Atslēgvārdi:

Atmiņā lakatiņš zilais... 6

Intervija ar Latvijas Kara muzeja speciālistu Valdi Kuzminu.

Mēs savu sociālo atmiņu un identitāti veidojam, balstoties uz represijām, deportācijām, kritušajiem — uz upura tēlu, tam veltot vienu piemiņas dienu pēc otras.

Iesaki citiem:
Piles2
Foto:Nikos D.

Atkal 16. marts. Atkal uzbango vēstures mīti pret faktiem un pārmetumi — pret taisnošanos. Šogad aprit 50. gadskārta, kopš “Daugavas vanagi” ierosinājuši atzīmēt leģionāru piemiņu. Un šogad politisko domstarpību līmenī 16. martu iezīmē Krievijas asā reakcija uz Latvijas prezidenta viedokli par Latviešu leģionu, kā arī Salaspils nometnes vēstures aktualizēšana, atsevišķiem Krievijas vēsturniekiem izplatot informāciju par it kā nometnē spīdzinātajiem krievu un baltkrievu bērniem. Meklējam atbildes uz to, cik pamatoti ir izskanējušie viedokļi un cik iespējama vēstures mītu kliedēšana.


Vai ir pamats Latviešu leģionu vērtēt kā noziedzīgu organizāciju?

Valdis Kuzmins
Foto no personīgā arhīva

ASV Pārvietoto personu komisija, balstoties uz Nirnbergas kara tribunāla lēmumiem, skaidri ir atzinusi, ka Latviešu leģions kā piespiedu kārtā mobilizēts formējums nav uzskatāms par noziedzīgu organizāciju un leģionāri — par kara noziedzniekiem. Kā zināms, baltiešiem nebija nekādu izvēles iespēju iesaistīties vai neiesaistīties leģionā, kurš brīvprātīgs bija tikai uz papīra.

Nirnbergā gan bija vēl kāda atruna — par nevainīgu uzskatāms cilvēks, ja viņš ir mobilizēts piespiedu kārtā un personīgi nav izdarījis noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Tātad Latviešu leģions nav uzskatāms par brīvprātīgu formējumu, un tajā dienējušos var apsūdzēt kara noziegumos tikai individuāli. Jautājums ir: kurš to var izvērtēt? Kā vēsturnieks domāju, ka to var noteikt tikai tiesa.


Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš ir nesen publiski atgādinājis, ka jau 1950. gadā ASV Pārvietoto personu komisija secinājusi — latviešu leģionāri nav kara noziedznieki, un arī PSRS Augstākā padome 1955. gadā ir pieņēmusi lēmumu par leģionāru reabilitāciju. Kas bija teikts minētajā PSRS Augstākās padomes lēmumā?

Šis lēmums bija par amnestiju, nevis reabilitāciju. Taču jāņem vērā, ka tolaik vispār Padomju Savienībā nevienu nereabilitēja un amnestijas fakts 1955. gadā jau pats par sevi vērtējams kā liels sasniegums.


Krievijas Ārlietu ministrija, brīdinot par attiecību pasliktināšanos, uz prezidenta Bērziņa izteikumu atbildēja, ka „mēģinājumi attaisnot SS Latviešu brīvprātīgo leģiona zvērības pret Novgorodas un Pleskavas apgabalu, un Baltkrievijas mierīgajiem iedzīvotājiem un Rīgas geto ir zaimojoši amorāli.” Cik pamatoti ir šādi izteikumi?

Pat iedomāties nevaru, par kādām zvērībām te ir runa. Problēma ar Krievijas paziņojumiem ir vispārināšana. Novgorodas apgabalā 1943. gada vasarā un Pleskavas apkaimē 1944. gada februārī un martā Latviešu leģiona vienības tiešām cīnījās, taču te var būt runa tikai par iesaistīšanos vispārējā karadarbībā, cīņām frontē, nevis akcijām pret civiliedzīvotājiem. Savukārt, runājot par Rīgas geto, jāatzīmē, ka leģionu izveidoja aptuveni gadu pēc lielajām ebreju represijām.


