Raksts

Zudušo Latvijas skaidrības laiku meklējot


Datums:
28. oktobris, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: www.guigo.eu

Kas ir pašsaprotams Satversmes preambulā?

Diskusija par Satversmes preambulu ir nupat sākusies: kaislības bango ne pa jokam gan par preambulas vajadzību, gan par pieņemšanas procedūru, gan, it sevišķi, par iespējamo saturu. Viedokļi krasi atšķiras – šajā ziņā simptomātisks bija pirms nedēļas, 22.oktobrī publicētais rakstu/komentāru kopums juristu žurnālā Jurista Vārds.

Tieši tādēļ mani īpaši mulsina kāda tēze, ko ne reizi vien esmu dzirdējusi no dažiem diskusijas dalībniekiem: proti, ka … nav jau diskusijas objekta, ka apspriešanai piedāvātais preambulas melnraksts ir tikai pašsaprotamu tēžu apkopojums! Pamatojums ir atsauce uz zudušo pirmskara skaidrības laikmetu: sak, reiz pirms padomju okupācijas, katram par Latvijas mērķiem un vērtībām viss bija skaidrs– pat tik ļoti, ka viņi neuzskatīja par vajadzīgu tādas banalitātes nostiprināt konstitūcijā. Skaidrību izbeidza okupācija, kas sagrozīja daļai ļaužu prātus. TĀDĒĻ viņi nesaprot. Vai – kā skarbi noskaldīts Satversmes preambulas melnraksta komentāros, – ir mankurtizējušies (trešā zemsvītras atsauce). Diskusija šeit ir nevietā, jo diskusija taču prezumē, ka viedokļi var saprātīgi atšķirties, – bet šeit nav diskusijas objekta, bet tikai pašsaprotamības. Tādēļ vajadzīgi skaidrojumi, skaidrojumi un vēlreiz skaidrojumi – lai visiem būtu skaidrs.

Labs ir! Brīvprātīgi piesakos tikt apgaismota.

Sagaidu, ka katrs no pašsaprotamības piesaucējiem, pie kura vērsīšos pēc padoma, man spēs palīdzēs iegūt skaidrību par jautājumiem, kas man GALĪGI nav skaidri. Jautājumu daudz, tādēļ pārskatāmībai tos iedalīšu trīs kategorijās: 1) par „latviešu” izpratnes pašsaprotamību; 2) par Satversmes preambulas melnraksta tēžu vēsturisko pašsaprotamību; 3) par preambulas tēžu interpretācijas robežu pašsaprotamību.

I Latviešu izpratnes pašsaprotamība

Preambulas melnraksts pasaka, ka Latvijas Republika ir izveidota, lai latviešu nācija kā valstsnācija varētu veidot nākotni pati savā valstī. Tā kā Satversmē par „latviešu nāciju” līdz šim nekas nav bijis teikts, uzdrīkstēšos tomēr pajautāt, – kas tas tāds ir?
Kas latviešu nācija bija senāk un kas tā ir šodien, 2013.gadā?

Jautājums man nešķiet pašsaprotams kaut vai tādēļ, ka nāciju, tautību izpratnes nav statiskas – arī tās mainās, līdzīgi kā mainās izpratnes par, piemēram, demokrātiju un tiesiskumu. Līdz šim apzīmējumu „latvieši” un „latviešu nācija” esmu dzirdējusi vismaz piecās dažādās nozīmēs, tieši tādēļ, manuprāt, ir tikai saprātīgi noskaidrot, kuru no nozīmēm plānots nostiprināt valsts konstitūcijā un – kas ne mazāk svarīgi – kādas ir garantijas, ka tiks nostiprināta tieši tā un ne cita nozīme.

