Foto: Aaron Mayzes
Nepieņemami, ka par prioritārajiem zinātnes virzieniem tiek lemts no individuālisma un tehnokrātisma pozīcijām.
Publiskotais valdības rīkojuma projekts par zinātnes prioritātēm[ 1 ] vēstī, ka sabiedrības veselība ir iekļauta starp pieciem zinātņu virzieniem, kam nākamo trīs gadu laikā tiks piešķirts finansējums lietišķo pētījumu veikšanai. Izbrīna gan, ka zem sabiedrības veselības jēdziena ieslēptās izpētes jomas — ārstniecība, diagnostikas līdzekļi, metodes un biomedicīnas tehnoloģijas — ir tēmētas uz cīņu ar slimībām, tātad — sekām, nevis uz bruņošanos pret neveselības cēloņiem. Acīmredzot, uzvarējis ir uzskats, ka kļūsim veselāki, ja vien tiksim ārstēti zinātniskāk. Tas ir pretrunā ar starptautisko izpratni par sabiedrības veselību kā starpdisciplināros pētījumos balstītu sociālu kustību un politisku nostāju.
Domājot stratēģiski
Tikai vides, sociāli politisko, ekonomisko un kultūras faktoru kompleksās mijiedarbes analīze ļauj paredzēt riskus iedzīvotāju veselībai un radīt drošu pamatu tālredzīgai veselības politikai. Jāatgādina, ka Latvijas valdība 2001.gadā akceptēja Sabiedrības veselības stratēģiju[ 2 ] (SVS), kam pamatā bija likta gan Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona stratēģija, gan ES direktīvas. SVS uzsver — veselībā ieguldītie līdzekļi rada nezūdošu valsts mēroga ieguvumu, jo laba iedzīvotāju veselība ir priekšnoteikums ilgtermiņa attīstībai, turklāt, mazinoties saslimstībai un darbnespējai, rūk aprūpes izmaksas. Par vispārējo mērķi SVS izvirza Latvijas jaundzimušo vidējo paredzamo mūža ilgumu, kas 1998. gadā bija viens no zemākajiem Eiropā, tuvināt ES rādītājiem. Lai to panāktu, jāsasniedz divdesmit konkrēti mērķi. Pirmais no tiem — nodrošināt taisnīgumu un solidaritāti, samazinot veselības rādītāju atšķirību starp dažādām iedzīvotāju grupām.
Pārticība un sociālā hierarhija
Kaut nabadzību, badu, izglītības trūkumu un politisko apspiestību kā neveselības cēloņus jau 19. gadsimtā uzrādīja profesors Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), līdz 20.gadsimta vidum rietumvalstīs valdīja pārliecība, ka slimības ļaus izskaust progress medicīnā. Šo uzskatu sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados sašūpoja Tomasa Makkjuena (Thomas McKeown) pētījumi, saskaņā ar kuriem mirstības samazinājums 18.—19.gadsimta Lielbritānijā izrietēja nevis no uzlabojumiem medicīnā, bet gan no ekonomiskās izaugsmes, kas ļāva nodrošināt labāku uzturu un tīrāku ūdeni. Līdz ar jaunattīstības valstu ekonomisko izaugsmi arī tur pieauga paredzamais mūža ilgums, tomēr šī sakarība tikpat kā izzuda attīstītajās valstīs. Piemēram, kaut arī ASV iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju vairāk nekā divkārt pārsniedza Grieķijas IKP, paredzamais mūža ilgums augstāks tomēr bija Grieķijā[ 3 ]. 20.gadsimta 80. gados noskaidrojās, ka paredzamajam mūža ilgumam ir tiešs sakars ar cilvēku vietu sabiedrības hierarhijā. Kā pierāda nu jau desmitiem neatkarīgi veiktu pētījumu, veselību ietekmē relatīvais, ne absolūtais ienākumu līmenis, proti, sociāli ekonomiskā nevienlīdzība[ 4 ]. Egalitārākās un saliedētākās sabiedrībās cilvēki ir veselāki. Klasisks piemērs tam — itāļu imigrantu labā veselība ASV pilsētā Rozeto, kur 20.gadsimta vidū valdīja augsts uzticības līmenis, intensīva sabiedriskā dzīve un cilvēki cits citu dažādi atbalstīja[ 5 ].
Zinātniskajā literatūrā iezīmējušās trīs hipotēzes, kāpēc nevienlīdzība ir neveselīga[ 6 ]. Pirmā — jo vairāk sociālo saikņu ir indivīdiem, jo labāk viņi izveseļojas. Otrā — hierarhiskas attiecības mazina pašpārliecību, paaugstinot stresu un kortizola līmeni un vājinot pretestību infekcijām. Trešā — nevienlīdzīgās sabiedrībās mazāk tiek ieguldīts infrastruktūrā un sociālajos pakalpojumos, līdz ar to nabagākie pakļauti lielākiem vides piesārņojuma un vardarbības riskiem. Antropologi gan atzīmē — lai izprastu, kā īsti nevienlīdzība pārtop slimībās, vajadzīgs plašāks sociokulturāls skatījums [ 7 ].
Maz pētītā nevienlīdzība
Ciktāl minētās sakarības apzinātas mūsu sabiedrībā, ja ņemam vērā, ka Latvija ir atzīta par visnevienlīdzīgāko valsti Eiropā[ 8 ]? Džini koeficients[ 9 ] mūsu valstī pēdējā desmitgadē ir konsekventi audzis — no 0,30 1996. gadā līdz 0,39 2006.gadā. 2007.gadā gan tas ir nedaudz samazinājies[ 10 ]. Starp uzdevumiem, kas Latvijā jāveic, lai īstenotu SVS otro mērķi “Taisnīgums un solidaritāte veselības jomā”, ir minēti arī zinātniekiem veicamie uzdevumi: pētīt veselības stāvokļa saistību ar iedzīvotāju sociāli ekonomisko stāvokli. Kaut SVS skaitās spēkā nu jau astoto gadu, vēl pērn ziņojumā[ 11 ] par tās otrā mērķa izpildi tika atzīts: trūkst informācijas par sociālekonomisko faktoru saistību ar saslimstību un mirstību. Priekšlikumu vidū — aicinājums izvērtēt dažādu politiku ietekmi uz iedzīvotāju veselību. SVS, šķiet, arvien jābūt galvenajam sabiedrības veselības politikas dokumentam mūsu valstī, turklāt līdz tās mērķiem vēl ilgs ceļš ejams[ 12 ]. Jautājums gan — vai šā brīža nemitīgi mainīgo valdības prognožu, prasību un apņemšanos juceklī kāds vēl vispār atceras par SVS mērķiem?
Katrā ziņā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) veidotajā darba grupā, kam bija jālemj par Latvijas zinātni nākamajos četros gados, par sabiedrības veselību ir uzvarējusi izpratne, kam nav nekā kopīga nedz ar SVS, nedz Pasaules Veselības organizācijas nostādnēm. Mulsina, ka no prioritāro zinātnes virzienu saraksta darba grupa svītrojusi sesto virzienu, proti, sabiedrības tiesiskās un ekonomiskās attīstības procesu analīzi, ko savos priekšlikumos bija ietvērusi Latvijas Zinātnes padome. Savukārt jomas, kuras nevar izpētīt bez sociāli ekonomisku procesu analīzes, proti, sabiedrības veselība un sociālā drošība, prioritātēs parādās vien kā piedēkļi vienā gadījumā biomedicīnas, otrā — nacionālisma ideoloģijai. Tas liek jautāt, vai publiskus līdzekļus ieguldot biomedicīnas tehnoloģiju izstrādē un pēc tam arī nodrošinājumā, bet ne šo tehnoloģiju sociālā un morālā konteksta izpētē, uzlabosies kopējie iedzīvotāju veselības rādītāji?
Jauno tehnoloģiju sociālie un ētiskie aspekti
Nav zināms, vai pietiekami liels mūsu valsts iedzīvotāju skaits izvēlēsies jaunos biomedicīnas piedāvājumus. Nesen veikts pētījums par genoma izpētes sabiedriskajiem aspektiem[ 13 ] nevieš optimismu par sabiedrības gatavību, piemēram, ģenētiskajai medicīnai[ 14 ]. Pastāv arī šaubas, vai ģenētiska skrīninga programmas un jaunāko diagnostikas un ārstniecības līdzekļu iegāde tuvākajos gados būs pa kabatai Latvijas veselības budžetam. Vēl mazāk ticams, ka jaunākās tehnoloģijas privātā kārtā varēs atļauties vairākums no tiem pacientiem, kam tās būtu kritiski vajadzīgas. Un galvenais — vai mūsu sabiedrībai raksturīgā sociālā nevienlīdzība nekavēs biomedicīnas progresu pārvērst labākā visu iedzīvotāju veselībā?