Laika gaitā leģionā iekļāva vairākus policijas bataljonus, kuri bija iesaistīti tādās akcijās kā geto apsargāšana, ebreju konvojēšana, partizānu apkarošana Latvijā un kaimiņvalstīs. Tātad nav šaubu, ka leģionā bija personas, kuras varētu saukt pie atbildības pēc Nirnbergas kritērijiem.

Neapšaubāmi. Piemēram, bēdīgi slavenais Viktors Arājs 1945. gada janvārī, kad likvidēja tā dēvēto latviešu policiju, tika ieskaitīts leģiona 15. divīzijā un piedalījās vairākās kaujās kā bataljona komandieris. Taču, neparādot sevi no labākas puses, tika no šī posteņa atbrīvots. Ir dokumentēts, ka 1944. gada decembrī un 1945. gada janvārī šajā divīzijā ieskaitīja bijušās Arāja komandas karavīrus — kopumā trīs rotas. Starp šiem cilvēkiem, protams, varēja būt kāds, kas piedalījās noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Taču tādēļ visu leģionu nevar atzīt par noziedzīgu organizāciju. Arī atsevišķi padomju armijas karavīri tika pieķerti un notiesāti par kara noziegumiem, bet tas nekādā gadījumā neļauj par noziedzīgu organizāciju saukt visu Sarkano armiju.

Taču viss nav tik viennozīmīgi. Ir jautājums, ko saprotam ar nosaukumu „Latviešu SS brīvprātīgo leģions”. Bijušie leģionāri, piemēram, Artūrs Silagailis savā grāmatā uzsver, ka par Latviešu leģionu būtu jāuzskata visi Vācijas bruņotajos spēkos mobilizētie Latvijas pilsoņi, tajā skaitā ieroču SS, vērmahtā, policijā, gaisa spēku izpalīgos un citur. Taču kara laikā vācu okupācijas iestādes ar nosaukumu „Latviešu SS brīvprātīgo leģions” nesaprata visu minēto kopā. Korekti par Latviešu leģionu būtu uzskatīt abas latviešu divīzijas — 15. un 19., kā arī 15. rezerves un apmācības brigādi — vienības, kas bija ieroču SS sastāvā.


Kāpēc Latviešu leģionu iekļāva tieši SS organizācijas sastāvā?

Leģionu sāka veidot no Kārtības dienesta bataljoniem, kas 1942. gada beigās un 1943. gada sākumā atradās Ļeņingradas frontē un bija augstākā SS un policijas vadītāja Frīdriha Jekelna tiešā pakļautībā. Viņš bija atbildīgs par policijas bataljonu formēšanu un nosūtīšanu uz fronti. Secināja, ka no šiem bataljoniem, kuriem tobrīd trūka pienācīgas apgādes un apmācības, būs lielāks labums frontē, ja tos, vienkārši sakot, atņemtu Jekelnam un nodotu ieroču SS kā organizācijai, kura nodarbojas ar kaujas vienību veidošanu, apmācību, apgādi un nosūtīšanu uz frontes līniju. Otrkārt, policijas statuss šīm vienībām vairs nebija piemērots situācijā, kad tām ilgstoši nācās atrasties frontē. 1943. gada 23. janvārī Hitlers atļāva un vienlaikus pavēlēja [SS reihsfīreram Heinriham] Himleram formēt Latviešu brīvprātīgo leģionu.


TICĪBA PAŠU RADĪTAI ILŪZIJAI

Cik brīvprātīga un kā motivēta bija Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanās minētajos policijas bataljonos?

No 1941. gada 7. jūlija, kad Kārtības dienesta bataljonus sāka veidot, līdz 1942. gada vidum lielākā vai mazākā mērā var tiešām runāt par brīvprātību. Jautājums par motivāciju, manuprāt, ir neatbildams. Vairs nav iespējams aptveroši noskaidrot, kāda tā bija, un secinājumi, ko patlaban var izdarīt uz dažu procentu aculiecinieku liecībām, nepaver iespējas korekti noteikt policijā stāšanās iemeslus. Daļa no viņiem varbūt karoja par neatkarīgu Latviju, daļa — dēļ kādiem personīgiem iemesliem, piemēram, lai atriebtu uz Sibīriju deportētos tuviniekus.


