Foto: Paolo Margari
Intervija ar Marku Lī Hanteru (Mark Lee Hunter)Labi, jūs zināt kaut ko slepenu. Nu un tad? Pats galvenais ir saprast, vai konkrētie dokumenti atklāj ko sabiedrībai ļoti svarīgu.
Marks Lī Hanters (Mark Lee Hunter) daudzus gadus ir strādājis kā pētnieciskais žurnālists un sarakstījis vairākas grāmatas par šo žurnālistikas nozari. Aptuveni 200 Hantera pētniecisko rakstu ir publicēti tādos ietekmīgos medijos kā „The New York Times Magazine”, „Reader’s Digest” un „Le Figaro”. Kopš 2001. gada viņš ir arī profesors un vecākais zinātniskais līdzstrādnieks INSEAD Sociālo inovāciju centrā. 2003. gadā Hanters bija viens no pētnieciskās žurnālistikas organizācijas „Global Investigative Journalism Network” dibinātājiem un joprojām ir tās koordinācijas komitejas biedrs. Viņš ir pārliecināts, ka arī šodien ir iespējams pelnīt ar pētniecisko žurnālistiku, taču to ir jāprot darīt.
Vai jūs varētu nosaukt, jūsuprāt, svarīgākās īpašības, kādas ir nepieciešams attīstīt, lai strādātu pētnieciskās žurnālistikas laukā?
Marks Lī Hanters
Foto – Didzis Melbiksis
Pati galvenā īpašība, bez kuras nevar iztikt, ir spēja organizēt savu darbu. Cilvēki bieži vien domā, ka pētnieciskajam žurnālistam svarīgākais ir būt drosmīgam. Zināmā mērā tā ir. Tāpat tiek uzskatīts, ka svarīgi ir būt zinātkāram. Tas noteikti ir svarīgi. Taču, ja jūs pavērojat, kā šajā jomā strādā veiksmīgi žurnālisti, tad kļūst skaidrs, ka viņi visi balstās uz noteiktu metodiku. Es to varu apgalvot pilnīgi droši, jo esmu nupat pabeidzis rediģēt jaunu antoloģiju, kas ir turpinājums manai pētnieciskās žurnālistikas rokasgrāmatai ”Story Based Inquiry”, kuru 2009. gadā izdeva UNESCO. Un pagājušajā gadā es izdevu antoloģiju ”The Global Casebook”, kurā tika iekļauti aptuveni 25 pētnieciskās žurnālistikas stāstu piemēri no visas pasaules. Ne visi no šiem žurnālistiem sekoja manai metodoloģijai, taču visiem bija konkrētas darba metodes. Es biju pārsteigts. Situācija pēc Votergeitas skandāla bija pavisam citāda. Mana karjera sākās pēc Votergeitas. Es biju viens no tiem cilvēkiem, kurš teica: ”Oho! Mums arī jārīkojas tieši tāpat!” Un ticiet man, tajā laikā mēs vispār nesapratām, ko mēs darām. Viss tika veidots procesā.
Tātad jūs daudz eksperimentējāt?
Jā. Tas bija fantastiski, bet tajā pašā laikā sarežģīti, jo mums nebija nekādas izpratnes par savu darbu. Mēs pielaidām daudz kļūdu, reizēm arī bīstamas kļūdas — bīstamas gan mums pašiem, gan arī cilvēkiem, par kuriem rakstījām.
Pastāstiet par kādu no šīm kļūdām — kādas tās īsti bija?
Vienā gadījumā mani izsekoja ļoti slikti cilvēki, un es toreiz nemaz nezināju, kā var noteikt, ka tevi kāds izseko. Tas bija sarežģīts gadījums, un tā bija liela kļūda no manas puses. Es neko par šīm lietām nezināju, un spēle bija starp mani un cilvēkiem, kuri bija daudzkārt spēcīgāki par mani šajās prasmēs.
No šādiem gadījumiem ir iespējams mācīties. Un dažas no lietām var apgūt, vienkārši darot. Taču jebkurā gadījumā pētnieciskās žurnālistikas bīstamība lielākajā daļā vietu un lielākajai daļai cilvēku nav fiziska. Ja jūs esat Anna Poļitkovska un strādājat Krievijā, tad tas ir bīstami nāvīgā līmenī. Taču lielākajai daļai cilvēku bīstamība pamatā nav ne fiziska, ne materiāla, bet gan mentāla. Kad jūs kaut ko pētāt, lielākā daļa laika paiet, raugoties uz cilvēkiem, kuri ir vai nu ļoti nomākti, jo viņi ir cietušie, vai arī muļķi, jo viņi ir parazīti. Tie ir cilvēki, kuri pamatā nodarbojas ar antisociālām aktivitātēm vai arī pielaiž stulbas kļūdas, kuras citiem sagādā daudz raižu, un pēc tam cenšas to noliegt vai mēģina laisties lapās. Tas var jūs pamatīgi nogurdināt, padarīt pastāvīgi īgnu vai depresīvu. Jums ir jātiek galā ar šiem psiholoģiskajiem aspektiem, un tas ir jādara katru dienu. Pret fiziskām briesmām jūs varat veikt noteiktus drošības pasākumus. Taču ar psiholoģisko pusi jums nākas saskarties šā kā tā, un viens veids, kā ar to tikt galā, ir savā rakstniecībā pievērsties arī pozitīvākām lietām.
Bet kā tikt galā ar finansējuma problēmām?
Tas ir mīts, ka pētnieciskā žurnālistika ir pārlieku lēna, dārga un sazin’ vēl kas. Visi šie pieņēmumi nāk no cilvēkiem, kuri nezina, ko viņi dara. Ir nepieciešama izpratne par to, ko jūs darāt pētnieciskajā žurnālistikā, un tādā gadījumā tā būs ļoti ienesīga lieta. Vispelnošākā televīzijas programma ASV elektronisko plašsaziņas līdzekļu vēsturē bija „60 Minutes” — CBS televīzijas pētnieciskās žurnālistikas raidījums. Ja jūs veicat savu pētniecību pareizā veidā, jūs pelnīsit naudu! „Le Canard enchaîné” ir iknedēļas pētnieciskais žurnāls Francijā, viņi pelna daudz naudas. „The Economist” pelna daudz naudas. Tas ir mīts, ka pētniecība vienmēr tikai rada izmaksas, — tā dod naudu medijiem, kuri tiek pareizā veidā vadīti. Problēma ir tā, ka lielākā daļa mediju netiek vadīti pareizā veidā. Viņi vainu noveļ uz pētniecisko žurnālistiku: ”Ak, vai, tas ir tik dārgi, ak, vai, tas ir tik darbietilpīgi!” Tā nav patiesība. Tas ir pārāk darbietilpīgi, kad cilvēki neprot to darīt un redaktori neprot ar to nodarboties. Tas rada pārāk lielas izmaksas, jo cilvēki nestrādā efektīvi, vai arī tāpēc, ka tas tiek reklamēts neefektīvā veidā, vai arī viņiem nav plānu, kā šo pienesumu integrēt visā medijā. Ja pētnieciskais darbs tiek veikts pareizā veidā, šīs spējas izplatās visā organizācijā, un tas rada lielu peļņu. Mediji ir ļoti labs veids naudas pelnīšanai, ja vien tie darbojas veiksmīgi.
Kur jūs novilktu atšķirības līniju starp nopietnu pētniecisko žurnālistiku un vienkāršu dokumentu nopludināšanu?
Kādam ir jāpārvērš šie dokumenti stāstā. Šis process pats par sevi nav pētniecība, taču no faktiem tiek radīts stāsts, un tad jau tas ir kaut kas pavisam cits. Es reiz klausījos, kā Džulians Asānžs runāja par Wikileaks, un viņš teica: ”Mēs domājām, ka pietiks iedot cilvēkiem dokumentus, un viņi no tiem radīs interesantus stāstus. Taču tas bija kā liela akmens grūšana kalnā, tas nedarbojās.” Viņam bija nepieciešami žurnālisti, lai kaut ko izdarītu.
Cilvēki nodod cilvēkiem dokumentus visu laiku. Taču dokuments pats par sevi varbūt nemaz neko nenozīmē. Jums ir jāatklāj, ko tas nozīmē. Un jums ir jāatrod citi dokumenti, kuri papildina sākotnējo informāciju, — vai bija kādas sekas, kāda ietekme, vai kāds no tā cieta, vai kāds to mēģināja apstādināt? Visi šie aspekti ir daļa no stāsta. Tāpēc — jā, dokumentu nopludināšana ir svarīga, taču jums vienalga ir jāuzzīmē sākotnēji neredzamās attēla daļas. Dokuments jums šeit ne vienmēr palīdzēs. Daži dokumenti atklāj ļoti daudz, taču arī tad jums ir jāizprot iespējamās sekas. Ja es jums parādu papīru, ir ļoti iespējams, ka jums nebūs ne mazākās sajēgas, kas tur ir aprakstīts.
Jebkura lieta, kas ir slepena, automātiski kļūst vērtīga. Tas ir vienkārši saprotams fakts. Taču ar noslēpumu atklāšanu vien nepietiek. Noslēpums pats par sevi žurnālistam šķiet atradums. Labi, jūs zināt kaut ko slepenu. Nu un tad? Kas vēl jums ir zināms? Cilvēki bieži vien pārspīlē un plātās ar to, ka ir atklājuši noslēpumu. Dažreiz tas ir kaut kas nopietns, bet dažreiz nekā daudz tur nemaz nav. Tāpat ir arī žurnālistiem, kuri strādā ar spiegu metodēm. Žurnālistiem patīk to darīt, un tas acīmredzami patīk arī viņu publikai. Nu un tad? Jūs kaut ko esat izspiegojis, bet ko jūs esat atradis? Jūs esat darījis arī kaut ko citu, vai tikai vienkārši izlicies par citu indivīdu? Šādas metodes var būt ļoti bīstamas, bet tās ne vienmēr garantēs jums arī labāku stāstu.