Jau gadiem rietumvalstīs par šiem un līdzīgiem jautājumiem diskutē gan mediķi un epidemiologi, gan medicīnas sociologi un antropologi, īpaši saistībā ar genomikas progresu[ 15 ]. Atsevišķu indivīdu gadījumā mūsdienu biomedicīnas tehnoloģijas un terapijas tik tiešām bieži izrādās ļoti efektīvas. Ir arī piemēri, kā ar tām var uzlabot epidemioloģiskos rādītājus populācijā. Piemēram, Kanādā, skrīningā veicot ģenētiskus testus jauniešiem un pēc tam riska grupas grūtniecēm ļaujot izšķirties par abortu, divdesmit piecu gadu laikā izdevies ievērojami samazināt talasēmijas — iedzimtas sarkano asins ķermenīšu slimības — izplatību. Tajā pašā laikā pastāv bažas, ka uz skrīningu un testu pamata veiktā ģenētiskā konsultēšana var izvērsties par mūsdienīgu eigēnikas formu. Smagā izvēle radīt vai neradīt bērnu tiek atstāta ģimeņu ziņā, tomēr tā saukto informēto lēmumu nodrošināt ir ļoti problemātiski, jo ģenētiskas slimības riska pakāpi pat mediķi spēj noteikt vien ļoti aptuveni[ 16 ]. Sociālie zinātnieki arī brīdina: apgalvojumi, ka jaunās biomedicīnas tehnoloģijas, īpaši ar genoma izpēti saistītās, sekmē visas sabiedrības labklājību, nereti noklusē ar inovācijām saistītās varas attiecības, proti, ka tās atšķirīgi ietekmē cilvēku dzīves atkarībā no dzimuma, sociāli ekonomiskā stāvokļa, seksuālās orientācijas, fiziskās vai psihiskās veselības traucējumiem[ 17 ]. Antropoloģe Mārgareta Loka (Margaret Lock) atzīmē, ka iespējamos interešu konfliktus šajā jomā vēl jo svarīgāk analizēt tādēļ, ka tieši privātais sektors aizvien vairāk līdzekļu iegulda jaunajās biomedicīnas tehnoloģijās, tā nosakot, kuras no tām tiks attīstītas[ 18 ]. Šķiet, arī Latvijā medicīnas zinātniekiem un sabiedrības pētniekiem būtu laiks kopīgi analizēt šos jautājumus.
Novārtā atstātā prevencija
Vicente Navarro (Vicente Navarro), ievērojams veselības politekonomijas pārstāvis, atzīst, ka debatē par slimības cēloņiem mūsdienu kapitālistiskajā sabiedrībā valsts nostājā iezīmējas tendence skatīt slimību no individuālisma pozīcijām, nevis meklēt sociālus vai vides cēloņus. No šādas nostājas izriet arī koncentrēšanās nevis uz slimību prevenciju, bet gan uz indivīda ārstēšanu[ 19 ]. Tātad aizvien ietekmīgāks mūsdienās arī Latvijā kļūst stereotips, ka veselība ir galvenokārt ar zinātnieku izstrādātajiem tehniskajiem risinājumiem kopjama joma, taču tāds tehnokrātisks skatījums tikai šķietami ir ideoloģiski neitrāls. Patiesībā tas sakņojas neoliberālā pasaules uzskatā, kas atmet kolektīvus risinājumus un visu atbildību par dzīves kvalitāti noveļ uz indivīdu pleciem, tajā pašā laikā ignorējot, cik atšķirīgas sociāli noslāņotā sabiedrībā un globāli — starp ģeopolitiski pretnostatītiem reģioniem — ir indivīdu iespējas uzturēt, kopt vai lūkot atgūt savu veselību. Ņemot vērā, cik būtiskas morālas dilemmas un tālejošas sociālas sekas izriet no tās vai citas politikas sabiedrības veselības jomā, šķiet nepieņemami, ka mūsu valstī ne tikai ierēdņi, bet arī zinātnieki par prioritārajiem zinātnes virzieniem šobrīd lemj no individuālismā un tehnokrātismā balstītām ideoloģiskajām pozīcijām.
____________________________