Raksts

Zivis dažādos akvārijos jeb ebreji Latvijas sabiedrībā


Datums:
29. novembris, 2005


Autori

Ieva Keire


Foto: N.Mežiņš © AFI

Lai mazinātu neiecietību un bailes no svešā, rabīns iesaka iepazīties vienam ar otru: „Mēs dzīvojam kā zivis atšķirīgos akvārijos, cits citu redzam, bet nesaprotam viens otru. Iepazīstoties izrādās, ka cits nemaz nav tik slikts.”

“Ar ebreju nevar apsēsties pie galda, lai iedzertu kādu šņabīti un iekostu speķīti. Viņš to nevar dēļ saviem rituālajiem priekšrakstiem, tāpēc citiem viņš ir savādāks. Kas ir savādāks, tas ir slikts,” ar šādu sadzīvisku piemēru muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Marģers Vestermanis atbild uz jautājumu, kāpēc ebreji piedzīvo neiecietīgu attieksmi un pat uzbrukumus Latvijā. Mēs nesaprotam viens otru, savu versiju piedāvā rabīns Izraēls Aizenšarfs, bet jauniešiem no Rīgas ebreju vidusskolas nav īsti skaidras atbildes. Uzrunājot šos cilvēkus ar atšķirīgām pieredzēm, politika.lv centās noskaidrot viņu atbildes uz jautājumiem, kā ebreji izjūt savu citādību, ar kādu sabiedrības attieksmi saskaras ikdienā un kā tajā vairot iecietību?

Kamēr citādība nav redzama, esi drošībā

Latvija ir kā “klusa un mierīga sala” ar labsirdīgām un saprātīgām attiecībām starp cilvēkiem, savus iespaidus par pirmo ierašanos mūsu zemē 1994.gadā atceras rabīns Aizenšarfs. Viņa paziņas un draugi citās valstīs esot brīnījušies par viņa stāstīto, neticot, ka tiešām iespējama tik mierīga dzīve. Kopš 2003.gada, kad viņš pēc vairāku gadu prombūtnes Izraēlā atgriezās Latvijā otro reizi, situācija esot mainījusies ne uz labo pusi – viņaprāt, antisemītisma izpausmes sabiedrībā kļuvušas spēcīgākas un redzamākas. Kaut arī intervējamie uzsver, ka Latvijas sabiedrība kopumā pret ebrejiem ir iecietīga, tomēr tādi gadījumi kā uzbrukums rabīnam Glazmanam šovasar Rīgas centrā liecina, ka ir sastopami arī izņēmumi. Apdraudējumu rada tā sauktie skūtgalvji, sevišķi dēļ bažām, ka viņu darbības, kas šobrīd izpaužas atsevišķos uzbrukumos citādajiem, varētu kļūt labāk organizētas un seku ziņā neparedzamākas.

Kamēr tava citādība nav acīmredzama, vari justies visai droši, taču cilvēks, kas sabiedrībā vēlas demonstrēt savu etnisko vai reliģisko citādību, riskē sastapties ar neiecietību – šādu secinājumu var izdarīt no intervēto pieredzes. Ebreju gadījumā uzskatāma atšķirības zīme ir kipa – ja tu nēsā šo mazo cepurīti, var nākties uz ielas aiz muguras dzirdēt nicīgu piezīmi “žīds” vai “sabraukuši te visādi”, atzīst rabīns Aizenšarfs. “Kad uzvelku citu cepuri, uzmanības ir mazāk, gandrīz nav”, viņš papildina. No otras puses, kipu nēsājot ir piedzīvoti arī patīkami brīži, piemēram, labvēlīgs “Šalom!” no kāda pretimnācēja, un šādus gadījumus rabīns aicina neaizmirst pieminēt.

Marģers Vestermanis atceras savus skolas gadus, kad etniskās un uzskatu atšķirības bija tūliņ redzamas jau no apģērba (pēc formas cepuru krāsas bija skaidrs, vai audzēknis nāk no vācu, ebreju, poļu vai latviešu skolas, bet Hitlera piekritēji valkāja baltas pusgarās zeķes) un politiskās domstarpības pusaudži risināja “dodot pa fresi[1]” ielu kautiņos. Un kā ir tagad? “Rabīns Glāzmans staigā ne tikai hūtē, bet arī lūgšanu apmetnī. Vai tad pa mūsu Rīgas ielām var tā staigāt un demonstrēt savu nepiederību latviskai Rietumu kultūrai? Protams, dod pa fresi! Un kāds vēl nāk ar melnu ādas krāsu! Kāpēc neuzbrūk kādam krievu baņķierim? Tur jau ir miesassargi, tik vienkārši nav! Ar kādu baudu iedotu, ja varētu!”, spriež M.Vestermanis.