Latviešu leģionāru cīņu Vācijas pusē mūsdienās visbiežāk saista ar cerību atkarot Latvijas brīvību. Taču leģiona veidošana Latvijā norisinājās laikā, kad vācieši jau vairs netika uztverti kā „atbrīvotāji”.

Iemesli, kāpēc karavīrs karo, ir diezgan sarežģīts militārās psiholoģijas un militārās socioloģijas jautājums. Piemēram, pētot, par ko cīnījās amerikāņu karavīri Otrajā pasaules karā un aptaujājot desmitus tūkstošus cilvēku, vienotu atbildi tā arī neizdevās iegūt.


Latvijas brīvības atgūšanu neizslēdzot kā vienu no patiesajiem iemesliem, kura dēļ leģionāri karoja, nevar arī izslēgt, ka daudziem piespiedu kārtā mobilizētajiem, saprotot, ka citas iespējas kā karot nav, varbūt vieglāk bija pieņemt, ka to dara Latvijas brīvības vārdā. Atsevišķos gadījumos laika gaitā šī nostāja, iespējams, pārtapa pārliecībā, ka valsts brīvības atgūšana bijis jau sākotnējais karošanas iemesls.

Jā, ir ļoti grūti pateikt, cik daudz šie cilvēki pakļāvās mobilizācijai, baidoties no soda par dezertēšanu, cik — dēļ pārliecības, ka jācīnās par dzimteni. Ir skaidri zināms, ka stresa situācijās, pie kādām pieskaitāma arī karadarbība, cilvēki meklē sev pozitīvu mērķi, kas viņus piespiestu grūtības pārvarēt. Tāds mērķis varēja būt, piemēram, cīņa savu mājās palikušo tuvinieku vārdā, cerot pie tiem atgriezties dzīvam, gan arī cīņa par brīvu un neatkarīgu Latviju. Šim mērķim nebija absolūti nekāda sakara ar to, kas notiktu realitātē, ja Hitlers uzvarētu karā. Taču mēs nevaram leģionāriem pārmest šo ticību pašu radītajai ilūzijai. Es esmu runājis ar cilvēkiem, kas vēl šodien tic, ka viņi atgriezās mājās, pateicoties tam, ka kabatā turēja rūtiņu lapu ar dīvainiem vārdiem.

Vēl dzīvo leģionāru ir varbūt ap simtu, turklāt viņu viedoklis par karošanas motivāciju toreiz un tagad, sakot, ka cīnījās par Latvijas brīvību, var krietni atšķirties, jo cilvēkam vienmēr ir svarīgi, lai ciešanām, ko viņš kādreiz piedzīvojis, būtu pozitīvs mērķis.

No otras puses, gribu uzsvērt, ka ir labi zināms 15. divīzijas štāba ziņojums, rakstīts 1944. gada jūlijā, kurā teikts, ka viens no galvenajiem latviešu salīdzinoši zemās kaujasspējas iemesliem ir precīzi definēta pozitīva mērķa trūkums. Latvieši zina, pret ko viņi cīnās, — pret boļševismu un Sarkano armiju, bet viņi nezina, par ko viņi cīnās. Vācieši to apzinājās, un 1944. gada beigās un 1945. gada sākumā Vācijā esošajā 15. divīzijā veica tādas propagandas akcijas kā 18. novembrim veltītu svinīgu pasākumu, Latvijas himnas dziedāšanu, uzsaukumu izplatīšanu, ka latvieši cīnās par savas tautas nākotni. Taču pietrūka paša galvenā — juridiski saistoša paziņojuma, ka Vācija uzvaras gadījumā apsola brīvu un neatkarīgu Latviju.


AIZ SALASPILS NOMETNES VĀRTIEM

Cik patiesi ir Krievijas vēsturnieka Aleksandra Djukova izstādes sakarā izskanējušie apgalvojumi par latviešu zvērībām pret krievu un baltkrievu bērniem Salaspilī?

