Raksts

Cietums – problēmu gals vai turpinājums?


Datums:
06. decembris, 2005


Autori

Rita Ruduša


Foto: N. Mežiņš © AFI

Lielbritānijā ieviesām jaunu sistēmu darbam ar mazgadīgajiem noziedzniekiem – viņiem ir jāstājas nevis tiesas, bet vietējās sabiedrības pārstāvju priekšā. Šajās brīvprātīgo grupās pieteicās tūkstošiem cilvēku, kas nekad nav bijuši brīvprātīgie, bet šī problēma viņus uzrunājusi.

Eiropas spīdzināšanas novēršanas komiteja un citas starptautiskās institūcijas Latviju atzinušas par valsti, kurā ir nesamērīgi liels pirmstiesas ieslodzīto skaits, Eiropas standartiem neatbilstoši apstākļi atsevišķās ieslodzījuma vietās, nekonstruktīvs ieslodzīto laika izlietojums un represīva attieksme pret nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Jūs esat apmeklējis daudzus cietumus dažādās pasaules valstīs. Vizītes laikā Rīgā Jūs apmeklējāt Centrālcietumu. Kas Jums iekrita acīs šajā ieslodzījuma vietā?

Pirmkārt, tas, ka, izņemot atjaunoto korpusu, cietuma ēku stāvoklis ir ļoti bēdīgs. Apstākļi dzīvojamās telpās, gaisa kvalitāte, dabiskais apgaismojums — tas viss nebūt neizskatās labi, neatbilst standartiem.

Otrkārt, tas ir pirmstiesas izmeklēšanas cietums. Ir saprotams, ka likums vai prokurors nosaka, kādi noteikumi tur jāievēro, lai novērstu pierādījumu bojāšanu vai liecinieku ietekmēšanu. Dabiski ir tas, ka pastāv zināmi ierobežojumi. Taču man šķiet, ka fizisko aktivitāšu un komunikācijas ierobežojumi ir ļoti bargi, salīdzinot ar citām valstīm. Ja cilvēkiem, kuri vēl nav notiesāti, ir jādzīvo īpaši smagos apstākļos, tad veidojas zināms paradokss.

Man šķita, ka Centrālcietumā valda militārs gars. Vai šāda pieeja ir attaisnojama mūsdienīgā pirmstiesas ieslodzījuma vietā?

Tas bija trešais novērojums, kurā es gribēju dalīties. Pēc pievienošanās Eiropas struktūrām — Eiropas Padomei un citām — visas postpadomju valstis ir pārcēlušas cietumus no Iekšlietu ministrijas atbildības sfēras uz Tieslietu ministriju. Tas ir tāds kā cietumu “pilsoniskošanas” process, kad cietums pārtop no militāras struktūras civilā institūcijā. Ieslodzītie ir pilsoņi, nevis valsts ienaidnieki. Šķiet, ka šeit cietums dažās izpausmēs ir diezgan militarizēts.

Augstais pirmstiesas ieslodzīto procents Latvijā ir viena no problēmām, uz kuru norādījušas starptautiskās institūcijas. Ar ko būtu jāsāk, lai šo problēmu atrisinātu?

Situācija ieslodzījuma vietās ir to lēmumu rezultāts, kuri tiek pieņemti augstākos plauktos. Pirmstiesas ieslodzīto proporcija visu ieslodzīto vidū Latvijā ir 38%. Man ir teikuši, ka patiesībā tas ir samazinājums, jo iepriekš tie bija 50%. Taču cipars joprojām ir liels. Valdība ir sapratusi šo problēmu, jo ir bijuši [Eiropas] Spīdzināšanas novēršanas komitejas un citu starptautisko struktūru ziņojumi. Domāju, ka Latvijas valdība ir spērusi soļus, lai situāciju mainītu. Lai paātrinātu tiesas procesu un samazinātu laiku, ir ieviests jaunais kriminālprocess, ir pieņemti darbā tiesneši.

