Foto: no ICFJ arhīva
Tīmeklī balstītas pētnieciskās žurnālistikas vērtība slēpjas tajā, ka jūs iedodat cilvēkiem ne tikai tekstu, bet arī dokumentus, video un audiomateriālus. Viņi var veikt savu pētniecisko darbu, kā pamatu ņemot jūsu materiālu.
Intervija ar pētniecisko žurnālistu Polu Radu (Paul Radu)
Gan pētnieciskajai žurnālistikai, gan arī medijiem kopumā pašlaik ļoti svarīgs ir jautājums par finansējumu. Tradicionālie modeļi ļogās pašos pamatos. Kādas ir perspektīvas šajā situācijā?
Šeit ir vairāki atsevišķi jautājumi. Pirmkārt, jums ir taisnība — tradicionālie modeļi ir pilnīgā sajukumā. Un tas nav lokāls fenomens, tas skar visu pasauli. Ja jūs aizbrauksit uz Dienvidameriku, konstatēsit to pašu. Arī Āfrikā, ASV. Visur! Tas, ko mēs varam novērot tagad, ir, ka visur sāk rasties pētnieciskie centri. Un tās ir bezpeļņas organizācijas. Piemēram, ir tāds projekts Global Investigative Journalism Network. Organizācijas, kuras veido šo tīklu, ir no visiem kontinentiem un tās visas darbojas uz bezpeļņas modeļa pamata. Tās iegūst naudu no dažādiem fondiem kā Open Society Institute, Bloomberg, zviedru SIDA, Bila Geita fonda, kā arī daudziem citiem.
Tas ir saprotams. Taču šeit uzreiz rodas jautājums par žurnālistu objektivitāti. Kāds ir jūsu risinājums?
Katru reizi, kad mēs piesakāmies finansējumam, ir skaidra robeža starp mums un mūsu ziedotājiem. Mēs nepieļaujam, ka mūsu finansētāji norādītu, kas mums jādara. Tāpat mēs skaidri norādām auditorijai — lūk, mūsu naudas avots ir šeit, šeit un šeit. Mēs cenšamies pasargāt sevi no ārējas ietekmes un no aktīvisma. Tā ir viena no problēmām, ka žurnālistiku ietekmē nevalstiskās organizācijas, kuras darbojas cilvēktiesību jomā. Protams, mums ir viena sūtība, viens mērķis — cīnīties ar korupciju, cīnīties ar organizēto noziedzību un tā tālāk. Taču mūsu metodes nedaudz atšķiras, un tāpēc pētnieciskajai žurnālistikai ir jābūt objektīvai. Mēs to cenšamies ievērot, skaidri pasakot finansētājiem: “Jūs mums dodat naudu, mēs strādāsim ar šiem tematiem, taču jūs nedrīkstat mūs ietekmēt.”
Protams, šeit rodas arī citi jautājumi. Viens no tiem ir jautājums par ilgtspējīgumu. Jebkurā brīdī, kad ziedotāji pārtrauc sniegt jums finansējumu, ar jums ir cauri. Un pašlaik tam nav nekāda risinājuma. Ja jūs paskatāties uz pētnieciskās žurnālistikas izmaksām, tās ir diezgan lielas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tradicionālie mediji atsakās no savām pētnieciskajām komandām. Tās ir lielas izmaksas un liels risks, jo jūs var iesūdzēt tiesā, un, ja jūs zaudējat, tad ir jāmaksā kompensācija. Tas ir liels risks mediju organizācijām.
Ir arī citi modeļi. Ja mēs paskatāmies uz Google un Facebook pašreizējiem centieniem, viņi meklē ceļus, kā finansēt žurnālistiku. Ne tikai pētniecisko, bet visa veida žurnālistiku, jo šī nav tikai pētnieciskās žurnālistikas, bet gan vispārēja mediju krīze. Tādas organizācijas kā Google un Facebook ir sapratušas, ka, izzūdot tradicionālajiem medijiem un medijiem vispār, ies bojā arī pašas. Viņiem nebūs satura, ko indeksēt, ko meklēt, ko ievietot savās lapās. Tāpēc viņu interesēs ir atbalstīt mediju organizācijas. Tagad viņi pēta ienākumu modeļus, kā dalīties ar žurnālistiem par to, ko viņi pie sevis indeksē. Tā ka mēģinājumi ir, tikai pagaidām nav risinājumu, tādu skaidru risinājumu. Taču mēģinājumi ir, un es domāju, ka ar laiku kaut kas tiks atrasts.
Kā jūsu aprakstītie modeļi atšķiras no pilsoniskās žurnālistikas vai tā, ko dara blogeri? Kur ir robeža starp profesionālu žurnālistiku un pašdarbību?