Apkārtējo neizpratne – tā ir reakcija, kādu ikdienā piedzīvo kāds no ebreju skolas puišiem, kas nēsā kipu. Viņš noraida skolasbiedrenes skaidrojumu, ka varbūt citiem tā šķiet vienkārši interesanta modes tendence. “Ja novāc varu, kas visu šeit tur, tad ebrejus sāktu vajāt daudz atklātāk. Ne tikai ebrejus, bet arī citas minoritātes. Laiks rādīs!”, puisis ir skarbs. Arī citi lēnām piebalso – kāda no skolniecēm atceras gadījumu, kad piedalījusies citu skolu rīkotā seminārā, kur to skolēni atklāti izrādījuši nepatiku: “Jautāja, ko mēs šeit Latvijā darām, un ka mums principā nav tiesības uz eksistēšanu. Viņi vienkārši padzirdēja, ka esmu no ebreju skolas, un ar to pietika!”. Viņas skolasbiedrs secina tā: “Biežāk kaut kāda neiecietība pret mums izpaužas kā pret krieviem. Pēc tam izrādās – tu vēl esi arī ebrejs!” Jautāti, vai latvieši tad izrādās neiecietīgāki, skolēni atzīst: “Ir latviešu nacionālisti un ir krievu nacionālisti. Krievu nacionālisti nemīl latviešus, latviešu – krievus, un abi kopā nemīl ebrejus”.

Spilgts piemērs ir stāstāms arī ebreju skolas direktoram Grigorijam Biksonam – kad viņš ārstējies slimnīcā, palātā miris kāds cilvēks ar plaušu vēzi, kurš neieredzējis ebrejus. “Visu nakti es un citi palātas biedri skrējām no sestā stāva uz pagrabu pēc skābekļa baloniem, lai slimnieks izdzīvotu, līdz atnāk ārsti. Nākošā rītā mani izraksta, ejot projām es atsveicinos, bet viņš man pēkšņi jautā – vai taisnība, ka esi ebrejs? Tas cilvēks mira, klāt bija viņa pēdējās stundas, bet vienalga šī problēma viņam bija ļoti spēcīga”, saka direktors.

Pietrūkst iepazīšanās vienam ar otru?

Kādi ir neiecietīgas attieksmes iemesli? Jaunieši par to rausta plecus: “Nezinu, tas tika izdomāts jau sen, baznīcas izdomāts. Tagad tas pāriet no tēva uz dēlu”. Arī rabīns Aizenšarfs atzīst, ka tā viņam ir mīkla, jo “pēc idejas taču ir kļuvis demokrātiskāk, ir vairāk brīvības”. Iespējams, ka šī brīvība ļauj vairāk izpausties arī ļaunumam, bet varbūt vienkārši daudziem cilvēkiem viņu ikdienas dzīve šķiet pārāk sarežģīta un nomācoša, lai iedziļinātos citu atšķirībās un izprastu tās – vieglāk ir uzreiz sniegt negatīvu vērtējumu: “Ja viņš citādi izskatās, tātad ir muļķis vai ļaundaris.” Viņaprāt, cilvēkiem ir ērtāk, ka jāsaskaras tikai ar sev līdzīgajiem – tā viņš skaidro arī savulaik pētījumā atklāto, ka 6% latviešu un 5% cittautiešu nevēlas dzīvot kaimiņos ar ebrejiem[2]. “Redzot atšķirības, cilvēks jūtas apdraudēts, ir sasprindzināts un viņam ir neērti, kad nezina, kā labāk uzvesties. Atšķirīgais liekas svešs, bīstams un neparedzams,” skaidro rabīns. Ebreju skolas direktors gan atzīst, ka pētījuma rezultāti ir smieklīgi: “šodien Latvijas iedzīvotājs nekad savas dzīves laikā var nesatikt ebreju – mūsu nav vairāk par kādiem astoņiem, desmit tūkstošiem, bet iedzīvotāju kopā ir vairāk kā divi miljoni. Vēl jāpacenšas, lai satiktu ebreju!”. Kāds no skolas audzēkņiem atzīst, ka būtu interesanti uzzināt, kādi rezultāti būtu šai aptaujai pašu ebreju vidū.

