Raksts

Zoo kompromiss vārdā Zatlers


Datums:
24. augusts, 2010


Autori

Madara Fridrihsone


Foto: Foto - AFI

Zatleram ir izdevies pierādīt neatkarību no politiķiem, tomēr trīs gadu laikā tā arī nav atrasts risinājums «ārstu pateicību» problēmai, kam savulaik prezidents solīja pievērst īpašu uzmanību.

Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.

Lakoniskā LR Satversme par valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidenta — ievēlēšanu runā visai skopi. Necik stingrākus kritērijus personām, kas pretendē kļūt par Valsts prezidentu, neizvirza arī 2007. gada maija sākumā pieņemtais Valsts prezidenta ievēlēšanas likums. Tas noteic, ka kandidātiem jābūt ar nevainojamu reputāciju, kā arī aizliedz uz šo amatu pretendēt personām, kam liegtas tiesības tikt ievēlētām par Saeimas deputātiem. Iespējams, tā brīža valdošā koalīcija — Tautas partija (TP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC) un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) — šo likumu apzināti pielāgoja savām vajadzībām, jo jau pēc pāris nedēļām, 31. maijā, Valsts prezidenta amatā tika iecelts Valdis Zatlers — ārsts, kas pats atzinis, ka ir pieņēmis no pacientiem nelegālus maksājumus, konkrēti, kukuļus jeb «pateicības». Par šo kompromisa kandidātu valdošās koalīcijas vadoņi vienojās slepenā apspriedē Rīgas Zoodārzā.

No dūmu aizsega

Pirms 9. Saeimas vēlēšanām, kad līdz ļoti populārās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas otrā pilnvaru termiņa beigām bija atlicis vien nepilns gads, vienīgā partija, kas vēlētājiem jau savlaicīgi darīja zināmu savu prezidenta amata kandidātu, bija Jaunais laiks (JL). Tā valsts pirmās personas godam jau 2006.gada rudenī izvirzīja bijušo ārlietu ministri Sandru Kalnieti. Kādu sev vien zināmu apsvērumu dēļ pārējās partijas, tostarp 9. Saeimas vēlēšanās uzvarējusī TP, vairījās pirms vēlēšanām atklāt savus prezidenta amata kandidātus. Tādēļ 2007. gada aprīļa nogalē un maijā ap Vīķes-Freibergas pēcteča izraudzīšanās procesu savijās politisko intrigu mudžeklis.

Valdošajā koalīcijā esošās LPP/LC valde sākotnēji Valsts prezidenta amatam pieteica pat veselus četrus potenciālos kandidātus: Aigara Kalvīša (TP) vadītās valdības ministrus Ivaru Godmani un Aināru Baštiku, Eiropas Parlamenta deputātu Georgu Andrejevu un Saeimas deputāti Kārinu Pētersoni. Pēc 12. maijā notikušās LPP/LC konferences Pētersone kļuva par vienīgo LPP/LC prezidenta kandidāti, tomēr no partijas līdera Aināra Šlesera izteikumiem jau varēja nojaust, ka LPP/LC neplāno sparīgi cīnīties par Pētersones apstiprināšanu.

Sava kandidātu plejāde it kā bija padomā arī TP — kā potenciālais Rīgas pils saimnieks tika minēts gan ārlietu ministrs Artis Pabriks, gan pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs, gan premjera Kalvīša biroja vadītājs, bijušais Latvijas vēstnieks ASV Māris Riekstiņš.

Kuluāros izskanēja runas, ka kādā brīdī prezidenta kandidāta lomā uz skatuves varētu parādīties arī premjers Kalvītis vai TP dibinātājs Andris Šķēle. 27. aprīlī pēc TP politiskās konferences par vienīgo TP virzīto Valsts prezidenta kandidātu kļuva Riekstiņš, par kura izvirzīšanu nobalsoja 68 konferences dalībnieki.

Kāds ļoti pieredzējis tā laika valdošās koalīcijas politiķis, kurš bieži piedalījās koalīcijas padomes sēdēs, pieļauj, ka Riekstiņš, kurš 2007. gada maijā sparīgi iesaistījās cīņā par prezidenta krēslu, nav nojautis, ka LPP/LC un TP konferences bijušas vien izrādes: «Tolaik, kad izvirzīja Pētersoni un Riekstiņu, tas vairs bija tikai dūmu aizsegs. Bija skaidrs, ka par prezidentu kļūs kāds cits.»

Kādā maija nedēļas nogalē — pavisam neilgi pirms 22. maija, kad valdošā koalīcija paziņoja par lēmumu Valsts prezidenta amatam virzīt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) valdes priekšsēdētāju Valdi Zatleru, Rīgas Zoodārzā daži valdošās koalīcijas politiķi paklusām vienojās par kopīgo kandidātu. Tikšanās vietu izraudzījās toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša (ZZS) padomnieks Viesturs Silenieks, savukārt par to, ka koalīcijas kopīgais kandidāts būs Zatlers, vienojušās divas lielākās tā brīža koalīcijas partijas — TP un ZZS. Nepieciešamība vienoties par kompromisa kandidātu radās tādēļ, ka pārējie koalīcijas partneri nevēlējušies pieļaut pārlieku TP ietekmes pieaugumu, bet Zatlers «bija kandidatūra, pret ko nevienam nebija iebildumu». Pienākums uzrunāt Zatleru, kurš 1998. gadā bija parakstījis TP manifestu un pat redzams TP reklāmās presē, tika uzticēts Jānim Birkam (TB/LNNK) un Jānim Zaržeckim (LPP/LC).

Klupšanas akmens — «pateicības»

Zatlera izvirzīšana nekavējoties savērpa īstu kaislību vētru. Jau 24. maijā — dienu pēc viņa oficiālas izvirzīšanas — laikrakstā Diena parādās ziņas, ka prezidenta amatam izvirzītajam kandidātam nav svešs daudzu ķirurgu piekoptais «niķis» — nelegālu maksājumu jeb tā dēvēto aplokšņu pieņemšana. To nenoliedza arī pats Zatlers, gan taisnojoties, ka pats nekad neesot pieprasījis no pacientiem «pateicības». Citi plašsaziņas līdzekļi steidza atgādināt, ka 2003. gadā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pēc toreizējā Jaunā laika veselības ministra Āra Audera iesnieguma pret TOS amatpersonām bija ierosinājis krimināllietu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu — medicīnisko implantu iepirkšanu no Zatlera dzīvesbiedrei Lilitai Zatlerei un viņa vietniekam Jānim Ābolam piederošām firmām. 2006. gadā krimināllieta tika izbeigta.

Pats Zatlers, iesniedzot amatpersonas deklarāciju par 2007. gadu, tā arī nedeklarēja ienākumus no «pateicībām», aizbildinoties, ka deklarāciju aizpildījis atbilstoši likuma prasībām un «pateicībās» saņemto naudu nav saskaitījis. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests paziņoja, ka Zatlera deklarācijā norādīto ziņu patiesuma pārbaude nav dienesta kompetencē.

2007. gada 24. maijā, kad par Zatlera nevainojamo reputāciju jau bija radušās šaubas, opozīcijā esošais Saskaņas centrs (SC) Valsts prezidenta amatam izvirzīja bijušo Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāju Aivaru Endziņu. Tās pašas dienas vakarā JL virzītā Kalniete publiski paziņoja, ka atsauc savu kandidatūru. Endziņš tagad atminas, ka piedāvājumu kļūt par SC prezidenta kandidātu viņam izteicis SC līderis Jānis Urbanovičs un kāds viņa palīgs vai padomnieks.

Lai arī Endziņš tika skarbi kritizēts par ilggadēju atrašanos PSKP rindās, saskaņā ar Latvijas Faktu aptauju viņš izrādījās krietni populārāks par Zatleru. Bijušā ST priekšsēža kandidatūrai atbalstu pauda 54,3 % iedzīvotāju, kamēr valdošās koalīcijas virzītajam kandidātam — vien 28, 6 % aptaujāto.

Šādos apstākļos valdošā koalīcija nolēma pasteidzināt Zatlera apstiprināšanu Valsts prezidenta amatā, un aizklātais balsojums no 6. jūnija tika pārcelts uz 31. maiju. Tas gan neļāva valdošās koalīcijas politiķiem izvairīties no protestētāju pulcēšanās pie Saeimas. Tiesa, vienlaikus ar Sabiedrības par atklātību Delna pulcētajiem ļaudīm, kas pauda atbalstu Endziņam un protestēja pret Zatleru, Jēkaba ielā bija pulcējušies arī Zatlera atbalstītāji. Viņu vidū žurnālisti atpazina TP jaunatnes organizācijas aktīvistus.

Valdošās koalīcijas «balsošanas mašīna» tomēr nepievīla — ar 58 Saeimas deputātu atbalstu Zatlers Valsts prezidenta amatā tika ievēlēts jau pirmajā balsošanas kārtā. Par viņa konkurentu Endziņu nobalsoja 39 deputāti, bet viens parlamentārietis bija nobalsojis pret abiem kandidātiem. Pie Saeimas nama pulcējušies ļaudis jaunievēlēto prezidentu neuzņēma ar sajūsmu — Zatlers tika saņemts ar svilpieniem un izsmejošiem atgādinājumiem par saņemtajām aploksnēm. Arī ārvalstu preses reakcija izrādījās neglaimojoša, piemēram, The Economist, pieminot arī «pateicību» jautājumu, Zatleru novērtēja kā iederīgu Austrumeiropas garlaicīgajā politiskajā ainavā.

Izdodas pierādīt savu neatkarību

Kopš Zatlera ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā apritējuši trīs gadi. Šajā laikā ir apstiprinājušās prognozes, ka atšķirībā no savas priekšteces Vīķes-Freibergas viņš galvenokārt pievērsīsies iekšpolitikai. Sabiedrības par atklātību Delna politikas analītiķe Līga Stafecka uzskata, ka Zatleram arī izdevies pierādīt neatkarību no politiķiem, kuri savulaik nodrošināja viņa apstiprināšanu augstajā amatā. «Viņš ir ļoti mērķtiecīgi demonstrējis, ka nav šo politiķu, jo īpaši TP, ar kuru viņam bijušas asas vārdu pārmaiņas, ieliktenis,» norāda Stafecka.

Pirmos «mugurkaula» demonstrējumus — negaidīto ierašanos Doma laukumā 2007. gada 3. novembrī notiekošajā Tautas sapulcē, kuras dalībnieki prasīja Saeimas atlaišanu, Stafecka gan nevērtē īpaši augstu. Viņa norāda, ka vislielāko ietekmi uz iekšpolitiskajām norisēm atstājis tā dēvētais 2009. gada 14. janvāra ultimāts. Tad, reaģējot uz 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, Zatlers Saeimai pieprasīja piešķirt vēlētājiem tiesības atlaist parlamentu, papildināt valdošo koalīciju, likvidēt tā dēvēto lokomotīvju principu Saeimas vēlēšanās un izvirzīja vairākus citus uzdevumus. Tomēr trīs gadu laikā tā arī nav atrasts risinājums tā dēvēto «ārstu pateicību» jeb nelegālo maksājumu problēmai, kam savulaik Zatlers solīja pievērst īpašu uzmanību, atgādina Stafecka.

Tiesa, prezidenta amatā Zatlers visai bieži demonstrējis neizlēmību un tā arī nav iemantojis lielu autoritāti nedz ārvalstīs, nedz Latvijas sabiedrībā. Prezidenta popularitāti īpaši nevairo arī publiski izskanējušās ziņas par lielajiem tēriņiem Jūrmalas rezidences aprīkošanā un dzīvesbiedres līdzņemšanu ārvalstu komandējumos, kuros viņas līdzdalības lietderība ir ļoti apšaubāma.

Endziņš atturas vērtēt prezidenta darbību, tomēr atzīst, ka kādreizējā konkurenta vietā 2007. gada rudenī, Lietussargu revolūcijas laikā, viņš, visticamāk, būtu nopietni vērtējis iespēju atlaist parlamentu: «Es to apsvērtu, bet nevaru pateikt, vai būtu atlaidis Saeimu. Citu valstu pieredze rāda, ka ne vienmēr tiek sasniegts iedomātais rezultāts. Ja redzētu, ka rezultāts būs tie paši vēži citā kulītē, tad Saeimu, visticamāk, neatlaistu.»

Zatlers 2009.gada laikā divkārt izmantojis Satversmē paredzētās pilnvaras sasaukt Ministru kabineta ārkārtas sēdes un noteikt to darba kārtību. Prezidents arī spēlēja būtisku lomu 2009. gada jūnijā, kad Valda Dombrovska (JL) vadītajai koalīcijai un valdības sociālajiem partneriem radās grūtības vienoties par veidu, kā 2009. gada budžetā starplaikā starp budžeta likuma grozījumu pirmo un otro lasījumu bija jāpanāk 500 miljonu latu konsolidācija. Tādējādi Zatleram, iespējams, ir jāuzņemas arī daļa atbildības Satversmes tiesas atceltajiem valdības un Saeimas lēmumiem, saskaņā ar kuriem tika samazinātas pensijas.

Nevar izslēgt iespēju, ka Zatleram tiks piedāvāts «darījums» — atkārtota izvirzīšana prezidenta amatam apmaiņā pret «pareizā» premjera kandidāta nominēšanu.

Tuvāko mēnešu laikā Valsts prezidentam būs jāpieņem vismaz viens ļoti atbildīgs lēmums — jāizvēlas persona, kas pēc 10. Saeimas vēlēšanām veidos jauno Ministru kabinetu. Nevar izslēgt iespēju, ka viņam tiks piedāvāts «darījums» — atkārtota izvirzīšana prezidenta amatam 2011. gada pavasarī apmaiņā pret «pareizā» premjera kandidāta nominēšanu. Laiks rādīs, vai tā patiešām notiks un kādu ceļu izvēlēsies savulaik Zoodārzā izraudzītais prezidents.


Drošības likumi — posta sākums

Izglītība - maz konkrētības

Ja tu esi mans prezidents

Zatlera neizmantotā iespēja

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!