Tie ir klaji propagandiski. Problēma ir tāda, ka tie atsaucas uz reāliem notikumiem, taču nemin konkrētas detaļas, tādējādi būtiski sagrozot patiesību. Šajā gadījumā ir runa par bēdīgi slaveno operāciju Winterzauber , kas notika 1943. gadā no 15. februāra līdz 2. aprīlim. Operācijas mērķis, kā to definēja Ostlandes augstākais policijas un SS vadītājs Jekelns, bija 40 kilometru „mirušās” joslas radīšana Latvijas un Baltkrievijas pierobežā, lai vērstos pret tur esošajām kopumā 13 partizānu brigādēm. Kopumā Winterzauber laikā nogalināja ap 4000 Baltkrievijas iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa bija civilisti. Taču ir jautājums, kas to pastrādāja un kas par to ir atbildīgs — uz kura pavēļu pamata tas tika izdarīts.

No šīs „mirušās” zonas deportēja vairāk par 7000 civiliedzīvotāju, kuru vidū bija daudz nepilngadīgu bērnu. Nav precīzu dokumentālu ziņu, bet uzskata, ka aptuveni 2000 no deportētajiem nonāca Salaspilī. Taču fundamentāli svarīgi ir, ka viņus tur neieslodzīja, bet novietoja līdz tālākai pārvietošanai. Salaspils atradās pie dzelzceļa, un acīmredzot policijai tā likās piemērotākā vieta, ko tobrīd varēja atrast tik lielam skaitam cilvēku. Pieaugušos kā deportētos aizsūtīja piespiedu darbos uz Vāciju, savukārt aptuveni 1000 bērnu izvietoja Salaspilī, no kurienes pēc aptuveni mēneša vai diviem viņus nosūtīja tālāk. Liela daļa no šiem bērniem bija slimi, tajā skaitā ar tīfu, un viņu izvietošana bērnunamos vai citur draudētu ar epidēmiju. Salaspils, protams, nebija piemērota vieta slimu bērnu uzturēšanai, un daudzi no viņiem nomira. Pēc nacistu noziegumu dokumentēšanai izveidotās Valsts ārkārtas komisijas materiāliem, uz kuru arī balstās pašlaik aktualizētās publikācijas, Salaspilī nomiruši 652 bērni. Taču ir jautājums, cik no viņiem ir tieši Winterzauber akcijas laikā deportēti.

Vēlāk lielāko daļu deportēto bērnu pārveda uz Latvijas bērnunamiem, kur viņi dzīvoja tieši tādos apstākļos kā vietējie šo iestāžu audzēkņi. Vēl daļu nosūtīja uz zemnieku saimniecībām, noslēdzot līgumu, ka viņus tur pieņem, ka viņi saimniecībā dzīvo, strādā un tiek apgādāti. Dokumenti, kas balstās uz okupācijas pārvaldes sociālā departamenta kartotēku, liecina, ka 1944. gadā Latvijas teritorijā bija 2808 no Krievijas un Baltkrievijas ievestu bērnu, kuri izvietoti bērnunamos un zemnieku saimniecībās, kur apstākļi noteikti bija labāki nekā Salaspils nometnē. Latviešu zemnieku saimniecībās nodarbināto Sarkanās armijas karagūstekņu atmiņās dzīve tajās nebija nemaz tik slikta, salīdzinot ar apstākļiem karagūstekņu nometnēs. Tātad jautājums par krievu bērnu paverdzināšanu var būt aplūkojams vienīgi kā atsevišķi, individuāli gadījumi, ja tādi kaut kur ir bijuši.


Vai uz Salaspili deportētajiem bērniem ir ņemtas asinis?