Kā nozīmīgu pamudinājumu neiecietībai M.Vestermanis min publiskus izteikumus, atgādinot par holokaustu un presē publicētajiem pazīstamu cilvēku aicinājumiem iznīcināt kaimiņus, ar kuriem kopā dzīvots simtiem gadu. “Žēlsirdīgas sieviņas prasīja šāvējiem, nu kā tad jūs tā – sievietes un bērnus? Šāvēju standarta atbilde bija – vai tad tie ir cilvēki?”, ilustrē M.Vestermanis. Sevišķi pakļāvīgi izrādās cilvēki, kas jūtas neveiksmīgi vai dzīvē apdalīti. Viņaprāt, arī šobrīd Latvijā ir pamats bažām, jo dominē neapzināti sociāli mazvērtības kompleksi, kas var pārvērsties par nacionālu mazvērtības kompleksu – to rāda pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā no daudziem dzirdamās runas, ka “velti tur gājām, varbūt atkal jāšķiras nost, tad mēs dzīvosim cepuri kuldami un paši savus likumus noteiksim. Tas, saprotams, ir utopija gan lielai, gan mazai valstij, bet tāda tendence ir”.

Tāpēc viens no svarīgākajiem mērķiem – sabiedrībai nenovērsties no savām problēmām, nenoklusēt tās. “Sabiedrība nevar eksistēt, ja tā nereflektē par pagātni. Nevis, lai sevi šaustītu un bērtu pelnus uz galvas, bet tā nav gatava izvērtēt savu nostāju briesmīgajā laikmetā Latvijas vēsturē un mūsu visu neiecietību. Mēs gribam to vēsturisko fonu pavērst kā attaisnojumu, bet nevis izprast, kāpēc tas tā notika. Tas liecina par sabiedrības morālo krīzi. Mēs par to vispār nerunājam”, uzskata vēstures pētnieks. Domājot par risinājumu, viņš norāda, ka bailes no atšķirīgā, tāpat kā citas fobijas ietekmē cilvēku sociālais stāvoklis, viņu veiksme vai neveiksme dzīvē: “Mēs redzam, ka īstās inteliģences aprindās cilvēki apzinās, ka kultūra ir internacionāla. Vai tāpēc ebreji neklausīsies Vāgneru, ka viņš bija antisemīts? Nevar pateikt – es lasīšu tikai latviešu autorus, klausīšos latviešu nacionālo mūziku. Tad jau mums jāatsakās no elektrības, jo Edisons jau nebija latvietis!”.

Paaudžu maiņa – šādu atbildi sniedz skolēni uz jautājumu, kas nepieciešams, lai negatīvā attieksme mainītos. Kāda no skolniecēm saka: literatūrā, mācību stundās skolā varētu vairāk stāstīt par citādību, tajā skaitā reliģiju mācībā iepazīstināt ar dažādām reliģijām, nevis tikai vienu savējo.

Rabīns Aizenšarfs atzīst, ka neiecietību izskaust pilnībā nevar, jo vienmēr sabiedrībā būs neizglītoti un aprobežoti cilvēki, jautājums tikai, vai viņi savu attieksmi brīvi varēs paust. Lai mazinātu neiecietību un bailes no svešā, rabīns iesaka iepazīties vienam ar otru: „Mēs dzīvojam kā zivis atšķirīgos akvārijos, cits citu redzam, bet nesaprotam viens otru. Iepazīstoties izrādās, ka cits nemaz nav tik slikts.”

________________________

[1] Vācu val. Fresse – mūlis.

[2] Eiropas vērtību pētījums. Baltijas sociālo zinātņu institūts, 1999, skatīt 8.lpp.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.


6.Sabiedriskās politikas forums "Brīvība v. drošība: kā demokrātiski atbildēt draudiem?"

Pārāk iecietīgi pret neiecietību

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!