1.Latviešu „rases” nozīme. Proti, latvietība ir cilvēku asinīs. Līdz ar to, kad mēs runājam par „latviešu nāciju”, mēs runājam par kaut ko, kas bērniem pārdzimst no vecākiem. Šādu izpratni būtu nedaudz neomulīgi piesaukt 2013.gada Eiropas Savienības dalībvalstī, bet tomēr jāpiesauc. Divu iemeslu dēļ: a) pagājušā gada SKDS aptauja (7.lpp.) liecina, ka 44% Latvijas iedzīvotāju par tautībām (latviešiem) domā tieši šādās kategorijās; b) tieši šī „rases” izpratne ir nostiprināta Latvijas likumā (skat.3.pants)par tautības ieraksta maiņu (tev nevar būt kāda tautība, ja nevari pierādīt, ka šī pati tautība bijusi taviem senčiem; un otrādi – pat ja tev nav attiecīgās valodas zināšanu vai esi izaudzis citā vidē, – tava tautība var būt latvietis, krievs, ebrejs tādēļ vien, ka kādam no taviem vecvecākiem bijusi šī tautība). Līdz ar to tieši šī vārda „latvieši” nozīme Latvijā šobrīd ir noklusējama nozīme – tādēļ katram, kas ar apzīmējumu „latvieši” saprot ko citu, būtu pienākums pamatot, kas, šo vārdu ievietojot Satversmē, liegs konstitūcijas piemērotājiem to interpretēt rases izpratnē.

2. „Nosacījumu” latvietība. Atvērtā jeb, drīzāk, pusslēgtā latvietība, kad piederi kādai tautībai tad, ja spēj pierādīt, ka izpildi nosacījumu katalogu. Nosacījumi var būt dažādi: valodas zināšanas, integrēšanās kultūrā, vēstures notikumu izpratne atbilstoši attiecīgās valsts sociālās atmiņas politikas uzstādījumiem. Pirmo reizi šī neparastā koncepcija parādījās Nacionālās identitātes pamatnostādnēs. Šādas tautību, latviskuma nozīmes aizstāvji reti savstarpēji piekrīt tam tieši kāds ir nosacījumu sarasts: dažiem pietiek tikai ar latviešu valodas zināšanām, citiem vajadzīga arī papildus nosacījumu izpilde. Jo vairāk nosacījumu, jo vairāk neērtu jautājumu. Proti, vai piederi pie latviešu nācijas tad, ja esi izaudzis ārpus Latvijas un nezini latviešu valodu, pat ja tavi senči ir latvieši? Kas tad, ja dzīvo Latvijā, brīvi sazinies latviešu valodā, sevi uzskati par krievu (vai tautība tev vispār nav nozīmīga) – vai šādā gadījumā Tavs veikums ir daļa no latviskās kultūras, latviešu nācijas radošās izpausmes (jau pieminētā SKDS aptauja liecina, ka šajā gadījumā 67% Latvijas iedzīvotāju gatavi to atzīt par latviešu kultūru – skat.10.lpp.)? Kas tad, ja tavi senči ir latvieši un arī dzimtā valoda ir latviešu valoda, bet vēstures izpratne par sāpīgajiem jautājumiem atšķiras? Un tad, ja etniski, kultūras un piederības ziņā sevi uzskati gan par latvieti, gan igauni? Par latvieti un ebreju? Latvieti un krievu? Vai Latvija ir tava valsts? Tieši šie ir tie jautājumi, kas jāuzdod, konstitūcijā ietverot vārdu „latvieši” šādā nozīmē, precizējot arī „prasību” katalogu, lai tu būtu pieskaitīts „valstsnācijai” un tavs devums tiktu uzskatīts par daļu no latviešu kultūras.

3.Latvietis kā pašidentifikācija. Proti, tu esi latvietis tad, ja sevi uzskati par latvieti – neatkarīgi no asinīm, valodas zināšanas, kultūras, pilsonības. Šādā nozīmē latviešu tauta ir visu to cilvēku tauta, kas sevi uzskata par latviešiem, un norāde uz latvietību Satversmes preambulā būtu vairāk simboliska (izpratnei esot tikai netieši saistītai ar Latvijas pilsoņiem – Latvijas tautu. Latvieši var būt arī cilvēki, kas nav daļa no Latvijas tautas). Arī šī izpratne rada neērtus jautājumus: piemēram, latviešu kultūras kontekstā, kā mēs varam zināt, kas sevi identificē un kas neidentificē kā latvieti? Vai cilvēks var identificēties ar vairākām tautībām – uzskatīt sevi gan latvieti, gan kopt kāda no saviem senčiem ukraiņu identitāti, piemēram, dziedot ukraiņu korī vai sūtot savus bērnus mācīties ukraiņu skolā?