Pētnieciskos žurnālistus nereti kritizē par darbošanos „pelēkajā zonā” — ar metodēm, kuru likumību var apšaubīt. Arī slepenu dokumentu publiskošana ne vienmēr ir pareiza rīcība. Kā, jūsuprāt, var pareizi izsvērt, vai žurnālists jau nav pārkāpis sarkano līniju?
Pats galvenais šeit ir saprast, vai konkrētie dokumenti atklāj kaut ko tādu, kas ir ļoti svarīgs sabiedrībai. Pentagona dokumentu nopludināšana [septiņdesmitajos gados] bija pagrieziena punkts ASV. Tas bija kaut kas vēsturisks. Šie dokumenti pierādīja, ka ASV valdība bija maldinājusi sabiedrību par Vjetnamas kara nepieciešamību, pamatojumu un tā norisi. Ar kādiem argumentiem būtu iespējams izskaidrot, ka sabiedrībai nebija tiesību to zināt? Demokrātija nozīmē, ka sabiedrība izdara informētu izvēli par savu vadību un tiek ievēlēti cilvēki, kuri pieņem attiecīgus lēmumus. Un te nu mums bija valdība, kura meloja, lai iegūtu cilvēku piekrišanu. Tas ir nepieņemami! Reizēm valdībai ir jāmelo, jo viņiem ir grūti atzīt patiesību. Labi, taču, ja es atklāju šos melus, tad man ir tiesības teikt: ”Atvainojiet, bet tie ir meli, tā nav patiesība, un sistēma nedrīkst darboties tādā veidā!”
Iedomājieties, ka jūs dzīvojat nacistiskajā Vācijā. Jūs atrodat slepenus dokumentus, kuri pierāda, ka jūsu valdība iznīcina visus savus pretiniekus un cilvēkus, kurus tā uzskata par zemākas rases pārstāvjiem. Vai jūs nopludinātu šos dokumentus? Mūsu valdības teiks, ka tās nav pielīdzināmas nacistiskajai Vācijai. Tā ir taisnība. ASV valdība nav totalitārs vai fašistisks režīms. Tā ir ievēlēta valdība. Tā nav perfekta demokrātija, taču tā ir diezgan labā līmenī. Un arī šajā valdībā notiek lietas, par kurām viņi nerunā atklāti. Tās ir lietas, kuras es nevaru atbalstīt un kuras neatbilst manai demokrātijas izpratnei, patiesībā — neviena cilvēka demokrātijas izpratnei. Šīm lietām ir jātop atklātām. Vienmēr tiek izmantots arguments „ak, šausmas, tad kļūs vēl sliktāk!” Kā gan tas varētu pasliktināt stāvokli? Nav iespējams atrisināt problēmu, kura nav atzīta un apstiprināta. Ja jūs gribat atrisināt problēmu, tad kādam ir jānorāda, ka, lūk, šeit ir problēma. Tāpēc arī ir jāatklāj lietas, lai nonāktu līdz problēmu risinājumam. Ja tas rada nepatikšanas atsevišķiem indivīdiem vai institūcijām, tad varbūt viņiem bija jārīkojas citādi jau no paša sākuma.
Un tomēr — jābūt taču situācijām, kad arī žurnālists tiek sodīts par likuma pārkāpšanu?
Žurnālisti tiek sodīti nepārtraukti. Annu Poļitkovsku noslepkavoja. Kad vajadzētu sodīt žurnālistu? Manuprāt, tas jādara gadījumos, kad žurnālists apzināti un ar nodomu nomelno kādu cilvēku, pamatojoties uz nepatiesiem pierādījumiem. Arī tādos gadījumos, kad žurnālists apzināti un ar nodomu stāsta melus, lai vairotu savu slavu, vai arī dara to tīri polemiskos nolūkos. Ja žurnālists kļūdās, tad ir vienkārši jānorāda: ”Jūs kļūdījāties. Nokaunieties, jo jūs ne pārāk labi darījāt savu darbu!”
Es arī uzskatu, ka žurnālistiem nevajadzētu lietot nopeļamas metodes, lai noskaidrotu patiesību. Iegūt slepenus dokumentus nav nopeļama metode. Taču, ja jūs izliekaties par kādu citu un pēc tam vēl izrediģējat materiālu, izņemot ārā nozīmīgus faktus, kuri jūsu upuri parāda labākā gaismā, tādos gadījumos žurnālistu vajadzētu tiesāt par neslavas celšanu.