Foto: Upplandsmuseet
Reformas, ko deviņdesmitajos gados īstenoja Zviedrijas skolās, pierādīja, ka izglītības sistēmas reformēšanas jomā brīnumnūjiņu nav — lielāka konkurence ne vienmēr nodrošina augstāku izglītības kvalitāti.
Aptuveni pirms 20 gadiem Zviedrijā reformēja skolu sistēmu. Iecere bija lieliska — paaugstināt izglītības kvalitāti, paplašinot vecāku iespējas izvēlēties bērnu skolu. Līdzās valsts veidotajām skolām tika atļautas neatkarīgas skolas. Vecākiem piešķīra “vaučerus” piemērotākās skolas izvēlei — jo vairāk bērnu vecāku izvēlējās kādu valsts vai neatkarīgo skolu, jo lielāks bija tās publiskais finansējums. Šo reformu idejiskais pamatojums sakņojās ASV ekonomista Miltona Frīdmena (Milton Friedman) vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados publicētajā rakstā par valsts lomu izglītības nodrošināšanā.
Ilgu laiku šķita, ka izglītības sistēmas reformu rezultāti ir izcili. Pieauga bērnu skaits neatkarīgajās skolās. Tām bija laba peļņa, skolēnu atzīmes — vidēji augstākas nekā valsts skolās. Par Zviedrijas izglītības modeli runāja visā pasaulē. Piemēram, no tā ievērojami iedvesmojās Lielbritānijā, reformējot britu skolas. Zviedrijas “vaučeru skolu” korporatīvajiem tīkliem bija filiāles citur pasaulē, pat no Zviedrijas tik tālās valstīs kā Indija.
No viduvējām skolām uz skolām, kuru rādītāji ir ievērojami ZEMĀKI par vidējo līmeni
Pirmie signāli par to, ka bilde nav tik rožaina, kā izskatījās, parādījās tikai 21.gadsimta sākumā —2010./2011.mācību gadā atkārtoti novērtēja eksāmenus angļu valodā, zviedru valodā, zinātnē un matemātikā. Parasti eksāmenu darbus vērtēja skolēnu skolotāji, taču atkārtotajai novērtēšanai piesaistīja neatkarīgus vērtētājus. Izrādījās, ka neatkarīgajās skolās atzīmes tika pārskatītas daudz biežāk nekā valsts skolās —bērnu objektīvās zināšanas par tēmām bija sliktākas, nekā liecināja viņu iepriekšējās atzīmes. Interesanti, ka tas attiecās ne tikai uz tādiem mācību priekšmetiem, kuros iespējams ļoti subjektīvs vērtējums, bet arī uz eksaktajiem priekšmetiem.
Vēl satraucošāka aina pavērās, apskatot starptautiskos izglītības rādītājus. Piemēram, prestižie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) starptautiskie skolēnu zināšanu salīdzināšanas reitingi (PISA — Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma) liecināja, ka laikposmā no 2000.gada līdz 2012.gadam Zviedrijas skolēnu rezultāti ir būtiski kritušies. Ja ticētu Zviedrijas skolās izliktajām atzīmēm, šāds kritums būtu neizskaidrojams, jo skolēnu atzīmes šajā laikposmā bija pat uzlabojušās. Taču salīdzinājumā ar pārējo ESAO dalībvalstu skolēnu rezultātiem zviedru skolēnu zināšanas vairs neizskatījās pat viduvējas, kā bija 2000.gadā. Ap 2012.gadu viņu lasīšanas, rēķināšanas un zinātnes prasmju līmenis bija nokrities daudz zemāk par ESAO vidējo rādītāju, piemēram, uz 28.vietu matemātikā un 27.vietu zinātnē un lasīšanā no 34 valstīm. Nevienā citā ESAO valstī skolēnu zināšanu līmenis nebija samazinājies tik strauji!
Straujā Zviedrijas skolu kvalitātes pasliktināšanās svarīgākajos mācību priekšmetos raisīja ne mazums diskusiju par tās cēloņiem. Viens no pirmajiem aizdomās turētajiem bija skolu finansēšanas modelis, kas, dažuprāt, bija izraisījis nevis kvalitātes uzlabošanos, bet, gluži pretēji, sāncensību par katru skolēnu, kuras dēļ skolotāji arvien biežāk jutās spiesti nepamatoti paaugstināt atzīmes un pazeminājās vērtēšanas standarti.
Diskusijas par starptautiskajiem reitingiem pievērsa uzmanību arī neatkarīgo skolu ēnas pusēm un riskiem, kas pārejā uz jauno finansēšanas sistēmu nebija pietiekami izpētīti. Piemēram, netika prognozēts, ka neatkarīgo skolu veidotāji lielākoties būs lielās biznesa korporācijas. Nebija pietiekami apsvērti arī neatkarīgo skolu bankroti — 2013.gadā viena izglītības uzņēmuma bankrots skāra pat 11 000 skolēnu. Tika maz domāts par mācību kvalitātes centralizētu kontroli, proti, skolotāju kvalifikāciju, labām bibliotēkām, skolēnu rezultātiem. Skolu veidošanā un darbībā dažbrīd ņēma vērā vienīgi uzņēmējdarbības loģiku. Turklāt tika minimāli ierobežota arvien jaunu neatkarīgo skolu dibināšana.
Kontroversija — vai tiešām vaina izglītības finansēšanas modelī?