4.Pilsoniska kategorija. Tieši šī izpratne ir pamatā bieži „latviešu nācijas” kontekstā piesauktajām Vācijas un Francijas konstitūcijām, kur minēti vācieši un francūži. Bet … tu esi francūzis tad, ja esi Francijas pilsonis. Tu esi vācietis Vācijas konstitūcijas izpratnē tad, ja esi Vācijas pilsonis – pat ja tavi senči nāk no Alžīrijas, tu runā vāciski ar akcentu un ne sevišķi labi zini Vācijas vēsturi! Mūsdienu Eiropā šī ir vārdu „nācija” un „nacionalitāte” visbiežāk lietotā nozīme. Reiz tā bija savādāka – piemēram, Vācijā par vāciešiem reiz domāja kā primāri par rases un kultūras grupu, kas kā domāšanas veids rezultējās, piemēram, ar politikas dokumentiem par to, vai latvieši, igauņi, lietuvieši, latgalieši ir pārvācojami (latvieši un igauņi tika atzīti par pārvācojamiem, lietuvieši un latgalieši – nē). Kopš tā laika daudz kas Eiropā mainījies: droši vien daudzi ir pamanījuši, ka aizbraucot uz citu valsti, vietējo iedzīvotāju acīs visi Latvijas valstspiederīgie ir latvieši, Latvians. Šādā nozīmē „latviešu tauta” ne ar ko neatšķiras no „Latvijas tautas”, „latviešu nācija” – no „Latvijas nācijas”.

5.Latvijas iedzīvotāju apzīmējums. Teju jebkura vārdnīca jums pateiks, ka vārda „latvietis” pirmā nozīme ir Latvijas iedzīvotājs. Tāpat kā dānis – Dānijas iedzīvotājs, brits – Lielbritānijas iedzīvotājs. Vēršanās pie latviešiem, piemēram, kādas augstas amatpersonas svētku runās – vēršanās pie visiem Latvijas cilvēkiem. Par šo izpratni jau senāk rakstīju savā blogā. Latviešu nācija šādā izpratnē būtu kas plašāks nekā Latvijas nācija – jo ietvertu ne tikai pilsoņus, bet arī nepilsoņus un citus Latvijas cilvēkus.

II Par Satversmes preambulas melnraksta tēžu vēsturisko pašsaprotamību

Jautājumu man ir daudz, tādēļ šeit izcelšu tikai dažus acīmredzamākos:

1.Kā nākas, ka 1918.gada 18.novembra Tautas padomes sēdē Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (partija, par kuras pārstāvjiem vēlāk, Satversmes sapulces vēlēšanās, nobalsoja 39% vēlētāju!) vārdā Pauls Kalniņš teica šādu uzrunu: „Arī mēs atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvas Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķa sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz arī mūsu mērķis ir – sociālistiska republika brīvu tautu savienībā.” Tieši kas no viņa teiktā liecina par skaidrības laikmetu attiecībā uz Latvijas valsts izpratni: tās mērķiem, vērtībām un pat neatkarību?

2.Kā nākas, ka Satversmes sapulcē, par spīti mēģinājumiem Satversmē nostiprināt gan latviešu valodas statusu, gan izvērtu preambulu, par šīm iecerēm nebija iespējams panākt vienošanos? Ja viss tolaik bija skaidrs un pašsaprotams, kā izskaidrot, kādēļ: a) vispār bija tādi mēģinājumi un b) kādēļ tie neizdevās?