Atšķirība ir ļoti liela, un turklāt tā ir atšķirība divos līmeņos. Pirmkārt, žurnālisti, kuri strādā manā organizācijā, ir eksperti savā sfērā. Viņi ar to ir nodarbojušies gadiem ilgi, viņi ir apmācīti, kā izsekot kompānijas visā pasaulē. Viņi ļoti daudz lasa par to, kā ir jāveic šādas izmeklēšanas. Ja jūs specializējaties noteiktā lauciņā, galu galā pats jau kļūstat par resursu. Tas ir tas, kā pietrūkst blogeriem. Viņi parasti neizvēlas vienu sfēru. Otrs atšķirību līmenis bez šīs ekspertīzes ir kontakti ar citiem žurnālistiem. Piemēram, mums ir vieglāk sazināties ar žurnālistiem no visas pasaules un nodibināt tīklus pētniecības projektiem, kuri sniedzas pāri valstu robežām. Manuprāt, blogeriem ir grūtāk izveidot šādu uzticību.
Jūsu minētā reģionālā sadarbība balstās uz visnotaļ apjomīgu datu apmaiņu. Tomēr žurnālisti bieži vien nedalās ar iegūto informāciju, jo tad kāds cits medijs pirmais publicēs rakstu. Kā jūs tiekat pāri mediju konkurencei?
Pirmkārt jau, strādājot pāri valstu robežām, jums nav darīšana ar vienu mediju tirgu. Pieņemsim, jūs sadarbojaties ar astoņiem žurnālistiem astoņās valstīs. Katrs no viņiem vēlas publicēt savu pētniecisko stāstu savā valstī. Svarīgākais ir parādīt žurnālistiem, ka sadarbojoties viņi var radīt jaunu vērtību. Es jums sniegšu vienu piemēru. Pirms diviem gadiem kāds spāņu žurnālists — mans draugs, kurš sadarbojas ar mūsu tīklu — man izstāstīja par Spānijas prokuratūras apsūdzību pret organizētās noziedzības grupu, kura pārsvarā sastāvēja no krieviem. Viņi bija ļoti aktīvi, bija sapirkušies daudzus nekustamos īpašumus Spānijas dienvidos. Un viņi bija iesaistīti narkotiku tirdzniecībā, šantāžā un daudzos citos noziegumos. Šis žurnālists man teica: “Es varētu uzrakstīt par šo lietu jau tagad, jo man ir šī apsūdzība. Taču es domāju, ka būs labāk, ja tu man palīdzēsi sakontaktēt kādu krievu žurnālistu, kurš var izstāstīt kaut ko par tiem vārdiem, kuri parādās šajos prokuratūras papīros.” Es teicu — protams! Es palīdzēju viņam sazināties ar žurnālistu no Maskavas. Un tas puisis uzreiz pateica, ka šī lieta ir kā zelta raktuves — daži tur minētie strādā Gazprom, citi — dažādās bankās. Viņam bija daudz stāstāmā par apsūdzētajiem. Tā beigu beigās mums sanāca veseli divi stāsti.
Tiklīdz žurnālisti saprot, ka runa ir par kopīgi radītām vērtībām, par padziļinātu pētniecību, nevis pirmo nopublicēto rakstu, viņi sadarbojas bez problēmām. Protams, ir jāvienojas par rakstu publicēšanas datumiem. Taču to ir viegli saskaņot. Svarīgākais ir iegūt savstarpēju uzticību un tad apmainīties ar informāciju.
Man šķiet, ka jūs esat ļoti optimistisks attiecībā uz internetu un visām jaunajām tehnoloģijām. Taču vai mediju attīstības tendencēm šajā jomā nav arī negatīvās puses? Mainās cilvēku lasīšanas paradumi, jo tradicionālos medijus aizvieto interneta sociālie tīkli. Kurš gan lasīs garu pētniecisku rakstu, kurš nopublicēts internetā? Jaunieši tagad drīzāk lasa Twitter 140 zīmju ziņojumus.