Ir vairāki līdzekļi, kurus var izmantot, lai ieslodzīto skaitu samazinātu vēl vairāk. Var ieviest ieslodzījuma laika limitus, ar likumu nosakot, ka neviens nedrīkst izmeklēšanas cietumā pavadīt ilgāk par sešiem mēnešiem vai gadu. Pirmstiesas ieslodzījumu var izmantot tikai noteiktas kategorijas likumpārkāpumiem. Veidojas acīmredzams paradokss, ja cilvēki, gaidot tiesu cietumā, pavada laiku, kas ir garāks par viņiem vēlāk piespriesto ieslodzījumu. Ja tas tā notiek, tad kaut kas sistēmā ir sagājis greizi. Ir arī citas iespējas — piemēram, apsūdzētos var izlaist pret drošības naudu.

Latvija ir Eiropas Savienības un Eiropas Padomes locekle. Tai būtu jācenšas ieviest dažādus paņēmienus, lai samazinātu ieslodzījuma kā drošības līdzekļa izmantošanu, tādējādi pieskaņojot ieslodzīto skaitu citu Eiropas valstu līmenim. Izņemot Krieviju un dažas citas bijušās Padomju Savienības valstis, trijās Baltijas valstīs, ieskaitot Latviju, ir divreiz vairāk ieslodzīto nekā vidēji Eiropā. Ņemot vērā, ka vairāk nekā trešdaļa ieslodzīto atrodas pirmstiesas cietumos, šeit noteikti paveras iespēja panākt uzlabojumus.

Jūsu vizītes laikā Centrālcietumā cietuma administrācijas pārstāvji vairākkārt uzsvēra, ka stingrais režīms “bez šaubām” ir nepieciešams, lai novērstu mēģinājumus ietekmēt izmeklēšanu. Tomēr, vai šāds stingrs režīms patiesi var būt attaisnojams? Vai cilvēki ir jātur ieslodzīti kamerās 23 stundas diennaktī?

Visi nekādā ziņā nebūtu turami šādos apstākļos. Ir jānosaka riski, kurus rada apsūdzētie, un jāpanāk, ka ļoti stingri ierobežojumi neattiecas uz ikvienu. Ierobežojumiem ir proporcionāli jāatbilst šiem riskiem. Nešķiet, ka pastaiga, kas ilgtu vairāk par stundu, vai arī kādas izglītojošas vai praktiskas nodarbības noteikti radītu lielāku risku, ka var rasties tās problēmas, par kurām cietuma vadība uztraucas. Liekas, ka sistēma domā par vissliktāko iespējamo scenāriju un ievieš aizsardzību pret to, attiecinot to uz pilnīgi visiem.

Patlaban ieslodzītajiem ir viena stunda, kuru viņi pavada krātiņam līdzīgā zonā, bet pēc tam viņi tiek vesti atpakaļ uz kamerām. Kāpēc gan viņi nevarētu pēc tam doties uz kādu citu telpu un, piemēram, mācīties angļu valodu vai darboties ar datoru? Jā, tehnikas dēļ izmaksas būtu lielākas, bet būtu ieguvums no tā, ka ieslodzītie apgūst šīs iemaņas.

Man ir grūti noticēt, ka fizisko nodarbību trūkums ir attaisnojams visu ieslodzīto gadījumā. Jābūt rūpīgākam risku izvērtējumam un diferencētai pieejai. Jābūt lielākai aktivitāšu izvēlei, kuras ieslodzītie var darīt. Es domāju, ka būtu iespējams darīt kaut ko konstruktīvāku. Mēs satikām dažus ieslodzītos, kuri pavadījuši kamerā vairāk nekā gadu. Tā ir ļoti noplicināta dzīve, ja 23 stundas diennaktī jāpavada vienā mazā telpā. Tas ir ļoti nomācoši.

Viens no populārākajiem pretargumentiem, atbildot uz Jūsu ierosinājumu ieviest diferencētu pieeju, ir tas, ka šāda pieeja nozīmētu lielākas izmaksas. Kāda cietuma amatpersona to izteica šādiem vārdiem: “nestāstiet man par to, ka šeit ir slikti apstākļi — viņi ēd trīs reizes dienā, bet otrpus žogam ir pensionāri, kuri nevar atļauties trīs maltītes.” Ar kādiem argumentiem var pārliecināt sabiedrību, kura pieprasa vairāk naudas pensijām, veselības aprūpei un tamlīdzīgi, bet cietumiem tērē nelabprāt?

Vienkāršākais ir šāds — lielākā daļa ieslodzīto kaut kādā brīdī atgriezīsies sabiedrībā. Jautājums ir, vai mēs gribam saņemt tādus cilvēkus, kas spēj labi uzvesties, mēģina dzīvot normālu dzīvi un ievērot likumus, mēģina atrast darbu, rūpējas par savu ģimeni, maksā nodokļus un ir kārtīgi pilsoņi? Es nedomāju, ka šādu iznākumu var panākt ļoti slikti izturoties pret ieslodzītajiem. Slikta izturēšanās, visticamāk, radīs cilvēkus ar rūgtuma sajūtu, naidīgus, kuriem šķiet, ka viņi ir upuri. Kad viņi iznāk ārā, tad viņu attieksme ir “mēs un viņi”. Mēģināt panākt, lai ieslodzījuma dzīve ir pēc iespējas konstruktīvāka, ir visu cilvēku interesēs. Pretējā gadījumā mēs paši sev ilgtermiņā radām vēl vairāk problēmu.

Otrs arguments, kuru ir grūtāk pasniegt, ir cilvēka tiesības. Ieslodzītie ir pilsoņi, un viņu sods ir brīvības ierobežošana, ieslodzījums pats par sevi jau ir sods. Kad jūs atņemat cilvēkam spēju strādāt un pelnīt naudu, lai samaksātu par ēdienu un veselības aprūpi, tad jūs uzņematies pienākumu nodrošināt šīs lietas vismaz minimālā apjomā. Tās ir lietas, par kurām starptautiskā sabiedrība ir vienojusies. Eiropā standarti ir krietni augstāki nekā citur pasaulē un ir mehānismi, kā inspicēt to ievērošanu un uzturēt šos standartus. Eiropas kopiena ir vienojusies, ka arī pret tiem, kas ir izdarījuši kaut ko sliktu, ir jāizturas ar cieņu kā pret cilvēkiem.

Latvijā nav pieejama uzticama statistika par to, cik daudzi sodu izcietušie no jauna pārkāpj likumu, taču ir pamats uzskatīt, ka daudzi pēc laika atgriežas cietumā. Kā novērst atkārtotus likuma pārkāpumus?

Ir vairāki iemesli, kuru dēļ cilvēki atkārtoti pastrādā noziegumus. Cietumos visā pasaulē jūs atradīsit likumpārkāpējus, kas nāk no trūcīgiem rajoniem, kas slikti mācījušies skolā, kuriem nav bijis pastāvīga darba, kuriem ir narkotiku vai alkohola atkarība. Es neattaisnoju viņus, es vienkārši iezīmēju dažādus profilus.

Piemēram, jūs esat narkomāns. Jūs darīsiet teju jebko, lai tiktu pie naudas to vielu iegūšanai, kuras pieprasa jūsu organisms. Jūs zagsiet no paša mātes, kā daži narkomāni mēdz teikt. Tādēļ atbilde šajā gadījumā būtu mēģināt palīdzēt šiem cilvēkiem tikt galā ar atkarību. Ja jūs to nedarīsiet, tad viņi izies ārā, atgriezīsies pie narkotikām un jums atkal būs tā pati problēma. Ja mēs gribam panākt to, ka cietumā šie cilvēki nekļūst sliktāki, tad mums ir jāpievērš uzmanība šiem aspektiem.

Bet kā tikt galā ar problēmām, kuras rada nelabvēlīga ģimene vai trūcīgs rajons?

Mums ir jāiemāca cilvēki strādāt tādu darbu, kādu dara vairākums sabiedrības. Es esmu pārliecināts, ka šeit cietumos šajā virzienā tiek strādāts, īpaši gadījumos ar gados jaunākiem likumpārkāpējiem. Pieredze rāda, ka nosacījumi atkārtotas noziedzības novēršanai ir šādi — stabila dzīvesvieta, ideālā gadījumā kopā ar ģimeni (tādēļ cietumiem būtu jāveicina ģimenes locekļu apmeklējumi) un darbs, kas nodrošina ienākumus. Dažās valstīs cietumi sadarbojas ar uzņēmumiem. Piemēram, Anglijā trūkst strādnieku, kas liek gāzes caurules. Tādēļ kāda cietuma vienā spārnā ir izveidots apmācības centrs, kur firma apmāca motivētus ieslodzītos. Kad viņi iznāk ārā no cietuma, viņi nekavējoties dabū darbu.