Šis apgalvojums ir radies no jau minētās Valsts ārkārtas komisijas ziņojuma par aptaujāto liecinieku, tajā skaitā bērnu, teikto. Taču, cik tas atbilst patiesībai, pašlaik ir grūti pārbaudīt. Piemēram, vēsturnieks Kārlis Kangeris, pētot šo jautājumu, noskaidrojis, ka asiņu ņemšana neparādās pilnīgi nekādos vācu dokumentos. Arī Valsts ārkārtas komisijas materiālos figurē kāda izmeklētāja secinājumi, ka asiņu ņemšana no bērniem Salaspilī nav pierādīta un ir nepieciešama papildus izmeklēšana. Tā tika veikta, pārbaudot līķus, taču, kā ir iespējams pateikt, ka tiem ir ņemtas asinis? Ir ļoti diskutabli, cik vispār šīs padomju komisijas ziņojumi bija objektīvi. Loģika liek domāt — vienīgais iemesls asiņu ņemšanai ir vajadzība tās pārliet ievainotajiem ieroču SS vai vērmahta karavīriem. Taču ar tīfu slimu bērnu asinis šim nolūkam nebūtu derīgas.

Salaspils nometnes vārds skandalozi izskanēja arī 2005. gadā, kad, iznākot grāmatai „Latvijas vēsture. 20. gadsimts”, autoriem tika pārmests, ka šis objekts raksturots nepamatoti maigi — kā paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Joprojām viedokļi par Salaspils nometni ir atšķirīgi. Kas bija šī nometne un kāds bija tās kontingents?

Jā, tāds ir Salaspils nometnes oficiālais nosaukums vācu dokumentos — paplašinātais policijas cietums. Tajā lika gan politiskos ieslodzītos, gan dezertierus, gan parastus kriminālnoziedzniekus. Galvenais iemesls Salaspils nometnes izveidošanai bija lielais ieslodzīto skaits vācu okupācijas laikā, tāpēc ar jau esošajiem cietumiem vairs nepietika.

Salaspils koncentrācijas nometne ir padomju propagandas ieviests nosaukums. Vācu koncentrācijas nometnēm bija noteikti īpaši kritēriji, kuriem Salaspils neatbilda. 1944. gada sākumā sāka veidot koncentrācijas nometni Kaiserwald Mežaparkā, taču nepabeidza. Tātad vācu koncentrācijas nometņu šī vārda īstajā nozīmē Latvijas teritorijā nebija.


Mežaparka nometnē un tās filiālēs Strazdumuižā un citur atsevišķos brīžos bija pat divkārt vairāk ieslodzīto nekā Salaspilī. Kāpēc memoriāls ir ierīkots tieši Salaspilī un visa uzmanība tiek veltīta tieši šai nometnei?

Valsts ārkārtas komisija secināja, ka līdztekus Rumbulai un Biķerniekiem, kur šāva ebrejus, Salaspils ir vieta, kur nogalināja visvairāk civiliedzīvotāju. Te ir būtiski atzīmēt, ka karagūstekņu nometnēs Latvijas teritorijā 1941. un 1942. gadā bija ieslodzīti un gāja bojā nesalīdzināmi vairāk Sarkanās armijas karavīru, nekā to cilvēku, kas bija ieslodzīti un zaudēja dzīvību 1943. un 1944. gadā Salaspils nometnē.


IDEOLOĢIJU MAINĪT NEVAR

Centieni skaidrot pretrunīgi vērtētos faktus paR Latviešu leģionu tā arī nav sasnieguši pietiekamu rezultātu pat Rietumu partnervalstīs, nemaz jau nerunājot par Krieviju. Varbūt, lai panāktu efektu, Latvijai ir jāmudina Vācija uz kopīgu starptautisku paziņojumu saistībā ar leģiona formēšanas un darbības patiesajiem apstākļiem?

Vāciju tajā iesaistīt nav pārāk reāli, jo tai pašai ir lielas problēmas ar nacisma perioda mantojumu. Diezin vai Vācija jebkad kādu ieroču SS sastāvdaļu atzīs par pozitīvu organizāciju.


Varbūt vispār nav iespējams kaut ko mainīt Rietumvalstu un arī Krievijas uzskatos par trīs okupāciju periodu kopumā, kamēr nav mainījusies vēsturisko atmiņu kultūra, kurā Padomju Savienība pamatā tiek uzlūkota tikai kā ASV un Lielbritānijas sabiedrotā cīņā pret nacistisko Vāciju, nevis kā līdzvainīga Otrā pasaules kara izraisīšanā?

