistiskākie scenāriji runā par pasaules iedzīvotāju skaitu šī gadsimta beigās apmēram 8 miljardu cilvēku. Pirmo reizi cilvēces vēsturē mūsu spēkos ir likvidēt jebkādu badu. Mūsu uzdevums ir atrast veidus, kā sadalīt pārtiku un kā uzturēt ilgtspējīgu ražošanu.

Uz cilvēkiem orientēta brīvības paradigma

Pasaule ir pārvērtusies, dažas no pārmaiņām bijušas dramatiskas. Visas šīs pārmaiņas kopā ir radījušas jaunu attīstības paradigmu. Tieši šī paradigma varētu vest uz brīvāku pasauli, kuras pamatā būtu lielāka līdztiesība.

Ar piecdesmit gadus ilgu pieredzi aiz muguras un tikuši uz īstā ceļa, mēs, iespējams, stāvam attīstības mērķu sasniegšanai veltītas sadarbības jaunas ēras sākumā. Šīs nākotnes sadarbības būtisks elements ir tautas un paši indivīdi. Ja iepriekšējais gadsimts bija lielvaru gadsimts, tad varbūt šis gadsimts būs uz cilvēkiem orientētu organizāciju gadsimts?

Pilsoniskās sabiedrības kā politiska spēlētāja vai dalībnieka redzamība nacionālā, reģionālā vai globālā līmenī ir divdesmitā gadsimta otrās puses parādība. Patiesībā ir daudz pierādījumu, kas apstiprina apgalvojumu, ka tā ieguva politisku ievērību pagājušās desmitgades pašās beigās, kad ANO Samits par ilgtspējīgu attīstību 1992. gadā Riodežaneiro kalpoja kā pagrieziena punkts.

Pirmo reizi par NVO kā iespējamām starptautiskās lobēšanas organizācijām dzirdējām pirmajā Hāgas Miera konferencē 1899. gadā. Un tomēr ir maz pierādījumu, kas liecinātu, ka NVO bijusi reāla, svarīga politiska loma starptautiskajā jomā pirms Otrā Pasaules kara. Protams, ir izņēmumi, un iespējams, ka vislabāk dokumentētais no tiem ir Sarkanais Krusts.

Pilsoniskā sabiedrība ievieš pārmaiņas

Izsekojot pilsoniskās sabiedrības klātbūtnei ANO, labāk saprotama tās loma mūsdienās. Vēsturiski izveidojies tā, ka ANO runā par NVO nevis par pilsonisko sabiedrību, termins “pilsoniskā sabiedrība” plaši ieviesās tikai deviņdesmitajos gados. ANO piešķīra NVO oficiālu stāvokli tās organizatoriskajā struktūrā ar akreditācijas sistēmas palīdzību. Laikā, kad ANO dibināja – 1945. gadā, tika akreditētas tikai pāris NVO, bet pēc akreditācijas sistēmas atvieglošanas septiņdesmitajos gados to skaits pieauga.

Un tomēr, sākoties 1992. gada ANO Samitam Riodežaneiro, oficiāli akreditēto starptautisko NVO skaits bija aptuveni 500. Deviņdesmito gadu beigās tas bija palielinājies līdz 2000, un arī ad hoc akreditēto NVO skaits ir palielinājies līdz vairākiem tūkstošiem. Acīmredzot šādai izaugsmei bija vairāki iemesli. Vairums novērotāju ir vienisprātis, ka šo NVO akreditācija tām bieži vien piešķīra statusu un leģitimitāti, kas bija daudz augstāks par to, kāds tām bija savās valstīs.

Vai pilsoniskā sabiedrība, ieskaitot NVO, tiek ņemta vērā starptautiskā un nacionālā līmenī? Organizācijas no visas pasaules ir demonstrējušas savu nostāju pret to, ka pasaules tirdzniecība un finansiālā vara koncentrējas pāris valstu un vēl mazāk institūciju rokās. Vairākas valstis ir paudušas atbalstu šādiem uzskatiem. Darbs ar pilsonisko sabiedrību arī ir devis taustāmus rezultātus. Starptautiskie NVO sadarbības tīkli apgalvo, ka ir panākuši Daudzpusējā līguma par investīcijām sakāvi. Desmitgade starp diviem ANO Samitiem par ilgtspējīgu attīstību – laiks starp Rio un Johanesburgu, piedzīvoja starptautisko NVO strauju izaugsmi. NVO kļuva daudz profesionālākas gan sarunu vešanas prasmju ziņā, gan pētniecības un faktu noskaidrošanas, ziņojumu rakstīšanas un informācijas izplatīšanas ziņā. Cilvēktiesību jautājumos NVO bija spēks, ar kuru bija jārēķinās. Divas NVO, kas katra pievērsās tikai vienam jautājumam – starptautiskā kampaņa par kājnieku mīnu aizliegšanu un Medecin Sans Frontiers pat saņēmušas Nobela Miera prēmiju. NVO pat iniciējušas dažas daudzpusējas konvencijas, piemēram, 1973. gada Ramsāres Konvenciju par mitrājiem un 2001. Gada Orhūsas Konvenciju, kas garantē visiem līdzdalību, informāciju un tiesiskumu vides jautājumos.

Pilsoniskā sabiedrība un tās organizācijas ir parādība un spēks, ar kuru mūsdienās ir jārēķinās, taču vai tās ir labākas, brīvākas pasaules radīšanas garants?

Pilsoniskā sabiedrība ir problemātisks jēdziens un problemātisks partneris. Kāds kritiķis (kanādiešu pētnieks – van Rooy darbā Civil Society and the Aid Industry ) brīdina: “Pilsoniskā sabiedrība pašos pamatos ir normatīvs jēdziens; lai to ieviestu praksē empīriski, nāktos optimistiski ielasīt notikumos un struktūrās to, kā tur nav, vai arī uzspiest mūsu pašu domas par to, kam vajadzētu notikt Trešajā pasaulē, nevis atzīt un veicināt notikumu attīstību saskaņā ar pašas konkrētās valsts vēsturiskās attīstības loģiku.”

Viena no problēmjomām ir leģitimitāte. Lai kādai organizācijai piešķirtu ticamību, parasti kā vissvarīgākais faktors tiek piesaukts dalībnieku skaits. Taču dalībnieku skaits, vismaz attīstītajā pasaulē, mazinās, un daudzi novērotāji apgalvo, ka ir citi ticami un leģitīmi pārstāvniecību apliecinoši veidi. Piemēram, pateicoties zināšanām kādā jomā grupas var apgalvot, ka tās izprot kādu sarežģītu nozari. Katrā ziņā tas ir tiesa attiecībā uz zinātnisko vidi, kas pēdējo desmit gadu laikā ir pierādījusi sevi gan nacionālā, gan starptautiskā jomā.

Gandrīz visos pilsoniskās sabiedrības aprakstos tiek pieminēta tās funkcija – būt novatoram un ienest alternatīvus rīcības veidus, tā funkcionē kā oficiālās politikas kritisks kļūdu labojums. Šādas lomas veikšanai ir nepieciešama pastāvīga zināšanu un jaunas informācijas plūsma. Vai NVO šīs īpašības tik tiešām piemīt?

Laba pārvaldība ir tas kritērijs, ar kuru tiek un tiks vērtēts sniegums, un tam ir trīs pīlāri – atbildība, caurskatāmība un līdzdalība.

Te jāmeklē atbildes uz vairākiem jautājumiem. Kam atbild NVO? Vai NVO konsultējas ar saviem biedriem, veicina to līdzdalību, un vai to biedri saprot un interesējas par savas organizācijas darbību? Vai pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir ētikas kodekss, ko tās ievērotu savā darbā visos līmeņos?

Taisnīgums – brīvības priekšnoteikums

Ilgas pēc miera un brīvības ir senas kā cilvēce. Sistēma, ko esam izveidojuši to iedibināšanai, attīstīšanai un saglabāšanai, joprojām tiek attīstīta, pārbaudīta, uzlabota.

Vēsturiski taisnīguma tēma ir tikusi identificēta ar mieru. Starpkaru periodā taisnīguma jēdziens attīstīts, ietverot tajā arī tiesības cilvēkiem, ko apspiež valsts. Šodien mēs runājam par taisnīgumu dažādos starptautiskos ietvaros. Iespējams, ka visbiežāk taisnīgums ir saistīts ar likumu un tiesām, un ne bez pamata. Kara noziedznieku tiesāšana Eiropā pēc Otrā pasaules kara palīdzēja mainīt ideju satvaru, pēc kura tika vērtēti starptautiskie notikumi. Tādējādi sods tika padarīts par aktīvu taisnīguma sastāvdaļu. Šis bija sods ar starptautiskiem vaibstiem, tas balstījās pieņēmumā, ka vienam nodarīta pārestība ir nodarīta visiem, un sodam jānāk “visu” vārdā. Nirnbergas tribunāla galvenais prokurors Džeksons 1945. gadā savā ievadrunā sacīja: “Īstais prasītājs šajā tiesā ir civilizācija.” Kara noziedznieku tiesāšana palīdzēja iedibināt starptautiskās sistēmas leģitimitāti un piešķīra tai iepriekš nebijušu varu.

Mūsdienās Starptautiskā tiesa ir viena no ANO piecām pastāvīgajām organizācijām. Tiesas prāvas par “Noziegumiem pret mieru” un “Noziegumiem pret cilvēci” ir notikušas un notiek arī pašlaik. Tiesnešiem un šo prāvu rezultātiem ir piešķirta ietekme.

Starptautiskajās diskusijās jautājums par ietekmi ir centrāls, jo tas ir arī centrāls attiecībās starp atsevišķām valstīm un tādām starptautiskām organizācijām kā ANO.

Vai starptautisko tiesību progresējošā attīstība nozīmē, ka uzsvars uz suverenitāti un valstu tiesībām pakāpeniski erodē? Vai tas mazinās mūsu brīvību, kā tas mūsdienās šķiet daudzām nācijām?

Principu internacionalizācija nes iespējamību arī daudz ātrāk internacionalizēt agrāk par tīri lokāliem uzskatītus konfliktus. Morālās saites gluži tāpat kā ekonomiskās izvirza problēmas, kuru risināšanai esošo jēdzienu un institūciju kapacitāte ir nepietiekama.

Taisnīguma izpratne ir paplašinājusies no taisnīguma saistīšanas ar mieru, līdz jauna veida saiknei, kur taisnīgums tiek saistīts ar tiesībām. Mūsdienās mēs pat runājam par dažāda veida taisnīgumu: sociālo, dzimumu, ekonomisko, rases, kultūras taisnīgumu, utt. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir notikusi virzība prom no brīvprātīgas starptautisko likumu ievērošanas uz tādu sistēmu, kurā iespējama šo likumu īstenošana. Tomēr mūs gaida daudz, un reizēm – biedējoši izaicinājumi.

Skarbā realitāte, kas ir jāsaprot un jāpadara par prioritāti, ir cīņa pret to šķērsli, kas neļauj cilvēcei iegūt brīvību, – pret nabadzību visā pasaulē. Mēs esam iedibinājuši institūcijas, kas ļauj mums to darīt, un mums ir arī tam nepieciešamie resursi. Taču mēs nespēsim apkarot nabadzību un izveidot brīvu un nevainojamu pasauli, neiedibinot taisnīgumu.

Raksta orģinālversija angļu valodā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!