Manā izpratnē šis interneta periods ir pētnieciskās žurnālistikas zelta laikmets. Es jums pateikšu, kāpēc. Labi, jūs varat nopublicēt pētniecisku rakstu avīzē, trīs lapas. Cilvēki to lasīs, un, iespējams, to lasīs arī internetā. Taču tīmeklī balstītas pētnieciskās žurnālistikas vērtība slēpjas tajā, ka jūs iedodat cilvēkiem ne tikai tekstu, bet arī dokumentus, video un audiomateriālus. Jūs viņiem piegādājat visu, un viņi var veikt savu pētniecisko darbu, kā pamatu ņemot jūsu materiālu. Tā ir vērtība. Protams, pastāv problēma — ja jūs nopublicēsit 50 lappušu garu pētījumu internetā, to patiešām neviens nelasīs. Taču to ir iespējams risināt, un te runa ir par to, kā jūs noformējat savu pētniecisko darbu. Mēs pašlaik cenšamies veidot dažādus modeļus, mēs eksperimentējam ar tiem. Viens modelis ir veidot dažādus slāņus. Pirmais slānis ir vizualizācija — jūs parādāt saiknes starp cilvēkiem jūsu pētnieciskajā darbā. Pieņemsim, jūsu stāsts ir par narkotiku tirdzniecību. Tad jums ir viens cilvēks, kurš ir savienots ar kādu citu, un abiem viņiem ir darīšana ar narkotiku kravu no Kolumbijas uz Vāciju. Tas ir pirmais līmenis, kurā cilvēki var redzēt vienkāršo stāstu, stāstu par saiknēm –— kā šis noziedznieks sadarbojas ar to noziedznieku, un ko viņi īsti dara. Ja cilvēki vēlas uzzināt vairāk, viņi var uzklikšķināt uz saites, un tur jūs esat saglabājis sīkākus datus par katru iesaistīto indivīdu. Un tad ir vēl trešais līmenis, kurā var izlasīt visu stāstu uz 20 lappusēm, apskatīt dokumentus un visu pārējo. Tā jūs veidojat savu stāstu, balstoties uz interesi. Daži tikai uzmetīs aci pirmajam līmenim — ahā, šis cilvēks ir iesaistījies narkotiku tirdzniecībā ar to cilvēku! Skaidrs. Citi pētīs tālāk — tas izskatās intriģējoši, jāklikšķina tālāk. Un būs arī tādi, kuri gribēs izlasīt visus dokumentus, uz kuriem mēs esam balstījuši savu pētniecības darbu.
Šis laiks saistās arī ar Wikileaks, un viedokļi par šo apjomīgo datu nopludināšanu ir dažādi arī žurnālistu vidū. Kā jūs skatāties uz Wikileaks darbību?
Viņu darbības stratēģija laika gaitā ir mainījusies. Tagad viņi vairs nenodarbojas ar vienkāršu datu nopludināšanu. Viņi kooperējas ar medijiem, kuri filtrē informāciju. Taču patiesībā, ja jūs paraugāties uz WikiLeaks… Kas ir WikiLeaks? Tie ir cilvēki, kuri nopludina informāciju. Tādas lietas žurnālistikā ir izmantotas vienmēr. Tagad tas notiek lielākos apjomos, jo tīmeklī jūs varat augšupielādēt veselu cieto disku, kuru pēc tam var kopēt. Žurnālistika vienmēr ir balstījusies uz šādām noplūdēm, datiem no valdībām un tamlīdzīgi.
Es uzskatu, ka WikiLeaks ir ļoti efektīva sistēma, kad viņi nodarbojas ar tā saukto crowdsourcing. Lai gan pēdējos nopludinātajos materiālos viņi nav tik daudz izmantojuši crowdsourcing. Tai ir problēmas, jo informācija reizēm vispār netiek filtrēta. Un tas patiešām ir viens no žurnālista uzdevumiem — parūpēties, ka jūsu avoti ir drošībā, un parūpēties, lai jūsu reportāžas neradītu upurus. Tas ir grūtāk izdarāms tādām organizācijām kā WikiLeaks. Kad jautājums nonāk līdz avotu un upuru aizsardzībai, tad šī sistēma to nevar izdarīt. Tas kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Kā redzat, Menings[1] ir arestēts, un tas visdrīzāk bija viņš, kurš nodeva dokumentus WikiLeaks izveidotājam Džuliānam Asānžam. Tā ka ar šo modeli ir problēmas. Taču jūs redzat, ka arī WikiLeaks sāka sadarboties ar žurnālistiem, ar medijiem, jo tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no kaitējuma nodarīšanas. Ja jūs sadarbojaties ar blogeri vai pilsonisko žurnālistu, tad nav jau tā, ka viņi būtu ļauni – taču daži cilvēki nekad nav mācījušies ētiku, viņi nezina, kā pasargāt savus avotus, kā pasargāt savu informāciju. Viņi neprot pat savus datorus padarīt drošus. Iedomājieties, ja visas šīs [WikiLeaks nopludinātās] telegrammas nonāktu kādu blogeru rokās un viņi tās izmantotu savās interneta lapās…! Tās nav aizsargātas, tie ir vienkārši blogi bez drošības aizsargslāņiem. Jebkurš varētu tur iekļūt, kāds hakeris, un daudzi cilvēki būtu lielās briesmās, jo daudzi no šiem dokumentiem var kaitēt cilvēkiem.
_______________________________________
[1] ASV armijas izlūkdienesta analītiķis Bredlijs Menings tiek turēts aizdomās par t. s. Afganistānas failu nopludināšanu