Tomēr joprojām nav skaidras atbildes par to, vai Zviedrijas skolu kraha cēloņi meklējami tieši deviņdesmitajos gados īstenotajā skolu finansēšanas reformā. Skaidrs, ka reformas mērķis —uzlabot izglītības kvalitāti — netika sasniegts, bet vai tā izraisīja pretējo, proti, izglītības kvalitātes pasliktināšanos?
Nozīmīgāko šai tēmai veltīto pētījumu pēc Zviedrijas valdības pasūtījuma šogad veica un publicēja ESAO eksperti. Viņu spriedums nav viennozīmīgs.
Pētījumā noskaidroja, ka Zviedrijā laikposmā no 2000.gada līdz 2012.gadam samazinājās to skolēnu skaits, kuri gūst izcilus rezultātus mācībās, un vienlaikus palielinājās to skolēnu daudzums, kuru zināšanas ir vājas. Starp dažādām Zviedrijas skolām nav ievērojamu vērtējumu atšķirību. Tas nozīmē, ka vērtējumu pasliktinājums nav saistīts ar skolēnu “noslāņošanos” labās un sliktās skolās. Nav arī principiālu zināšanu atšķirību starp tiem skolēniem, kas mācījušies valsts skolās, un tiem, kas apmeklējuši neatkarīgās skolas.
Vienlaikus pētījumā konstatēta virkne parametru, kuros Zviedrijas skolas atpaliek no citām ESAO dalībvalstu skolām un ar ko var pārliecinošāk izskaidrot Zviedrijas skolu kvalitātes problēmas.
Vispirms, Zviedrijas skolās pastāv nopietnas problēmas ar disciplīnu — skolēni bieži kavē nodarbības, un klasēs ir nevajadzīgs troksnis. Tāpēc eksperti ieteica Zviedrijas valdībai parūpēties par to, lai izglītības sistēma veicinātu augstākas prasības pret skolēnu, darba atmosfēru un mācību procesu.
Vēl problemātiskākas jomas ir Zviedrijas skolotāju atlases principi, kvalifikācijas pilnveides iespējas un pašsajūta. Zviedrijas pamatskolu skolotāju aptaujas rezultāti liecināja, ka tikai 5% uzskata, ka viņu profesiju sabiedrībā vērtē atzinīgi.
Izstrādājot ieteikumus Zviedrijas valdībai, ESAO eksperti norādīja, ka tās valstis, kur laikposmā no 2000.gada līdz 2012.gadam izglītības rezultāti paaugstinājušies visvairāk — Brazīlija, Kolumbija, Igaunija, Izraēla, Japāna, Polija — mērķtiecīgi strādāja pie skolotāju darba kvalitātes uzlabošanas, gan izvirzot augstākas prasības pret skolotāju darbu, gan palielinot algas.
Eksperti atzina, ka Zviedrijai vēl būtu jāpiestrādā pie izglītības kvalitātes kontroles, turklāt, uzsvaru liekot nevis uz administratīvajām pārbaudēm, bet gan uz pārbaudēm par to, vai skolas maz rūpējas par nemitīgu izglītības kvalitātes pilnveidi. Papildus tam ESAO norādīja uz juceklīgajām Zviedrijas izglītības politikas prioritātēm, kā arī skolu un skolotāju koleģialitātes trūkumu.
Neveiksmīgo reformu “sudraba maliņa”
Ar Zviedrijas skolu reformām saistītā pieredze ir labs piemērs tam, ka ne vienmēr teorētiski skaistākās un vienkāršākās idejas dod cerētos rezultātus. Izglītība, sevišķi skolu līmenī, nav standartprece, ko ar vieglu roku var palaist brīvi peldēt komerciālajā tirgū, cerot, ka tirgus pats parūpēsies par skolu kvalitāti. Skolā saņemtā izglītība nav produkts, ko vecākiem vai skolēniem būtu viegli salīdzināt un attiecīgi pieņemt par to racionālākus lēmumus.
Izlasot ESAO pētījumu, rodas priekšstats, ka izglītības kvalitātes paaugstināšanā skolotāju kvalifikācijai un motivācijai ir daudz lielāka nozīme nekā izvēlētajam finansējuma modelim. Piemēram, Somija, Zviedrijas kaimiņvalsts ar izciliem vispārējās izglītības rādītājiem, nekad nav ieviesusi ko līdzīgu “vaučeru” sistēmai. Taču tā īpaši izcēlusi ar skolotāju atlasi un darba atbalstu saistītus jautājumus. Arī Polijas — valsts, kas izglītībai tērē ievērojami mazāk resursu nekā Zviedrija — skolēniem starptautiskajos salīdzinājumos ir daudz labāki rezultāti.
Patlaban izskatās, ka Zviedrijas politiskā elite ir gan sapratusi, gan atzinusi savu “pārrēķināšanos” saistībā ar izglītības sistēmas reformu prioritātēm. Ne velti tieši Zviedrijas valdība pasūtīja ESAO objektīvu izvērtējumu par tās īstenotās izglītības politikas vājajām vietām un iespējamiem risinājumiem. Ņemot vērā to, cik nozīmīgs Zviedrijas politiskajā diskusijā ir jautājums par izglītību un cik lielus budžeta līdzekļus iegulda Zviedrijas skolās, ir skaidrs, ka tās sabiedrība ilgākā laikposmā nesamierināsies ar pēdējām vietām skolu salīdzinošajos reitingos Un tas vien jau ir pamats optimistiskam pieņēmumam, ka ar laiku Zviedrijas skolas kļūs ievērojami labākas —no kļūdām tiks gūta pareizā mācība.
Raksts publicēts žurnāla Laiks Pasaulei 2015.gada novembra numurā, rubrikā PIEREDZE RĀDA.