Apgūt cilvēktiesību domāšanu 0

55 gados kopš ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas cilvēktiesības ir attīstījušās par labu indivīdam, ierobežojot valsts varu un to saturs arvien papildināts, piemēram, ietverot tādas jomas kā personas datu aizsardzība, bioētika, tiesības uz labu administrāciju.

Iesaki citiem:

“Visiem cilvēkiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats”, teikts ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas Preambulā. Kopš 1948.gada 10.decembra, kad tika pieņemts šis pirmais globāla mēroga cilvēktiesību dokuments, ik gadu 10.decembrī pasaulē atzīmē Cilvēktiesību dienu.

Deklarācijas pieņemšana pirms 55 gadiem bija fundamentāls politisks un juridisks solis cilvēktiesību attīstībā. Pirmkārt tādēļ, ka cilvēktiesībām tika piešķirts augstāks – starptautisko tiesību rangs, padarot valstis atbildīgas starptautiskā līmenī par to, kā viņas izturas pret saviem iedzīvotājiem. Otrkārt, pēc ilgām debatēm visu ANO dalībvalstu pārstāvji no visiem kontinentiem, neskatoties uz atšķirīgajiem politiskajiem režīmiem, attīstības līmeni un sociālajām ievirzēm, vienojās par kopējiem standartiem, ko tās turpmāk atzīs un nodrošinās. Simboliski, ka kopēju valodu atrada gan liberālās Eiropas valstis, kas pastāvēja uz plaša politisko tiesību spektra iekļaušanu deklarācijā, gan arī sociālistiskā bloka valstis, kas atteicās pievienoties deklarācijai, ja tajā nebūs pantu, kas nodrošina sociālās tiesības. Bija valstis, kas īpaši lobēja kultūras tiesību ietveršanu deklarācijā. Tādēļ arī rezultāts ir visaptverošs cilvēktiesību standartu kopums, kas nav zaudējis savu aktualitāti līdz mūsdienām un ir bijis par pamatu virknei vēlāk pieņemtu juridiski saistošu cilvēktiesību dokumentu. Starptautiskajās tiesībās tā tiek uzskatīta par paražu tiesību kopumu, kas tāpat kā vispārējie tiesību principi jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai valsts tos speciāli akceptējusi. Formāli deklarācijai nav juridiski saistoša spēka, tajā nav ietverts tiesību nodrošināšanas mehānisms, taču tieši lakoniskā izteiksme un visaptverošais cilvēktiesību principu tvērums ir tas, kas padara šo dokumentu universālu un joprojām aktuālu.

Lai gan cilvēktiesību izpratne 55 gadu laikā ir paplašinājusies un kļuvusi globālāka, joprojām ir bažas, vai visas cilvēktiesības ir universālas un nedalāmas, kā tas pasludināts Cilvēktiesību deklarācijā un vēlāk nostiprināts 1993.gada Vīnes deklarācijā. Piemēram, sociālās tiesības joprojām netiek pietiekami atzītas, salīdzinot ar politiskajām tiesībām, un arī to saturs un minimālais standarta līmenis ir neskaidrs un atšķiras no valsts uz valsti. Nopietns oponents cilvēktiesību universālismam ir tā sauktais kultūras relatīvisms – kultūras atšķirības un īpatnības, kas liedz pieņemt un nodrošināt cilvēktiesību principus, it īpaši tos, kas skar dzimumu līdztiesību, brīvas gribas autonomiju, privāto dzīvi, reliģijas brīvību. Joprojām ir sastopams uzskats, ka cilvēktiesības ir rietumu attiecību un kultūras standarti, ko šīs valstis grib uzspiest visai pasaulei, noliedzot citu cilvēku tiesības saglabāt un attīstīt savu kultūru un reliģiju. Vēl nesen rietumu pasauli šokēja ziņa, ka Nigērijā ar nāvessodu, nomētājot akmeņiem, notiesāta sieviete par to, ka viņai, esot neprecētai, ir piedzimis bērns. Sods gan netika izpildīts, pateicoties pilsoniskās sabiedrības spiedienam. Lai arī Nigērija ir ratificējusi virkni cilvēktiesību dokumentu, starptautiskie juridiskie līdzekļi ir par vāju, lai šādus gadījumus nepieļautu. Vienota tiesību izpratne ir grūti iespējama valstīs, kas dzīvo pēc atšķirīgiem reliģijas un kultūras iedibinātiem likumiem, tādēļ jājautā – vai šāds universālisms vispār iespējams? Taču, vai var atšķirties tādas pamatvērtības kā dzīvība, brīvība, vardarbības aizliegums, vienlīdzība likuma priekšā?