Jā, neapšaubāmi. Un te ir jāatzīmē fakts, ka uzvara Otrajā pasaules karā Krievijā līdz pat šai dienai tiek uztverta kā pats nozīmīgākais 20. gadsimta sasniegums, kad „Krievija izglāba pasauli no fašisma”. Tā ir neatņemama mūsdienu Krievijas identitātes daļa, kas vieno daudzās tur dzīvojošas tautas, un jebkāda līdzatbildības atzīšana par kara izraisīšanu to pilnībā sagrautu. Tas faktiski vispār nav jautājums par vēsturi, bet gan ideoloģiju, ko mainīt Krievija vienkārši nevar.


PIEMIŅAS DIENA VISIEM

16. marta kontekstā vienmēr aktuāls ir jautājums par daudzo piemiņas un sēru dienu lietderību un nepieciešamību vienoties par kopīgu kritušo karavīru godināšanas reizi.

Piemēram, Krievijā, lai gan tur 20. gadsimtā bija gan revolūcijas, gan pilsoņu un pasaules kari, atceres un sēru dienu praktiski nav. Viņi savu sociālu atmiņu veido, balstoties uz 9. maijā svinamo Uzvaras dienu. Mēs savu sociālo atmiņu un identitāti veidojam, balstoties uz represijām, deportācijām, kritušajiem — uz upura tēlu, tam veltot vienu piemiņas dienu pēc otras. To varētu mainīt, kā tas ir daudzās Rietumeiropas valstīs, nosakot vienu piemiņas dienu visos karos kritušajiem.


Kā visu par Latviju kritušo karavīru piemiņas dienu jau gadiem rosina noteikt 11. novembri — Lāčplēša dienu. Taču tad, protams, raisītos jautājums, kas ar to jāsaprot.

Jā, uzreiz rastos problēma — jautājums, vai visi karavīri, kuriem nebija izvēles iespēju lemt, kurā pusē karot, ir šādas piemiņas vērti. Bija, piemēram, 50 000 Latvijas iedzīvotāju, kurus, viņiem par to neko nejautājot, 1944. gada vasarā ieskaitīja Sarkanajā armijā. Vai šie karavīri ir piemiņas vērti? Pašlaik mēs to droši vien nevaram pieņemt. Ņemot vērā, ka diezin vai tiksim šim jautājumam pāri, mēs tik drīz netiksim pāri arī jautājumam, kas bija leģionāri un par ko viņi cīnījās.

Kad 1921. un 1922. gadā Latvijā noteica oficiālās piemiņas dienas, bija ļoti svarīgi pateikt, ka mēs uzvarējām. Piemēram, nosakot 22. jūniju par Varoņu piemiņas dienu, tika pateikts, ka šajā datumā 1919. gadā latvieši pie Cēsīm sakāva vāciešus, kuri gadu simtiem mūs paverdzinājuši. Savukārt 11. novembrī atzīmē uzvaru pār Bermontu-Avalovu. Taču tas nav tas pats, kas piemiņas diena, godinot visus kritušos karavīros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
U fo

Latviešu leģiona staba priekšnieka (no 1944. g. 8. jūlija) pulkv. A. Silgaiļa kādā aprakstā par Latviešu leģiona tapšanu teikts: -Pakļautība kādai ārpus vērmachta pastāvošai militārai organizācijai Ieroču -SS — bija tikai formālas dabas. Pasaules uzskata un partijas politikas ziņa latviešu leģionam nebija nekā kopēja ar nacionālsociālismu. Leģionā nenotika arī nekāda pasaules uzskata audzināšana vai mācīšana nacionālsociālisma vai tml. izpratnē. Kā zināms, nacionālsociālisms un īpaši ieroču-SS noliedza reliģiju un baznīcu. Turpretim Latviešu leģionā tā bija godā. Katrai daļai bija savs mācītājs, katoļiem katoļu mācītājs. Arī latviešu leģionāru zvēresta formula pamatā atšķīrās no ieroču-SS zvēresta formulas. Latviešu leģionāri nodeva savu zvērestu "Dieva vārdā" un zvērēja paklausību vācu vērmachta virspavēlniekam tikai cīņā pret boļševismu.
Ārpus visa tā pastāvēja vēl arī tīri ārējas atšķirības starp Latviešu leģionu un ieroču SS. Latviešu leģionam SS zīmotņu vietā bija latviešu nacionālās zīmotnes: vai nu vecā latviešu rūnu zīme (19. latv. divīzijai), vai bij. latvijas armijas nozīme uzlecošā saule (15. latv. divīzijai). Bez tam latviešu leģionāri nesa uz labās rokas augšdelma Latvijas nacionālās krāsas ar uzrakstu ,,Latvija.

Arī no vācu puses vienmēr tika uzsvērts, ka mēs, latvieši, nekādi SS vīri neesam, bet gan tikai leģionāri, vai, kā vēlāk oficiālais apzīmējums bija "ieroču grenadieri. Latviešu leģionāriem bija pat noliegts nēsāt ieroču SS zīmotnes.
Arī latviešu leģiona piederīgo dienesta pakāpju nosaukumi atšķīrās no ieroču SS piederīgo. Vēlāk Berlīnē, 1944. g. janvārī man paskaidroja, ka ne ģenerālis, ne cits kāds no mums nav pārņemti SS sastāvā. Lai varētu pārņemt, tad attiecīgā persona Vispirms būtu pārņemama vācu pavalstniecībā. Piederība SS pakļautībai nekādā ziņā nenozīmējot piederību SS organizācijai. Diemžēl, "godu," ko mums nepiešķīra SS vadība, mums vēlāk sāka piešķirt citi.

Pāris vārdu arī par SS apzīmējumu, kas bija piekabināts mūsu un citu tautu lielajām formācijām. Esmu bez panākumiem mēģinājis pretoties tam, ka tas, kas oficiāli nav bijis, ikdienišķā kūtrībā pārvēršas par oficiālu. Tā runā par vācu SS divīzijām un par latviešu, igauņu vai kādas citas nevācu tautības SS vienībām, it kā tās vismaz nosaukumā būtu līdzīgas. Oficiāli ari nosaukumos bija atšķirība, kas norādīja, ka šīs vienības īstenībā nav SS, bet, kā to varbūt visīsāk varētu apzīmēt, tikai pie SS. Vācu vai citu ģermāņu vienībām SS apzīmējums bija priekšā, piem., 5. SS Panzerdivision "Wiking".SS Gebirgsdivision "Nord", u.t.t. Cittautu vienībām SS burti tika pie kārti nosaukuma beigās, ar piekabinājumu "der", piemēram: 14. Waffen Grenadierdivision der SS (galiz. Nr. 1), 15. Waffen Grenadier division der SS (lett. Nr. 1), Osttūrkischer Waffenverband der SS u.t.t. SS galvenās pārvaldes 1945. g. 26. marta uzskaitē minētas trīspadsmit tādas ,,pie SS, divīzijas un vairākas citas lielākas daļas. Liktos tikai sīkums apzīmējumu atšķirībā, tomēr tas pavisam nebija sīkums, bet diezgan asprātīgi uztverts veids, uzskatāmi parādot principiālo un stāvokļa atšķirību. "Der SS" vienības un paaugstinājumi SS pavēlēs vienmēr bija minēti atsevišķā nodalījumā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Māra Krontāle

Raksts vēlreiz apliecina, ka Latvijas vēsture ir ļoti sarežģīta, tāpēc tā ir jāskaidro pacietīgi, neatlaidīgi, profesionāli, lai atspēkotu visus netaisnos uzbrukumus Latvijai. Taču uz jautājumu, ko tad darīsim ar daudzajām sēru un piemiņas dienām, man gribētos atbildēt tā: to skaits saruks, kad cietušie un viņu pēcnācēji būs guvuši morālu gandarījumu, proti, kad par nodarīto Eiropas valstīm atvainosies arī Krievija.

Saistītie raksti
Pretvalstisks jautajums

Pretvalstisks jautājums 10 Autors:Māris Brants

Maijs 255x203

Diagnoze - 9. maijs 46 Autors:Providus.lv

Ka skabeklis

Kā skābeklis 14 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi