Šodienas zviedru konservatīvā dienas laikraksta Svenska Dagbladet pirmajā lappusē galvenā dienas ziņa ir „Septiņi no desmit saka jā viendzimuma laulībām”. Lai arī viendzimuma pāri var noslēgt partnerattiecības kopš 1995. gada, ilgstoši ir pētīts un diskutēts priekšlikums pārdefinēt laulību tā, lai tā tiku juridiski saprasta kā savienība starp diviem cilvēkiem neatkarīgi no to dzimuma. 14.-17. janvārī veiktajā socioloģiskajā aptaujā 71% respodentu atbildēja pozitīvi uz jautājumu „Vai Tu domā, ka homoseksuāljiem pāriem ir jāļauj noslēgt laulības un precēties vai arī Tu domā, ka viņiem nevajadzētu ļaut to darīt?” Pret bija 24% respondentu un 5% šaubījās vai nezināja.

Arī politiķu vidū ir zināma vienotība – visas Riksdāga partijas, izņemot Kristīgos demokrātus, atbalsta Laulības likuma grozīšanu, lai definētu laulību kā savienību starp divām personām. Agrāk vai vēlāk – saskaņā ar pieredzējušu Riksdāga novērotāju viedokli tas varētu notikt šoruden – šis likums arī tiks grozīts. Kristīgo demokrātu pretestībai ir mazs svars – tiem ir tikai 24 (jeb 6%) no visiem 349 Riksdāga mandātiem.

Jāatzīmē, ka pagājušo nedēļu Kristīgie demokrāti vēl diskutēja ideju, vai nevajadzētu rosināt īpašu tautas nobalsošanu par viendzimuma laulībām, kas notiktu nākamgad kopā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Domājams, ka viņi tagad atmetīs ar roku šādai idejai. Bet, ja viņi to nedarīs, tad ir skaidrs, ka Kristīgie demokrāti vienkārši cenšas novelt smago atbildību par šo jautājumu uz tautas pleciem. Zviedrijā tautas nobalsošanai ir tikai konsultatīvs raksturs, jo, kā jau pārstāvnieciskā demokrātijā pienākas, likumdošanas atbildība ir uz Riksdāga pleciem. Izņēmums ir, ja nobalsošana notiek par konstitūcijas grozījumiem, tad tautas nobalsošanas rezultāti ir saistoši. Ja tautas nobalsošanas rezultāts atbalstītu laulības definīcijas modernizēšanu, Kristīgie demokrāti visticamāk balsotu par laulības definīcijas maiņu.

Medijos notiekošā debate lielākoties ir civilizēta, jo „par”- un „pret”-argumenti tiek apspriesti īsteni ziemeļnieciskā pragmatiskumā un stoiskā mierā. Galvenā argumentu cīņa ir starp „konservatoru” uzskatu, ka laulība ir sensena tradīcija un ka tamdēļ tā nav maināma, un „modernizētāju” uzskatu, ka laulība ir dinamisks jēdziens, kurš attīstās līdz ar sabiedrību un tādēļ likumam jāatspoguļo sociālās izmaiņas.

„Konservatori” apgalvo, ka laulības definīciju nedrīkstot mainīt, jo tās mērķis ir aizsargāt bērnus, kas esot heteroseksuālo attiecību un līdz ar to arī laulības definīcijas pamatā, turklāt – laulību heteroseksuāla definīcija esot visas pasaules valstu likumdošanas pamatā. „Modernizētāji” savukārt norāda, ka homoseksuāliem pāriem ir savi bērni, vai nu bioloģiski vai adoptēti, tas ir, viņi jau audzina bērnus – bērni nebūt nav heteroseksuāļu privilēģija, kuru starpā ir daudzi nespējīgi radīt bērnus. Ja laulības mērķis esot aizsargāt bērnus un to īpašo nozīmi ģimenes definēšanā, pēc „modernizētāju” domām, laulības definīcija tieši ir jāpaplašina, nevis jāatstāj ierobežotā un ekskluzīvā versijā. Turklāt, viņi norāda, mainīta laulības definīcija jau eksistē vairāku valstu likumdošanā – piemēram, Kanādā, Beļģijā, Nīderlandē, Spānijā, Dienvidāfrikā – un nekādas starptautiskas problēmas tā nav radījusi.

Premjerministrs, konservatīvais moderāts, savukārt netaisās ielaisties kompromisos ne ar Kristīgajiem demokrātiem, ne ar citiem “konservatoriem” un uzsver, ka viņš tic, ka “cilvēki vienkārši vēlas precēties. Un es uzskatu, ka tas ir labi, ka cilvēki drīkst to darīt, ja viņi viens otru mīl, neskatoties uz to vai pāris ir viena vai pretēja dzimuma”. Lielāks pretstats situācijai Latvijā laikam nemaz nevar būt.