Raksts

Ziņu aģentūras PR pavadā


Datums:
24. jūlijs, 2007


Autori

Kaspars Rūklis


Foto: Stephen Anderson

Latvijas ziņu aģentūras darbojas vairāk kā ziņu kanāli, kas uztver preses sekretāru piesūtīto informāciju un transformē to tālāk klientiem, īpašas pūles neveltot ziņu analīzei.

Ziņu aģentūras Latvijā izvēlējušās vienkāršāko ceļu — tās kalpo kā kanāls ziņu izplatīšanai, bet ziņas pasniegšanai neizvēlas kritiski, kā to dara labākās rietumu aģentūras. Latvijas aģentūras drīzāk palīdz sabiedrisko attiecību speciālistiem, nekā atvieglo darbu medijiem, jo aģentūra publicē sabiedrisko attiecību piedāvāto materiālu, nereti izvairoties to konfrontēt ar citiem viedokļiem. Šādi secinājumi gūti Vidzemes augstskolas pētījumā, kurā tika analizētas vienas nedēļas ziņas aģentūrās LETA un BNS 2007. gada 12.-18. martā[ 1 ].

Ziņās dominē pseidonotikumi

Caur ziņu redakcijām ik dienas plūst daudz informācijas, un pat tādā nelielā valstī kā Latvija šis apjoms ir pietiekami liels, lai publiskajā telpā parādītos tikai noteikta daļa ziņu. Augot izpratnei par sabiedriskajām attiecībām, ziņas piedāvā ne vien lielākie valsts un biznesa sfēras pārstāvji, bet arī citas organizācijas. Lai arī ir blakusfaktori, kas ietekmē ziņu atlasi medijos (piemēram, īpašnieku intereses, sabiedrības dienaskārtība u.c.), lielu lomu šajā procesā spēlē ziņu izvēles kritēriji, pēc kuriem vadās redaktori un žurnālisti. Laika informācijas vākšanai un apstrādei mūsdienās kļuvis mazāk, bet ziņu apjoms, pateicoties sabiedrisko attiecību un jauno tehnoloģiju attīstībai, ir pieaudzis. Saprotams, ka visi notikumi nekad neiekļūst mediju dienaskārtībā un bieži avoti, kuru interesēs ir savu ziņu izcelt, jautā, ko viņi dara nepareizi, ka viņu ziņas paliek ārpus šīs izvēles? Žurnālistiem savukārt būtu jāuzdod jautājums — kas ir viņu auditorijas interesēs un vai vieglāk pieejamais materiāls, kas bieži „pats atnāk” uz e-pastu, vienmēr ir tas objektīvākais?

Lai arī priekšstats par žurnālistiku kā neatkarīgu profesiju sabiedrībā saglabājas, aģentūrās ir daudz ziņu par inscenētiem jeb pseidonotikumiem, kas visbiežāk ir sabiedrisko attiecību praktiķu organizēti. Vienlaikus to ziņu skaits, kas radies žurnālistiskās izpētes vai žurnālista iniciatīvas rezultātā, ir ļoti mazs. Aplūkotajā periodā sabiedrisko attiecību speciālistu piedāvātās ziņas aģentūrā BNS bija ap 76%, bet aģentūrā LETA — ap 83% no visa publicēto ziņu apjoma. Nebūt nav nosodāmi, ka žurnālists izmanto sabiedrisko attiecību praktiķu iesūtīto materiālu, bet rodas jautājums, cik daudz mūsdienās ir ziņu, kas tapušas no politiķu, uzņēmēju un citu spēlētāju vai to pārstāvju „piespēlētas” informācijas un vai žurnālists būtiski izmaina saturu, ja ziņa ir tapusi, par pamatu ņemot paziņojumu presei? Varētu strīdēties, ka aģentūras uzdevums ir atspoguļot visas ziņas, bet arī ziņu aģentūru loma var būt dažāda — tā var pildīt nekritiska „telegrāfa” funkciju, un tā var arī strādāt pēc sabiedrības interesēs kalpojoša advokāta principa, kas teorētiski ir jebkura medija uzdevums. Protams, nav nosodāmi, ka ziņas ir balstītas uz paziņojumiem presei, jo sabiedriskās attiecības Rietumu pasaulē ir būtisks ziņu satura veidošanas elements, ko apliecina daudzi teorētiķi, tomēr vai šādā gadījumā aģentūra ir sabiedrības interešu aizstāvis?

Mediju eksperte Sandra Veinberga[ 2 ] apgalvo, ka ziņu aģentūras labākajā gadījumā izmanto tikai 10% no piegādātā materiāla, bet Vidzemes augstskolas pētījums parāda, ka Latvijā šie procenti ir augstāki — aģentūrā LETA vidēji 28 %, bet BNS — 20% no visām relīzēm pārtop ziņās, kas tiek nopublicētas ziņu lentē (abas aģentūras atsevišķā sadaļā publicē arī preses paziņojumus tādā formā, kādā tie tiek saņemti). Jo lielāka ziņu plūsma, jo lielāku lomu spēlē žurnālists kā „vārtsargs”, kas atlasa būtisko no nebūtiskā. Tādējādi ziņu aģentūras spēlē šo pirmo vārtsarga lomu, bet mediju redaktori ir nākamie vārtsargi, kuriem ir jāizšķiras, kuras ziņas publicēt[ 3 ]. No vienas puses raugoties, Latvijas ziņu aģentūras varētu būt kritiskākas un „nežēlīgākas” pret sabiedrisko attiecību inscenētajām ziņām, bet no otras puses šī tendence sabiedrisko attiecību materiālam ziņās pieaugt ir ļoti rietumnieciska un runā par labu sabiedrisko attiecību profesionalitātes un ietekmes pieaugumam. Tiesa, tikpat glaimojošus vārdus nevar teikt par ziņu aģentūru reportieriem, jo tie nav pietiekami kritiski ziņu pasniegšanā un maz izrāda savu iniciatīvu ziņu meklēšanā.

Populārākas — ziņas no valsts sektora

Pētījums parādīja, ka visai augsts ir ziņās pārtapušo preses relīžu daudzums no valsts un pašvaldību institūcijām — starp sociālpolitiskajām ziņām aģentūrā LETA šādu ziņu bija 91 % un aģentūrā BNS — 93 %. Atbilstoši mediju teorētiķa Denisa Makveila[ 4 ] teiktajam, daži cilvēki un institūcijas kā ziņu avoti saņem vairāk uzmanības un priviliģētu pieeju medijiem. LETA un BNS ziņu dienaskārtību lielā mērā nosaka prominentas personas kā valsts prezidents, ministri un deputāti, kuri acīmredzot ir medijiem visvienkāršāk pieejami caur preses dienestiem, kā arī valsts institūcijas — ministrijas un pašvaldības. Prezidents, vēršot uzmanību uz jebkuru jautājumu, var ietekmēt aģentūru dienaskārtību[ 5 ]. Pētījumā arī novērots, ka Valsts prezidenta preses dienesta iesūtītās preses relīzes ātrāk iekļūst ziņās, nekā ministriju preses sekretāru piedāvātais materiāls, kas tur parādās ar lielāku laika atstarpi, nemaz nerunājot par citu spēlētāju — nevalstisko organizāciju (NVO), indivīdu un privāto kompāniju — piedāvāto materiālu. Par privāto un nevalstisko sektoru sociālpolitisko ziņu lentēs parādās salīdzinoši ļoti maz ziņu (tikai ap 5% katrā aģentūrā), kas varētu būt zināms indikators tam, ka šie sektori ir visnotaļ neaktīvi sabiedriskās dienaskārtības veidošanā caur medijiem. Ja privātā sektora zemā publiskā aktivitāte sociālpolitiskajos jautājumos lielu izbrīnu nerada, tad jautājums tomēr rodas, kādēļ ir tik zema NVO līdzdalība šajos procesos.

Tā kā pētījumā netika aplūkotas biznesa un ekonomikas ziņas, tad nevar viennozīmīgi secināt, ka ziņu aģentūras Latvijā vēl joprojām ir pārāk „oficiālas” un kalpo kā valdības informācijas ziņu lentes. To var apgalvot par sociālpolitikas ziņām, un tas rada jautājumu, vai ziņu aģentūras vēl joprojām uzticas tikai oficiālajiem kanāliem, iespējams, nesaskatot ietekmīgus spēlētājus citviet. Daļēji to varētu skaidrot ar to, ka mediju uzdevums ir rūpīgi un neatlaidīgi sekot līdzi tam, ko dara tie, kas tērē nodokļu maksātāju naudu, bet vienlaikus mediji nevar savu „līdzi sekošanu” mērīt tikai ar savu personisko vērtību skalu, jo viedokļi sabiedrībā var atšķirties. Daudz veiksmīgāk to varētu darīt, konfrontējot dažādus viedokļus.