3.Ja demokrātijas princips, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss, Latvijas neatkarība ir pašsaprotami neaizskaramas vērtības, tad kādēļ Satversmes veidotāji Satversmē skaidri paredzēja iespēju (Satversmes 77.pants) attiecīgos Satversmes pantus mainīt? Starp citu, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu vispār nepieminot (valsts valodas aizsardzība Satversmē ir kopš 1998.gada) un, piemēram, Saeimā runājot arī vāciski vai krieviski! No Satversmes sākotnējā teksta redzams, ka tās veidotāji nudien uzskatījuši demokrātiju un Latvijas neatkarību par īpaši svarīgām un īpaši aizsargājamām vērtībām: tādēļ, ja Saeima nolemtu tās mainīt, pārmaiņām būtu vajadzīgs obligāts, vairāk nekā puses no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem pausts apstiprinājums īpaši šim nolūkam organizētā referendumā. Vai tas tika darīts ne tieši tādēļ, lai pasargātu šīs vērtības no pārsteidzīgiem lēmumiem, bet vienlaikus uzticoties, ka tik liels pilsoņu skaits spējīgs pieņemt saprātīgu lēmumu? Kā piedāvātais Satversmes melnraksts, proklamējot neaizskaramību, „iet kopā” ar šo Satversmes 77.pantu? 77.pants piešķirt tiesības, bet preambula – atņem?

4.Ja doma par latviešu valstsnāciju kā Satversmes pamatā esošu pašsaprotamu konceptu patiešām ir pašsaprotama, tad kā izskaidrot Paula Šīmaņa divdesmito un trīsdesmito gadu tēzes par to, ka Satversme noraida jebkādu nacionālvalstisku konstrukciju, ka Latvija nav ETNISKI nacionāla valsts? Kā izskaidrot viņa paša tēzi par Latviju kā anacionālu valsti, kur, piemēram, vācbaltieši nav mazāk svešinieki kā latvieši: „Mēs neesam nekādi svešinieki šai mūsu tēvijā. Mēs jūtamies saauguši ar šo zemi, ar tās vēsturi, tās kultūru un līdz ar to ar tās tagadni”? Jā, tas bija viens viedoklis no vairākiem, bet vai pati šī viedokļa esamība neapgāž tēzi par „latviešu nācijas” (ja šajā terminā netiek iekļautas mazākumtautības) kā konstitucionālas virsvērtības pašsaprotamību? Vai tiešām kāds uzdrīkstēsies arī Paulam Šīmanim, šai Latvijas vēsturē tik nozīmīgajai un cildenajai personībai, piedēvēt mankurtismu?

5.Ja izpratnes par latviešiem un latvisko ir pašsaprotamas un tikai okupācijas laikā zudušas, tad kā izskaidrot, ka Marģers Skujenieks vēl 1933.gadā, rakstot par nacionālo politiku, Saeimā saskatīja „nelatvisku vairākumu”, kurā viņš ieskaitīja: 17 cittautiešus, 21 sociāldemokrātu, 7 komunistus un 13 latgaliešus? Vai ne tāpēc, ka jautājums par to, kas vispār ir latvietis un latviskums (un, līdz ar to, latviešu nācija) – ir objektīvi ļoti diskutabls jautājums, kurā nav nekā pašsaprotama? Galu galā pat 2013.gada Saeimā ir bijušas „latviešu” definēšanas problēmai īpaši veltītas komisiju sēdes! Kā šādos apstākļos latviskums var būt kas pašsaprotams?

6.Ja esot pašsaprotami, ka Latvijas tautas identitāti būtiski veidojušas „latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības”, kuru sakars ar Satversmi gan, labākajā gadījumā, ir stipri attālināts, tad kā var nebūt pašsaprotamas un pieminēšanas vērtas daudz būtiskākas ietekmes? Piemēram, liberālā doma, kas ir „piepēdojusi” visu Satversmi – esot pamatā gan konstitucionālismam kā tādam, gan varas dalīšanai, gan cilvēktiesību izpratnei? Apgaismība? Sekulārisms? Sociālisma doma, ņemot vērā, ka tieši šo ideju proponētāji bija starp pirmajiem Latvijas valstiskuma ideju nesējiem? Galu galā romantiskais nacionālisms (nacionālromantisms), kas kā idejisks virziens ir visai skaidrs preambulas melnraksta komentāru un valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma par Satversmes kodolu iedvesmotājs?

Šie ir tikai daži jautājumi par dažām tēzēm, kuru pašsaprotamību, manuprāt, vēsture apgāž. Papildus tam interesanti ir jautājumi arī par latviešu vēsturiski apdzīvotajām zemēm (daļa no tām ir ārpus pašreizējās Latvijas teritorijas un daļa patiesībā ir līvu vēsturiski apdzīvotās teritorijas), kā arī par to tieši kuras no vismaz četrām okupācijas varām Latvijas tauta nav atzinusi un kurām pretojusies.

III Preambulas tēžu interpretācijas robežu pašsaprotamība

26.oktobrī Saeimas organizētajā konferencē par Satversmes preambulu vairākās runas caurstrāvoja vēlme, proklamējot kādu vērtību neaizskaramību, ierobežot agrāk pieļautās brīvības un tiesības – piemēram, novērst 2011.gada valsts valodas referenduma atkārtošanos.

Preambulas projekta saturiski svarīgākais punkts paredz, ka „Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība, tautas suverenitāte, latviešu valoda ka vienīga valsts valoda, demokrātiska valsts iekārta ir neaizskaramas un ikkatra pienākums ir šis vērtības aizsargāt.”

Esmu redzējusi līdzīgu aizsardzības pienākumu Vācijas konstitucionālajā domā attiecībā uz liberālās demokrātijas principiem, bet tur šī pienākuma saturs ir strikti aprobežots tieši ar šīm, liberālās demokrātijas, vērtībām, kā arī parasti tiek interpretēts saturiski šauri. Latvijas pilsoņu pienākums aizsargāt tik daudz (dažās situācijās pat pretrunīgu!) vērtību vienlaikus būtu pienākums bez man zināma precedenta kādas demokrātiskas valsts konstitucionālajā praksē.

Zinot, cik plaši šāda veida tēzes Latvijā pēdējo gadu laikā ir piemērotas, pat apstākļos, kad nekādu reālu draudu šīm vērtībām nav, piemēram, augsto procedūras prasību dēļ (piemēram, aizliegtais referendums par pilsonības piešķiršanu visiem Latvijas nelatviešiem), tieši šis preambulas punkts man kā Latvijas pilsonei, kurai potenciāli tiks uzlikts šis aizsardzības pienākums, rada visvairāk jautājumus. Vēlos saprast, kā šo jauno pienākumu pildīt. Šoreiz sevi ierobežošu ar četriem, ne obligāti nozīmīgākajiem, bet pašiem nesaprotamākajiem un problēmas apjomu raksturojošākajiem:

1.Vai turpmāk man kā Latvijas pilsonei un Latvijas varas iestāžu pārstāvjiem būs pienākums novērst Visu Latvijai! tradicionālos 15.maija godināšanas braucienus kā tādus, kas apdraud demokrātijas kā neaizskaramas vērtības statusu? Kā man to darīt?

2.Vai turpmāk tādi referendumi kā 2011.gadā notika par Latvijas valsts valodas statusu būs aizliegti? Ja tā, tad kā var apgalvot, ka preambulā ir ietvertas tikai pašsaprotamas tēzes, bez konstitūcijas izpratni būtiski mainošiem elementiem?

3.Vai sabiedriskie mediji drīkstēs atskaņot aicinājumus Latvijai kopīgi ar citām Eiropas dalībvalstīm veidot Eiropas Federāciju? Kā būtu ar Paula Kalniņa tēzi, ko augstāk citēju, par nepieciešamību nākotnē izveidot sociālistisku internacionāli? Vai priekšlikumu (sabiedriskā debatē, likumdošanas iniciatīvā) Latvijai iestāties Ziemeļvalstu federācijā? Ko šajā kontekstā nozīmē pienākums aizsargāt Latvijas neatkarību? Nepieļaut šādus priekšlikumus un par tiem sodīt?