Taču, lai piedāvātu šādas iespējas, uzņēmumiem ir jābūt gataviem pieņemt darbā bijušos ieslodzītos.

Sodāmība ir vēl viena problēma. Daudzi uzņēmumi ar aizdomām raugās uz cilvēkiem, kuri ir sēdējuši cietumā. Jābūt sistēmai, kas ļauj cilvēkiem dzēst sodāmību un sākt no gala. Saprotams, ka cilvēks, kurš izcietis sodu par seksuālu vardarbību, nevar strādāt ar bērniem. Taču lielākajā daļā profesiju ieslodzījumam nevajadzētu radīt problēmas.

Bet kā rīkoties mazgadīgo noziedznieku gadījumā, kā panākt to, lai viņi nepārkāpj likumu? Vai viņu ieslodzīšana īpašā iestādē ir pieņemams risinājums problēmai?

Starptautiskie dokumenti skaidri nosaka, ka cietums nav īstā vieta mazgadīgajiem. Ja viņi patiešām ir jāiesloga, tad tam jānotiek tikai galējas nepieciešamības gadījumā un ieslodzījumam jābūt maksimāli īsam. Turklāt tas nebūtu jāizcieš cietumā, bet gan iestādē, ko pārrauga sociālie darbinieki.

Pētījumi rāda, ka tā ir izplatīta parādība — pusaudži dumpojas un dara tādas lietas, kuras vēlākos gados viņiem nenāktu ne prātā. Viņi var nozagt konfektes veikalā, viņi var saskrāpēt mašīnu vai iesaistīties kautiņā. Ir svarīgi šajā gadījumā nepārspīlēt reakciju uz nodarījumu. Ir jābūt sistēmai, kas atsijātu sīkos nodarījumus, kuri nav viss noziegumi, bet gan daļa no augšanas procesa.

Taču ir daži bērni, kuri sāk pastrādāt noziegumus jaunākos gados, un tādos gadījumos likumpārkāpums varētu būt simptoms kādai lielākai problēmai. Varbūt viņiem nav vecāku, viņi ir atstāti novārtā vai cietuši no vardarbības, tāpēc viņi nav iemācījušies uzvedības likumus. Šādos gadījumos jūs nevarat pieņemt, ka viņi “izaugs” no noziedzīgajām tendencēm. Šajā gadījumā ir rūpīgi jāizvērtē, kas ir nelabvēlīgie faktori viņu dzīvē. Vajadzīga iejaukšanās, programmas un pasākumi, kuros piedalītos sociālie darbinieki, pedagogi un psihologi, lai palīdzētu viņiem iemācīties to, kā jāuzvedas. Vissmagākajos gadījumos tas varētu nozīmēt ieslodzīšanu īpašā iestādē, taču visām iestādēm ir savi mīnusi, un es domāju, ka tādēļ ir svarīgi izstrādāt virkni intensīvu pasākumu vietējo kopienu ietvaros.

Vienmēr būs kāds, kurš teiks, ka mums nav naudas vērienīgiem sociālajiem projektiem. Kādus vēl pasākumus varētu ieviest?

Ir svarīgi iesaistīt pilsonisko sabiedrību un baznīcas. Piemēram, Lielbritānijā mēs esam ieviesuši jaunu sistēmu darbam ar mazgadīgajiem noziedzniekiem. Tā vietā, lai stātos tiesas priekšā, viņiem ir jāatbild vietējās sabiedrības pārstāvju grupas priekšā. Arī nozieguma upuris var piedalīties procesā. Tad notiek diskusija par to, kā jaunais cilvēks var atmaksāt par savu nodarījumu un kas būtu darāms, lai novērstu likuma pārkāpumus nākotnē.

Mēs izsludinājām uzņemšanu brīvprātīgo grupās un saņēmām 6000 pieteikumu. Trešā daļa no cilvēkiem teica, ka viņi nekad savā mūžā nav bijuši brīvprātīgie nevienā projektā, bet, ja jūs sakāt :”Vai jūs gribat palīdzēt atrisināt mazgadīgo noziedzības problēmu?”, tad cilvēki atbild, jā, viņi grib kaut ko darīt.


Apcietinājuma piemērošanas tiesiskums: nacionālā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas jaunākā prakse


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!