Cilvēktiesību attīstību, sevišķi Eiropā, veicina samērīguma principa elastīgā piemērošana, kas ļauj izvērtēt indivīda tiesību ierobežojuma atbilstību sabiedrības interesēm konkrētos apstākļos, laikā un vietā. Piemēram, ir paplašinājusies jēdziena “ģimenes dzīve” izpratne, aizsargājot personu ciešas faktiskas saites, nevis tikai formāli nodibinātas attiecības. Tāpat arī nelegāla imigranta izsūtīšanu uz valsti, kur tam draud spīdzināšana vai nāvessods, vairs nevar pamatot ar valsts interesēm realizēt savu migrācijas politiku. Savukārt, 2001.gada 11.septembra notikumi ASV pieļāva pretēju tendenci – spēcīgāk ierobežot personu privātās dzīves un korespondences neaizskaramību, pārvietošanās u.c. brīvības ar mērķi apkarot terorismu.

Taču kopumā cilvēktiesības ir attīstījušās par labu indivīdam, ierobežojot valsts varu, to saturs arvien papildināts, piemēram, ietverot tādas jomas kā personas datu aizsardzība, bioētika, tiesības uz labu administrāciju u.c. Lielākajā daļā valstu cilvēktiesību standartu akceptēšana ir notikusi pakāpeniski, taču Latvijai bijis ļoti ātri jāapgūst 50 gadu laikā Eiropas sasniegtais. Jau pēdējos desmit gadus Latvija kā starptautisku organizāciju locekle pilntiesīgi piedalās jaunu standartu radīšanā, taču vienlaikus arī – kā atbildētāja starptautiskos tiesas procesos uzkrāj gan pozitīvo, gan negatīvo pieredzi cilvēktiesību ieviešanā.

Latvijai bija spēcīga politiskā griba 90-to gadu sākumā ratificēt cilvēktiesību dokumentus, lai kļūtu par demokrātisku Eiropas valsti, taču šobrīd politiskie iemesli reizēm kalpo par pamatu, lai kavētos ar to ievērošanu. Piemērs ir vēlēšanu ierobežojumi. Diemžēl cilvēktiesību jēdziens joprojām tiek spēcīgi izmantots politiskajos strīdos, sašaurinot tā izpratni tikai uz minoritāšu tiesībām, pilsonības un vēlēšanu jautājumiem.

Tomēr nevar noliegt, ka sabiedrība arvien vairāk un kvalitatīvāk apzinās savas tiesības un iespējas tās aizsargāt, saprotot, ka tas nav vien deklaratīvs termins politiskajās debatēs, bet gan lietderīgs līdzeklis savu interešu aizstāvībai darba attiecībās, tiesas procesā, attiecībās ar valsts vai pašvaldību iestādēm vai sadzīvē. Piemēram, Valsts cilvēktiesību birojā ar katru gadu vairāk tiek iesniegtas sūdzības, kur redzams, ka cilvēks skaidri apzinās kādas tiesības pārkāptas un ko viņš var prasīt. Ne visu konfliktu gadījumā ar valsti, pašvaldību vai privātpersonu tiek saskatīts cilvēktiesību pārkāpums un diskriminācija, kā tas bija vērojams vēl deviņdesmito gadu beigās.

Arī Latvijā arvien vairāk iedzīvotāji cenšas izmantot iespējas aizstāvēt savas tiesības starptautiskā līmenī. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesā vidēji gadā tiek iesniegti 200 iesniegumi no Latvijas. Pārsvarā tās ir sūdzības par taisnīgas tiesas un kriminālprocesa garantiju pārkāpumiem, kā arī privātās un ģimenes dzīves aizskārumu migrācijas politikas rezultātā, kas proporcionāli arī atspoguļo aktuālākās problēmas valstī pilsonisko un politisko tiesību jomā. Jāatzīst, ka valsts bilance nav spoža, un no trim lietām, kas pēc būtības izskatītas šajā tiesā, visās ir konstatēti pārkāpumi. Bieži vien tikai autoritatīvas starptautiskas organizācijas lēmums liek likumdevējam, pārvaldes un tiesu varas pārstāvjiem ķerties pie problēmu risināšanas pēc būtības, nevis tikai aizbildināties ar resursu trūkumu vai pārejas periodu.

Deklarācijas mērķis ir bijis ietvert cilvēktiesības gan starptautiskajā dienaskārtībā, gan arī padarīt tās ikdienā noderīgas cilvēka attiecībās ar valsti. Tādēļ katram lēmuma pieņēmējam vajadzētu apgūt “cilvēktiesību domāšanu” un būt atbildīgam par to ievērošanu. Tad cilvēktiesību aizsardzība valstiskā līmenī kļūs par prioritāti, un starptautiskie mehānismi to aizsardzībai būs nepieciešami tikai ārkārtas gadījumos.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi