Raksts

Žurnālistikas plānais smīns


Datums:
30. oktobris, 2007


Autori

Dita Arāja


Foto: Gatis Vectirāns

Uzvaroši pašapmierinātais smīns Ligitas Azovskas plānās lūpas nepameta visu Latvijas Žurnālistu savienības (LŽS) kongresa laiku. Visas tās dažas stundas, kad viņa un viņas kompanjoni no divām izdevniecībām — Mediju nama un Petit — 25.oktobrī domāja esam a

Aizvien vēl domājot par to, kāpēc, dažu kolēģu vārdiem runājot, “tik viegli atdevāt varu” un ko gan ar jauniegūto LŽS vadības stūri darīs Juris Paiders, saprotu, ka joprojām vispirms ir jāatbild uz jautājumu, vai Latvijas žurnālistiem vispār ir vajadzīga pašregulējoša organizācija, kas runā par profesionālajiem jautājumiem un darbojas arī kā žurnālistu sociālo interešu aizstāvis.
Pavasarī man šķita, ka ir gan vajadzīga. Pēc valdes pārvēlēšanas 29.martā kolēģi, kas vēl nebija iestājušies savienībā, un pat tie, kas, kā savulaik izskatījās, jūtas pietiekami stipri un neatkarīgi, lai varētu eksistēt vieni paši bez profesionālas organizācijas, sāka interesēties par LŽS un tajā arī iestājās. Un man šķita, ka beidzot, beidzot Latvijas žurnālistikas vide ir sakustējusies. Beidzot sajutu daudzus atbalsta plecus no tiem, kam arī rūp Latvijas žurnālistikas kvalitāte. Beidzot bija noticis kas tāds, kas mūs sāka vienot, jo pie līdzšinējās stagnācijas paši vien bijām vainīgi. Pārāk ilgi bijām ļāvuši Azovskai saimniekot Reiterna namā. Pārāk ilgi ar savu vienaldzību bijām ļāvuši viņai netraucēti bīdīt privāto biznesu un neizrādīt ne mazāko interesi par Latvijas žurnālistiku.

Taču nu ir sajūta, ka atkal esam atsviesti nulles punktā. Un uzmācīga ir doma, ka sadrumstalotā Latvijas mediju tirgus vide nemaz nav vienojama. Vieniem ir ļoti izdevīgi augstprātīgi uz visu nolūkoties no augšas, jo tā var saglabāt savas vienīgo pareizo, profesionālo un ētisko pozīcijas. Savukārt citiem ir izdevīgi bremzēt diskusiju par profesionālo kvalitāti, jo pretējā gadījumā arī pašiem būtu jāievēro profesionālās ētikas normas. Tikai šajā situācijā svarīgi ir viens — tās ir izdevēju, ne žurnālistu intereses. Kur paliek žurnālisti? Turpina strādāt. Un tikai no katra paša argumentācijas spēka un izvēles ir atkarīgs, kāda kvalitāte ir padarītajam. Tikai no katra paša ir atkarīgs, vai pēc uzrakstītā un pārraidītā žurnālists var godīgi paskatīties saviem lasītājiem/klausītājiem/skatītājiem acīs. Tāpat kā tikai no katra paša vēlmes ir atkarīgs, vai Latvijā vispār būs darboties spējīga žurnālistu profesionālā organizācija, kas medijos strādājošajiem neļautu justies vientuļiem savā izpratnē par profesionālajiem standartiem.

Ļoti iespējams, Azovskas plānais smīns ir bijis likumsakarīgs — viņa vadību nodeva tādās rokās, ko ar savu nežurnālistes un kādreizējās Intūrista darbinieces pieredzi atpazīst un saprot. Jo, acīmredzot, viņai nepavisam nav skaidrs, kāpēc pēkšņi uzrodas bariņš dīvaino, kas sāk izrādīt interesi ne tikai par žurnālistiku, bet arī par viņas saimniekošanu Reiterna namā. Tāpēc no drošības viedokļa taču labāk, lai stagnācija Latvijas žurnālistikas pašregulācijā turpinās. Vai šai Azovskas plānajai vēlmei pakļausies Latvijas žurnālisti — tas atkarīgs no mums pašiem, no mūsu spējas novērtēt situāciju, izstrādāt stratēģiju un taktiku un darboties. Jo, ja sevi neregulēsim mēs paši, tad agrāk vai vēlāk valsts pārvaldē uzradīsies kāds daudz uzņēmīgāks un ar pamatīgākām organizatora spējām, kas to vēlēsies un arī izdarīs. Mūsu daļa tad būs tikai piekrist, taču nav gan zināms, vai pēc šāda soļa turpināsies tik ērtā un tīkamā ļaušanās stagnācijai.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!