4.Ko nozīmē latviešu valodas neaizskaramība? Vai tas nozīmē aizliegt paplašināt jebkādas citas valodas (krievu, angļu, latīņu) lietojumu – izglītībā, medicīnā, publiskajā pārvaldē, datorvidē? Ko darīt ar cilvēkiem, kas šādus priekšlikumus izsaka, – kā no viņiem „aizsargāties”? Ko darīt ar izloksnēm, it sevišķi latgaliešu valodu? Vai pienākums aizsargāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu uzliek iestādēm par pienākumu rūpēties par to, lai latgaliešu valodu tiktu saglabāta (piemēram, mācot to skolās) vai, tieši otrādi, turpināt noskatīties tās iznīkšanā, nostiprinoties latviešu literārajai valodai (vairāk blogā nektineica)?

Šis ir tas atbilžu minimums, kas man ir nepieciešams, lai pievienotos to cilvēku pulkam, kuri piedāvātajā Satversmes preambulas melnrakstā redz tikai pašsaprotamības. Domāju, ka nav par daudz prasīts, lai katra atbilde būtu gan iekšēji loģiski konsekventa, gan saskanīga ar visiem vēstures faktiem. Galu galā cilvēku darbības jomās pašsaprotamība ir ārkārtējs (ekstraordinārs) postulāts, kas prasa ārkārtējus pierādījumus. Lūdzu palīdziet man tos atrast!

Noslēgumā

Kamēr pierādījumi pašsaprotamībai, cerams, jau tiek gādāti, uzdrīkstēšos noslēgumā nedaudz pafilozofēt par to, kādēļ mani mulsina pašsaprotamība kā uzstādījums.

Manuprāt, nav daudz vēl nozīmīgāku DISKUSIJU objektu kā valstu (vai konkrētas valsts) mērķi un vērtības. Šādām diskusijām ir bijusi vieta pirms 100 gadiem, ir vieta šobrīd un būs arī nākotnē. Vismaz 2013.gadā atbildes atšķiras. Manuprāt, arī kaut kur pagātnē pazaudēta skaidrības zeme ir tikai mīts.

Tieši otrādi – Latvijas mērķi bija, ir un tiem arī turpmāk būs būt par ļoti interesantu, vērtīgu diskusiju objektu! Piemēram, šobrīd uzsāktajai diskusijai par to, KĀ izstrādāt pēc iespējas labu Satversmes preambulu portālā www.musuvalsts.lv. Šīs diskusijas katra savā paaudzē iedvesmosies ne tikai no senču strīdiem, bet arī no pašiem sava laika apgaismotākajiem uzskatiem. Dažkārt tās būs polarizētas, citreiz – vērstas uz konsensa atrašanu. Konsenss diez vai jebkad būs par visiem jautājumiem un „uz visiem laikiem”. Jāatstāj iespēja nākamajām paaudzēm domāt ar savu galvu, tāpat kā mums šādu iespēju atstāja Satversmes veidotāji 1922.gadā, vienojoties par lakonisku un visos savos elementos maināmu Satversmi, taču īpaši apgrūtinot Satversmes mainīšanu, viņuprāt, pašos nozīmīgākajos valstiskuma jautājumos.

Viedokļu dažādība ir dabisks cilvēces esamības stāvoklis. Saprotu, ka ne vienmēr ir viegli to emocionāli pieņemt – it sevišķi jautājumos, kas īpaši sāp. Bet vai tad ir kāds cits risinājums? Protams, var vienoties no šodienas zaļo krāsu saukt par melno krāsu, Sauli par Mēnesi un uzdot diskutablas lietas par pašsaprotamām, bet vai šādi nenodarām pāri gan sev, gan nākotnei, gan vēstures veidotājiem, visā viņu daudzveidībā?

Projekts „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!