Neapgrūtina sevi ar analīzi

Žurnālistiem būtu jāizvērtē materiāls, jāpauž savs viedoklis un jāskatās kritiski uz iesūtīto materiālu, kā arī jānorobežojas no sabiedrisko attiecību un publicitātes pasūtījumiem, uzskata S.Veinberga[ 6 ]. Pētījums parāda, ka aģentūru žurnālisti daļēji veic „kritiskā interpretētāja” uzdevumu, jo bieži modificē ziņas līdu[ 7 ] (ievadu). BNS ir kritiskāka par aģentūru LETA — BNS ziņas ievadu mainījusi 85 %, bet LETA tikai 63 % gadījumu. Mediji mums ne tikai izstāsta, ko par notikušo domāt, bet arī, kā par to domāt[ 8 ]. Tas, kā mediji ziņu „ierāmēs”, arī noteiks, vai ziņa nonāks publiskajā dienaskārtībā. BNS reportieri dienaskārtības formulēšanas lomu uztver nopietnāk un cenšas būt ietekmīgāki nekā kolēģi aģentūrā LETA, kas vairāk izpilda ziņas pārraidītāja funkciju.

LETA salīdzinājumā ar BNS mēdz biežāk rediģēt un saīsināt oriģinālos preses paziņojuma virsrakstus, lai tie nebūtu pārāk gari vai nesaprotami, bet BNS virsrakstus atstāj garākus un izsmeļošākus, vairāk Rietumu žurnālistikas tradīcijai atbilstošus. Lai arī kritiskās attieksmes Latvijas aģentūrās varētu būt vairāk, nevarētu apgalvot, ka tās pilnībā ignorē Rietumu žurnālistikas tradīcijas.

Ziņu aģentūras ietur neitrālu pozīciju un bieži necenšas mainīt ziņas nokrāsu vai, publicējot preses relīzi kā ziņu, nemēģina papildināt to ar citiem informācijas avotiem, kas būtiski varētu mainīt informācijas uztveri. Latvijas ziņu aģentūras nav izveidojušās par patstāvīgiem, uz plašu publiku orientētiem medijiem, kas savos portālos sniegtu daudzveidīgus analītiskos un izklaides materiālus. Mediju pētniece Inta Brikše[ 9 ] raksta, ka aģentūras orientējas uz korporatīvajiem klientiem un tiem piedāvātajiem informācijas un komunikācijas servisiem. No tā var secināt, ka Latvijas ziņu aģentūras darbojas vairāk kā ziņu kanāli, kas uztver daudzveidīgo informāciju un transformē to tālāk saviem klientiem, īpašas pūles nepieliekot, lai nodrošinātu tiem ziņu analīzi. Salīdzinoši maz ir to ziņu, kas radušās pēc pašu aģentūras žurnālistu iniciatīvas.

Emorijs Grifins[ 10 ] uzsver, ka pašreiz domāšana ziņu atlasē koncentrējas uz sabiedrisko attiecību profesionāļiem, kuri strādā valdības aģentūru, korporāciju un citu interešu grupu labā. Pat tādi prestiži laikraksti kā Washington Post un New York Times, vairāk nekā pusi no nodrukātajām publikācijām saņem no preses relīzēm un konferencēm. Tiesa, ASV laikrakstu gadījumā ziņu atlases process ir daudz kritiskāks un attālinātāks no sabiedrisko attiecību interesēm jau brīdī, kad ziņas parādās Reuters vai Associated Press. Latvijas aģentūrām līdz tam vēl tāls ceļš ejams, protams, ja aģentūru mērķis ir attālināties no ”telegrāfa” misijas, pārraidot visas ziņas, un tuvoties medija misijai kalpot sabiedrības interesēm, atmaskot apslēpto un caur informāciju uzlabot sabiedrības dzīvi. Ja aģentūras jau sākotnēji būtu kritiskākas pret avotiem un informāciju, tās atvieglotu darbu medijiem, kas izmanto aģentūru ziņas. Šobrīd aģentūras vairāk padara vienkāršāku sabiedrisko attiecību profesionāļu darbu, atstājot žurnālista dziļākai misijai atbilstošos uzdevumus savu klientu un ziņu patērētāju rokās.


Why Differentiation between PR and Journalism is Necessary

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!